mēs un eiropa

Starp mītiem un īstenību

Lasot Eduarda Bruno Dekšņa grāmatu “Eiropas Savienība: mīti un īstenība”, “Junda”, Rīgā, 1996.

Dr. Eduards Bruno Deksnis, Oksfordā:

Daudzkārtainā Eiropa

Citi sadarbības veidi Eiropā

Eiropas rietumdaļas valstis apmēram divdesmit gadu laikā atjaunoja savu infrastruktūru, sasniedzot un pārsniedzot pirmskara dzīves līmeni. Starpvalstu attiecības, kas palīdzēja šajā rekonstrukcijas darbā, pārvērtās par organizācijām, kuras ļāvušas Eiropas Rietumu valstīm brīvas konkurences apstākļos sadzīvot vienai ar otru. Šīs kompleksās attiecības redzamas shēmā. Tā, protams, uzrāda tikai daļu no šo attiecību daudzškautņainās būtības. Kopš deviņdesmito gadu sākuma uzsāktās debates par Eiropas Savienības pārveidošanu tuvojas noslēgumam. Tuvākajā laikā nav sagaidāmas principiālas pārmaiņas šajā attiecību plejādē. Tātad arī nākamo desmit gadu laikā 8.shēmā redzamie attiecību gredzeni būs tie, kuru ietvaros rīkosies Eiropas valstis. Krievijas Federācijai jāsamierinās ar to, ka Baltijas valstis un AEVEV šajos attiecību lokos beidzot ieņems savas vēsturiski atbilstošās vietas.

Eiropas telpā sastopamas daudzas organizācijas, kuras balstās uz starpvalstu (brīvprātīgu) sadarbību. Šīs organizācijas iedalāmas divās grupās: starpvaldību sadarbība un pārnacionāla suverēnu valstu apvienošanās. Starpvaldību pasākumos dalībvalstu rīcība obligāti ir vienbalsīga (ar vienādām veto tiesībām visiem dalībniekiem). Pārnacionāla valstu apvienošanās balstās uz lēmumu pieņemšanu, ievērojot vairākuma principu (izņēmuma veto tiesībām tādos jautājumos, kuri skar dalībvalstu vitālās intereses). Šis vairākuma princips ņem vērā to, ka dažāda lieluma valstu balsstiesībām jāatspoguļo gan šo valstu spējas īstenot lēmumu, gan šo valstu ieinteresētība kopīgā iznākumā. Kā jau tas izklāstīts 3.nodaļā, pašreizējās ES uzbūvē saskatāmi abi šie sadarbības veidi. Šajā nodaļā pakavēsimies pie brīvās tirdzniecības idejas attīstības Eiropas mērogā.

Pēckara periodā Rietumeiropas suverēnās valstis izveidoja divus ekonomiskus grupējumus: Eiropas brīvās tirdzniecības apvienību (EBTA) un šajā rakstā sīki aplūkoto ES. Praktiski visas EBTA valstis, kuras vien to vēlējušās (izņemot Turciju), pārnākušas no EBTA uz ES. Šāds iznākums nekavē dažas ES dalībvalstis debatēt par iespējām mīkstināt ES pārnacionālo raksturu, liekot ES tuvināties EBTA, nevis otrādi. Jāteic, ka attiecībā uz Rietumeiropas valstīm šis viedoklis lielā mērā ir bez nozīmes, jo paralēli Māstrihtas līguma saskaņošanas procesam 1992.gadā. EK noslēdza līgumu ar Norvēģiju, Islandi, Austriju, Somiju, Šveici, Lihtenšteinu un Zviedriju, izveidojot Eiropas ekonomisko telpu (EET). EET valstis daļēji bauda ES pilsoņu un preču kustības brīvības.

Lielbritānija un tās tirdzniecības partneres Eiropā, pārsvarā Dānija, Īrija un Portugāle, piecdesmitajos gados nesaskatīja nekādus iemeslus, kuri liktu tām iestāties EEK. Kā zināms, konjunktūra grozījās un šīs valstis iestājās EEK. EBTA apvienoja tādas valstis, kurām nebija atļauts tuvoties EEK, arī tādas valstis, kuras apzināti atturējās no EEK. Tā kā politiskā konjunktūra mainījusies, turklāt Eiropā neapturami ieplūst preces no Tālajiem Austrumiem, arī no ASV, EBTA un ES izveidojusi EET. Vienīgās EBTA valstis, kuras šodien nesasatāv ES, ir tās, kuras noraidījušas šādu iespēju (Norvēģija un varbūt Šveices Konfederācija), tās, kuras nav interesējušās par iestāšanos (vienīgi Islande), arī tādas, kurām maz cerību iekļūt ES.

Islandiešu pilsonības likumā dzelžaini iekļauts tāds noteikums, ka sveštautiešiem, iegūstot Islandes pilsonību, ir jāpieņem tradicionāls islandiešu uzvārds un pat vārds. Pret šo likumu nav velti pārmetumi par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Brīvās tirdzniecības līgumi parakstīti starp visām AEVEV un ES dalībvalstīm, arī starp daudzām AEVEV un pārējām EBTA valstīm. Šādi līgumi nenozīmē to, ka AEVEV būtu iekļuvušas EBTA vai arī EET. Aizvien pastāv daudz barjeru, kas neļauj kaut daļu no četrām kustības brīvībām attiecināt uz AEVEV. Šī attiecību nesakārtotība ir pārejoša parādība. Vai AEVEV piesaistīšana ES aprobežosies vienīgi ar šo valstu iestāšanos EET, šobrīd vēl ir neatbildams jautājums. Skaidrs ir tas, ka nepieciešamība atjaunot AEVEV civilo sabiedrību netiks panākta ar vienkāršiem ekonomiskiem procesiem vien. ES ir vajadzīgs izteikt solidaritāti ar AEVEV, vismaz ar tām valstīm, kuras spēj uztvert šādas solidaritātes ideju, lai pārveidotu savu nesakārtoto sabiedrību.

Kā tālejoša perspektīva, šķiet, būtu Eiropas kontinentālo tirdzniecības bloku izveidošana, t.i.:

Eiropas Savienība (ar diferencētu iekšēju uzbūvi), Eiropas ekonomiskā telpa, ap Krievijas Federāciju centrēts tirdzniecības un politisko saistību areāls.

Atšķirības starp šiem blokiem var iezīmēt visai vienkārši. Starp ES un EET valstīm jau izveidota zināma iekšēja kustības brīvība precēm un personām. Tās EET valstis, kuras reāli nesaredz draudus savai drošībai, paliks EET, bet tās valstis, kuras vēsturiski cietušas no Krievijas agresijas, pievienosies ES apvienotajai drošības sistēmai. Krievijas Federācijas sabiedroto tirdzniecības bloks varēs piegādāt izejvielas EET un ES valstīm. Nav paredzams nedz pat iespējams iedomāties atvieglinājumus personu un kapitāla kustībai starp Krievijas sabiedroto areālu un ES vai EET.

Gadu gaitā stabili izveidojusies pozitīva tirdzniecības bilance starp ES un EET, no vienas puses, un Krievijas sabiedrotajām valstīm, no otras puses. Eiropas vienīgā atkarība no šīm otrām ir Krievijas enerģijas piegādes, galvenokārt dabasgāze. Līdz šim Krievijas valdošo struktūru slāpes pēc kvalitatīviem sadzīves objektiem nav apmierināmas. Šķiet, ka BMW un Mercedes automobiļus, tāpat kā visas pārējās preces, kuras prasa augstu kvalitāti, neražos Krievijas sabiedroto valstu teritorijā. Tātad tas pats veselīgais saprāts, kurš PSRS lika atturēties no galējībām, lai saglabātu Eiropā sagrābto, liks Krievijai ar lielu apdomu izmantot savu ekonomisko ietekmi uz ES un EET.

Eiropa ārpus Eiropas Savienības

Pirmajos pēckara gados drošības apsvērumi, kā arī kara laikā uzkrātais intelektuālais ideālisms par mieru un tautu savstarpējo iecietību rosināja dibināt virkni organizāciju un kustību, kuras visas tiecās apvienot Eiropu. Hāgas Eiropas kongress (1948.g. maijā) ieņem paliekošu nozīmi tā dēvēto Eiropas starpvalstu oganizāciju izveidošanas vēsturē. Eiropas Padome tapa gadu vēlāk, resp., 1949.g. maijā Strasburgā. Šodien vairs tikai daļa no daudzajām paralēlajām kustībām ir pie dzīvības. Vairākas starpvaldību organizācijas pārtapušas par statistikas pārvaldēm, kuru darbs atzīts par lietderīgu.

Straujie politiskie notikumi deviņdesmito gadu sākumā lika ne vienai vien šādai starpvaldību organizācijai šo to grozīt savā darbībā. Neviena neapraudēta pie pirmās brīvās balsošanas izjuka Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome (SEPP) (tā bija paguvusi iegūt PSRS atļauju tirdzniecības līguma noslēgšanai ar EK). SEPP centienus iztēlot sevi par pārnacionālu organizāciju neviens nebija uztvēris nopietni. Kā starpvalstu organizāciju paveidu varētu uztvert NVS, kura ir SEPP un PSRS pieredzes krustojums ar ne visai skaidrām nākotnes perspektīvām.

Latvijā pazīstamā Eiropas Padome (Council of Europe) ir ļoti cienījama organizācija. Tomēr Eiropas Padomes kompetences un — vēl svarīgāk — iespējas ietekmēt ekonomiskos un politiskos procesus tās dalībvalstīs Latvijā, šķiet, novērtētas izteikti kļūdaini. Visas ES dalībvalstis Eiropas Padomes darbību saista pārsvarā ar apsekošanu, cik strauji bijušajās sociālistiskajās valstīs turpina atveseļoties politiskā dzīve. Nav runas par sankcijām vai par atalgojumu, ko EP varētu sniegt, lai paātrinātu bijušo sociālistisko valstu iekļaušanos normālā dzīvē. Ļoti atzīta ir Eiropas Padomes darbība kultūras laukā (veicinot patiesus kultūras sakarus), arī medicīnas informācijas jomā.

Ievērot: Eiropas Padome ir labas gribas iedvesmots diskusiju klubs.

Eiropas Padomes darba virzieni mainījušies vairākkārt. Šī organizācija palīdz apgaismot dažādus morāla rakstura defektus Eiropas valstu politiskajā dzīvē. Eiropas Padome, piemēram, ir forums, kurā Grieķijas Republika un Turcija var satikties, lai (stipri reti) pārrunātu jautājumu par Kipras salas pārdalīšanu. EP bija viens no nedaudzajiem šāda līmeņa starptautiskajiem forumiem, kas pirms deviņdesmitajiem gadiem vispār painteresējās par PSRS cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs. Eiropas Padomei nekad nav bijusi dota nekāda izpildvara, tātad tās lēmumi ir tikai ieteikumi, nevis juridiski saistoši šīs Padomes dalībvalstīm.

Eiropas Padomes neapšaubāmās morālās tiesības izteikties par demokrātijas procesiem nemazina pat tāds fakts, ka šīs Padomes (divpalātu) Parlamentāro asambleju pilnībā ieceļ dalībvalstu valdības. Pārstāvji parasti tiek izraudzīti no nacionālajiem parlamentiem (daudzās Eiropas valstīs tie sastāv no divām palātām, kur viena palāta netiek vēlēta). Visas EP iestādes atrodas Strasburgas pilsētā. Eiropas Padomes karogu pārņēma Eiropas Kopiena.

Nopietni pagriezieni EP kā organizācijas dzīvē notikuši dalībvalstu vadītāju sapulcēs. Vienā šādā sapulcēšanās reizē — Vīnē 1993.gada decembrī — tika pieņemti jauni rīcības plāni, proti, Eiropas Padome principā atjaunoja savu darbību, pārraugot demokrātisko procesu gaitu bijušajās (Eiropas) sociālistiskajās valstīs. EP pozitīvais vērtējums par kādas valts patiesajiem sasniegumiem demokrātijas attīstībā, kas sniegts, uzņemot šo valsti par pilntiesīgu EP locekli, tiek uzskatīts par nepieciešamo priekšnoteikumu, lai jebkura AEVEV varētu lūgt izskatīt savu kandidatūru uz ES dalībvalsts statusu. Latvijas Republika 1995.gada janvārī kļuva par 34.EP pilntiesīgo locekli. Krievijas Federācija uzņemta Eiropas Padomē 1996.gada februārī. (EP sastāv arī daudzas valstis, kuras nav iespējams pieņemt Eiropas Savienībā).

Atšķirībā no Eiropas Savienības Eiropas Padomei nav nekādu juridiski saoistošu spēku. Eiropas Padomei nav arī iedalīts vērā ņemams budžets (apjoms apmēram 175 miljoni Ls gadā sedz sekretariāta izdevumus), ar kura palīdzību EP varētu veicināt jebkādus procesus tās dalībvalstīs.

Ievērot: Eiropas Padomei nav nekādu faktisku saišu ar Eiropas Savienību.

Eiropas drošības un sadarbības apspriede jeb EDSA (diezgan bieži šī starpvaldību vienošanās tika dēvēta par organizāciju arī tanī laikā, kad tā vēl par tādu nebija pārtapusi) konkurē ar Eiropas Padomi. Abu pasākumu darbalauki pārklājas. EDSA uzsāka savu formālo darbību ar Helsinku Noslēguma akta parakstīšanu 1974.gadā. Vēsturiski šis nolīgums no PSRS puses tika uztverts kā kaut kas miera līgumam līdzīgs, kurš ne vien juridiski izbeigtu Otro pasaules karu Eiropā, bet arī legalizētu PSRS iekarojumus Baltijā, Moldovā un Austrumprūsijā. Kā zināms, šis akts Latvijas PSR izraisīja pastiprinātu patvaļu valsts iestāžu rīcībā.

Lielākais nelegālo migrantu skaits ieplūda Latvijā no PSRS pēc Helsinku Noslēguma akta parakstīšanas. Pašreizējais latviešu fatālisms, kurš pārņemts no slāvu tautas rakstura, nebija manāms pirms šī akta pasludināšanas. Tieši EDSA iedarbība Latvijas iedzīvotāju vairākumā izraisīja šo fatālismu un ar to saistīto letarģiju, kuri šobrīd draud apturēt Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Savā veidā EDSA (un EDSO) ir atbildīga arī par to nelegālo migrantu daļu, kuriem Krievijas Federācijas neizdarība liedz viņu cilvēktiesības dzīvot savā etniskajā dzimtenē.

Pati EDSA savā izveidošanās gaitā deviņdesmito gadu sākumā bija izteikti nelabvēlīga pret Baltijas valstīm. Lai gan EDSA uzņēmusi Latviju savā sastāvā, šī institucionālā nelabvēlība pret bijušajām PSRS nekrievu republikām aizvien saglabājas. Kaut arī EDSA ietvaros tika parakstīta Parīzes harta (1990.gada 21.novembrī), kas tiek uzskatīta par ja ne gluži Aukstā kara miera līgumu, tad vismaz par nopietnu pamieru, lasītājiem jāatceras, ka EDSA konsekventi aizstāvēja bijušās PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova visai emocionālo (un faktiski draudošo) viedokli, ka Baltijas republiku pārstāvjiem šajā sanāksmē nebija vietas pat skatītāju lokā. Atliek tikai minēt, kamdēļ toreizējais Latvijas ārlietu ministrs J.Jurkāns, kuru izraidīja no zāles pēc PSRS pieprasījuma, izdarīja secinājumu, ka katra vēlākā EDSA nostādne, kurā Krievijas Federācijas intereses Latvijā tiek dēvētas par “likumīgām”, ir pavēle, kas jāizpilda Latvijas Republikas suverēnajai valdībai.

Ir notikusi zināma EDSA institucionalizācija, resp., dibinātas trīs visai pieticīgas iestādes: sešu cilvēku liels sekretariāts, kurš atrodas Prāgā, un Varšavā esošie demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroji. Lēmējiestāde ir Ārlietu ministru sapulce, kuras darbību veicina Augstāko ierēdņu komiteja. EDSA paredzēja arī Parlamentāro asambleju, kuras pirmā tikšanās noritēja Budapeštā 1992.gada jūlijā.

EDSA tikšanās reizē 1994.gada jūlijā Parīzē, kurā, parakstot Vienošanos par drošību Eiropā, EDSA pārtapa par organizāciju, resp., par EDSO, tika nodibināti divi reģionālie Apaļie galdi. Viens no tiem aptver trīs Baltijas valstis, kurām tanī laikā bija radušās grūtības izspiest Krievijas bruņotos spēkus no savas teritorijas, bet otrs aptver pārējās Eiropas bijušās sociālistiskās valstis. Šāda pieeja skaidri norāda Eiropas valstu izpratni par Baltijas īpašajām problēmām attiecībās ar Krievijas Federāciju, kura nav nedz izlīdzinājusi okupācijas sekas Baltijā, nedz arī ticamā veidā oficiāli atteikusies no ieceres atkal okupēt Baltijas valstis. Pateicoties Francijas tā laika premjera Baladūra ( Balladur ) iniciatīvai, EDSO attiecībā uz Baltiju ir paveikusi lielāko daļu savu mērķu. EDSO atliek vienīgi palīdzēt pēdējā Krievijas bruņoto spēku atbalstpunkta — Skrundas lokācijas stacijas — demontēšanā.

ES nav oficiāla EDSO dalībniece, bet KĀDP starpvaldību daļa paredz, ka ES dalībvalstis saskaņo savus viedokļus un rīcību, piedaloties jebkurā nopietnā EDSO pasākumā.

Ievērot: Krievijas Federācijas diplomātiskie centieni pakļaut ES rīcību EDSO nav īstenojami.

Vairākas starptautiska mēroga starpvaldību organizācijas, daudzas no kurām darbojas ANO paspārnē, izvietotas Eiropā, piemēram, Starptautiskās pasta organizācijas sēdeklis ir Bernē, Šveicē. Šo organizāciju nozīme ir dažāda, un tās tiks pieminētas tikai sakarā ar konkrētiem procesiem EK vai ES. Viena šāda organizācija, kurā Latvija vēl nav iestājusies kā dalībvalsts, ir Starptautiskā atomenerģijas organizācija (Vīnē). Specifiski eiropeiska organizācija ir Starptautiskā enerģijas apvienība (kurā neietilpa SEPP valstis, neietilpst NVS valstis, bet tajā piedalās Japāna). Šī apvienība (ar sēdekli Parīzē) rūpējas par racionalizāciju enerģijas izmantošanā un atbalsta jaunu enerģijas avotu pētīšanu.

Parīzē atrodas arī ESAO, resp., Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas sēdeklis (tajā ietilpst ASV un Kanāda). Šīs organizācijas priekštece tika dibināta 1949.gadā (mazliet šaurākā sastāvā), lai pārraudzītu, kā Rietumeiropā tiek izmantota Māršala plāna ietvaros sniegtā palīdzība. Jāatceras, ka šādu palīdzību ASV valsts sekretārs Māršals ASV valdības vārdā piedāvāja visām Eiropas valstīm, arī PSRS. Savukārt PSRS rīcība, gan savā, gan sociālistisko, resp., PSRS okupēto, Eiropas valstu vārdā atsakoties no Māršala plāna (SEPP nodibināšana 1949.gada martā), noskaņoja daudzas citādos apstākļos skeptiskas Rietumeiropas aprindas labvēlīgi pret Eiropas ekonomiskās kopienas dibināšanu.

Ziemeļvalstu kopiena

Ziemeļvalstu — Dānijas, Islandes, Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas — reģionālās sadarbības pamatos ir šo valstu kopīga kultūra un arī valoda. Somijai, kura vienīgā no šīm valstīm izbaudīja iekļaušanu Krievijas impērijā, kopību ar pārējām Ziemeļvalstīm noteic ne tik daudz valoda vai etnoss, cik vispārējā kultūra un ekonomiskās saites. Šo valstu sadarbība Eiropas merogā ir vienreizēja gan pēc šīs sadarbības efektivitātes, gan pēc iznākuma. Arī trīs šo valstu — Dānijas, Zviedrijas, Somijas — iestāšanās ES būtībā negroza šo reģionālo sadarbību, jo ES pieļauj papildu reģionālas attiecības starp dalībvalstīm un kaimiņvalstīm ārpus ES. Šāda sadarbība ES iestādēs tiek dēvēta par sektorveida sadarbību.

Latvija un pārējās Baltijas valstis ieguva Ziemeļvalstu organizāciju labvēlību jau labu laiku, iekams Baltijas valstis atjaunoja savu neatkarību. Šīs reģionālās sadarbības izpausme līdz šim ir bijusi samērā vienpusīga, resp., Ziemeļvalstis palīdz un izpalīdz Baltijas valstīm. Nākotnē šāda sadarbība varēs turpināties uz vienlīdzīgākiem pamatiem. Šobrīd Ziemeļvalstu labvēlība pret Baltiju izpaužas tādā veidā, ka Somija un Zviedrija (arī Norvēģija) savos ES Pievienošanās līgumos pieprasīja, lai Brīvās tirdzniecības līgumi ar Baltiju nepārtrūktu pēc šo Pievienošanās līgumu spēkā stāšanās.

Ievērot: Ziemeļvalstu attiecības ar trim Baltijas valstīm ir piemērs, kuram būtu jāseko Krievijas Federācijai, lai tā varētu dzēst savu iemantoto kaunu par cilvēktiesību noziedzībām pret šīm trim valstīm un pret visām iedzīvotāju grupām, kuras dzīvo šajās neatkarīgajās valstīs.

Ziemeļu padome izveidojās 1952.gadā, Dānijai, Islandei, Norvēģijai un Zviedrijai parakstot Kopenhāgenas līgumu; 1955.gadā ZP iestājās Somija. Somijas piespiedkārtā ieturēto neitralitāti, tā saukto finlandizāciju, labvēlīgi piemin laikam vienīgi Krievijas valdība. Zviedrijas no 19.gs. sākuma piekoptā neitralitāte nav tās ģeogrāfiskā stāvokļa noteikta. Katrā ziņā ZP sekmīgi apvienoja ir neitrālas valstis, ir NATO locekles, balstoties uz stiprām etniskām saitēm, kā arī uz ekonomiskiem faktoriem. ZP pierādītais augstais profesionalitātes līmenis neapšaubāmi ļauj šodien Somijai bez grūtībām pilnīgi uzņemties tai paredzēto atbildību ES, izvirzot vadošos amatos kandidatūras, kuras sevi jau apliecinājušas, strādājot atbildīgā darbā starptautiskos forumos.

Ziemeļu padomes darbība izpaužas, pieņemot rīcības ieteikumus vai izsakot savu viedokli par starpvaldību projektiem. Šīs padomes sēdeklis atrodas Stokholmā, un tajā ietilpst 87 locekļi, kurus ik gadus izraugās attiecīgo valstu un teritoriju parlamenti. Kā atsevišķas vienības ZP iekļaujas Ālandu salas (Somijā), kā arī Grenlande un Farēru salas (Dānijā). ZP ieteikumus un viedokli pieņem zināšanai Ziemeļu Ministru padome, kurai ir lēmējtiesības. Šī Ministru Padome ar sēdekli Kopenhāgenā pieņem savām valstīm saistošus lēmumus, satiekoties attiecīgiem nozaru ministriem. Visus lēmumus pieņem vienbalsīgi. Sekretariātā atrodas septiņas nodaļas, kuras rūpējas par sadarbības veicināšanu visās nozarēs, kurās ir kopīgas intereses, sākot ar kultūras lietām, izglītības jautājumiem, lietišķajām pētniecībām, vides aizsardzību, veselības aizsardzību, finansu politiku, reģionālo attīstību, patērētāju interešu aizstāvēšanu un beidzot ar tūrismu, un, protams, ar ārējo informāciju. Drošības, iekšlietu un ārlietu jomās valstu sadarbība formāli norit ārpus ZP un ZMP. Sevišķi svarīgas kopīgās iestādes ir Ziemeļu investīciju banka, Ziemeļu industriālā banka, Ziemeļu ekonomikas pētniecības organizācija un Ziemeļu projektu padome.

Eiropa, 20. gadusimtam aizejot

Pārejas posms 1996.—1999. g.

Šīs dekādes un šī gadsimteņa noslēgumam ir vairāk nekā simboliska nozīme. Trīs problēmas izvirzās apmēram uz šo laiku. Pirmkārt, LES paredz, ka 1999. g. izveidosies vienotā naudas sistēma vismaz starp dažām ES dalībvalstīm. Lai izvairītos no ES šķelšanās, tiek meklēts veids, kā veicināt šīs struktūras ieviešanu visās ES dalībvalstīs. Otrkārt, atkal pamatojoties uz LES nostādnēm, arī uz politiskiem apsvērumiem, ES dalībvalstis izveidos ap šo laiku jaunas Eiropas mēroga pārvaldes struktūras. Šīs iestādes būs gatavas uz AEVEV pievienošanos ES. Treškārt, izbeidzas līgumi par EOTK (2002. g.) un RES (1998. g.).

ES dalībvalstis līdz šīs dekādes beigām izstrādās jaunus fundamentālus līgumus par drošību Eiropā. Nav nozīmes minēt, kādi būs šie lēmumi. Latvijas Republikas problēmas ir tik tālu ievirzītas ES dalībvalstu uzmanības lokā, ka Latvija iekļausies šo nākotnes līgumu izstrādāšanas procesā. Gan tas, kādu prioritāti ASV piešķirs Eiropas drošības jautājumam, gan tas, cik agresīva būs Krievijas Federācija, — viss spēlēs savu lomu. Pretstatā dažu Latvijas aprindu cerībām, Krievijas Federācijai nedos faktiskas veto tiesības pār šiem vitāliem ES līgumiem.

Diskusiju cikls par Eiropas tuvāko nākotni jau apritējis lielāko tā daļu. Skaidrs kļūst tas, ka līdz 1999. g. Eiropas Savienība izstrādās to, kas būs galīgā Eiropas sabiedroto valstu kopiena. Patlaban Latvijas Republika, pat neraugoties uz to, ka tās teritorijā izvietota pret Eiropu vērsta militāra iestāde (Skrunda), atrodas Eiropas valstu saimē. Latvijas sabiedrības daudzie slāņi sadalījušies divos grupējumos: orientālistos (austrumniekos) un eiropiešos. Orientālistu idejiskais zars šķietami vēlas pārņemt Rietumeiropā noskatītas tādas kā sociāldemokrātiskas idejas un ar šo ideju palīdzību noteikt Krievijas Federācijas, arī citu slāvu valstu attieksmi pret Eiropu. Tātad orientālisti vēlas būt Krievijas “eiropeiskās” uzticības personas. Starp 370 miljoniem Eiropas Savienības pilsoņu–eiropiešu netrūkst kompetentāku starpnieku ar Krieviju nekā Latvijas orientālisti. Tātad tie nevar cerēt uz to, ka šajā starpniecībā viņus turpinās atbalstīt ES dalībvalstis, pat ne Zviedrijas sociāldemokrātu aprindas.

Neapšaubāmi Māstrihtas līguma galīgajā izskatīšanā, kura notiks papildu SVK 1999. g., daudz uzmanības tiks pievērsts faktam, ka sociālais nodrošinājums vairākās ES valstīs šobrīd atrodas nelīdzsvarotā stāvoklī. Kā cēloni var minēt saimniecisko krīzi, pieaugošo strukturālo bezdarbu, daļēji vainojama ES pilsoņu kopuma novecošana. Šī pēdējā parādība, kuras cēlonis meklējams gan krītošā dzimstībā, gan arī eiropiešu jaunatnes izceļošanā uz Jauno Pasauli, kopā ar pieaugošu ieceļotāju spiedienu ir viens no nopietniem nemieru ieganstiem nākotnes Eiropā. Eiropas valstīs veidojas slāņi, kuri atsakās integrēties, kuri principā nedz pazīst, nedz ciena eiropeiskās dzīves pamatnoteikumus.

Savdabīgs kompromiss starp sociālistiskām tendencēm ES dalībvalstīs — tām ir strauji krītoša nozīme mūsdienu politikā — un praktiskiem apsvērumiem atspoguļojas tā dēvētajā Sabiedriskās labklājības nolīgumā (daļa no LES). Kā redzams, šīs hartas 12 tēmas:

1) tāda kustības brīvība, lai pilsoņi varētu piedāvāt savas darbaspējas un brīvās profesijās savus pakalpojumus visās dalībvalstīs uz vienlīdzības pamatiem;

2) tiesības uz taisnīgu atalgojumu;

3) tiesības uz uzlabojumiem darbā un sadzīvē;

4) tiesības uz sabiedrisko nodrošinājumu;

5) tiesības uz kolektīvo līgumu par darba apstākļiem, tiesības uz apvienošanos, lai vestu šādas sarunas par kolektīviem līgumiem;

6) tiesības uz profesionāli tehnisko izglītību;

7) vienlīdzīgas tiesības sievietēm un vīriešiem;

8) tiesības būt informētiem, iesaistīties uzņēmuma vadībā (konsultatīvā līmenī);

9) tiesības uz drošiem un veselīgiem darba apstākļiem;

10) jaunatnes un bērnu sociālais un fiziskais nodrošinājums;

11) veco ļaužu minimālā ienākuma atbilstība dzīves dārdzībai;

12) kropļoto un mazattīstīto personu integrācija darbā un sabiedrībā, —

ir tādas, kurām ikviens piekrīt. Tomēr LES nepaskaidro, kā ieviest praksē un kā finansēt šādas vadlīnijas.

Tas fakts, ka šo Sociālo hartu pieņēmušas visas ES dalībvalstis, atskaitot Lielbritāniju, nenozīmē, ka šīs valstis apņemas nodrošināt vienādas tiesības naudas izteiksmē vai citādi. Šajā Labklājības nolīgumā nav paredzēti nekādi ES budžeta līdzekļi šim nolūkam; saprotamā kārtā šis nolīgums arī neparedz, ka nauda pārceļos no vienas turīgas dalībvalsts uz citu — mazāk turīgu dalībvalsti. Papildus vēl jāievēro tas, ka lielākā daļa šo tiesību (nav runa par privilēģijām) attiecas vienīgi uz ekonomiski spējīgām personām. Šīs tiesības bauda tikai ES pilsoņi, arī legālie ieceļotāji, atbilstoši abu darbīgajam ieguldījumam dalībvalsts ekonomikas apritē. Nelegāliem ieceļotājiem, viltus azilantiem un citām amorālām personām nav paredzētas tiesības iegūt atbalstu, pamatojoties uz šīs sociālās hartas principiem.

Ievērot: slodze, kuru izraisa viltus ieceļotāji, panākusi ES dalībvalstīs neiecietību pret svešo.

ES apturēs nelegālo ieceļošanu bez cilvēktiesību pārkāpumiem, jo starptautiski atzītas pārvietošanās tiesības paredz vienīgi to, ka visi iedzīvotāji, kuri neatrodas nelikumīgā stāvoklī, drīkst brīvi un nekavēti izbraukt no savas valsts. Neviena cilvēktiesību harta neparedz automātiskas palikšanas tiesības tiem, kuri nelegāli iekļuvuši kādā citā valstī. Tāpat neviena harta neparedz automātiskas palikšanas tiesības tiem, kuru vecāki iebraukuši nelegālā veidā. Liberāli noskaņotiem lasītājiem derētu atcerēties to, ka ASV slēdza savas robežas pret neierobežotu ieceļošanu jau divdesmitajos gados. Arī mūsdienās ASV turpina nocietināt savas robežas.

Eiropas Savienības formālā paplašināšanās austrumu virzienā varētu notikt 10 nākamo gadu laikā. Kā šī paplašināšanās notiks, būs atkarīgs no tā, cik spējīgas atsevišķās valstis kandidātes pierādīs sevi tautsaimniecības jomā. Būs jāiegūst arī pārliecība par šo valstu labo gribu. Protams, šo procesu ietekmēs politiski apsvērumi. Kā jau minēts iepriekšējā nodaļā, Krievijas Federācija — jo sevišķi tamdēļ, ka tā gaida investīciju ieplūdi no ES, — nespēs diktēt ES politiskajām aprindām savus noteikumus par šo paplašināšanos.

Eiropas valstu attiecības nākamajā gadu desmitā pozitīvi atrisinās pašreizējās debates par vienotas naudas sistēmas ieviešanu ES dalībvalstu starpā. VNS ieviešana nozīmēs to, ka šīs valstis būs atrisinājušas daudzas iekšējas finansu problēmas, arī to, ka šīs valstis apņemsies ievērot pašsavaldīšanos naudas tirgū. Jau tagad daudzas AEVEV de facto ieskaitāmas vācu markas zonā. Šī zona ES dalībvalstu starpā izveido tā dēvēto “turīgo kodolu”, par kura esamību uztraucas ES perifērijas dalībvalstis. Ikdienas sadzīviskā līmenī AEVEV iedzīvotāji uzticas ASV dolāram kā vienīgajai stabilajai valūtai, nemaz neņemdami vērā dolāra pašreizējā kursa nenoturību. Politisko nepieciešamību pieņemt AEVEV pārveidotas Eiropas Savienības sastāvā izjūt gan Vācija, gan pārējās lielās ES dalībvalstis.

Ievērot: AEVEV un Vācijas mijiedarbību iespējams regulēt un stabilizēt, ja AEVEV pievienojas ES; šāda politiska un finansiāla integrēšanās izslēdz šī spēcīgā ekonomiskā bloka atdalīšanos no pārējām ES valstīm.

Vācijas stabilā sadarbošanās ar tās rietumu kaimiņiem daļēji balstās uz miera izlīgumu starp Vāciju un Franciju. Tas ir līgums, kuru savu valdību un tautu vārdā noslēdza (1963. g.) divas izcilas personības, resp., ģenerālis de Golls un kanclers Adenauers. Šāds izlīgums tomēr nav likvidējis tās atšķirības šo tautu mentalitātēs, kuras varētu izraisīt konfliktus. Visas Vācijas un Francijas valdības kopš šī līguma noslēgšanas bez ierunām atbalsta šī līguma īstenošanu, balstoties uz lietišķu un garīgu sadarbību. Šī sadarbība tikai padziļināsies un nostiprināsies ar AEVEV iesaistīšanu Eiropas Savienībā.

Pašlaik runas par EUR–25, pat par EUR–30 iespējamo grupējumu ir tikai minējumi, kuri labākajā gadījumā atspoguļo atsevišķu valdību aprindu pārrunu viedokļus. Saprotamā kārtā daudzi objektīvie faktori (sk. 6. shēmu) norāda uz to, ka nākamā ES paplašināšanās notiks lēni. Tomēr ES turīgo un ietekmīgo dalībvalstu politiskais lēmums, ka AEVEV–10 ir neatraujama apvienotās Eiropas daļa, netiek apstrīdēts. Lasītājam jāatceras, ka pretējie apgalvojumi ir žurnālistu un atsevišķu minoritāro politisko grupējumu viedokļi. Nevienas ES dalībvalsts valdība nav nostājusies pret AEVEV pievienošanos ES tuvākajā nākotnē.

Veids, kā ES iestādes šobrīd darbojas un pieņem lēmumus, nespētu bez kapitālas revīzijas apmierināt, piemēram, 25 vai 30 suverēnu valstu intereses. Jāatceras, ka šīs iestādes nav grozījušas savu darbības kārtību, kopš tās iedibināja EUR–6 laikā. Grūti iedomāties, kā Eiropas Parlaments varētu darboties ar daudz vairāk deputātiem nekā šodien. Izskanējusi doma, ka Parlamentam būs jāizveido griesti ap 700 deputātu apjomā. Šie griesti tomēr pieļautu to, ka visu dalībvalstu nozīmīgākās politiskās kustības atrastu sev pārstāvniecību Parlamentā. Iespējams, ka tiks izveidots divu palātu Eiropas Parlaments. Praktiskais apsvērums, ka pat EUR–25 sastāvs nozīmētu 20 diezgan atšķirīgas valsts valodas, varētu rosināt praksi ikdienas darbā lietot vienu vai divas valodas. Neapstrīdami visiem lēmumiem būs jābūt saprotamiem katram lasīt spējīgam ES pilsonim savā valsts valodā.

Lēmumi šobrīd tiek pieņemti (nozares) Ministru padomes sēdēs, ievērojot tā dēvēto kvalificēto vairākumu, dažos gadījumos vienkāršu absolūto vairākumu, tikai reti kad vienbalsīgi. Sadalījums, kurā gadījumā kāda kārtība jāievēro, ir pagarš, un par to solās noritēt viskvēlākās debates tagadējās SVK laikā. Kvalificēta vairākuma princips nozīmē to, ka katras dalībvalsts pārstāvja, resp., ministra, balsij ir tāds īpatsvars (kvalificēts), kas atbilst viņa valsts iedzīvotāju skaitam. Patlaban pastāv tā dēvētās lielās valstis (Vācija, Francija, Itālija, Lielbritānija, Spānija) un mazās valstis. Pašreizējā kvalificētā vairākuma noteikšanas kārtība paredz to, ka jebkurš lēmums, kuram pretī kopīgi nostājas viena liela valsts un divas mazas valstis, netiek pieņemts.

ES iestāžu skatījumā gandrīz visas AEVEV–10 valstis, arī Malta un Kipra, ir mazas valstis. Paredzams, ka Polija pieprasīs — varbūt arī sekmīgi — sevis pieskaitīšanu pie gandrīz lielajām valstīm. Tādēļ gan pašreizējā SVK, gan AEVEV pārejas noteikumu izstrādāšanas sarunās būs rūpīgi jāapsver balsošanas formulas. Tiek uzskatīts, ka tagadējā kārtība novestu pie bloķējošu grupējumu izveidošanās (gandrīz visu AEVEV diplomātijas pieredze nesaistās ar iecietības tradīcijām). Praktiski visos jautājumos varētu notikt bezgalīgas apspriedes. Tādā gadījumā bagātās lielvalstis (un mazās bagātās valstis) būtu spiestas ķerties pie stimuliem, kuru pielietošana varētu devalvēt Eiropas izveidošanas jēgu.

Tomēr 1996. g. SVK jāatrod formulas, kas ievērotu principu, ka katra dalībvalsts pat stipri paplašinātā ES sastāvā varēs izteikt veto par tiem lēmumiem, kuri skar tās vitālās intereses. Veto tiesību izmantošana pašreizējā EUR–15 sastāvā nenotiek pārlieku bieži. Lielās valstis iemācījušās neizvirzīt tādus formāli korektus lēmumu projektus, kuri dziļi aizskartu mazo ES valstu lepnumu vai suverenitāti. Iecietība un lietišķa kompromisa spējas būs jāpierāda katrai nākotnes ES dalībvalstij savas kandidatūras apspriešanas laikā.

Eiropas Kopienas iestādes velta lielu uzmanību tam, lai iedzīvotāji no mazāk attīstītiem reģioniem strauji nepārceltos uz attīstītākiem reģioniem, arī uz citu ES dalībvalsti. EK programmas dara iespējamo, lai tie, kuri atstāj lauksaimniecību, varētu atrast nodarbošanos iespējami tuvu savam reģionam. Šādas politikas iznākums ir tāds, ka patlaban tikai 5 miljoni ES pilsoņu pastāvīgi dzīvo ārpus savas ES valsts. Lielāks skaits ES pilsoņu dzīvo Jaunās Pasaules valstīs.

AEVEV pievienošanās ES varētu draudēt ar to, ka no šīm valstīm aizplūdīs tieši to spējīgākie pilsoņi, tieši tie, kuri nepieciešami, lai šajās valstīs ritētu normāla dzīve. Arī šai problēmai atrisinājums šķiet vienkāršs: panākt, lai uzņēmīgi AEVEV pilsoņi varētu turpat uz vietas izvērst savu ekonomiski nozīmīgo darbību. Tā nav vienkārša nacionālo jūtu atbalstīšana. ES dalībvalstīs iespējas nokļūt pie vadošām ekonomiskām pozīcijām pieder galvenokārt jebkuram apdāvinātam cilvēkam, kurš paliek savā sabiedrībā. Neviena ES kustības brīvība neparedz izjaukt šo stabilo kārtību. Tāda specifika piemīt kopīgi un atsevišķi katrai eiropeiskai valstij. Tie indivīdi, kuri vēlas citādu sabiedrību, atrod ceļu uz Jauno Pasauli, kur tiešām ir nedaudz lielāka iecietība pret to, ka ienācējs kļūst vietējiem par noteicēju. No Īrijas, no Portugāles, no Grieķijas, arī no trūcīgākiem Itālijas un Spānijas reģioniem sešdesmitajos un astoņdesmitajos gados izbraukuši uz Jauno Pasauli milzīgi izceļotāju viļņi.

Ažiotāža par nihilismu Austrumeiropas jaunatnē, liekas, ir lielā mērā izdomāta. Aizdomas šeit krīt uz nomenklatūras ideoloģiski ieturēto darbinieku cerībām saglabāt savas privilēģijas, aizbaidot spējīgāko jaunatnes daļu. ES jau izvirzījusi uzdevumu — neiejaucoties dalībvalstu un kandidātvalstu iekšējās lietās, tomēr veicināt šīs vērtīgākās jaunatnes daļas skološanu Rietumos ar mērķi, lai viņi pēc tam atgriežas mājās. Šis process notiek (TEMPUS), bet pienākusi kārta vairot izglītošanās iespējas arī uz vietas AEVEV.

Ievērot: gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā patiesie ieguvēji būs tie, kuri savas spējas liks lietā savā nacionālā valstī.

Eiropas Savienībai nedraud izjukšana. Lielie un ietekmīgie dalībvalstu uzņēmumi netaisās demontēt ES Vienoto tirgu, jo tas nozīmētu sevi padarīt nabagākus. Savukārt ES pilsoņi ikdienā tā pieraduši pie minimālām starpvalstu pārvietošanās barjerām, ka lietišķie ceļojumi pa visu ES tiek uzskatīti kā iekšzemes komandējumi. Tomēr pieaug pilsoņu neapmierinātība un valsts struktūru, nemiers par negodīgu šādas kustības brīvības izmantošanu, būtībā brīvības pārvēršanos par kriminālu visatļautību. Nopietnus pasākumus veic dalībvalstu nacionālās struktūras; sagaidāms, ka 1996. g. SVK ierosinās pastiprināt ārējās robežas nodrošinājumu. Jāatgādina, ka, ņemot vērā gaisa satiksmes pieaugumu, arī elektronisko līdzekļu izmantošanu informācijas un finansu sakaru jomā, visās ES dalībvalstīs bez izņēmuma atrodas ārējā robeža. Finansu darījumi, kuri pārsniedz zināmu minimālo vērtību (apmēram DM 20 000 apjomā), jau tagad tiek apsekoti. Šāda apsekošana nav pretrunā ES pilsoņu tiesībām uz četrām kustības brīvībām.

Viens organizatorisks attīstības modelis ir tāds, ka Eiropas Savienība nākotnē varētu savā iekšienē kļūt līdzīga daudzkārtainam aplim (koncentrisko apļu Eiropa). Šādas ES kodols baudītu visas vienotas naudas sistēmas priekšrocības. Kodola dalībvalstīm, protams, būtu pienākums uzņemties nepieciešamo pašdisciplīnu, kas saistās ar VNS uzturēšanu. Ap šo iekšējo kodolu atrastos tās pašreizējās dalībvalstis, kuras vēl neiegūtu nekādu labumu, iekļaujoties VNS (finansu disciplīna nav viegla lieta). Pašā ārējā lokā varētu atrasties jaunās dalībvalstis. Šīs valstis baudītu VNS un stipras Centrālās bankas priekšrocības, bet tām būtu piešķirtas atlaides attiecībā uz nepieciešamo pašdisciplīnu. Līdz ar savu attīstību dalībvalstis virzītos no ārējā loka uz turīgāku iekšējo loku. Atbilstoši savām spējām ES dalībvalstis šādā nākotnes struktūrā tad drīkstētu pretendēt uz to, cik un kādos jautājumos viņu viedoklis (veto) ietekmēs kopīgas nostādnes.

Eiropas atjaunošana

Ļoti kompaktajā un blīvi apdzīvotajā Eiropas kontinentā valodu, kultūru, tautību, reliģiju daudzveidība, kā zināms no vēstures, nav labprāt pakļāvusies centralizējošām tieksmēm. Šis patstāvības gars izpaužas pat sīkās reģionālās vienībās, bet nacionālas valsts veidā tas ir mūsdienu realitāte, kas nepakļāvās arī sociālistiskajai teorijai. Eiropas izveidošanas procesa pēdējie četrdesmit gadi iezīmējuši alternatīvu vienas tautas tieksmei uzkundzēties citai tautai, reizē nodrošinot Eiropas kontinenta integrāciju ekonomiskā plāksnē. Eiropas tautu sacensība tautsaimniecības plāksnē norit ar citiem spēcīgiem formējumiem Āzijā un Jaunajā Pasaulē. Tie piedāvā gan absolūti kvalitatīvu preci, gan lētu ražojumu, kurš savai zemajai cenai tomēr ir neatbilstoši labs, tātad pievilcīgs.

Eiropa atšķiras no Āzijas seno kultūru valstīm, arī no Jaunās Pasaules bijušajām kolonijām. Šajos abos kontinentos valsts vara balstās uz indivīda un mazo etnisko grupējumu nonivelēšanu, tur ir raksturīga cenšanās izveidot liela apjoma valstiskus formējumus. Tas gan nenozīmē, ka šādu valstu iedzīvotāji vienmēr dzīvotu nabadzīgi vai katrā ziņā nedemokrātiskās iekārtās. Atsevišķu Eiropas politisko aprindu plaši skandinātais ierosinājums, ka Eiropai jākopē Tālo Austrumu valstu ekonomiskā augšupeja, vienmēr atduras pret to, ka šo valstu un tautu tikumi neatrod vietu Eiropas psiholoģiskajā uzbūvē.

Eiropas Savienība ir vispieklājīgākais iespējamais veids, kā atteikties no ASV kultūras nosacījumu pārņemšanas, lai panāktu labiekārtotu un tiesisku dzīvesveidu. Kaut ASV savā kultūras piederībā neapšaubāmi balstās uz Eiropas tradīcijām, tomēr atsevišķo etnisko grupu specifika ASV samazinās un lēnām izzūd, jo šī sabiedrība nesaredz citu iespēju, kā izveidot iekārtu it kā bez aizspriedumiem. ASV, atbalstīdamas juridiski izturētu vienlīdzību, nonākušas pie vienveidības ieviešanas. Tas, ka šāds dzīvesveids neapmierina visus ASV dzimušos, redzams kaut vai no tā, ka 1 miljons ASV pavalstnieku pastāvīgi dzīvo ES teritorijā. ASV sadzīves modeļa kā turīgas dzīves priekšnoteikuma pārņemšana neatbilst Eiropas nacionālo valstu prasībām saglabāt savu identitāti.

Savas identitātes kopšana, to pilnveidojot nacionālā valstī ar noteiktām robežām, nevis uz kaimiņu tautas rēķina, ir neatņemama nākotnes Eiropas īpatnība. Pēdējie iekarojumi Rietumeiropā, kuri noturējušies, ir veikti pirms gandrīz 100 gadiem. Eiropas Savienība ir suverēnu valstu vienošanās, kurā nenotiek nekāda vienas tautas izvirzīšana pāri citai tautai. Vienīgi tās tautas, tās nacionālās valstis, kuras turas pie šī pamatprincipa, iekļausies Eiropas Savienībā. Tātad bieži izteiktā doma par Eiropas savienotajām valstīm nozīmē tādu nacionālo valstu sakopojumu, kurā ASV līmeņa turība apvienojas ar respektu pret visām Eiropas kultūrām.

Eiropas Savienībā šobrīd iestājušās 15 Eiropas valstis. Protams, pastāv lielas atšķirības dzīves līmenī kā starp atsevišķiem ES dalībvalstu reģioniem, tā arī starp atsevišķām dalībvalstīm kopumā. ES darbībā paredzēts, ka laika gaitā, īstenojot mērķtiecīgas programmas, ekonomiskā nevienlīdzība starp ES dalībvalstīm izlīdzināsies. Atkārtoti jāuzsver tas, ka šī nevienlīdzība attiecas vienīgi uz ekonomiskām struktūrām. ES dalībvalstīs pēdējo 40 gadu laikā nav pamanīta nacionālo kultūru sajaukšanās vai mazo kultūru nomākšana. ES dzinējspēks ir bijis un paliek saimnieciskā darbība. Eiropas kulturālā pašapziņa var tikai stiprināties un savā daudzšķautņainā bagātībā attīstīties, pateicoties mierīgai un pārtikušai dzīvei Eiropas Savienībā.

Uz pasaules lielās un bezkaislīgās ekonomiskās skatuves Eiropas apvienošanās stiprinās pat vismazāko šīs apvienības tautu pret ārpasauli. Tā nav utopiska domāšana: Eiropas visspēcīgākās tautas un valstis pārliecinājušās par to, ka pat maziem eiropeiskiem uzņēmumiem ir pietiekami oriģinalitātes, lai tos būtu vērts atbalstīt. Jāatceras, ka 370 miljonu lielais eiropiešu skaits (pašreizējās 15 ES valstu robežās) pēc neilga laika pārsniegs 400 miljonus (pēc tās ES paplašināšanas, kuras ietvaros Latvija pievienosies ES). Tādai vienībai iespējams uz vienlīdzības pamatiem sacensties ar 300 miljoniem ASV iedzīvotāju (ar apm. 375 miljoniem iedzīvotāju Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības telpas pašreizējās robežās) un ar 125 miljoniem Japānas iedzīvotāju. Tāds spēcīgs un saliedēts eiropiešu grupējums pāraudzinās Krievijas Federāciju, līdz kamēr tā kļūs par normālu valsti.

Latvijas Republikas atrašanās kaimiņos Krievijas Federācijai uzliek latviešiem garīgu slodzi. Šo slodzi radījušas un kāpina vienīgi krievu tautas izdarības. Tātad vienīgi Krievijas Federācijai iespējams ar konkrētu rīcību kliedēt savu negatīvo tēlu pasaulē, arī Baltijā. No Krievijas patlaban klaji barbariskiem slāņiem, kuri tīko iekarot Latvijas Republiku, novēršas visa Eiropa. Tātad vienīgie patiesie Latvijas sabiedrotie var būt Eiropā. Šīs tautas bez izņēmuma ar cieņu atzīst to, ka latvieši bez varmācības palīdzēja padzīt no Eiropas PSRS bruņotos spēkus. Latvijas Republikas iekļaušanās un sekmīga darbošanās ES sastāvā var nākt Krievijai tikai par labu. Tālākā nākotnē atsevišķi Latvijas kadri noteikti palīdzēs Krievijas Federācijai atrast laba kaimiņa vietu Eiropas pierobežā. Nav tamdēļ nekāds brīnums, ka Krievijas valdība ar šķietamu labvēlību noraugās uz ES paplašināšanos austrumu virzienā, labi zinot, ka Eiropas robežas drīz tiks novilktas.

Dzelžainā robeža Latvijas rietumos tagad atvērta, bet Latvijas valsts robežas latviešu tautai ir patlaban jāveido pēc eiropeiskā modeļa. Proti, atvērtas pret bagātinājumiem mūsu eiropeiskai identitātei, atvērtas pret tādiem tautsaimniecības procesiem, kuri ceļ Latvijas iedzīvotāju labklājību. ES dalībvalsts statusu Latvija un latvieši paši sev izraudzīs, paši par to lems, un, lai pārliecinātu pārējos ES partnerus par savu labo gribu un izturētību, iegūs šo statusu, izveidojot Latvijā turīgu eiropeisku valsti.

Līdzdalība ES pavērs Latvijai, tāpat kā visām ES dalībvalstīm, iespējas saliedēti kontaktēties ar pārējo pasauli. Līdz šim vairāk nekā 100 Āfrikas, Latīņamerikas un Karību jūras valstis ir noslēgušas Asociācijas līgumus ar ES. Šo valstu Latīņamerikas grupa izteikti interesējas par tirdzniecības iespējām ar Eiropas Savienību. Savukārt ES dalībvalstis piešķir lielu nozīmi tirdzniecības saišu nodrošināšanai ar visām Vidusjūrai piegulstošām valstīm. Visos šajos pasaules reģionos būtu noiets arī Baltijas ražojumiem, bet šo reģionu rūpniecības un citas preces ES ietvaros atrastu savu vietu Latvijā.

Eiropas rietumu tautas atnesušas Latvijai, latviešiem apgaismības idejas. Arī daļa nelatviešu tieši šīs apgaismības un lietišķo, godīgo iespēju dēļ izraudzījuši Latviju par savu dzīvesvietu — pat par tādu cenu, ka viņu bērni vai bērnu bērni pārtautojas.