Pie pirmavotiem Latvijas valsts un tās vīri

Pirmpublikācija

Kārlis Ulmanis,

iespējams, pēdējā fotogrāfijā

Cilvēka mūža atceres namu būvējam no daudziem atmiņu ķieģeļiem — gan viņa darbības laikā paša un citu veidotiem, gan ilgi savrup sargātiem un tikai vēlāk īstajā vietā noliktiem.

Par vienu šādu Kārļa Ulmaņa atceres nama ķieģeli gribētos dēvēt šo vienkāršo amatiera fotogrāfiju, kas rāda latviešu valstsvīru Dauderu parkā pieliekušos noglāstīt stirnu mazuļus. Apsardzes darbinieks Edgars Salmiņš uzdrošinājies Prezidentu caur logu nemanot nofotografēt. Bet šo attēlu cauri gadu desmitiem glabājusi un iznesusi viņa dzīvesbiedre Benita Salmiņa, kas arī pastāsta tuvāk.

Tas noticis 1940.gada jūlijā. Iespējams, ka šī ir Kārļa Ulmaņa pēdējā fotogrāfija pirms tālā Golgātas ceļa. Izrādās, Edgaram Salmiņam bez lielās cieņas pret Prezidentu bijis vēl kāds iegansts viņu nofotografēt, — Prezidents pēc sava sarga kāzām jaunajam pārim Edgaram un Benitai uzdāvinājis skaistu vāzi un rozes.

Un pavisam nedaudz vēlāk, pēc varbūt nedēļām divām, liktenīgajā dienā, Edgars Salmiņš drīkstējis Prezidentu pavadīt arī līdz Maskavas vilcienam. Tad, iekāpjot vagonā, Kārlim Ulmanim no rokas izslīdējis šis pats spieķis. Sarkanarmijas virsnieks steidzinājis to pacelt un noteicis, lai nekavējoties, — ko varot zināt, ka uz viņu kāds nešauj. Bet Kārlis Ulmanis vien noteicis: “Latvieši uz mani nešaus.”

... Tā savai sievai stāstījis pēdējais Kārļa Ulmaņa latviešu sardzes vīrs. Cik zīmīgi!

Kārlis Grīnbergs, “LV”

Pirmpublikācija

Kārlis Ulmanis,

sarakstē ar domubiedru

Pazīstamais latviešu vēsturnieks prof. Edgars Andersons savas “Latvijas vēstures” otrajā sējumā raksta:

“(..) Kārlis Ulmanis neapšaubāmi ir viena no impozantākajām un interesantākajām personībām Latvijas vēsturē. (..) Par viņa dzīvi un darbu ir sarakstītas grāmatas, viņam veltītas himnas un slavas dziesmas, un naida pilnas nievas, bet viņa personība, viņa plāni un viņa īstā loma vēl joprojām nav pietiekami noskaidrota. Ulmanis bija ļoti neatkarīgas dabas un nedalījās ne ar vienu savās domās un nodomos. Pētnieku rīcībā ir tikai viņa oficiālo runu un dokumentu kopojumi un laikabiedru visai subjektīvas atmiņas. (..) Paļaujoties uz savu fenomenālo atmiņu, viņš nerakstīja dienasgrāmatu. (..) Ulmanim tomēr trūka (..) spējas sevi kritizēt. Paša nodibinātā autoritārā režīma laikā viņa patīkamo varenības sajūtu cēla un stiprināja lielas piekrišanas izrādītāju, slavinātāju un lišķu bars, kas vēl vairāk vājināja viņa paškontroles un paškritikas spējas. (..)

Un tomēr: nebūt nemazinot Edgara Andersona zinātnisko autoritāti, ir jādomā, vai šie spriedumi būtu tik kategoriski, ja mūsu ievērojamā tālākās un tuvākās pagātnes pētnieka rokās būtu bijis viss šis lielais epistulārais fonds, kas 37 gadus (no 1903.gada 1(14).novembra līdz 1940.gada 3.aprīlim) krājies sarakstē ar viņa, atļausimies teikt, tautsaimniecisko uzskatu, ideju un domu biedru un kas nu nonācis “Latvijas Vēstneša” rīcībā. Vai ir pamats, piemēram, neticēt šādiem tuvam cilvēkam personiskā vēstulē rakstītiem vārdiem (19.12.1935.): “(..) Bez tam es laipni lūgtu Jūs gādāt par to, lai mana sagaidīšana un uzņemšana Valmierā būtu pavisam vienkārša un ne tāda kā pagājušajā gadā: nevajag taču celt ne goda vārtus, nedz arī iet uz svinīgo sēdi pilsētas valdē un t.t.”

Tie ir trīs simti vēstuļu, kuras gan jaunais, gan brieduma gadus sasniegušais, gan dzīves pieredzes ārdētais Kārlis Ulmanis sūtījis uz Valmieras apriņķa Kauguru pagasta “Mičkēniem” pazīstamajam tautsaimniekam, kultūras un sabiedriskajam darbiniekam Hermanim Enzeliņam (cita starpā — ievērojamā valodnieka akadēmiķa prof.Jāņa Endzelīna vecākajam brālim), un savukārt viņš — Kārlim Ulmanim. Šo saraksti Hermanis Enzeliņš bija sakārtojis vairākos sējumos un vai nu 1941.gadā, vai 1944.gada septembrī, dodoties trimdā, bija atstājis brālēnam komponistam Artūram Salakam. Tad, pēc Artūra Salaka nāves 1984.gadā, šie dokumenti, iespējams, īsti neapzināti, glabājušies pie Artūra Salaka dēla komponista Viļņa un vecākās meitas Ausmas, kura, kādā pārkārtošanās brīdī uz saiņa ieraudzījusi uzrakstu “Hermaņa Enzeliņa īpašums”, nodevusi tos Enzeliņa mazmeitai Olitai Šmitai. Savukārt Olita Šmita, būdama Priekuļu patriote (savulaik mācījusies Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā), visu šo vēstuļu kopijas uzticējusi tagadējā Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma Izglītības un zinātnes vēstures muzeja vadītājam pedagoģijas maģistram Aleksandram Lingartam. Un Aleksandrs Lingarta kungs bija tik pretimnākošs un ieinteresēts, lai ar “Latvijas Vēstneša” starpniecību ar šiem pirmreizējiem dokumentiem (no kuriem tikai dažas vēstules kaut kur emigrācijā esot publicētas) iepazītos plaša sabiedrība.

Vienlaikus, domājot par abiem sarakstes biedriem, liekas, šodien īpaša informācija par Kārli Ulmani vairs nav nepieciešama, bet par Hermani Enzeliņu lai atšķiram Latviešu konversācijas vārdnīcu (R., 1929.—1930., 4.sēj.), biogrāfisko vārdnīcu “Es viņu pazīstu” (R., 1939.), Latvju enciklopēdiju (Stokholmā, 1950.—1951., 1.sēj.) un paša H.Enzeliņa “Atskatu Trikātas novada senatnē” (R., 1931.)!

Tātad: Hermanis Enzeliņš. Dzimis 1867.gada 2.septembrī (sic.: 10 gadus un 5 dienas pirms Kārļa Ulmaņa) Valmieras apriņķa Kauguru pagasta “Mičkēnu” mājās, beidzis Valmieras apriņķa skolu un kļuvis par tēva māju saimnieku. 1898.gadā līdz ar citiem nodibina Kauguru lauksaimnieku biedrību, no kuras pēc 10 gadiem izaug spēcīgā Baltijas lauksaimnieku biedrība, kļūstot gan par vienas, gan par otras valdes priekšsēdi. Šajās aktivitātēs 1899.gadā Vispārīgajā latviešu lauksaimnieku sapulcē pirmo reizi arī satiekas ar Kārli Ulmani. 1903.—1906. gadā kopā ar citiem aktīviem tautsaimniekiem organizē patstāvīgu Lauksaimniecības centrālbiedrību un ir tās pirmais priekšnieks, dažādos gados izdod, vada vai aktīvi korespondē populāros lauksaimniecības un kopdarbības izdevumos, 1922.gadā ierosina Valmierā pirmo Zemnieku dienu, kas pēc tam tiek rīkota visā Latvijā. Vienlaikus, īpaši trīsdesmitajos gados, nopietni nodevies savas puses senatnes pētīšanai. Bijis Otrās Saeimas Zemnieku savienības deputāts, ir Tēvzemes balvas laureāts, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu. 1944.gada rudenī emigrējis, 1953.gada 14.novembrī 86 gadu vecumā miris un apglabāts Vācijā, pie Hamburgas, Gestachtas kapsētā...

Dr.ing. Sigizmunds Timšāns,

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas

Akadēmiskās izglītības un zinātnes nodaļas loceklis;

“Latvijas Vēstneša” redakcija

Leipcigā, 1/14. XI 1903.

Ļoti godātais Enzeliņa kungs!

Sirsnīgi pateicos par to godu, ko Jūs man parādījuši, ieceldami mani par K.L.B. biedri — veicinātāju. Es pūlējos nelaupīt šim vārdam viņa nozīmi. Tātad daudzreiz paldies! (..) Es tos Gerbera aparātus pastellēju. (..)

Un tagad nu citu ko!

Tas jau ļoti labi, ka Jūs iekustinat to skolas jautājumu. Skola ir vajadzīga katrā ziņā. Bet katrai skolai būs krievu mācības valoda. Es domāju pie sevim to lietu tā, ka mēs uzsāktu arī vēl bez tādas skolas, ja izdotos zemkopības kursus ziemā uz priekšu “iegruntēt”, kuru mācības tad stāvētu sakarā gadus divus. Varbūt ka tā ar būtu labi. Jo krievu mācībvalodai mūsu zemkopības skolā ir lielas ēnas puses. Bet kustināt to lietu var. Un labi būtu, ja latvieši – skolotāji Krievijas zemkopības skolās izteiktu savas domas. Arī Mazvērsītis tagad. Es tai skolu jautājumā esmu tagad tāds pašvakris vēl. Es reizē ar šo vēstuli nosūtu Jums gada pārskatu no vienas Šveices skolas un Vācijas skolu adreses. Varbūt ka Jums tas ko labu nes. No vācu skolām Jūs viscauri uz pieprasījumu dabūsat programmas u.t.t. To “Rūti” pārskatu es gan lūgtu man atpakaļ atsūtīt tik, kad Jums nu iekrīt nākošu gadu. Tās adreses man nevajaga.

Tas nu par to skolu jautājumu.

Ak tad parauga numurs iznāks 25. nov. un šodien ir pirmais. Un Jums ar rakstiem tā tā. Bet nav nemaz tik slikti. Gan jau raksti būs. Es jebkādā gadījumā domāju un taisu to priekšlikumu nākošā gadā “Valm. Lauks.” nodrukāt manus priekšlasījumus Valmierā. Tas pietiktu katrā ziņā visam gadam katrā numurā pa gabalam. Es gan nebiju domājis likt tos priekšlasījumus drukāt — bet var jau to darīt ar. Un citādi es nekādi nevaru rakstīt “V.L.” kā reizas 3 – 4 gadā. Turpretī, ja rakstiem ir iekšējs sakars, tad jau var arī vairāk. Es nogaidīšu, ko Jūs uz to sakat. Un labums no šo priekšl. nodrukāšanas būtu mazākais tiem, kas Valmierā viņus jau dzirdēja. Saprotams, ka daudz vietās es viņus vēl paplašinātu. Ko es parauga numuram siltu jeb pasiltu (drusku vēlāki gan) nosūtīšu vēl patiesi vēl nezinu. Kad es tagad sāku rakstīt par tām lopu sugām — tad tas te nodrukātais gabals kā iesākums jādod abonentiem līdz un tas nav īsti ērti. Katrā ziņā būs kaut kas iz lopkopības. Varbūt arī tās pašas sugas. Katrā ziņā es to gribu jums vēl teikt, ka es jau no paša iesākta gala to rakstīšanu “Valm. Lauks.” uzskatīju par tādu, par kuru es honoraru negaidu. Tāpēc tagad vēl šeit to Jums pasaku, ka ne tiešas, ne aplinkas samaksas es negribu. Tikai drusku bezkaunīgs nu gan ir tas mans prasījums, ka es gribu. 3 brīveksemplāri: vienu man, vienu Šķibes Kleistos I.Ulmaņa kungam un vienu — Bērzmuižas Zīvertos, K.Klieģa kungam. Es ceru, ka Jūs manu lūgumu izpildīsat.

Priekš parauga numura es nosūtīšu Jums arī tās vajadzīgās “Frage u. Antworten” kādas pāris. —

Jā, es Jums vēl ko gribēju lūgt. Esat tik mīļi un noejat pie Sarkangalva un sakat, lai viņš nosūta vienu mūsu bildi uz Rīgu — Cnjk,jdfz 86 kb. 10. H.Ulmaņam. To rubuli gan jau es Jums kādu reiz atdošu.

Un tagad nu diezgan no veikaliem. — Man patīkami, ka Jums tas ir reizē, ka es te ierīkojies. Īsi sakot, slikti man neiet. Es atbraucu itin smuki — un vēl laikā un tagad iet darbi universitātē pilnā gaitā. Es esmu itin apmierināts, ka es pārnācu no Zūriches uz šejieni, lai gan arī tur nebija slikti. Tomēr te ir viss lieliskāki. Pļavkopību gan es vēl neklausos, es sākšu tik pavasarī. Profesori ar visi vareni — tā ka garlaicīga nav neviena stunda. Biedru latviešu gan nav neviena. Žīdu, poļu, krievu lērums. Bet es tik vienu no visiem pazīstu. Arī V. Krieviņa dēls ir te — bet mēs jau saprotams nepazīstamies.

Ar dzīvokli es arī ierīkojos smuki. Divas mazas istabiņas — bet tik brangi dārgi — 25 MK. mēnesī un tad pašam jākurina, tas ir par manu naudu ogles jāpērk. Bet par to es no rītiem dabūju vienu zemeli (rundstiķi) un tādu dzērienu, kuru kā es dzirdu, saucot par kafiju. Bet gan jau nu iztiks. Un tas laiks jau paiet ātri — un es ar gribu būt mājās un strādāt. — Šodien mēs apskatījām šejienes lopu kautuvi un lopu pagalmu, kur lopus pārdod. Lieliski viss ierīkots. Un tādas ekskursijas būs laikam katru sestdienu. Bet tagad nu gan beigšu!

Sveicinat lūdzu kundzi un esat arī paši sveicināti no

Jūsu K.Ulmaņa

Leipcigā 20.XI. 1903.

Ļoti cienītais Enzeliņa kgs!

Es ar mieru!

Gādāsim ka pēc gadiem: Ziedoši koki debešos sniegsies,

Un pār līdumiem zeltītas vārpas lieksies!

Lai gan vēl tāļš ceļš priekšā — bet jo tālāks ceļa mērķis, jo vairāk spēka un dūšas no mājas līdz ņem ceļā!

Nu atkal darba diena!

Tās mantas tagad ir jau nosūtītas. Tur līdz iet arī pāris klišejas priekš te klāt pieliktā sludinājuma. To jau Jūs paši vislabāki iegrozīsat, ka tas pas. Tikai man teica, ka pāri par 10 MK (5 r.) tas sludinājums nedrīkstētu maksāt (no rēķina novelkams) varbūt ka pēc Jūsu vēstules saņemšanas viņi domās citādi. — Jums jau ir neganti daudz sludinājumu! Tas parauga numurs jau iznāks milzīgi liels. Es Jums te vēl pāris adreses uzdodu parauga numuram: 1) Kb,fdf Vjkjxyjt Pfdtltybt Uye Z. Kfplsym> un 2) Kb,fdf Vjk. Pfd. Uye K.Ptknsym. Tad vēl. 3) uh. Lj,kty(> Bērzmuižas skolotājam Kr.Cīruļa kgam (mans krustēvs).

Tas J.Lazdiņa kgs Liepājā ir vecs piedzīvojis saimnieks un muižkungs, mācījies ārzemēs, bijis zemk. skolotājs. varbūt, ka varētu viņu uzaicināt arī līdzstrādāt!

Par tiem apsolītiem brīveksempl. es ļoti pateicos (arī par to bildi). Bet es īsti nevarēju izprast, vai Jūs domājat drukāt tos manus priekšlasījumus, man to vajadzētu pie laika zināt. Tādā gadījumā jau kursisti būtu droši abonenti, arī mani Kētču kursisti. Varbūt arī vispārīgi tie, kas arī citus kursus beiguši. —Tāpēc, es domāju, būtu labi, ja Jūs raudzītu no Vītoliņa kga dabūt viņu adreses un piesūtīt parauga numuru. Vītoliņa kgs pats arī ir liels rakstnieks!

Vakar es Jums nosūtīju vienu rakstu, kuru gan lūdzu parauga numurā ievietot. Līdzīgu lietu es nosūtīšu, kā priekšlikumu uz uzaicinājuma parakstītu, R.L.B.L. Nodaļai — Varbūt, ka lieta ies drīz spēkā.

Vai Jums parauga numuram ir arī kāds krietnis spec. zemkopības raksts?

Manu rakstu “Lopu pārb.” lūdzu tajā vietā, kur runa par “neiešķiroto nokrejoto pienu” pielikt klāt arī vēl “un teļa vērtība”.

Cik ekspl. tad Jūs nu domājat drukāt parauga numuru! Es domāju labu tiesu, visas biedrības u.t.t., kas jau sanāk kopā. Un pie tik daudz sludinājumiem.

Man vēl kas iekrīt prātā! Bet es lūdzu piedodat, ja es aizķeru lietas, kas nav man daļa. Es domāju, vai Jūs neaicinātu tai projektā arī mūsu lauksaimn. pašus uz līdzdarbību. Tā ir nepieciešama lieta, lai viņi netik vien lasa, bet arī uzraksta savus piedzīvojumus, izmēģinājumus u.t.t. Tāds skolas projekts man ar patīk, kā Jūs viņu domājat.

Daudz labas dienas arī kundzei

Jūsu K.Ulmanis

Leipcigā 14.XII 1903.

Ļoti godātais Enzeliņa kgs!

Vareni, lieliski! Es šodien pusdienā nāku mājās un redzu uz galda — Jūsu karte un vēl kāds neparasti glīts sūtījums. Es saprotams lasu tūlīt to karti, gan jau tas otris tiks vēl klāt. Un nu manu pārsteigumu, kad es atradu “W.L.” Tik glītu jau pa gabalu es viņu nekad nebiju sagaidījis. Tas jau pievelk nepārvarami!

Un netik ārpuse vien glīta (bet vajadzīgs tas arī ir), bet vēl jo vairāk iekšpuse. Tas Kirhenšteina raksts man vareni patika. Redzēs, ko teiks S.Eg. Un redakcijas raksts arī ir ļoti labs — tikai Jūs jau savas dabas pēc arī še esat par pazemīgu un “zurūckhaltend”. Bet labs tas ievads ir! Sakat, vai Jums gan kāds tūkstotis ienāca par tiem sludinājumiem? Kad tik tā uz priekšu pastāvētu!

Tagad Jūs nu atvēlēsat, ka es izteicu arī vienā otrā vietā savas domas par jauno laikrakstu. Ja Jūs atrodat to par nevajadzīgu, nu tad neļaunojaties!

Iekārtošanas ziņā es domāju — vai nevarētu tā izdarīt, ka sludinājumi būtu pilnīgi nost atņemami no redakcijas daļas pie vēlākas 50 rubuļu — gan jau pie vēlākiem pastellējumiem atkal izlīdzinātos. Negribēja nemaz sūtīt bez naudas (rītu prece noies), bet es iegalvoju un teicu, lai prasa Hugeršoffam. Tad tūliņ apmierināja un solīja sūtīt. Tas ir ko sauc references — dažreiz vairāk vērts nekā nauda. Un panākt to caur to, kad ir visos maksājumos uz mata laikā. (..)

Ar sveicināšanu

Jūsu K.Ulmanis

Leipcigā 23.XII 1903.

Ļoti godātais Enzeliņa kgs!

Tikai galvu augšā — tas nieks rūpju nāk tik no tām zobu sāpēm, kuras, ceru, nu arī būs pārgājušas. Man ar vienu lāgu tā likās — diezin, kā būs ar tiem rakstiem — bet redzat, ka nāk! Un pirmajam numuram (arī citam) ar diviem rakstiem pilnīgi pietiek, ja tik pavisam ir teksta četras lapas ar visiem sīkumiem un apskatiem. Saprotams, Jums paliek tas grūtākais darbs — tā ziņu sakārtošana un tas laikrakstu apskats un grāmatu plaukts (taču nav tas vārds tik svarīgs). Bet Jūs jau ar neesat spiesti visas grāmatas uzreiz apskatīt! Un no avīzēm ar izvelk tikai to labāko un pasīgāko. “Balt. W.” bija viens raksts par to, cik labi tiem muižniekiem veicas ar cūku barošanu, tas būtu īsti derīgs, es domāju Nr.43). Tagad Jums nu gan jāpūlas ar ziņojumu sameklēšanu par laikrakstiem, bet gan jau pamazām radīsies korespondenti vienā otrā pagastā un biedrībā. Tad jau atkal būs vieglāki. Tāpēc, Enzeliņa kgs, Jūs esat uzņēmušies lielu un svētīgu un vajadzīgu darbu, lai gan viņš grūts — bet kura nozīme nav vis tikai “vietēja” (Lai Dievs tiem kungiem palīdz) — un panākumi un piekrišana būs — tikai dūšīgi pie lietas palikt. — Jūs sakāt: “jālaiž līdzstrādniekam vaļa”, tas nu tā nebūt nav. Priekš tam jau Jūs esat redaktors, lai visu nevajadzīgu nostrīķētu. Es ar būtu tam pretī — tūlīt pirmajā numurā jau ķildas celt, personas aizķert un varbūt vēl bez dibināta iemesla. Jums pilnīga taisnība — “vairāk censties būvēt nekā ārdīt”. Biedrību lieta jau nav apskatīt arī uz drusku citāda plašāka pamata — nekā nu tik taisni likties tūlīt cilvēkiem virsū. Varbūt, ka tās personīgas vietas ļaujas labi nostrīķēties. Tikai tad, ja raksti top iespiesti ar nosacījumu, ka nedrīkst neko grozīt — nu tad nepasīgs raksts jādod atpakaļ. Bet Jūs jau varat Alb. pieprasīt. Protams arī bez ārdīšanas nevar iztikt — bet tam vēl ir patiesi drusku laiks. — Ar maniem priekšnesumiem ir lieta tā, ka es viņus piedāvāju tik tāpēc, ka domāju, ka ar materiālu būs kā būs, bet patiesībā es nemaz tā necenstos viņus smalki uzrakstīt, jo pulka no tām lietām ir jau daudzreiz aprakstīts. Ir labāk ja es varu svabadi vienu otru vietu izķert un tuvāku apskatīt — lai jau izrakstās arī citi. Saprotams, ka es Jums cītīgi rakstus sūtīšu un visvairāk tādus, kas mūsu vajadzībām piemēroti. P.p. es aprakstīšu drīzumā kaļķi (gan tie 30 pudu tiks ātri vien izpārdoti), piena tauku satura izmeklēšanu, redzat, jau 2 numuri — un vēl citas lietas. Es gribu jau arī drīz sākt lopkopības pamata jēdzienus arī drusku kustināt un paskaidrot. Tad vienā no tuvākiem numuriem būs vēlreiz skaidrāki jāapskata Rīgas L.B.L.N. mērķi un ceļi sugu jautājuma izšķiršanā. (Vai Jūs to Vītoliņa kgu uzaicinājāt?) (Tas ir labi, ka Jūs esat ar mieru arī pie gadījuma pat bildes pasniegt?). Un tā ir jautājumu arī bez sviesta kulšanas bez gala. Tāpēc, ja Jūs esat ar mieru, tad es nerakstītu manus priekšnesumus, bet apskatītu tikai tās svarīgākās lietas, nepieturoties pie kursu kārtības. Jā, kursi — vai Jūs neuzaicinātu kā līdzstrādnieku arī Nodaļas nstruktoru Eimaņa kgu — viņš taču stāv pašas dzīves vidū. Bet Jums laikam apnīk mūžīgi priekšlikumus vien klausīties — bet es atkal ar viņiem tik ātri galā netieku — jo es domāju ar viņiem tik labu. — Es raudzīšu izgādāt, ka tie mīļie saimnieki sāk līdzstrādāt — man acumirklī ir zem rokām viens pārskats par 14 piena govīm — es izstrādāju tur vienu tabeli (3) un sūtīšu tagad to tam īpašniekam — Broša kgm — Kažaucī (Šķeltiņu jeb kā to pagastu sauc) aiz Strences. Es nu viņam likšu pie sirds, lai viņš apraksta drusku savas govis un tad Jums visu iesūta. Saprotams, Jūs tad nostrīķējiet visu, kas aizrādītu uz manu līdzdalību, un beigās varbūt vēl piezīmētu, ka tas ir ļoti iepriecinoši, ka lauks. patiesi sāk līdzdarboties, un savus piedzīvojumus citiem pastāstīt. Un vēlreiz pamudinātu arī citus šim piemēram sekot arī iz citām saimn. nozarēm. Govis ir ļoti labas — pāri par 1700 stopu piena. Tā lielā tabele arī ir īsti pasīga — viņa satur visu vajadzīgo un arī ne par daudz. (Tauku % gan te trūkst). —

Tad vēl viens priekšlikums. R.L.B.L.N. — sāks tās govis pārbaudīt — kur vajadzēs par kādi 5 - 6 simti aparātu — vai Jūs kā tirgotājs ar piena izmeklēšanas aparātiem netaisītu kādu piedāvājumu (Hugerhoffa kat. lapp. 28). Ar tiem muitas rēķiniem Jūs varbūt būsat jau galā — tad jau varēs arī cenas apmēram noteikt. Tie muitas rēķini nu nav viegla lieta un vēl pie tikdaudz daiktiem — varbūt ka tā būtu vienkāršāki kā Jūs sakiet — izdalīt izdevumus uz visiem aparātiem pēc vērtības, lai nu gan tas nebūs īsti “kaufmännisch”. Gan jau ar laiku iestrādāsies! Jeb, ja Jūs vēlaties, atsūtat man to sarakstu. Tā muitas specifikācija no Gerharda u. Heija taču ir pietiekoši smalki izlikta, ka var redzēt, cik par katru lietu muitas iznāk. Jūs jau varat arī pie viņiem Rīgā pieiet. Tas gan ir slikti, ka tie aparāti vēl tagad nav Valmierā, kur jau vairāk kā nedēļa, kamēr viņi kā no muitas vaļā. Tie lielie aparāti taču ir pastellēti: 1 Ozoliņam advokātam (ko es Jums rakstīju), 1 — Grūbem, to 3. gan Zvirgzdiņš gribēja, es domāju. Vai tad Mustaps ar neņems kādu lielāku. Nesaprotu, kāpēc Jūs tūlīt pirmo ieņēmumu no W.L. atdodat biedrībai. Godalgas par rakstiem ir laba lieta!

Raksts par tiem teļiem Nr.49 D.L.T. — ir noderīgs!

Tā — nu šoreiz atkal pietiks.

Es priekš Ziemas svētkiem laikam netikšu vairs pie rakstīšanas — tāpēc laimes vēlējums Jums un famīlijai un svētkiem un jaunu gadu! Sveiki! Jūsu

K.Ulmanis