Nāk latviešu vīri mājās, uz savu Tēvuzemi

Gunara Janovska tēma: ticība Latvijai

“Atbrauc, dēls, uz savu zemi” — Gunara Janovska dzeju runā Imants Skrastiņš, kura režijā Latvijas Radio Eduarda Pāvula un Mirdzas Martinsones balsīs nesen izskanēja “Dziesma mežam”.

Runā lauksaimniecības zinātnieks Jānis Laganovskis, konkordijas “Valdemārija” filistrs:

— Tolaik Gunars mūsu konkordijā vēl bija juniors, bet es jau krāsnesis. Viņs izcēlās pārējo vidū. Nevar aizmirst viņa stalto stāju un labo balsi. Viņš savai konkordijai norakstījis arī tēva mājas Artilērijas ielā. Tās gan pilnas ar īrniekiem, tomēr pie pagraba esam tikuši.

Savu jaunības draugu sveic pazīstamā tulkotāja, romāņu filoloģe Ieva Lase, atgādinot kopīgās gaitas Latvijas Universitātē un Valsts vērtspapīru spiestuvē, kad avīzēs parādījās Gunara Janovska pirmie tēlojumi.

— Tad nāca karš un garie tukšie gadi, līdz kādu vakaru, slepeni klausīdamās “Amerikas balsi”, izdzirdēju, ka Gunars Janovskis dzīvo Anglijā. Tas varēja būt 1964.gadā. Pēc kāda laika sāku sūtīt vēstules. Tās ceļoja trīs četras nedēļas. Gunars mierināja: “Nekur jau nepazudīs. Redzi, kā Šekspīra vēstules atrastas pēc 400 gadiem.”

Par Gunara Janovska mazliet vēlīno (pirmais romāns “Sæla” — 1963.gadā) un ļoti straujo ienākšanu literatūrā runā Zigmunds Skujiņš, kas savā laikā deva viedīgus ceļa vārdus arī viņa romāna “Uz neatgriešanos” publikācijai “Karogā”. Viņš atgādina gudrā literatūrzinātnieka Jāņa Rudzīša vārdus pēc “Sælas” iznākšanas grāmatā: “Latviešu literatūrā parādījies jauns spēka zars.”

Zigmunds Skujiņš labi pazīst Gunaru Janovski un viņa daiļradi, viņš runā tēlaini un trāpīgi, pašu galveno rakstnieka tēmu izsakot divos vārdos: ticība Latvijai. To pašu uzsver arī režisors Varis Brasla. Lai par ko rakstītu Gunars Janovskis, lai viņš tēlotu jaunākus vai vecākus laikus — viņa darbos dzīvo ticība Latvijai.

Ar šo ticību rakstīti romāni, stāsti un dzejoļi, gleznotas ainavas un portreti. Kaut pēdējos gadus ar redzi kļuvis arvien sliktāk un sliktāk, līdz viņš nesen oficiāli atzīts (“Es neatceros, vai to atzina veselības vai iekšlietu ministrija”) par pilnīgi neredzīgu.

— Es tagad dzīvoju kā pats varenais. Visi mani darbi ir padarīti. Klausos televīziju un kasetēs ierakstītas grāmatas. Un ko es esmu panācis? Savas jau tāpat vājās angļu valodas zināšanas esmu galīgi pazaudējis. Ar angļiem jau man liela saskare nekad nav bijusi. Ar lopiņiem mājās sarunājos latviski. Tomēr ar laiku biju daudzmaz iemācījies, lai veikalā varu nopirkt sviestu, ne margarīnu. Tagad klausīties un saprast gan varu, bet pateikt — vairs neko.

Sarīkojumā skanēja dzejoļi no Imanta Skrastiņa piezīmju grāmatiņas. Daži no tiem lasāmi Anitas Mellupes apgāda “Likteņstāsti” izdotajā Gunara Janovska grāmatā “Mans dzīvesstāsts un 33 dzejoļi”.

Vagas galā

Kā gan lai šodien aizmirst varu,

kas purva strazda dziesmā trīs,

ja visu garo pavasaru

tas manam arklam nāca līdz.

Kā lai es šodien aizmirst spētu,

kas man bij kādreiz apsolīts:

ka tu, man vienam saderēta,

līdz mūža galam nāksi līdz.

Es tagad stāvu lauka malā.

Vai tiešām apklusis ir strazds?

Guļ pamests arkls vagas galā.

Un tevis man vairs neatrast.

Acu piles

Susēja, Susēja!

Ilgi es klusēju.

Sirds nu gaidot piekususi.

Dzirdiet, bargie varas kalpi:

dodiet manu upes tiesu.

Ne jau visu. Ne jau pusi.

Tik to vienu pašu vietu,

zvīl kur straumē Leišu sili.

Es jau negribu pa velti.

Došu visu, kas man pieder.

Jā, pat aizdurvē ko slēpju.

Acu piles. Balto spieķi.

Vai nu gluži neiztikšu.

Velti.

Man pat netiks vēlēts

nodzerties starp krasta kalvēm.

Klusi piespiežu es galvu

aizdurvē pie vēsa koka,

un pār mana vaiga krokām

acu piles krīt uz rokām.

Lietainā dienā

Nesaki vis, ka dzīvē nav prieka.

Tu smaidot atceries,

kā ļaudis izpūš ziloni

no nieka.

Nesaki vis, ka stipram nav bēdu.

Pat zilonis

nespēj izraut ērkšķi

no savas pēdas.

Nesaki vis, ka bēdām nav gala.

Drēgnā istabā tu vari izsapņot,

ka pienāks pavasars

pēc ziemas sala.

Nesaki vis, ka ziedi nāk ziemas pēdās.

Nāk jau gan. Bet tūdaļ nobirst.

Un tu atkal sēdi viens

ar savām bēdām.

Saki labāk, ka pati dzīve ir skaista.

Ka pat lietainā dienā

mākoņa zilumā uzzied varavīksne

un krāsu puslokus laista.

Maniem draugiem

(..) Jaunība nepaiet.

Jaunības skaistums dod dzīvei prieku.

Jaunības sapņi dod spožumu domām.

Jaunības laime dod siltumu rudens salnā.

Jaunības straujums neļauj aprimt pirms noliktā laika.

Jaunībā aizsāktā cīņa neļauj šķēpu izlaist no rokām.

Jaunībā dziedāta dziesma skan visu mūžu. (..)

Aizbrauc

Aizbrauc, dēls, uz savu zemi,

kur starp mežiem lauki briest.

Zeme, zeme — kas tā zeme —

egles tumst, un bērzi zied.

Divas māsas tevi meklē:

Venta plūst, un Gauja skrien.

Strauja, strauja upe teke —

tās tev ievas zaru sniegs.

Divi brāļi tevis taujā:

Kangars drūms un Gaiziņš liels.

Vai tu esi kritis kaujā?

Kur tu esi palicies?

Pati māte acīm valgām

oša laivu straumei dod.

Daugaviņa puto balta —

lai tu ceļu mājup rod.

Lai ir meži miglā tīti.

Lai aiz purviem vilki kauc.

Kūko zelta dzeguzīte

un pēc tevis sauc un sauc.

Sarmīte Janovska–Ērenpreisa (attēlā pa kreisi) dara gaišu Rakstnieka ikdienu un palīdz kārtot viņa Kopotos rakstus, viņi kopā glezno un muzicē, un abi dziedāja pagājušo Dziesmu svētku kopkorī. Bet Ingūna Kalniņa (attēlā pa labi) saka: “Mums veidojas viens no skaistākajiem duetiem Latvijā.”

Gunars Janovskis runā par savu darbu varoņiem, par to, kur viņš pats tajos būtu meklējams, par to, kas tiešām noticis un kas izdomāts.

“Tā māja (romānā “Nams Slokas ielā” — A.R.) ir īsta. Es tikai sesto stāvu esmu pielicis klāt un sētnieku aizņēmies no kaimiņiem. Romānā “Kaijas kliedz vētru” Bradiņtēvs ir īsts. Kad es 1935.gadā šo lībiešu kapteini sastapu kādā Šlīteres ciemā, viņš jau bija vecāks vīrs. Pirmajā pasaules karā pazaudējis savus septiņus buriniekus, bet joprojām nebija zaudējis savu vīra dūšu un kaunināja mani, ka nepratu angliski. Pats viņš zināja vismaz septiņas valodas un svētdienas rītos spēlēja pašdarinātās ērģeles.”

No Bradiņtēva nostāstiem:

— Mums jēlspirtu pieved mucās. Vedējs skaita krastā, mēs kuģa kravastelpās. Un griezies, kā gribi, mucu skaits nekādi nesaskan. Vai nu vedējam iznāk vairāk, vai mums mazāk. Ja gribi, vari kauču raudāt, bet vienoties nevaram nekādi. Mēs abi ar bocmani bijām veikli puikas. Un beigu beigās mums viena muca tika par pelņu. Gan jau uz ostu atskrēja pats uzņēmuma īpašnieks. Tas lamājās, zvērēja, gānīja mūs par laupītājiem, piesaucot Dievu un visus katoļu baznīcas svētos, kuŗu — kā pats varbūt zini — nav mazums, un lādēja mūs elles dibenā, bet viena muca mums tomēr palika. Jo redzi — reizi iekrautās mucas nekādi nevar pārskaitīt, tik blīvi tās saliek kopā. Un tagad saki pats. Vai to var saukt par zagšanu? Tā bija mūsu veiklība. Ja mēs neuzmanītos, vedējs mums būtu izzadzis acis no pieres. Tā, draudziņ, iet lielajā pasaulē.

Runas pavedienu Gunars Janovskis ritina viegli un atjautīgi, ik pa brīdim zāle smej. Bet, kad viņš kopā ar Ingūnu Kalniņu dzied karavīru dziesmas, visam teiktajam rodas vēl viena dimensija. Smeldzīgi apceroša stīga. Tāpat kā rakstnieka dzīvesbiedres Sarmītes Janovskas–Ērenpreisas klusā un piepildītā klātbūtne šajā sarīkojumā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore.

Foto — Arnis Blumbergs, “LV”

Starp Sarmītes un Gunara Janovsku akvareļiem un gleznām ir arī Ilgas Vītoliņas portrets eļļā. Ilgu viņi sauc par savu audžumeitu. Tieši šajā piektdienā Ilgai piedzima dēls.

Konkordijas “Valdemārija” vecbiedri Jānis Laganovskis un Gunars Janovskis