Jaunsudrabiņu pieminot,

Latviju mīlot

Tēvzemes mīlestība iemūžināta Jaunsudrabiņa literārajos darbos un viņa gleznās. Tā sakuplojusi arī paša Jaunsudrabiņa 1936. gada 30. maijā stādītajā liepā pie Neretas vidusskolas. Tagad Liepas pakājē neretieši novietojuši sava novadnieka tēlnieka Imanta Līča dekoratīvo skulptūru — latvju tautumeita sēž uz pūralādes, cauri okupācijas gadiem sargājot mūsu nācijas gara bagātības.

Par to, cik grūta bijusi šī tautas gara mantu un tautas dvēseles nosargāšana, atceres dienas dalībniekiem bija jādomā arī Mūsmājās — “Baltajā grāmatā “ aprakstītajos Riekstiņos, kur aizritējušas Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības skaistākās dienas. Pirms divdesmit gadiem, rakstnieka simtajā gadskārtā, Jaunsudrabiņa atceres diena šajā vietā bija pulcējusi ļaužu tūkstošus. Taču liels bija arī šurp, uz Riekstiņiem, sasūtīto miliču bars — it kā kārtības sargāšanai. Bet režīma “modrības” koordinēšanai bija ieradies pats VDK priekšnieks Stučkas rajonā.

Šoreiz cilvēku bija mazāk, taču mazāk nebija Jaunsudrabiņam veltīto cieņas un mīlestības vārdu. Priecējoši bija skatīt arī vēl nupat Riekstiņos paveikto. Mūžībā jau pasen kā aizgājis šīs mājas saimnieks Pēteris Čakanovskis — “Baltajā grāmatā” aprakstītais Mūsmāju Pēterītis, kuru šo rindu autoram bijusi laime iemūžināt magnetofona lentēs. Nesagaidot Jaunsudrabiņa 120. gadskārtu, 1.augustā turpat, Ķišku kapos, apglabāta arī viņa meita Lidija Bērziņa. Riekstiņos saimnieko Pēterīša mazmeita Ilze Līduma. Spītējot līdzekļu trūkumam, Neretas pagasta valde uzlikusi Riekstiņu klētij jaunu lubiņu jumtu. Uzstādīti jauni ceļa rādītāji uz “Baltās grāmatas” vietām un jauni māju nosaukumi. Pagasta deputāti nule nolēmuši piešķirt Riekstiņu saimniecei Ilzei Līdumai nelielu ikmēneša samaksu (Ls 15) par Mūsmājās iekārtotā sabiedriskā muzeja aprūpēšanu un ekskursiju vadīšanu.

Joprojām, tāpat kā pirms diviem gadu desmitiem, trūkst naudas Jaunsudrabiņa piemiņai. Bet cik gan tomēr atšķirīgas ir šodienas rūpes. Okupācijas laikā galvenais šķērslis naudas piešķiršanai bija komunistisko ideologu viedoklis, ka nevajagot aizrauties ar Vācijas trimdā miruša rakstnieka piemiņas iemūžināšanu. Vai trūkstot “pareizu”rakstnieku, kuri savos sacerējumos slavinājuši komunistisko iekārtu un miruši “pareizā vietā”...

“Simtiņā”— Riekstiņu pļavā, ko pirms divdesmit gadiem, rakstnieka simto jubileju gaidot, mežmalas čūkslājā izcirta Imants Ziedonis ar savu dižkoku atbrīvotāju grupu —, raisījās atmiņas un pārdomas. Par Jaunsudrabiņu, par latvju tautas likteņgaitām. Simboliski, ka šo ceremoniju nepiespiestā, sirsnīgā gaisotnē vadīja Tālis Zālītis — bijušais Neretas ciemata izpildkomitejas priekšsēdētājs, kurš, gandrīz divus gadu desmitus šo amatu pildot, bija arī Neretas sabiedriskās dzīves dvēsele. Tāļa Zālīša aicināti, neretieši un ļaudis no tuviem un tāliem novadiem ik gadu augusta nogalē pulcējās Jaunsudrabiņa piemiņas vietu iekopšanas talkās. Tālis Zālītis asās sarunās ar komunistiskajiem varas vīriem Stučkā un Rīgā nosargāja Jaunsudrabiņa sabiedriskā muzeja pastāvēšanas tiesības Riekstiņos. Viņa degsme aizrāva arī citus. Slavenais tēlnieks Indulis Ranka divas vasaras brīvajās dienās brauca uz Neretu, lai — bez atlīdzības — akmenī izcirstu Jaunsudrabiņa portretu, kas kopš 1982. gada rotā Neretas Sudmalu salu. Un tās bija tikai dažas lappuses biezajā Jaunsudrabiņa piemiņas grāmatā, kas turpina pildīties.

Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons “Simtiņā” pavēstīja, ka sadarbībā ar izdevējfirmu “Signe” iecerējis izdot Jaunsudrabiņa Kopoto rakstu papildinājumu, iekļaujot tajā no trimdas rakstītās vēstules, kā arī okupācijas gados Latvijā noklusētos daiļdarbus. Par rakstnieka piemiņas saglabāšanu runāja arī literatūrzinātniece Saulcerīte Viese, dzejniece Lija Brīdaka, atdzejotājs Sergejs Žuravļovs, publiciste Lūcija Ķuzāne, rakstnieks Andrejs Irbe no Zviedrijas un Vācijas latviešu tautas kopības valdes vicepriekšsēdētājs Artūrs Cipulis, Austrālijas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Gunārs Bajinskis...

Daudzu runātāju vārdos skanēja arī nožēla, ka Jaunsudrabiņa 120. gadskārtas reizē nav izdevies īstenot rakstnieka dziļo vēlēšanos — atdusēties Dzimtenes smiltīs. Jaunsudrabiņa pārapbedīšanai, kas okupācijas gados bija apgrūtināta politisku apsvērumu dēļ, tagad pietrūcis materiālo iespēju. Rakstnieku savienība meklējusi latviešu uzņēmēju atbalstu. Solījumu neesot trūcis, taču, kad sākusies konkrētāka saruna par nepieciešamajiem piectūkstoš latiem, bijusi vien gaušanās par “grūto dzīvi”. “Latviešu tauta taču šo naudu varēja pa santīmam vien samest,” teica vairāki runātāji, lēšot, ka kaut kas nebija laikus izdomāts vai laikus pasākts.

Bet tad, no klausītāju rindām piecelies, pie rakstnieku cēliena vadītāja pieiet Latvijas ģenerālprokurora vietnieks Oļģerts Šabanskis, kurš dzimis tepat, netālajā Rites pagastā, un 1957. gadā beidzis Neretas vidusskolu. Pieiet un klusi ko stāsta. Tālis Zālītis atplaukst platā smaidā, ver muti, bet vārdi aiz satraukuma tā labi negrib plūst pār lūpām. “Draugi, ir atdzīvojusies Rites meža teiksma!” Viņš beidzot iesaucas un pavēsta, ka Oļģerts Šabanskis nolēmis ziedot no personīgajiem līdzekļiem sava novadnieka Jaunsudrabiņa pārapbedīšanai nepieciešamo summu. Tā nu rakstnieka atgriešanās dzimtenē varētu notikt jau septembrī.

Kā ik gadu Jaunsudrabiņa atceres dienās, dzied Jāņa Branta vadītais koris “Līga”. Kā ik gadu, arī piemiņas brīdis Kišku kapos, kurus Jaunsudrabiņš tik tēlaini aprakstījis “Baltajā grāmatā”. Tagad šeit atdusas gan Mūsmāju Pēterītis, gan daudzi citi “Baltās grāmatas” varoņi.

Gaidot kora uzstāšanos, atbraucēji ar mājniekiem sāk raisīt turpmāko ieceru pavedienu. Vairums neretiešu un Rīgas rakstnieku ir vienisprātis, ka Jaunsudrabiņa pārapbedīšanai jānotiek tieši šeit, Kišku kapos. Kaut dzirdētas arī citādas domas. “Tikai ar tādu nosacījumu, ka šajos kapos — Jaunsudrabiņa dzimtajā pusē, es arī ziedoju naudu,” jurista konkrētībā rezumē Oļģerts Šabanskis.

Indulis Ranka stāsta par savu ieceri citvasar atvest uz Neretu Mākslas akadēmijas studentus, lai viņi līdzās Ojāra Feldberga skulptūrai pie Mūsmāju Pēterīša kapa (uz bērzu galotnēm gulošs ganiņš) izkaltu piemiņas zīmes arī pārējiem šeit dusošajiem “Baltās gramatas” varoņiem. Klibajam Jurkam tā varētu būt viņa nešķiramā ausaine...

Kāds Neretas novadnieks, no Rīgas braucis, vēršas pie Tāļa Zālīša ar ierosinājumu nosaukt Neretas vidusskolu Jaunsudrabiņa vārdā, bet cits neviltotā izbrīnā vaicā: “Vai tad šī skola jau sen tā nesaucas?!” Tik cieši jaunatnes izglītošana Neretā saaugusi ar dižā novadnieka vārdu.

Vakars noslēdzas Sudmalu salā pie atmiņu ugunskura, kas pēc tradīcijas tiek kurts līdzās Jaunsudrabiņa akmens portretam. Atmiņu virknējumu ievada Neretas pagasta valdes priekšsēdētājs Guntis Ozoliņš, uzteicot tos, kas visčaklāk strādājuši sava izcilā novadnieka piemiņas saglabāšanā cauri okupācijas gadiem un šīs atceres dienas sarīkošanā. Atzinība tiek Neretas vidusskolas direktorei Laimai Grebskai, pagasta padomes kultūras komisijas pārstāvēm Egijai Apiņai un Aijai Vesmanei...

Taču visvairāk pateicības vārdu todien izskan bijušajam Neretas pašvaldības vadītājam Tālim Zālītim, kurš dižā novadnieka piemiņu glabāja arī Latvijas garīgās paverdzināšanas gados. Sabiedrības atzinība šim cilvēkam ir dziļi likumsakarīga. Neretieši labi atceras, kā viņš daudzus gadus nenogurstoši cīnījās gan par Jaunsudrabiņa piemiņu, gan par taisnīgumu visparastākajās ikdienas lietās. Neretieši atceras arī, kā jau brūkošais režīms 80.gadu beigās, savu nolemtību jūtot, vēl paguva dot Tālim Zālītim pēdējo, sen klusībā gatavoto triecienu: LKP Stučkas rajona komitejas laikrakstā tieši dienu pirms vēlēšanām tika publicēts iznīcinošs raksts par Neretas ciemata padomes priekšsēdētāja “diktatoriskajām metodēm” — jo Tālis Zālītis bija aizrautīgi aizstāvējis viedokli, ka pēkšņi atbrīvojies ērts dzīvoklis, dodams staļiniešu nobendēta Latvijas robežsarga atraitnei. Ko tādu okupācijas režīms un režīma pakalpiņi nespēja piedot pat savā agonijas brīdī... Zālītis zaudēja darbu, un tagad saimnieko tēva mājās kā zemnieks. Pie atmiņu ugunskura izskanēja arī virkne atziņu par Jaunsudrabiņa īpašo sūtību savā dzimtajā novadā.

Lieli rakstnieki ir nemirstīgi jau ar saviem darbiem. Jaunsudrabiņam Dievs bija devis rakstnieka un gleznotāja talantu, tāpēc viņš dzīvo gan savās grāmatās, gan arī gleznās.

Latvija Jaunsudrabiņam bija devusi varbūt vislielāko talantu — mīlēt Dzimteni. Šo lielo mākslu Jaunsudrabiņš ar saviem darbiem mācīja arī latviešu okupācijas gadu paaudzei. Tā bija rakstnieka nemirstības jaunā dimensija. “Piemini Latviju!” — Jaunsudrabiņš vēl pēc nāves aicināja no sava kapa pieminekļa Vāczemē. Un tūkstošiem mazo latvju Tēvzemē un tālu pasaulē no Jaunsudrabiņa grāmatām mācījās saredzēt savas zemes skaistumu. Laikā, kad komunistiskais režīms appludināja Staburagu, cenšoties zem melniem ūdeņiem noslīcināt arī tautas atmiņu.

Vēl viena Jaunsudrabiņa nemirstības dimensija bija neretiešu neatlaidīgā cīņa par dižā novadnieka piemiņas saglabāšanu. Reiz, septiņdesmitajos gados, līdz kādam augstam Stučkas (tagad Aizkraukle) komunistu varasvīram bija aiznesta ziņa, ka Pēteris Čakanovskis savā Riekstiņu mājā (kur tagad Jaunsudrabiņa muzejs) izvietojis ekskursantu apskatei arī no Vāczemes sūtītās rakstnieka bēru fotogrāfijas, kurās redzams sarkanbaltsarkanais karogs pār Jaunsudrabiņa šķirstu. Riekstiņos kā savās mājās ienācis, durvis bezmaz vai ar kāju atsperot, komunistu funkcionārs namatēvam uzbrēca, ka tās fotogrāfijas ar “nepareizo karogu” vajadzēšot novākt. Mūsmāju saimnieka, tobrīd jau gadu nastas saliekta sirmgalvja, atbilde bija pašapziņas un nicinājuma pilna: “Es nezinu, cik liels vīrs jūs bijāt, šo slieksni pārkāpjot — jo “aizmirsāt” stādīties priekšā. Bet tagad pacentieties tikpat liels būt, šo slieksni pārkāpjot vēlreiz — izejot. Jo šeit nekas netiks grozīts vai noņemts”.

“Jūs, Zālīt, tikai neiedomājieties kapos Jaunsudrabiņa tuviniekiem vēl kādu piemiņas zīmi uzlikt!” komunistu ideoloģiskās vagares ciemata priekšsēdētāju brīdināja dažas dienas pirms kādas rakstnieka jubilejas.

“Nē, ko jūs!” ciemata padomes priekšsēdētājs sēļu zemnieka viltībā atteica, bet klusībā smīnēja — tobrīd viss jau bija nokārtots, lai nākamajā dienā Kišku kapos uzstādītu piemiņas akmeni. Pēc tam okupācijas režīmam nācās vien samierināties ar notikušo faktu. Bailēs par pašu krēsliem vietējie kompartijas un čekas priekšnieki šo, tāpat kā daudzas citas neretiešu nepaklausības, nekāra pie lielā zvana.

Un vēl kāda Jaunsudrabiņa atceres dienā izskanējusi atziņa: nav jābrīnās vai jāuztraucas, ja tagad, atkal brīvā Latvijā, Jaunsudrabiņa atceres sarīkojums pulcējis mazāk cilvēku nekā okupācijas laikā pirms divdesmit gadiem. Toreiz tā bija arī latviskās stājas demonstrācija. Tagad rakstnieka atceres diena lika domāt par kuplas jo kuplas dzimtas kopāsanākšanu — atcerēties savu godājamo patriarhu viņa nemirstībā.

Beidzot šajā sanākšanā kopā bija ne vien latvieši no dažādiem mūsu valsts novadiem. Tepat bija arī tautasbrāļi no Vācijas un Zviedrijas, no Austrālijas un Amerikas. Cilvēki, kuriem okupācijas gados valdošais režīms, Latviju apmeklējot, liedza izbraukt uz dzimtajām vietām ārpus Rīgas. Taču vispriecējošāk, ka šīs atceres dienas norisēs kā īsti Neretas saimnieki bija iejutušies jaunieši. Pirmā latviešu paaudze, kam lemts uzaugt atkal brīvā Latvijā. Droši viņi vadāja viesus pa Jaunsudrabiņa piemiņas vietām, kuru Neretā nu ir daudz un kuras visas ir skaisti izkoptas.

“Mēs atkal esam brīvi cilvēki paši savā valstī,” — šī atziņa strāvoja cauri Jaunsudrabiņa atceres dienai. “Tagad mums atkal ir brīvība,” teica arī Tālis Zālītis un tūdaļ piebilda: “Neviens jau viņu mums nedeva.”

Jā, nedeva! Vēsture mums deva iespēju. Un mēs, Latvijas tauta, bijām gatavi šo iespēju paņemt. Jo cauri okupācijas gadiem dzīvs bija saglabāts mūsu garīgums. Mūsu latviskā pašapziņā.

Kā izsvērt, cik liels šo gara vērtību nosargāšanā bijis Jaunsudrabiņa  nemirstības, cik — viņa novadnieku latviskās apziņas nopelns? Katrā ziņā — liels.

Vai tā bija sakritība vai dziļa likumsakarība, ka Jaunsudrabiņa atceres diena Neretā tika svinēta 23. augustā — latvju tautas likteņdienā? Datumā, kad 1939.gadā tika parakstīts mūsu zemes un tautas paverdzināšanas pakts. Kad 1987. gadā cēlāmies jaunā pašapziņā.

Neretiešu viesu grāmatā kāds rīdzinieks atstāja pirmajā brīdi varbūt pārsteidzošu ierakstu: “Vajadzēja būt Neretai, lai būtu Latvija.” Šo domu varētu teikt arī citiem vārdiem: “Vajadzēja būt Jaunsudrabiņam un tautai, kas viņu mīl, lai būtu atkal brīva Latvija.”

Jānis Ūdris

Nereta un Jānis Jaunsudrabiņš — lielums mums katram, bet jo īpaši — Tālim Zalītim (attēlā). Foto: Jānis Ūdris, “LV”