ATSAUCĒ IETVERT:
Nāk Latviešu vīri mājās, uz savu Tēvuzemi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.08.1997., Nr. 211 https://www.vestnesis.lv/ta/id/30394
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Nāk latviešu vīri mājās, uz savu Tēvuzemi
Gunars Janovskis
“Ar savu suni es vienmēr esmu runājis latviski” — tā Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Gunars Janovskis nobeidz savu autobiogrāfisko stāstījumu, kas lasāms “Latvijas Vēstneša” 30. jūlija numurā. Ar šiem pašiem vārdiem savas smeldzīgās ilgas pēc Dzimtenes rakstnieks izteica arī 22.augusta sarīkojumā Reiterna namā, kurā viņš piedalījās kopā ar dzīvesbiedri Sarmīti Janovsku–Ērenpreisu, ar gleznām, akvareļiem un Rīgā iznākošo Kopoto rakstu 1.un 2.sējumu. Reiterna nama pagrabiņš vēlreiz apliecināja, ka tā akmens sienas spēj brīnumaini izcelt mākslas darbu krāsas un gaismēnas un griestu velves iejūtīgi atbalso dzejas vārdu un mūzikas skaņas. Kaut daudzi Gunara Janovska talanta cienītāji sarīkojuma oficiālajā daļā (ja tā var teikt par gluži neoficiālā, mīļā garā noritējušo pirmo daļu) zālē netika vietu trūkuma dēļ, rakstnieka balss bija labi dzirdama arī gaitenī un savu paldies viņam varēja pateikt visi, kas to vēlējās (blakus, attēlā — rakstnieks Zigmunds Skujiņš). Jau pērn pārkāpis 80 gadu slieksni un šajā pavasarī pārcietis sirds kaiti, rakstnieks sava jaunrades vakara viesus sveica veselīgi možs un starojoši sirsnīgs:
— Dzīve ir pilna pārsteigumu. Tā nes daudz necerēta, negaidīta. Tāds ir arī šis brīdis, kad es atkal varu būt savā tēvu zemē, savu draugu, savas tautas vidū.
Un, lai saruna neievirzītos pārāk nopietnā toņkārtā: — Es nu vairāk nerunāšu, man no uztraukuma kājas trīc.