RUNAS

“Vara un pārvara”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Ekselences! Dāmas un kungi!

Atļaujiet man sveikt Rīgā starptautisku zinātnieku sabiedrību. Tā pulcējas šeit jau otrajā konferencē, un esmu gandarīts par iespēju šodien būt jūsu sabiedrībā.

Jūsu konferences nosaukums ir ļoti zīmīgs — tas ietver sevī jēdzienu par mainīgumu. Tam šinī gadsimtā ir bijusi būtiska nozīme.

Jūsu konferences norises laiks izvēlēts ļoti zīmīgi. Augusta pēdējā nedēļa ir vēsturē ienesusi divus krasus pagriezienus. 1939.gada augusta notikumi un to sekas ir cirtušas dziļas brūces mūsu tautu garā un miesā, taču jo īpaši smags bijis ebreju tautas liktenis.

Arī 1991.gada augusta notikumi izraisīja vēsturiskas sekas gan šajā Eiropas kontinenta daļā, gan Eiropas politiskajā attīstībā vispār. Neizdevies apvērsums pierādīja, ka vēsturi tomēr nevar pagriezt atpakaļ. Vēsture mainījās, un maiņu rezultātā kāda vara tika pārvarēta.

Latviešu valodā abi šie vārdi ir ar vienu un to pašu sakni — vara un pārvarēt. Gan 1939.gads, gan 1991.gads visiem asociējas ar nedemokrātisku varu, kas nesusi daudz ļauna. Un tomēr gan par padomju, gan par nacisma totalitāro varu aizvien vairāk runājam kā par vēsturiskiem fenomeniem. Šīs nedemokrātiskās varas arī citās līdzīgās zemēs tiek pārvarētas. Pārvarēšanu es saprotu divējādi. Cilvēki spēj iedibināt demokrātiju un likuma varu, un tā kļūst par pamatu tālākai dzīvei. Ilgākai laika perspektīvai varbūt pat nozīmīgāka ir garīgā pārvarēšana, kas saistās ar godīgu vēstures apzināšanu kā mērķtiecīgu politiku un sabiedrības attieksmi pašai pret sevi. Ļaunās varas pārvarēšana, lai tādējādi gūtu tālākās dzīves apvārsni.

1991.gada augustā vēl šķita, ka joprojām dominē padomju totalitārā vara. Vēl šķita, ka tā spēj saglabāt aukstā kara gaisotni nemainīgu un savam lēmumam un diktātam pakļaut Eiropu ar tās tik dažādajām un senajām kultūrām un tautām. Taču tieši tanī pašā laikā — pirms sešiem gadiem — mēs visi kopā Latvijā, Baltijā, Eiropā šo totalitāro varu pārvarējām. Lai cik tas liktos dīvaini un neticami — bez jelkādas vardarbības no mūsu puses. Brīva tautas gribas izpausme un vēsturiskā apziņa mūs vadīja.

Es nezinu, vai jūs piekritīsit tādam viedoklim, bet daudzi uzskata, ka ļaunums ir mūžīgs. Tādā gadījumā kā vienu no vārdiem, kuri reiz bija sākums visam, es minētu vārdu “pārvarēt”. Tāpēc ļaujiet man šodien runāt tieši par vārdu “pārvarēt”. Jo, ja mēs pārvaram, mēs taču kļūstam par daļu mainīgajā pasaulē. Pārvarēt izjusto aizvainojumu, pāri nodarījumu, saņemto netaisnību vai pakļautību kādai noziedzīgai rīcībai.

Nē, šajā gadījumā nav runas par aizmiršanu. Gluži pretēji — bijušo notikumu un vēstures zināšanas ir svarīgs priekšnoteikums tam, lai varētu pārvarēt. Ja vēlaties — tas ir racionālais priekšnoteikums, jo neapšaubāmi vēl ir vajadzīgs arī emocionālais jeb dvēseles izlēmums.

Katrai tautai ir sava vēstures apziņa. Katra tauta dzīvo savas vēstures apziņas dzīlēs. Tā ir viens no katras tautas avotiem. Iepazīstot kādu citu tautu, mēs tur meklējam savdabīgumu, neatkārtojamo identitāti un svešatnīgi pievilcīgo. Vēstures apziņai ir tendence tiekties uz pilnību. Noskaidrot pagātni visā patiesumā — tas ir svarīgs princips. To attiecinām arī Latvijā uz savas zemes vēsturi. Mūsu vēsturē ietilpst dažādu krāsu lappuses. Daudzas izraisa sāpes par saņemtajām ciešanām un pārestībām, daudzas izraisa lepnumu par veikto, ir arī tādas, kuras atceroties ir kauns par to, ka arī latvieši piedalījušies noziegumos. Latviešu dalība holokaustā ir tāda kauna lappuse. To nedrīkstam aizmirst, tāpat kā mums jāpatur mūsu vēsturiskajā atmiņā tie latvieši, kuri piedalījās ebreju glābšanā.

Pirms dažām dienām tikos ar Amerikas ebreju organizācijas pārstāvjiem un uzklausīju divus labus priekšlikumus. Pirmais attiecas uz izglītības jomu, un es to ar prieku atbalstu — viesi piedāvāja savu pieredzi vēstures skolotājiem jautājumu lokam par holokaustu. Otra priekšlikuma jēga ir — katru gadu Latvijā atcerēties gan holokausta upuru piemiņu, gan arī tos cilvēkus, kuri glāba ebrejus. Mani sarunas partneri to nosauca par “piemiņas dienu kristiešiem glābējiem”.

Es biju dziļi aizkustināts par šo piedāvājumu, kuru man izteica Amerikas ebreju organizācijas vadītāji. Tas iekļaujas manā izpratnē par nepieciešamību veidot sev un jaunākajām paaudzēm pilnu vēstures ainu. Simboliski man šķita tas, ka ciemiņi būtībā runāja par varu un par netiesiskās varas pārvarēšanu. Jo holokausta īstenotāji — tā bija netīra vara. Taču šie cilvēki, kuri nostājās tai pretim, simbolizē pārvarēšanu.

1991.gada augusts ir simbols vēl kam citam. Tas simbolizē mainīgo šajā pasaulē un cilvēku emocionālo jeb dvēseles izlēmumu pārvarēt. Baltijas ceļš no Tallinas līdz Viļņai pa triju zemju teritoriju bija šāds dvēseles izlēmums pārvarēt — lai arī neaizmirst — ļauno pagātni.

Ebreju tautas liktenis bijis vēl briesmīgāks, un vienmēr man saglabājas jautājums, vai holokaustu vispār var pārvarēt. Ne velti franču filozofs Liotārs uzstādīja kā problēmu to, kā “domāt pēc Aušvices”. Vai tādu pagātni un tādu vardarbīgu varu iespējams pārvarēt?

Kultūra, garīgais mantojums un tradīciju spēks palīdz mums visiem veidot savu nākotni. Tas ir līdzējis arī ebreju tautai sevi saglabāt. Tādēļ īpaši uzsveru to, ka jūsu konferencē tik liela uzmanība pievērsta gan dzīvajai atmiņai, gan arī kultūras atklāsmei un ikreizējam apliecinājumam. Ebreju tautas uzticība savām tradīcijām, savai senajai kultūrai un identitātei ir augsta vērtība un izraisa dziļu apbrīnu.

Dāmas un kungi!

Ebreji ir dzīvojuši Latvijā jau izsenis, kopš vairākiem gadsimtiem. Viņu ieguldījums mūsu novada kultūrā, zinātnē, pedagoģijā bijis liels. Tas ir paliekošs, un mēs visi ar to lepojamies.

Kopš neatkarības atgūšanas pagājis tikai nedaudz gadu. Mēs vēl rakstām savas dzimtenes garo gadsimtu vēsturi. Tā nebūs pilna un patiesa, ja šinī grāmatā trūks kaut vienas lappuses. Tanī ir jābūt rakstu zīmēm par ikvienas šeit dzīvojušas un šodien dzīvojošas tautības pagātnes likteni un arī nākotni. Drošu sabiedrību, kurā ikviens jūtas labi, mēs varam veidot tikai visi kopā. Tieši tāda ir mana pārliecība.

Paldies!

Uzruna konferencē “Ebreji mainīgajā pasaulē” Rīgā 1997.gada 25.augustā