PROBLĒMAS

Kā iepērkas mājsaimnieces

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis,

Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs

Ir paredzēts, ka turpmāk atbilstoši likumam pašvaldību iecelti speciālisti sīki izrēķinās, cik maksā katra namīpašuma uzturēšana, un attiecīgās summas piedzīs no īrniekiem. Cik katrai mājsaimniecībai izmaksā pašai sevis uzturēšana, nerēķina neviens, vismaz nepublicē.

Statistiķi nevar izstrādāt šādus normatīvus, bet viņiem ir faktiskie dati. Relatīvi turīgās mājsaimniecības, nerunājot par bagātām, 1996.gadā vidēji mēnesī, rēķinot uz patērētāju vienību, pārtikas iegādei vien izdeva 40—55 latus — vairāk nekā oficiāli noteiktā minimālā alga un vidējā pensija. Nabadzīgās mājsaimniecības bija spiestas iztikt ar 20—25 latiem mēnesī, kas, protams, nenodrošina nabadzīgās uzturdevas. Tas arī ir viens no cēloņiem, kādēļ Latvijā ir tik augsta mirstība.

Patērētāju vienības

Līdz šim Valsts statistikas komiteja, pētot iedzīvotāju dzīves līmeni, mājsaimniekiem ienākumus, izdevumus un patēriņu izsaka vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli. Tāda pieeja ir izmantota arī mūsu iepriekšējās publikācijās, bet dažos gadījumos var izrādīties nedaudz vienkāršota. Ir zināms, ka bērni nepatērē tik, cik pieaugušie. Dzīve ģimenē iznāk lētāka, nekā dzīvojot katram atsevišķi.

Lai zināmā mērā kompensētu ģimenes sastāva ietekmi uz mājsaimniecības dārdzību, ir ieteikts mājsaimniecību locekļu skaita vietā aprēķinos izmantot nosacītu patērētāju vienību skaitu.

Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skalas pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pielīdzināts 1,0, katrs nākamais — 0,7, bet bērni vecumā līdz 14 gadiem — 0,5 patērētāju vienībām.

Šajā rakstā publicējam dažus aprēķinu rezultātus, rēķinot pārtikas izdevumus mājsaimniecībās uz patērētāju vienībām pēc minētās skalas.

Apstrādājot 1996.gada mājsaimniecību budžetu datus, izrādījās, ka mājsaimniecību locekļu ir 1,27 reizes vairāk nekā patērētāju vienību, jeb patērētāju vienību skaits ir 76,6% no mājsaimniecību locekļu skaita. Šī attiecība pilsētās un laukos ir vienāda, bet nav vienāda nabadzīgās un relatīvi turīgās mājsaimniecību grupās. Tā kā nabadzīgajās grupās ir vairāk bērnu, tur mājsaimniecību locekļu un patērētāju vienību skaits atšķiras vairāk nekā turīgo mājsaimniecību grupās.

Grupējot mājsaimniecības pēc rīcībā esošā ienākuma, pirmajās divās deciļgrupās mājsaimniecības locekļu bija 1,36 reizes vairāk nekā patērētāju vienību, bet pēdējās divās deciļgrupās — tikai 1,20—1,24 reizes vairāk.

Rēķinot patēriņa izdevumus vidēji uz vienu patērētāju vienību, vienmēr iznāk lielāki skaitļi, nekā rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli. 1996.gadā vidēji valstī uz mājsaimniecības locekli pārtikas izdevumi bija Ls 24,51 mēnesī, bet, rēķinot uz patērētāju vienību, — Ls 31,11. Tādēļ pie jaunā dzīves līmeņa mēroga “ir jāpierod”. (1.tabulas pēdējās rindas).

Aprēķini, rēķinot vidēji uz vienu patērētāju vienību, parāda arī nedaudz mazāku iedzīvotāju noslāņošanos, nekā rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli. Piemēram, pārtikas izdevumi visnabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupā, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, 1996.gadā bija 36,4% pilsētās un 37,6% laukos no pārtikas izdevumiem turīgāko deciļgrupā. Izdarot tos pašus aprēķinus pēc patērētāju vienībām, iegūstam 40,5% pilsētās un 41,9% laukos, kas rāda nedaudz labvēlīgāku stāvokli.

Pārtikas izdevumu

struktūra

Sagrupējot visus pārtikas produktus 12 pamatgrupās, redzam, kādu uzturlīdzekļu iegāde iecērt vislielāko robu mājsaimniecību budžetos. Kaut gan gaļu un gaļas produktus to dārdzības dēļ iedzīvotāji ēd daudz mazāk nekā iepriekšējā desmitgadē, gaļas un gaļas produktu iegāde ieņem pirmo vietu pārtikas izdevumos.

1996.gadā gaļas un gaļas produktu iegādei iedzīvotāji izdeva vidēji Ls 7,30 mēnesī, rēķinot uz vienu patērētāju vienību, kas ir gandrīz ceturtā daļa no visiem pārtikas izdevumiem (23,5%), laukos, pateicoties pašu ražotiem gaļas produktiem, to aprēķinātās patēriņa izmaksas ir lielākas nekā pilsētās, bet īpatsvars — mazāks (1.tabula).

Otro vietu pārtikas izdevumos ieņem piena produkti un olas ar Ls 5,22 mēnesī, rēķinot vidēji uz vienu patērētāju vienību, jeb 16,8% no pārtikas izmaksu kopsummas. Laukos piena produktus patērē vairāk nekā pilsētās gan absolūti, gan relatīvi.

Gandrīz tikpat lieli ir iedzīvotāju izdevumi maizes un labības izstrādājumu iegādei, un arī tos, rēķinot uz vienu patērētāju vienību, laukos patērē vairāk nekā pilsētās.

Ceturto lielāko grupu pārtikas izdevumos veido dārzeņu un sakņu (bez kartupeļiem) iegāde, tāpat kā iepriekš laukiem apsteidzot pilsētas.

Citu pārtikas produktu iegādes izmaksas patēriņa grozā jau ir manāmi mazākas.

Naturālā izteiksmē trūcīgāko iedzīvotāju grupas lielākos daudzumos citu produktu trūkumu sedz ar kartupeļiem. Tomēr, pateicoties relatīvi zemām kartupeļu cenām, to iegāde neprasa pārāk daudz no mājsaimniecību budžetiem. Salīdzinot lauku un pilsētu iedzīvotāju patēriņu, tieši kartupeļu patēriņa atsķirības ir vislielākās, laukiem apsteidzot pilsētas.