Ministru prezidents:

— apsveicot Norvēģijas premjerministru

Vakar, 20. martā, Ministru prezidents Andris Šķēle nosūtīja apsveikuma vēstuli Norvēģijas Karalistes premjerministram Jensam Stoltenbergam sakarā ar stāšanos premjerministra amatā. Vēstulē Ministru prezidents izsaka pārliecību, ka Latvijas Republikas un Norvēģijas Karalistes attiecības būs draudzīgas un starp abām valstīm turpināsies aktīva sadarbība.

— tiekoties ar Zviedrijas vēstnieku

Vakar, 20.martā, Ministru prezidents Andris Šķēle tikās ar Zviedrijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā Hansu Magnusonu.

Tikšanās gaitā abas amatpersonas pārrunāja problēmas, kas saistītas ar Eiropas Savienības paplašināšanos, kā arī divpusējo attiecību jautājumus. Ministru prezidents informēja vēstnieku par valdības ekonomiskās politikas aktualitātēm, īpašu uzmanību pievēršot privatizācijas lietām. H.Magnusons uzsvēra, ka Zviedrijas valdība turpinās sniegt vispusīgu atbalstu Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā.

Vēstnieks informēja Ministru prezidentu, ka Zviedrijas Karalistes premjerministrs paredzējis šogad ierasties vizītē Latvijā, kā arī uzaicināt Baltijas valstu valdību vadītājus vizītē apmeklēt Zviedriju.

Valdības preses departaments

— uzrunājot Latvijas zemnieku pārstāvjus

Uzruna 2000. gada 18. martā Zemnieku saeimā Bulduru dārzkopības tehnikumā

Es sākšu ar kādu notikumu iz dzīves.

Pirms pāris dienām viens Valsts kancelejas šoferis, kas strādā tieši ar mana biroja cilvēkiem, braucot un klausoties ziņas, pēkšņi it kā sev, it kā man saka: jums laikam tur grūti iet tagad…

Es ātrumā pat vēl nezinu, ko atbildēt, kamēr viņš jau turpina: "Mēs te uzvedamies tā, it kā mūsu — latviešu — būtu 200 miljoni." Un tajā brīdī man patiešām nebija vairs ko teikt.

Jā, tāda sajūta nereti pārņem — ka tikai apkarot, ka tikai noskaust, ka tikai neļaut kaut ko izdarīt, ka tikai ko sliktu pateikt. Es neatceros, kad vēl būtu bijis tā, ka slikta ziņa ir tik ļoti vairāk pieprasīta un tik ļoti labāka par labo ziņu, kā tas ir šobrīd.

Visspilgtākais piemērs, protams, bija ziņa par to, ka 84 procenti Latvijas iedzīvotāju dzīvo zem krīzes iztikas minimuma. Pirmās lapās, lieliem burtiem, radio, televīzijā. Vēlāk gan izrādās, ka tie ir 84 procenti no tiem, kas ir lūguši pabalstus, respektīvi, no visiem nabadzīgiem cilvēkiem 84 procenti tiešām ir ļoti nabadzīgi.

Bet vai kādā pirmajā lapaspusē jūs redzējāt šīs ziņas atsaukumu? Nē, protams. Tāpat ir ar visiem tiem draudiem — kas kam draudējis, kas uz ko spiedis, ko visu briesmīgu darījis. Vēlāk izrādās — ne nu draudējis, ne vispār zvanījis, bet tas jau nevienu vairs neinteresē. Es nerunāšu nemaz par pedofiliju un tādām lietām.

Mēs dzīvojam sliktu ziņu jūrā, it kā mums tas patiktu. Mēs dzīvojam sliktu ziņu smacīgajā žļurgā, it kā citas iespējas nebūtu. It kā tiešām šī būtu pedofilu, fašistu un zagļu valsts, kā to mēģina iztēlot mūsu ienaidnieki. Mēs dzīvojam šajā slikto ziņu un melu troksnī, it kā paši sev vēlētos pierādīt, ka tiešām esam nožēlojami, sīki un ne uz ko nespējīgi cilvēciņi. Mēs kļūstam par negatīvistiem, kas noraida visu, ko vien var noraidīt, it kā mēs negribētu izrauties no šī stāvokļa.

Mums nekas neder, nekas nav labi — 26 rajoni nav labi, deviņi arī nav labi, pieci tāpat neder. Ieceltas pārvaldes neder, vēlētas arī nav vajadzīgas, un tā jau piekto gadu. Kad Naglis amatā, nav labi, jāliek cits, atkal nav labi, paliek vecais — vienalga nav labi! Spilgts piemērs, protams, ir bibliotēka. Necelt nav labi, celt atkal nav labi. Šo jautājumu es gribētu aplūkot pat nedaudz sīkāk. Sadalīsim šo jautājumu divās daļās.

Pirmā daļa: vai mums to vajag? Vai mums vajag Nacionālo bibliotēku? Vai mums vajag laukos internetpieeju bibliotēku fondiem? Vai mums vajag šo grāmatu glabātavu un šo celtni?

Parasti visi saka, ka vajag. Tātad — ja mums to vajag, tas maksās naudu. Kaut ko būvēt vienmēr maksā naudu, tas ir skaidrs.

No kurienes to ņemt?

Tagad mēdz teikt, ka nevajag uzgrūst uz tautas pleciem. Padomāsim, kā tad īsti sanāk.

Visa nauda, kas ir valsts rīcībā, ir nauda, ko valsts ir paņēmusi no iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Valstij nav un nemaz nevar būt citas naudas, kā tikai tā, ko uzņēmumi, firmas un cilvēki ir samaksājuši. Tātad es gribu, lai visi saprot: ja bibliotēka tiks būvēta, tad tā nauda tiks paņemta no iedzīvotājiem un no uzņēmumiem — caur elektrību, caur nodokļiem, caur citiem tarifiem… Tā vai citādi, bet tiks paņemta, ja ne caur elektrību, tad kaut kā citādi, bet, ja bibliotēku sāks celt, tas notiks par naudu, kas tiks paņemta no mums. Citādi nevar būt.

Vienīgais veids, kā valstij var būt nauda, kas nav paņemta no iedzīvotājiem, ir dāvinājums. Tas ir tad, ja kāds uzdāvina valstij naudu.

Nacionālās bibliotēkas gadījumā tiešām ir paredzēts arī šis ceļš, proti, ņemot vērā UNESCO atbalstu, mēs rēķināmies, ka mums izdosies savākt 30 procentus summas ziedojumos. Bet vairāk nez vai. Tā ka es vēlētos ar pilnu atbildību paziņot, ka bibliotēka tiešām gulsies uz mūsu pleciem vai arī tās nebūs vispār. Es esmu par to, ka mēs varam samaksāt, ka varam to pacelt.

Tagad par to, cik tas ir lēti vai dārgi.

Kad mēs ejam uz banku maksāt par elektrību un mums paprasa par kvīti 10 santīmus, mēs neko nesakām, tagad, kad būs viena desmitdaļa santīma par kilovatstundu vairāk jāsamaksā, mēs vairs nevaram. Es domāju, ka katrā no mums cīnās divi spēki. Viens — kurš saka: es to nevarēšu, tas ir par grūtu, par dārgu, es netikšu ar to galā, man tas būs pārāk smagi. Un otra — uzņēmīgā — puse, kas saka: jā, tas būs grūti, bet es to izdarīšu, jā, tas būs grūti, bet es tikšu ar to galā, jā, nebūs viegli, bet es sasniegšu mērķi. Man ir tiešām bail, ka šobrīd sabiedrībā — gan šajā jautājumā, gan daudzos citos — uzvar tā pirmā, nīkulīgā puse. Viss ir tik slikti — kā lai mēs vispār dzīvojam, ko lai tagad dara, neviens mums nepalīdz, to mēs nevarēsim, nē, tas par grūtu, tas atkal par dārgu vai par tālu, vai par smagu, labāk pagulēšu mājās, labāk nedarīšu neko, es jau tāpat neko nevaru.

Es vienmēr aicinu būt uzvarošiem. Dzīvot pēc principa: suņi rej, bet karavāna iet tālāk, dzīvot pēc principa: mēs to izdarīsim, mēs to varēsim, mēs tiksim galā. Un šodien, sveicot jūs — tos, kas var, kas māk un kas grib —, es vēlētos aicināt jūs aktīvi un pārliecinoši aicināt citus sekot jums, pieklusināt nīkuļus, sapurināt aizmigušos, uzmundrināt nogurušos un teikt: galvu augšā – nav viegli, bet mēs tiksim galā, mēs izturēsim.

Un piekritīsit — ir taču arī labas ziņas. Piemēram, Aigars Kalvītis — ministrs, kāda sen nav bijis Zemkopības ministrijā. Ministrs, kurš spēj pieņemt lēmumus, labi orientējas visos lauksaimniecības jautājumos un enerģiski tos risina. Beidzot ir tā, ka visā, kas attiecas uz valdības politiku lauksaimniecībā, es droši varu dot vārdu viņam. Lūdzu, Kalvīša kungs!