Kolēģis Andrejs Straubergs no Stokholmas:

Imanta spilgtākā īpašība — ja nav ceļa, tad to izlauzt — parādījās jau drīz pēc kara, kad Baltijas Universitātē Pinebergā sapulcējās jaunieši, lai turpinātu studijas. Imantu (un daudzus citus) interesēja korporācijas. Vecās korporācijas nevarēja izšķirties, vai uzņemt jaunus biedrus — tātad Imants nodibināja pats savu korporāciju. Ne jau viens un ne bez veco korporāciju atbalsta.

Kad Baltijas Universitāti pēc kara sabiedrotie slēdza, Imants pārcēlās uz Zviedriju, kur tūlīt iesaistījās sabiedriskā darbā. Ap šo laiku Zviedrijas latvieši jau bija paspējuši nodibināt gan biedrības lielā skaitā, gan partijas, gan draudzes (Stokholmā divas), gan sporta klubus — arī Stokholmā divus. Klāt nāca no Vācijas ar leģionāriem līdzi atnākušie Daugavas Vanagi, no trimdas iesākuma zviedru draugu dibinātā Zviedru — latviešu palīdzības komiteja un no jauna vēlētas pārstāvniecības, arī drošības dēļ — divas. Varētu teikt, ka visām šīm organizācijām pirmie statūtu punkti bija vienādi. 1. Nepolitiska organizācija. 2. Mērķis — atbrīvot Latviju. Visas svēti pārliecinātas, ka ir vienīgās īstās tautas pārstāves un ka pārējās, neskaidru iemeslu dzītas, tām strādā pretī. Ja paliek nauda pāri, tad jāsakrāj baltai ķēvei, uz kuras iejāt atbrīvotā Rīgā, jo Tauta jau savu īsto Glābēju pazīs.

Viena lieta, kur visi bija vienās domās, bija jaunatnes audzināšana. Viss būtu zaudēts bez izglītības. Tēvi un mātes taupīja uz drēbēm, uz pārtiku, uz dzīvokli, bet sūtīja bērnus augstskolās. Manā paaudzē pāri par 90 procentiem trimdas latviešu beiguši universitāti. Sāka rasties doma, ka jaunatnes dēļ jāsastrādā. Es nezinu kam šī doma radās, bet es zinu, kas viņu īstenoja. Imants Freimanis. Rezultāts bija "Komiteja latviešu jaunatnes sadarbībai" un ikgadējas Jaunatnes dienas, kas saveda kopā latviešu jauniešus no visas Zviedrijas.

Pēc Zviedrijas latviešu jauniešiem pienāca kārta Rietumeiropai. Vācijā bija nodibināta "Eiropas latviešu jaunatnes apvienība" (ELJA) ar biedriem tikai no Vācijas. Imants iesaistīja cītīgākos Jaunatnes dienu apmeklētājus un kopā ar dažiem Anglijas jauniešiem lika aizbraukt uz kongresu Vācijā. Pats vēl palīdzēja ar vīzām un biļetēm un pat niecīgu pabalstu dalībniekiem ceļa naudai. Uz nākošo kongresu dalībnieki vairs nebija jāmeklē un jāpierunā. Tā uzsākās daudzie "eljošanas" gadi ar moto "Pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies!". Priecāšanās notika latviski, jo tā bija vienīgā valoda, ko saprata visi. Vācu valdības pabalstu dēļ kongresi parasti notika Vācijā.

Nebija jau tikai priecāšanās vien. Jau otrais lielākais kongress Etlingenē nokaitināja Maskavu ar "Etlingenes deklarāciju". Nevarējām īsti saprast, kā pāris simtu latviešu jauniešu var izraisīt mēnešiem ilgus dusmu izverdumus, bet prieks jau bija. Vietējiem vāciešiem bija grūti saprast, kad latvieši guļ, jo dienas bija pilnas ar referātiem un darba grupām un pa naktīm visi dzīvoja krodziņos. Bet vai tad gulēšana jaunībā ir tik svarīga!

Kad kongresi bija iestrādāti un sākuši dzīvot savu dzīvi, Imants Freimanis meklēja nākamo uzdevumu. Tā viens pēc otra sekoja Eiropas un pēc tam Rietumpasaules Dziesmu svētki, jauniešu naktsmāju tīkls visā pasaulē un Rietumu latviešu centrālās organizācijas. Imants ātri iesaistījās Zviedrijas Latviešu centrālās padomes (ZLCP) veidošanā un kopš 1966. gada bija tās ilggadīgais priekšsēdētājs. Viņš panāca šīs padomes atzīšanu Latvijas atjaunošanas komitejā (LAK EC) un sekmēja tās darba aktivizēšanos. Tā viņš nokļuva arī Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA ) vadībā.

PBLA 1972. gadā Katskiļos, ASV, mainīja politisko nostāju un uzsāka agresīvāku politiku pret Padomju savienību. Ar Uldi Gravu par priekšsēdētāju un Imantu Freimani par priekšsēdētāja vietnieku jaunā politika tika realizēta Eiropas Drošības un sadarbības konferencē Helsinkos. Imants pret padomju okupāciju organizēja jauniešu aktivitātes, rīkoja demonstrācijas un vairākas akcijas presē. Šādā virzienā PBLA turpināja darbu konferencēs Ženēvā, Belgradā, Madridē, Bernē un Vīnē.

Kad sākās Atmoda, Imants Freimanis, jau pensijā esot, iesaistījās zviedru sadarbības projektos ar Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Kā Zviedrijas ūdens un gaisa aizsardzības institūta (IVL) pārstāvis Latvijas Republikā viņš rūpējās par piesārņotā gaisa un ūdens attīrīšanas darbu uzsākšanu. Imantam bija liels gandarījums, ka pēc garajiem trimdas gadiem viņam vēl izdevās atgriezties Latvijā un šeit atrast sev nozīmīgu nodarbošanos.

Visas šīs aktivitātes vēl nenozīmēja to, ka, piemēram, Dziesmu svētku ideja vai mākslinieciskā kvalitāte būtu Imanta nopelns. Apšaubu, vai viņš vispār varētu šo kvalitāti novērtēt. Viņš pats smējās par to, ka, dēlam vēl šūpulī esot, viņa sieva esot teikusi: "Tavs dēls ir ļoti muzikāls. —"Kā tā?"— "Viņš ļoti viebjas, kad tu dziedi." Tāpat viņam jokojot jautāja, vai var kādam mācīt vides kopšanu, ja knapi zina ūdens ķīmisko formulu.

Imants Freimanis bija brīnišķīgs administrators. Viņš prata piesaistīt gan ķīmisko formulu, gan toņkārtu speciālistus un radīt viņos pārliecību, ka panākumi ir viņu nopelns. Pats viņš ilgi neturējās priekšsēdētāja krēslā. Cik ātri vien iespējams, viņš tur iesēdināja kādu citu un turpināja vadīt darbu, pats palikdams aizmugurē. "Joki" iznāca, ja kādam "ieliktenim" kādreiz ienāca prātā, ka visi panākumi ir paša nopelns un tagad jārīkojas uz savu roku.

Pirms katra Freimaņa vadītā sarīkojuma viss tika rūpīgi izplānots un izmēģināts — no biļešu plēšanas līdz virsdiriģentu sagaidīšanai. Protams, ja ir panākumi, tad rodas sāncenši un skauģi. Imantam bija neparasts veids, kā ar tādiem apieties. Ja kāds taisījās viņam sist, tad Imants "bučojās" — protams, ne burtiski. Pretinieka apjukums dažreiz bija ļoti uzjautrinošs. Vispār Imants bija viens no reti sastopamajiem cilvēkiem, kuru nekad nedzirdēja sakām sliktu vārdu par otru cilvēku.

Imantam bija arī savas vājās puses. Viņam nebija ne mazākās jēgas par naudas vērtību un taupību. Nebija jau tā, ka varētu sabiedriskā darbā tikt pie naudas. Tieši otrādi. Pašam bija viss jāfinansē un jāpiemaksā. Kad Imantam Amerikā bija jāsatiekas ar sabiedriskiem darbiniekiem, tad viņš to finansēja kā komponista Mediņa šoferis. Pie stūres sēžot, šķērsoja visu Ziemeļamerikas kontinentu. Atceros, ka jau Jaunatnes dienu laikā stāstījām Imantam, ka nav laba ideja rīkot teātra izrādi, ja rodas zaudējums, pat ja zāle ir pilna. Neviens nekad nav varējis Imantam pārmest skopumu. Tā kā viņam šad tad iznāca piemaksāt par sabiedriskām lietām, tad trūcīgāk iznāca ģimenei.

Tāpat daudzu gadu kopējā darbā neesmu redzējis, ka viņš kaut reizi būtu bijis negodīgs — lai ko saka skauģi un krievi. Kā viņš tika galā ar savu darba devēju un mūžīgajiem brīvlaikiem latviešu pasākumu organizēšanai, neviens nezina. Varbūt palīdzēja tas, ka viņš bija sagādājis daudzus latviešus, kas cītīgi un labi strādāja. Ir stāsts, kā celtniecības firmas direktors prasa Imantam, vai jaunais darba tīkotājs ir latvietis. Jā. Vai zīmētājs? Nē, flautists. Labi, tāds mums vēl nav!

Kā Imants varēja citu idejas pārvērst īstenībā, pierāda gadījums ar Hruščova sivēnu. Darba kolēģim bija ideja, ka Hruščovam Stokholmas apmeklējuma laikā vajadzētu pie kājām palaist sivēnu. Ideja būtu palikusi tikai ideja, ja Imants nebūtu to pārķēris, atradis darītājus un katram izstāstījis, kas viņam jādara. To starpā bija arī Vija Freimane, Imanta sieva, kas pie reizes kļuva slavena šī paša sivēna dēļ. Rezultātā bija bildes, kā zviedru policists, aiz vēdera ķerdams ieeļļoto sivēnu ar Ņikitas bildi ar lūpu zīmuli uz sāniem, noliekas uz deguna ķēniņa pils pagalmā. Bildes tika publicētas visā Rietumu presē. Vācijas "Stern" ievietoja fotoattēlu ar virsrakstu "Šis suķis mira par Rietumiem".

Imants atstājis meitu un dēlu, par kuriem varētu teikt, ka tie ir mantojuši tēva uzņēmību, mātes muzikalitāti un abu vecāku labo galvu. Ko viņi sasniegs, lai pierāda paši.

Veselība Imantam jau daudzus gadus bija iedragāta. Pēdējos gadus viņš dažus mēnešus strādāja Latvijā un pēc tam tikpat ilgi atpūtās Minsteres slimnīcā. Ārsti atzina, ka viņi nekad neesot redzējuši tik slimu cilvēku, kas ir tik eiforiskā pārliecībā par savu labo veselību. Viņa humoru un stipro garu nekas nevarēja salauzt. Pēdējo reizi ar Imantu biju kopā Latvijā pie manis uz laukiem pirtī. Ar abiem kruķiem uzkāpis uz augšējās lāvas, viņš pats par sevi brīnījās: "Ko gan nedara pirts dēļ! Puikas, vai nav kāds alus?"

Atgriezīsimies pie nopietnības. Es neesmu pārliecināts, ka mani bērni runātu latviski, ja nebūtu bijis Imants Freimanis un viņa darbs. Piecdesmit gadus nevar dzīvot tikai ar pienākuma apziņu vien. Imants pienākumam piesaistīja jautrību un latviešu jauniešos radīja interesi par Latvijas lietu. Es nezinu nevienu citu trimdu, kas būtu izdzīvojusi tik ilgi. Viņa Triju Zvaigžņu ordenis ir godam nopelnīts.

Stokholmā 1986.gadā. Linda Freimane: "Es šajā dienā absolvēju Franču liceju. Te esam kopā visi radi: (no kreisās) mammas māsa Irmas tante, kas mums ar brāli bija vecmāmiņas vietā, viņai aiz muguras stāv mana krustmāte Ausma un mamma, priekšā — es pati, brālis Pēteris un tēvs. Mūsu licejā bija paraža, ka absolventu viņa draugi un tuvinieki sagaida ar plakātu, kurā ir kāda bērnu dienu fotogrāfija."

Vitrupē 1992.gadā. Kopā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentiem, "Fr. Imantica" korporeļiem

Berlīnē 1965.gadā kopā ar dzīvesbiedri Viju

Vitrupē 1991.gadā, pēc piecdesmit gadiem tiekoties ar savu bērnības jūrmalu un māsīcu Mildu Pumpuri

Meita Linda Freimane no Rīgas:

Tēvs vienmēr bija pārliecināts, ka Latvija atgūs neatkarību. Mums ģimenē saglabājies kāds ieraksts no 1971.gada, kur mēs abi sarunājamies. Man toreiz bija ne vairāk kā četri gadi. Mēs tur abi esam vienisprātis, ka Latvija kādreiz noteikti atgūs brīvību. Kad tas notiks? Es saku — pēc 80 gadiem. Tēvs domā, ka tik ilgi mēs nevaram gaidīt. Tam jānotiek jau pēc 17 gadiem. Un tā arī iznāca. Tieši pēc 17 gadiem — 1988.gada 18.novembrī es pirmo reizi varēju atbraukt uz Latviju, jo te bija sākusies Atmoda. Toreiz strādāju laikraksta "Svenska Dagbladet" redakcijā un Rīgā ierados kopā ar žurnālistu grupu. Dzīvoju viesnīcā "Latvija", laiks bija velnišķīgi auksts, pilsēta izskatījās drūma. Man vairākiem cilvēkiem bija jānodod informācija. Tas notika slepeni — uz ielas vai kādā parkā. Viss beidzās labi, ieguvu pat fotoattēlus no LNNK dibināšanas kongresa, ko vēlāk publicēju mūsu laikraksta svētdienas pielikumā. Pats brīnišķīgākais notikums šajā Latvijas apciemojumā bija tikšanās ar tēva māsīcu Mildas tanti. Es par viņu tik daudz biju dzirdējusi! Zināju, kādā krāsā ir viņas kaķis un kādā suns. Zināju, cik viņa laba un cik labi viņa ar tēvu satikusi, cik pie viņiem Vitrupē viss bijis skaisti. Tikai — man tas viss likās noticis sen sen, kā pasakā. Es uz Vitrupi toreiz nedrīkstēju braukt, bet Mildas tante atbrauca pie manis uz Rīgu. Tas bija liels pārdzīvojums. Vēl lielāks pārdzīvojums bija tēvam, kad viņi ar māsīcu satikās jau pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas. Viņi nebija redzējušies piecdesmit gadus! Tā kā tēvs tik aktīvi piedalījās trimdas dzīvē, viņš baidījās tuviniekiem uz Latviju rakstīt, lai nesagādātu viņiem nepatikšanas.

Savu bērnību es atceros ar nebeidzamajām sapulcēm, apspriedēm un arī viesībām, kas nepārtraukti notika mūsu mājās. Man kā bērnam bija interesanti klausīties pieaugušo runās. Vienmēr tika runāts par Latviju — cik nelaimīga tā ir savā nebrīvē, cik daudzi cilvēki ir cietuši represijās. Bet tika arī daudz dziedāts, runāts par to, ko katrs var darīt tēvzemes labā. Es savā bērna prātā Latviju iztēlojos kā bēdu ieleju, kur cilvēki staigā pa ielu raudādami. Jāsaka, ka mājupceļā no sava pirmā Latvijas apmeklējuma es tiešām raudāju. Dzīve te man likās ļoti bēdīga. Citādi bija nākamā gada vasarā, kad Latvijā pavadīju atvaļinājumu un varēju aizbraukt gan uz Liepājas "Dzintaru", gan uz Aglonu. Es Stokholmā biju beigusi žurnālistikas studijas, pusgadu pavadījusi Francijā, bet visu laiku domāju par to, kā varētu būt noderīga Latvijai. Sāku studijas juridiskajā fakultātē. Man piedāvāja darbu konsultatīvā zviedru firmā pie Eiropas Integrācijas biroja. Savu juristes diplomdarbu izstrādāju jau Latvijā. Tas ir par privatizāciju. Tagad vadu studiju programmu Rīgas Juridiskajā augstskolā. Darbs ir ļoti interesants, jo esam jauna augstskola un te vēl viss aug un veidojas. Brālis Pēteris ir mantojis no mūsu mammas muzikalitāti un kļuvis par operdziedātāju. Viņš pašlaik sāk savu karjeru Kanādā, bet es domāju, ka arī viņa ceļš varētu vest uz Latviju.

Tēvs aizgāja mūžībā 1996.gadā, nepieredzējis manu pārnākšanu uz Latviju. Bet viņš paguva izjust to prieku, ka ar savu darbu var būt dzimtenei noderīgs. Viņš šajā darbā ielika visu sirdi.