MĒS UN EIROPA

Par Eiropas slieksni

Diplomātisko misiju vadītāji — “Latvijas Vēstnesim”

Valdis Krastinš,

Latvijas Republikas

ārkārtējais un pilnvarotais

vēstnieks Čehijā,

Slovākijā un Turcijā:

Turpinājums no 1.lpp.

Pietiek aizbraukt uz Briseli un parunāt ar ES darbiniekiem ģenerāldirektoru līmenī un zemāk, lai būtu skaidrs, ka lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā ir ļoti apgrūtināta jau šodien. Ja visu 15 dalībvalstu pārstāvji vēlas izteikties par kādu jautājumu, tad tas ir ļoti laikietilpīgs process. To es nesaku tāpēc, lai attaisnotu Eiropas Savienību un attaisnotu Eiropas Komisijas lēmumu. Šeit, patiesību sakot, iespējami divi uzskati. Viens uzskats — ka tas ir krasi negatīvi: “Mēs neesam!” Tikpat labi var uz šo procesu raudzīties otrādi: viena no Baltijas valstīm tomēr ir minēta. Tātad jau zināmā mērā ir lauzts kāds stereotips par to, ka šīs ir “bijušās valstis”, kuras pieder bijušās impērijas iespaidu sfērai un kā tādas arī turpinās savu valstisko eksistenci.

— Dzirdētas arī bažas, ka Igaunijas minēšana Eiropas Komisijas dokumentā varētu jaukt Baltijas valstu vienotību.

— Tas būs atkarīgs no mums pašiem un arī no igauņiem. Un arī no lietuviešiem, kuri ir varbūt mazliet emocionālāki, mazliet tiešāk ņem visas lietas — tas bija redzams arī Neatkarības deklarācijas pieņemšanas reizē. Protams, ar to es negribu teikt absolūti neko sliktu par lietuviešiem. Tomēr jārēķinās arī ar mentalitātes atšķirībām. Jo mentalitāte tomēr nosaka arī politiskās darbības. Un mentalitātes atšķirības mums, bez šaubām, ir.

Kas attiecas uz visu šo apspriežamo programmu, kurā galvenais fokuss ir uz priekšu, uz Luksemburgas sanāksmi, tad tas ir ļoti labi. Ir ļoti interesanti uzzināt to, ko es nezinu. Protams, šeit tiek runātas arī tādas lietas, ko es nezināju un ko es varēšu izmantot savā turpmākajā darbībā. Taču es domāju — ja nemainīsies Eiropas Savienības filozofija, es teiktu — politiskā un zināmā mērā arī ekonomiskā filozofija un no tās izrietošās struktūras izmaiņas, tad rūpīgi izstrādātie mehānismi, kurus ir grūti lauzt (tā ir tāda cilvēka īpašība, un šie darbības mehānismi ES tiešām ir ļoti rūpīgi izstrādāti), — nevar funkcionēt, ja būs vairāk par 20 valstīm. Šis viedoklis ir izplatīts Eiropas Savienības aprindās. Šo viedokli es esmu dzirdējis arī no Eiropas Komisijas pārstāvja Prāgā (man ar viņu ir ļoti labi kontakti).

Protams, es domāju, mēs darīsim absolūti visu nepieciešamo. Bet, ja nemainīsies pati Eiropas Savienības pieeja šim jautājumam, tad nekas nemainīsies arī mūsu situācijā. Un galu galā, ja runā pavisam objektīvi — kāda starpība, vai mēs Eiropas Savienībā iestājamies gadu ātrāk vai gadu vēlāk! Protams, būtu svarīgi sākt sarunas agrāk, jo tas zināmā mērā var radīt nedrošības sajūtu investoriem. Bet kādam pesimismam, es domāju, šeit diez vai ir pamats. Protams, tā ir neveiksme. Bet ir jautājums — cik tālu tā ir atkarīga no mums pašiem. Vai tā tomēr nav radusies objektīvu iemeslu dēļ. Šinī gadījumā — kā starpvaldību konferences fiasko. Runāsim tā — tas bija fiasko. Strādāt vairāk nekā gadu — un nekādu rezultātu. Vajag izlasīt Amsterdamas noslēguma dokumentu, lai konstatētu, ka tas ir steigā salikts kopā. Es domāju, mums katram ir pietiekami liela diplomātiskā pieredze, lai zinātu, cik rūpīgi starptautiskos dokumentos apspriež katru vārdu. Cik, piemēram, izslīpēts un ļoti precīzs formulējumos ir Madrides komunikē. Amsterdamas dokuments izskatās tā, ka tas ir pēdējā brīdī tapis, un tas atspoguļo starpvaldību konferences neveiksmi. Un šī bija neveiksme. Jo tā neko nespēja lauzt esošajās struktūrās un, es gribētu teikt, pirmām kārtām nespēja lauzt filozofiju. Un tur arī neko lielu nevarēja gaidīt. Protams, ir aizvainojoši. Bet tās ir emocijas. Un diez vai emocijām šī jautājuma risināšanā ir īstā vieta.

Valsts prezidents mūsu darba apspriedes sākumā ļoti precīzi teica, ka mēs, protams, darīsim visu, lai Luksemburgā mainītu šo lēmumu. Var jau būt, ka tas mums izdosies. Tas būtu lieliski! Bet tajā pašā laikā ir jāizstrādā citas koncepcijas — ko mēs darīsim, ja Luksemburgā nedabūsim šo pozitīvo atbildi.

Juris Kanels,

Latvijas Republikas

ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, vēstnieks

pie Eiropas Savienības:

— Kā Latvijas integrācijas process Eiropas Savienībā izskatās, no Briseles raugoties?

— Eiropas Savienība ir starpvalstu savienība. Valstis, to valdību vadītāji, ministri ir noteicošais un virzošais spēks, kas pieņem lēmumus par Eiropas Savienību. Lai cik daudz Briselē būtu ES ierēdņu jeb birokrātu — un viņu tur ir tūkstošos — tas ir tikai izpildaparāts. Tas ir kontrolējošais aparāts, tas ir informācijas apkopošanai un gatavošanai. Lēmēji ir valstu vadītāji, ministri. Tā ir tā sauktā Eiropas Savienības Padome. Līdz ar to, ja arī var runāt par nelielu katras dalībvalsts suverenitātes ierobežojumu, jo katra valsts atsevišķās jomās dažas savas funkcijas ir deleģējusi Eiropas Savienībai, šai virsnacionālajai institūcijai — vienalga, lēmēji ir paši valstu vadītāji. Vai es esmu optimists? Jā, es tāds esmu jau pēc savas dabas. Bez tam es esmu saistīts ar mūsu Eiropas Savienību un integrāciju tajā jau no pašiem pirmsākumiem, jau vairāk nekā piecus gadus, un varu tagad atskatīties jau zināmā retrospekcijā. Protams, ja salīdzinām ar situāciju pirms četriem gadiem, kad mēs cīnījāmies, lai ES ar mums noslēgtu asociācijas līgumu, un ar šiem jautājumiem tolaik nodarbojās daži cilvēki mūsu Ārlietu ministrijā, tad šis jautājums ir kļuvis par visas mūsu valdības, visu ministriju un visu valsts struktūru jautājumu. Un mēs šajā apspriedē runājām par ārpolitisko vai publicistisko virsbūvi un reālo tautsaimniecisko bāzi. Ja agrāk tas bija tikai virsbūves līmenī, tad šodien jau ar to nodarbojas bāze. Nodarbojas varbūt dažās vietās aktīvāk un labāk, dažās vietās sliktāk, tomēr nodarbojas visas valsts pārvaldes struktūras. Un līdz ar to ārpolitiskā virsbūve, veicot šo ārpolitiskās informēšanas, pārliecināšanas un lobēšanas darbu — visi citi iespējamie kanāli valsts propagandas un informēšanas kanāli var darboties daudz sekmīgāk un pārliecinošāk. Jo ir valsts tautsaimniecība. Ir valsts nozares, kas transformējas un tuvinās Eiropas Savienībai. Un līdz ar to tuvinās arī visa valsts. Ja turpināsies šis iesāktais kurss — un šobrīd nav ne mazākā pamata apšaubīt, ka tas turpināsies, arī pēc nesen notikušās valdības maiņas (tagad valdība uz Eiropas Komisijas ziņojumu reaģēja pat vēl nopietnāk nekā agrāk), tad ja ne šī gada decembrī — bet arī tas ir iespējams, tad nākamā gada decembrī mēs varam cerēt uz pozitīvu lēmumu. Jo tas, ka piecas valstis, tai skaitā Igaunija un Slovēnija, tika ieteiktas, notika, ne tik daudz balstoties uz ļoti detalizētu un ļoti rūpīgu situācijas salīdzināšanu šajās valstīs. Ir drošas ziņas, ka Komisijas vadība ar to nenodarbojās. Viņi lēma par politiskām kategorijām. Lēma, kā interpretēt Eiropas Savienības dalībvalstu Amsterdamas galotņu tikšanās rezultātus un tos pieticīgos rezultātus, kādus jaunais Amsterdamas līgums dod institucionālajās reformās. Kurš ne tuvu nerada bāzi ambiciozai, plašai un efektīvai Eiropas Savienības paplašināšanai. Un tad nu tā centās pieņemt lēmumu, kā valstu skaitu un nosaukumus pielāgot šai struktūrai. Nevis dziļi un objektīvi izvērtējot katras valsts rezultātus. Ja mēs turpināsim virzību uz priekšu, ja realizēsim ieceres, kas ir gan valdības programmā, gan valdības memorandā, atbildot uz Eiropas Komisijas ziņojumu, tad nav ne mazāko šaubu, ka Latvija viena no pirmajām tiks uzaicināta aiz šī pirmā piecnieka uz sarunām.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri:

... Taēu domāsim mēs vienmēr igauniski

Jautājums: — ... Prezidenta kungs, jūsu valstī — Igaunijā, tāpat kā kaimiņvalstī Latvijā, eksistē krievvalodīgā mazākuma problēma. Ir organizācijas un etniskās grupas, kas apgalvo, ka tiek pārkāptas šo iedzīvotāju nacionālās un cilvēktiesības, ir problēmas ar pilsonību un tās piešķiršanu utt. Krievijā šo tematu bieži izmanto kā ieganstu, lai tā vai citādi polemizētu ar Igauniju vai Latviju. Kā šobrīd šī problēma tiek risināta jūsu valstī, un kā jūs vērtējat krievvalodīgo iedzīvotāju lojalitāti pret Igaunijas valsti?

Lennarts Meri: — Es pilnībā uzticos krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Es runāju par to vairākumu. Es, protams, nevaru gaidīt, ka septiņdesmit vai astoņdesmit gadus vecs atvaļināts ģenerālis būs sajūsmā par to, ka Igaunija atguvusi patstāvību. Domāju, ka diezgan bezcerīgs būs arī katrs mēģinājums iemācīt Igaunijas konstitūciju sešdesmitgadīgai sieviņai. Taču varu jums apgalvot, ka darījumu ļaudis, jaunieši, kas pārstāv ne vien krievus, bet arī ukraiņus, kazahus — Igaunijā ir ne mazums nacionālo minoritāšu —, ir sapratuši, kādas iespējas tiem paver demokrātiska valsts. Negribu lielīties, ka iespējas, ko piedāvā mūsdienu Igaunija, ir, sacīsim, tādas kā Vācijā, Francijā vai Kanādā. Tomēr tās ir stipri vien plašākas par gaidītajām.

Daudzām valstīm ir ar ko lepoties. Krievijas pilsonis bija pirmais kosmonauts, amerikānis Ārmstrongs pirmoreiz cilvēces vēsturē izkāpa uz Mēness... Man ļoti gribētos, lai Igauniju minētu kā paraugu samezglotā nacionālo attiecību pavediena atšķetināšanā. Varat būt droši, ka vairums iedzīvotāju ir sapratuši šo uzdevumu. Tas nav viegls, bet mēs ejam pareizo ceļu. Šajā ziņā esmu liels optimists.

Jautājums: — Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumu, ka nākamgad Igaunijai varētu ļaut uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā. Būtībā ES ir ekonomiskā ziņā pārtikušu valstu klubs. Kā jūs komentēsit šo EK lēmumu?

Lennarts Meri: — Es varu to komentēt ar prieku un, protams, ar zināmu lepnumu par savu tautu. Mēs paši labi zinām, ko mums maksāja tas, ko esam sasnieguši. Viegli tas nenāca. Mūsu pensionāriem klājas ļoti grūti. Bet tieši vecākajai paaudzei atmiņā bija saglabājusies pirmskara Igaunija, tas, kas nozīmē patstāvību, demokrātiju, cilvēktiesības, brīvu presi. Tā bija gatava ziedot un patiesi ziedoja ļoti daudz. Ir ļoti grūti attēlot ikdienas rūpju un tik brīnišķīgas, tīras laimes sajaukumu.

Jautājums: — Prezidenta kungs, visā pēckara periodā Igaunija bija atrauta no Eiropas. Tagad Igaunija ir ieguvusi neatkarību, nodibinājusi kultūras kontaktus, sakarus ar citām valstīm, īpaši ar Somiju, kuras valoda ir sevišķi tuva jūsējai. Bet es gribētu vaicāt jums — kāda ir Igaunijas vieta mūsdienu Eiropā? Eiropa neaprobežojas ar Skandināviju un Baltijas reģionu vien. Uz ko jūs orientējaties? Kas jums ir tuvāks kultūras ziņā? Igaunijas kā kultūras zemes vieta Eiropas kontekstā?

Lennarts Meri: — Es teiktu tā: vēsturiskās ģenētikas ziņā mēs dzīvojam VII – X gadsimta Igaunijā, un eiropieši ir mūsu bērni, atnācēji.

Es negribu pārspīlēt to, par ko tik daudz runā nevis Igaunijā, bet drīzāk Austrumos, Austrālijā. Centīšos neizplūst. Mums ir ļoti senas tradīcijas kopš Hanzas savienības laikiem, un es gribētu piezīmēt, ka Hanzas savienība Eiropas vēsturē ir pazīstama kā struktūra, kas droši darbojās trīsarpus gadsimtus. Tagad tā ir izzudusi, bet vai no tautas atmiņas kas zūd? Reformācija Igaunijā risinājās vētraini. Tā nebija vienkārši vienas ideoloģijas, vienas ticības nomaiņa ar citu. Tā bija arī sociāla cīņa. Tā iemācīja mūs dzīvot pēc Dieva likumiem. Baznīca uz visiem laikiem pārgāja uz igauņu valodu.

Dabas bagātību ziņā Igaunija ir ļoti nabadzīga valsts. Kā zināms, protestantu baznīca lielu nozīmi piešķir indivīda, cilvēka darbībai.Viss, kas Igaunijā radīts, sākot ar zemi un ainavu un beidzot ar ceļiem un stigām, ir paaudžu paaudžu darba rezultāts. Mēs esam paraduši paļauties tikai uz sevi. Pie mums ir ne mazums eiroskeptiķu, kas runā par neseno krievu kultūras invāziju vai rusifikāciju un brīdina no, teiksim, amerikanizācijas nākotnē, un tas nav neiespējami. Taču mūsu nelielās tautas kultūras saknes ir ļoti stipras.

Un beidzot es gribētu pieskarties pašam Eiropas fenomenam. Palūkojieties — Eiropa taču ir maziņa pussala, bet cik daudz tajā ir lielu kultūru! Šajā mazajā pussalā sadzīvo tik daudzas kultūras, ka tas arī ir acīmredzot Eiropas fenomens. Tādā ziņā es mierīgi lūkojos nākotnē. Mēs runāsim angliski, vāciski, krieviski un franciski. Domāsim igauniski.

Jautājums: — Pateicos, prezidenta kungs! Tagad es gribētu uzdot jums zināmā mērā personiskas dabas jautājumu. Padomju laikos, Padomju Savienībā jūs bijāt pazīstams igauņu rakstnieks, kura darbus tulkoja daudzās valodās un visupirms jau krievu valodā. Tagad jūs esat ne mazāk pazīstams kā Igaunijas prezidents, bet vai rakstāt joprojām, vai prezidenta pienākumi netraucē?

Lennarts Meri: — Mīļais kolēģi! Nu rakstu vairs tikai parakstus...

“Latvijas Vēstneša”

(Juris Afremovičs) tulkojums

No Igaunijas Republikas prezidenta Lennarta Meri intervijas “Radio Free Europe”/ “Radio Liberty” raidījumā pēc Eiropas valstu galotņu tikšanās Madridē 1997. gada 9./10. jūlijā

Starp mītiem un īstenību

Lasot Eduarda Bruno Dekšņa grāmatu “Eiropas Savienība:

mīti un īstenība”, “Junda”, Rīgā, 1996.

Dr. Eduards Bruno Deksnis, Oksfordā:

Eiropas Savienība

Simbolika

Visredzamākā ES simbolika saistās ar dalībvalstu jauno ārzemju pasu veidolu. Kopš 1987.g. jaunizdotās EK dalībvalstu ārzemju pases ir vienā krāsā (burgundiešu sarkanā) un vienādā formātā. Uz katras dalībvalsts izdotās pases vāka pirmajā rindā atsevišķi rakstīts Eiropas Kopiena. Tūlīt zem šī virsraksta ar vienāda lieluma burtiem seko pases īpašnieka nacionālās valsts nosaukums. Gan EK, gan valsts nosaukums dots attiecīgās dalībvalsts valsts valodā (vai valodās: piemēram, Beļģijas gadījumā flāmu jeb nīderlandiešu valodā un franciski). Uz pases vāka atstāta vieta valsts ģerbonim vai tradicionālajai valsts simbolikai. Šī pase apstiprina to, ka ES pilsonis, ierodoties kādas citas ES valsts teritorijā, iekļūst šajā valstī, izejot tādu pašu pārbaudi kā attiecīgās ES valsts īstenie pilsoņi.

Ievērot: lai gan pases ir vienādā formātā, vienīgā institūcija, kura izsniedz šīs ES dalībvalstu ārzemju pases ir attiecīgās valsts valdības iestāde.

Autovadītāja apliecības (šofera tiesības) izdotas vienotā formātā. Tāpat kā ārzemju pases, arī šīs apliecības izsniedz vienīgi nacionālās iestādes; visās dalībvalstīs turpina pastāvēt savi atšķirīgie pārbaudījumi, uz kuru pamata izsniedz šofera tiesības. Tiek veikti pasākumi, lai ieviestu vienādus pārbaudījumus šofera tiesību iegūšanai. Šobrīd pastāv kārtība, ka, paliekot ilgāk par vienu gadu citā ES dalībvalstī, janomaina nacionālā šofera tiesību apliecība pret mītnes valsts apliecībām. Katrai dalībvalstij ir tiesības pārliecināties, ka pie šīs nomaiņas šoferis apguvis vietējos satiksmes noteikumus un iemaņās.

Savu oficiālo karogu — divpadsmit zelta zvaigznes uz tumši zila fona — Eiropas Savienības pārņēma no Eiropas Kopienas. Šī organizācija savukārt bija pārņēmusi Eiropas Padomes karogu. Šī pēdējā nav saistīta ar Eiropas Kopienu vai ar Eiropas Savienību, lai gan abām ir viens un tas pats karogs. Divpadsmit zvaigznes atbilst Bībelē aprakstītiem divpadsmit apustuļiem (bez īpašas reliģiskas nozīmes). Tie, kas nesenos gados šķērsojuši ES dalībvalstu zemes robežas, pamanījuši, ka, piemēram, pie Vācijas robežas atrodami plakāti ar ES karogu un ierakstu Deutschland zvaigžņu apaļa iekšienē. Šādi plakāti nekādā veidā neliecina, ka domāts ar Eiropas Savienības karogu aizvietot dalībvalstu nacionālos karogus. Tie paliek kā dalībvalstu vienīgie valsts karogi. Līdzīgā veidā Eiropas himna, daļa no Bēthovena 9. simfonijas ar Šillera tekstu, neaizvieto dalībvalstu himnas. Praktiski nekad nedzird ES himnas atskaņošanu, atskaitot ļoti specifiskus saietus, kuros mēdz apzināti uzsvērt notikuma sevišķo “kopienas” nozīmi ( des evenements communautaires ).

9. maijs nereti tiek sludināts kā Eiropas diena. Faktiski šis datums saistās ar tālaika Francijas Republikas ārlietu ministra Robēra Šūmana deklarāciju, kuru viņš atklātībā paziņoja 1950. g. 9. maijā Parīzē. Šī deklarācija pieteica to, ka pārnacinālā EOTK, kuru tanī laikā apsprieda, būtu kodols plašākai Eiropas apvienošanai. Šī diena nav pieņemta kā valsts svētku dienu, pat ES iestādēs šo dienu īpaši neatzīmē. Nākotnē, saprotams, šai dienai varētu būt cits juridisks spēks, bet vienīgi kā papildinājums dalībvalstu svētku kalendāram. (Neliela nianse: visi štata darbinieki, arī pārējie darbinieki visās ES iestādēs, arī tādās, kuras atrodas ārpus Briseles, saņe

m tikpat brīvdienu, cik ir svinamo dienu Beļģijā.)

Eiropas Kopiena

Eiropas Komisija

Eiropas Komisijas uzdevums ir vispirms sagatavot lēmumu projektus, kurus iesniedz pieņemšanai nozaru ministru padomēm. Šis darbs saistīts arī ar nepieciešamību pārstrādāt tos projektus, kuri atgriezti no izskatīšanas. Principā ir iespējama otrreizēja lēmumprojekta izskatīšana, ja tas negūst apstiprinājumu pirmajā reizē, kad par to lemj Ministru padome. Otra Komisijas funkcija ir Ministru padomes lēmumu izplatīšana ES dalībvalstīs. Trešā funkcija ir pārraudzīt, kā lēmumus, rīkojumus, ieteikumus un reglamentus ievēro ES dalībvalstu struktūras. Pēdējā Komisijas funkcija ir ES pārstāvēšana starptautiskās sarunās. (No tām visredzamākā bija sekmīga Eiropas interešu aizstāvēšana t.s. GATT Urugvajas raunda noslēguma apspriedēs.)

Komisijas vadība — valde — sastāv no 20 līdztiesīgiem locekļiem, kurus latviski pareizi būtu saukt par komisāriem. (Šim vārdam gan ir nepatīkama pieskaņa. Diemžēl franču valoda nevar uzņemties atbildību par to, ka tās terminu commissionaires sakropļoja krievvalodīgā PSKP.) Šajā valdes locekļu skaitā ietilpst arī Komisijas prezidents un divi viņa vietnieki. Visus Komisijas valdes locekļus ieceļ ES valstu vadītāju sapulce — ES Padome —, ievērojot visu valsts viedokļus (Common accord) . Darba termiņš visiem valdes locekļiem ir vienāds — pieci gadi. No 1995.g. šo darbinieku kandidatūru izraudzīšanas un apstiprināšanas procesā iesaistījies Eiropas Parlaments. Pirmo sievieti komisijas valdes locekli izvirzīja Grieķija 1989.gadā. Šobrīd piecas sievietes (pa vienai no Dānijas, Francijas, Itālijas, Vācijas un Zviedrijas) bauda šādu atbildības līmeni. Visi Komisijas locekļi, to skaitā arī tās prezidents, drīkst pretendēt uz vienreizēju atjaunošanu savos posteņos pēc piecu gadu amata laika notecēšanas. Žaks Delors ( Jacques Delors , Francija), piemēram, izpildīja divus piecgadu līgumus (1985. — 1995.g.). Savukārt daži prezidenti atteikušies no amata ātrāk — pat pēc viena gada sakarā ar atgriešanos savas nacionālās valdības sastāvā.

Katrs Eiropas Komisijas valdes loceklis ar tuvākiem padomdēvējiem un palīgiem izveido kabinetu un atbild par noteiktu tēmu loku, resp., viņam ir savs portfelis. Latvijas Republikas (Baltijas valstu) attiecības ar ES/EK šobrīd pārsvarā atrodas Komisijas valdes locekļa holandieša Hansa van den Bruka (Hans van den Broek) darbības laukā. Šis kungs, rīkojoties kopā ar Komisijas prezidentu, atbild par visām EK attiecībām ar Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm, arī ar Turciju, Maltu, Kipru; viņa nedalītā kompetencē ir EK saites ar KADP, un viņš atbild arī par ES pārstāvniecībām ārzemēs. Komisijas valdes locekļi un viņu palīgi ir vienīgie Eiropas Komisijas darbinieki, kurus ieceļ dalībvalstu valdības. Pēc tradīcijas šiem darbiniekiem, tāpat kā visiem pārējiem EK līdzstrādniekiem, savā darbā jābūt neitrāliem. Praksē tā arī notiek, sekojot Eiropas Kopienas kā pārnacionālas organizācijas principiem. Atsijāšanas paņēmieni, ar kuru palīdzību ES atbrīvojas no redzami netaisniem tās darbiniekiem, ir smalki, bet tie darbojas ārkārtīgi efektīvi.

Eiropas Komisijas ierēdņi organizēti 24 ģenerāldirekcijās (sk. 5. tab.). Šī ir tā dēvētā matricas tipa organizācija, kurā darbinieku rīcību novērtē kā no projektu (darba grupu) vadības puses, tā arī no specialitātes viedokļa. Katram Komisijas valdes loceklim piešķirta sava atbildība, taču direkciju ir vairāk nekā valdes locekļu. Tātad valdes locekļiem jākomplektē darba un sevišķo uzdevumu grupas no esošām 24 ģenerāldirekcijām, kuru darbinieki atbild par savu darbību attiecīgās direkcijas vadībai. Protams, darba grupu vadītāji tieši atbildīgi attiecīgiem Komisijas valdes locekļiem.

5. tabula.

Eiropas Komisijas ģenerāldirekcijas (Directoires Generales), 1995.gads

DG I. Ārējās ekonomiskās un politiskās attiecības, darba grupa ES paplašināšana

DG II. Ekonomiskās un finansu lietas

DG III. Industrija

DG IV. Konkurences apsekošana un veicināšana

DG V. Darba nodrošināšana, darba devēju — nodarbināto attiecības un sabiedriskās lietas

DG VI. Lauksaimniecība, apakšnodaļa: veterinārā kontrole, higiēnas inspekcija

DG VII. Transports

DG VIII. Attīstības atbalstīšana un veicināšana

DG IX. Kadru daļa administrācijas lietās

DG X. Ārējā informācija, audiovizuālās lietas, kultūra

DG XI. Vides aizsardzības, kodolmateriālu drošība un apsekošana, civilā aizsardzība

DG XII. Zinātne, pētniecība un tehnoloģijas attīstība, ES pakļautības pētniecības centru pārvalde

DG XIII. Telekomunikācijas

DG XIV. Zvejniecība

DG XV. Iekšējā tirgus uzraudzība un finansu pakalpojumi

DG XVI. Reģionālās politikas izstrādāšana un realizēšana

DG XVII. Enerģijas jautājumi

DG XVIII. Kredītu izsniegšana un ieguldījumu politika iekšējām vajadzībām

DG XIX. Budžets

DG XX. Finansu inspekcija

DG XXI. Muita un netiešo nodokļu apsekošana

DG XXII. Jaunatnes un izglītības lietas

DG XXIII. Uzņēmumu, komercstruktūru, tūrisma un sabiedrisko uzņēmumu apsekošana

DG XXIV. Patērētāju lietas

Katrai no šīm ģenerāldirekcijām ir jāpārrauga, kā ar tematisko programmu palīdzību dalībvalstīs tiek īstenoti attiecīgās nozares Ministru padomes pieņemtie lēmumi. Briseles ierēdniecības centrā (tā dēvētajā Perlaymont centrs) strādā apmēram 15 000 tieši algotu darbinieku (1992.g.). Tie veido tā saukto funkcionāru (fonctionnaires) grupu. (Diemžēl arī šeit franču valodai nav nākusi par labu krieviski runājošās PSKP dīvainā mode nočiept terminu un vēlāk to kompromitēt.) Jāpiemin tas, ka pazīstamā Berlaymont celtne — 13 stāvu māja četrstūru zvaigznes formā — patlaban atrodas ieilgstošā kapitālā remontā (no 1992.g.), un tiek izmantoti pagaidu risinājumi. Valde un sekretariāts izmitināti Breydel ēkā.

Kopīgais ES štata darbinieku skaits pa visām ES iestādēm 1992.g. bija 21 800. Latvijas iedzīvotājus varētu interesēt tāds novērojums, ka šī cilvēku skaita pilnīgi pietika, lai sekmīgi un lietišķi pārvaldītu aptuveni 65 miljardu ekiju (50 miljardu latu) lielo ES budžetu (1992.g.). Šis ierēdņu skaits ir mazāks nekā Lielbritānijā nodarbojas ar Skotijas lietām jeb Francijā nodrošina Parīzes pilsētas valdes darbošanos.

Tādas nozīmīgas Eiropas Komisijas darbinieku grupas kā, piemēram, sagādes un apsardzes biroji neietilpst nevienā ģenerāldirekcijā. Daži šie grupējumi ar laiku kļūst nepietiekami patstāvīgi, lai pārtaptu par direkciju. Piemēram, 1994.g. no jauna tapa DG XXII, bet izveidojās DG XXIV.

Ļoti svarīgi papildu grupējumi (atsevišķi dienesti, des Service s) ir Tulkošanas daļa, Juridiskā daļa un Oficiālo izdevumu daļa. Sevišķu uzmanību pelna Tulkošanas daļa, jo šie darbinieki ne vien nodrošina simultāno tulkošanu sēdēs, kurās tā ir paredzēta, bet valstu un valdību vadītāju sapulču dokumenti tiek apbrīnojami ātri sagatavoti juridiski precīzā tulkojumā izplatīšanai visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās.

Atsevišķu Eiropas Komisijas darbinieku delegācijas ir pastāvīgi dislocētas ārpus ES teritorijas — piemēram, ES diplomātiskais dienests. Ir arī Eiropas Savienības īpašās delegācijas, kuras uzturas partnervalstī pirmspievienošanās laikposmā. Daudzās lielās valstīs ārpus ES atrodas ES informācijas centri. Šo centru centrs atrodas Luksemburgā. Vairākas starptautiskas organizācijas, kurās ES ir iesaistījusies kā juridiska organizācija, pieprasa pastāvīgus ES pārstāvjus. Parasti šādi komandējumi ir uz četriem gadiem.

Eiropas Komisijas un citu iestāžu darbinieki tiek pieņemti darbā, rīkojot Eiropas mēroga konkursus. Par šādiem konkursiem ar avīžu sludinājumiem izziņo visas dalībvalstis. Šobrīd ES dod priekšroku jauniem kandidātiem, pārsvarā jaunākiem par 35 gadiem, principā ne vecākiem par 50 gadiem. Konkurss sastāv no atskaites par kandidāta izglītību un darba pieredzi, arī no rakstiskas pārbaudes. Ļoti būtiska nozīme ir intervijai ar izvērtēšanas komisiju. Sekmīgai kandidatūrai ir obligāta minimāla prasme vienā ES svešvalodā. Lielu nozīmi piešķir ārpus savas valsts nodzīvotajam laikam, sevišķi ja ir darba pieredze, pārstāvot valsts vai kāda grupējuma intereses ārzemēs. Sekmīgie kandidāti iekļūst tā dēvētajos rezerves sarakstos, kur viņi ierindoti kārtībā, kura netiek paziņota. No šiem sarakstiem pēc vajadzības aicina iestāties darbā.

Eiropas iestāžu štata darbinieki iedalīti četrās kategorijās: A — ar visaugstāko izglītību, vadīšanas darbs; B — tehniskie darbinieki, ar vidējo izglītību; C kategorija aptver sekretariāta darbiniekus; D kategorijā atrodas palīgpersonāls — sētnieki, vārtu sargi u. tml., kuriem tāpat kā kandidātiem uz A — C kategorijas vietām, arī jāpierāda praktiskas otras ES valsts valodas zināšanas. ES darbinieku vidū ir apmēram 49,5% sieviešu, kaut gan A kategorijā tikai apmēram 15%. Pašlaik starp jaunuzņemtiem A kategorijas kadriem trešā daļa ir sievietes. Tikai izņēmuma gadījumā ES darbinieku sastāvā uzņem citu (svešu) valstu pilsoņus, šobrīd tādu ir mazāk nekā 1% no kopskaita. Šie darbinieki pilda visus savus pienākumus bez jebkādas diferencēšanas, atskaitot to, ka viņus nedrīkst pastāvīgi dislocēt ārpus ES teritorijas.

Eiropas Savienības

budžets

Jebkuras organizācijas rīcības brīvību un tās darba apjoma augšanas iespējas lielā mērā noteic veids, kā sastāda šīs organizācijas budžetu, kādā kārtībā to apstiprina, un arī tas, cik liela ir šīs iestādes reālā spēja rīkoties pēc saviem ieskatiem. Eiropas Kopienas budžetu, tas ir, to budžetu, kurš finansē visu piecu galveno institūciju darbu, apstiprina Eiropas Parlaments. Līgumos, kuri regulē EK darbību, noteikts, ka šī budžeta ienākumu avoti ir trīs:

a) daļa no pievienotās vērtības nodokļiem (PVN);

b) KLP izvednodokļi un muita par preču importu ES;

c) tiešie ienākumi.

Ilustrācijai analizēsim šo triju avotu īpatsvaru 1992. gada ES budžetā. Galvenais budžeta ienākumu avots saistās ar PVN, resp., 55 procentiem. Nacionālās iestādes iekasē PVN savā teritorijā, bet daļu — apmēram 1,4 procentus — no kopsummas (ar zināmām atlaidēm mazāk turīgajām valstīm) dalībvalstis pārskaita ES budžetā. Nacionālo iestāžu darbs, šo naudu aprēķinot un to pārskaitot, ir pakļauts Eiropas auditoru gadskārtējai kontrolei. Muitas nodokļi par precēm, kuras ievestas no ārpus ES valstīm, sastādīja 18 procentus no 1992. gada budžeta. Ievākšanas mehānisms tāds pats kā PVN. Vienīgā atšķirība, ka 10 procentus no kopējā ienākuma patur dalībvalsts, lai segtu savus administratīvos izdevumus. Ienākumi, kuri gūti, ievērojot KLP paredzēto kārtību par lauksaimniecības produktu aplikšanu ar izvedmuitu, specifiskos un reti sastopamos apstākļos tos eksportējot no ES, sastādīja 4 procentus no dotā budžeta. Trešais ienākumu avots — tiešie naudas pārskaitījumi, kuri aprēķināti no dalībvalsts kopprodukta, — veidoja 23 procentus ES budžeta ienākumu 1992. gadā.

Budžeta izmantošanas kārtība no gada uz gadu pēkšņi negrozās. Ministru padome apstiprina jaunu tematisku programmu iekļaušanu budžetā pēc iespējas reizi ik piecos gados, jo ES budžeta cikls ir bijis pieci gadi. Izņēmuma kārtā 1992. gadā Eiropas valstu vadītāju sapulce Edinburgā pieņēma septiņu gadu ciklu, lai saskaņotu diskusijas par nākamo piecu gadu orientējošo budžeta metu ( framework programme ) ar viena Eiropas Parlamenta mandāta noslēguma posmu. Tātad budžeta cikls ir saskaņots ar 1999. gadā un 2004. gadā paredzētām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ar kurām saskaņoti Eiropas Komisijas valdes locekļu līgumi, tātad iespējamas pārmaiņas arī šajā iestādē. Šobrīd ES budžeta apjomi ar nelielu rezervi ir noteikti līdz 1999. gadam. ES organizācijās fiskālais gads sākas ar 1. janvāri. Diskusija par metu uzsākas 2 gadus pirms cikla beigām.

Eiropas Kopienas izstrādātās kopīgās lauksaimniecības politikas īstenošana stabili paņem budžeta lielāko daļu — 1992. gadā konkrēti 54 procentus. No šī gada budžeta līdzekļiem vēl 27 procenti bija atvēlēti diviem strukturāliem fondiem un tā dēvētajam Kopības ( Cohesion ) fondam. Ir trīs strukturālie fondi, trešā fonda finansējums iekļaujas KLP atvēlētajos līdzekļos, jo šis fonds orientēts uz agrārām problēmām (angliski EAGGF, franciski FEOGA, kas nozīmē Eiropas lauksaimniecības vadības un garantiju fonds). Šo fondu rīcībai nosprausti seši mērķi (bieži literatūrā redzamas norādes uz, piemēram, 5. a mērķa līdzekļiem u. tml.):

1. mērķis — veicināt attīstību mazāk turīgos reģionos;

2. mērķis — palīdzība reģioniem, kuros tradicionālā rūpniecība iznīkst;

3. mērķis — cīnīties ar ilgtermiņa bezdarbu (ilgtermiņa bezdarbs skaitās pēc 12 mēnešu nepārtraukta bezdarba) un veicināt jaunu pilsoņu (jaunāki par 25 gadiem) iekļaušanos darba tirgū;

4. mērķis — palīdzēt strādniekiem apgūt izmaiņas tehnoloģijā;

5.a mērķis — palīdzēt pārveidot lauksaimniecības sistēmu uzbūvi;

5.b mērķis — palīdzēt lauku apgabaliem;

6. mērķis — palīdzēt mazapdzīvotiem reģioniem (iedzīvotāju blīvums zem 8 cilvēkiem uz kvadrātkilometru un vidējais kopprodukts izteikti zem attiecīgās valsts vidusmēra).

No šiem līdzekļiem 70 procenti tiek izmantoti 1. mērķa ietvaros. Ziemeļvalstis un Austrija pievienošanās sarunu gaitā panāca 6. mērķa noteikšanu. Lai īstenotu 1., 2., 5. b un 6. mērķi, Eiropas Komisija sastāda kartes, kurās, spriežot pēc statistikas datiem (Eiropas auditoru tiesa sekmīgi panākusi to, ka izveidotas ceļojošu inspektoru grupas, kas pārbauda šo statistisko datu atbilstību realitātei), uzrādīta reģionu atbilstība mērķa prasībām. Eiropas Kopienas direkcijai ir trīs tematiskās programmas, kuru uzdevums ir palīdzēt atveseļot ekonomisko sistēmu reģionos, kuros sabrukusi tekstilrūpniecība, metālindustrija un smagā rūpniecība. Jauna tematiskā programma KONVER palīdz tiem reģioniem, kuros radies bezdarbs, samazinoties militārajai rūpniecībai.

Vidusjūras dalībvalstis pieprasīja, lai LES tiktu specifiski iezīmēta Kopības fonda esamība: šis fonds orientēts uz Grieķijas, Īrijas, Portugāles un Spānijas reģionālo prasību apmierināšanu. Līdzekļi šim fondam nav lieli, apmēram 10 procenti no summām, kas paredzētas visiem fondiem kopā. Kopības fonds daļēji palīdz šīm četrām valstīm, galvenokārt lai stiprinātu šo valstu transporta infrastruktūru un rūpētos par pastiprinātu vides aizsardzību. Portugāle tā ietvaros saņēmusi 400 milj. ekiju atbalstu savas tekstilrūpniecības rekonstrukcijai. Līdzīgi kā tas ir Jūrmalas pilsētā, vairākos Vidusjūras piekrastes reģionos pludmales tuvumā esošām apdzīvotām vietām trūkst kanalizācijas sistēmu. Kopības fonds paredz piešķirt iespaidīgus līdzekļus, bet no Briseles komandētiem darba pārvaldniekiem dotas lielas pilnvaras, lai nodrošinātu, ka piešķirtā nauda tiešām izmantota paredzētajiem mērķiem. Atkarībā no ieguldīto līdzekļu praktiskās atdeves varētu celties šī fonda īpatsvars budžetā.

Ievērot: strukturālo fondu līdzekļu sadalē ES finansējums tikai papildina dalībvalstu centienus šajās jomās.

Tikai 6 procenti no 1992. gada Eiropas Savienības budžeta līdzekļiem bija paredzēti, lai segtu administratīvos izdevumus (ceļošana ir tikai daļa), un dažādiem jautājumiem. No tā gada budžeta līdzekļiem 4 procentus drīkstēja veltīt ārlietām (sadarbošanās ar valstīm ārpus ES), bet 3 procenti atvēlēti pētniecības un attīstības veicināšanai ( research & development ). (Tālāk šajā grāmatā tiks aprakstītas tematiskās programmas, ar kuru palīdzību Eiropas Kopiena realizē ES mērķus zinātnes, tehnoloģijas attīstības, izglītības un reģionālās attīstības jomā, — sk. 5.4. nod.).

Iespaidīgā summa — 65 miljardus ekiju lielais 1992. gada budžets — sastādīja apmēram 1,2 procentus no toreizējo 12 ES dalībvalstu kopprodukta. Parastais nacionālais ES valsts budžets procentuāli ir vismaz par kārtu lielāks. Dažās ES dalībvalstīs budžets sasniedz pat 40 procentus no valsts kopprodukta. ES budžeta attīstība, kā jau minēts, noteikta līdz 1999. gadam (ar nelielu rezervi — apmēram 5 procenti no nominālās summas). Paredzēts, ka šajā laikā ES budžets palielināsies no 2,2 procentiem (1992. gadā) līdz 2,4 procentiem (1999. gadā) no ES dalībvalstu budžetu kopējiem izdevumiem. Skaidras naudas izteiksmē ES budžeta slodze uz katru ES pilsoni ir aptuveni 180–200 ekiju gadā.

Austrijai, Somijai un Zviedrijai pievienojoties ES, šīm valstīm ir noteikts pārejas posms attiecībā uz iestāšanos vairākās tematiskās programmās, piemēram, attiecībā uz KLP tas ir četru gadu pārejas režīms. Spānijai un Portugālei iestājoties EEK daži pārejas posmi bija vēl garāki: septiņi gadi attiecībā uz personu kustības brīvības ieviešanu, desmit gadi — sakarā ar pievienošanos kopīgai zvejas politikai. (Grieķija joprojām pilnībā nav atļāvusi brīvu kapitāla kustību.) Visas atkāpes no EK noteikumu bezierunu pārņemšanas saskaņo sarunu ceļā laikposmā, pirms tiek parakstīts pievienošanās līgums. Lielbritānijas gadījumā šādas atkāpes tika panāktas pēc Lielbritānijas pievienošanās toreizējai EEK.

Vairāk nekā puse ES budžeta — tātad tās interešu lielākā daļa — gan ienākumu ziņā, gan izdevumu ziņā tiešā vai netiešā veidā saistās ar katras dalībvalsts lauksaimniecības stiprināšanu. Tas izskaidrojams ar to, ka, pirms EEK vispār izveidojās, praktiski visas dibinātājvalstis sargāja savu lauksaimniecību — protams, arī savu industriālo potenciālu, tomēr īpaši rūpējās par lauksaimniecību. Jaunas partnervalstis vienmēr nonāk ieilgstošās un sīkās sarunās par šo tēmu ar esošo dalībvalstu pārstāvjiem laikā, kad tiek saskaņots pievienošanās līgums. Latvijai ir lieliskas izredzes izmantot Somijas pieredzi. Somijas izcilo veiksmi, faktiski saglabājot savu atbalsta struktūru lauciniekiem, ļoti pozitīvi vērtē pārējo dalībvalstu atbildīgās personas. Praktiski visās Eiropas valstīs zemnieku aprūpēšana — mēra robežās, katrā valstī savā veidā — ir iekšpolitiska nepieciešamība. Tā ir arī kultūras izpausme, veids, kā saglabāt savu identitāti.