Bīstamie atkritumi, un biznesa iespēja ar tiem

Dabai palīdzot.

Sev palīdzot

To, ka bīstamo atkritumu savākšana un pirmapstrāde var kļūt par privāta uzņēmuma darbības sfēru, vienlaikus atrisinot problēmu, kas valsts institūcijām līdz šim nav bijusi pa spēkam, pārliecinājos, iepazīstoties ar SIA “Agrotehnika” Kuldīgā jaunizveidoto izlietoto akumulatoru neitralizācijas uzņēmumu.

Jau vārdi “bīstamie atkritumi” vien apstiprina, ka nodarbošanās šajā jomā nav viegla un vienkārša, turklāt nesola arī īpašus ienākumus. Taču valstī — gan pilsētu nomaļās vietās, gan mežos un grāvmalēs, gan arī īpašās glabātuvēs — ik gadu uzkrājas ap 100 tūkstošiem vecu, izlietotu akumulatoru, radot ekoloģiski bīstamu piesārņojumu, jo akumulatori satur sērskābi, svinu un citas videi kaitīgas vielas. Un ne tikai videi. Arī cilvēkiem, īpaši bērniem. Nesen Vaiņodē kāds uzņēmīgs cilvēks, lai iegūtu svinu, nolēma pats veikt akumulatora pārstrādi, taču šajā procesā izdalās indīgas gāzes, un iznākums, protams, bija bēdīgs.

Latvijā, kā zināms, akumulatorus neražo. Līdz ar to veco akumulatoru pārstrāde, lai iegūtos materiālus izmantotu jaunu strāvas avotu ražošanai, nevienam nav izdevīga — ne valstij, ne privātuzņēmējam. To apstiprina fakts, ka visā Eiropā šādu pārstrādes uzņēmumu ir tikai pieci. Tos “baro” visas Eiropas akumulatoru izmantotāji, bet, vienalga, šie uzņēmumi ir nerentabli un izmanto valdību piešķirtās dotācijas.

Un tomēr SIA “Agrotehnika” un tās direktors Arturs Cimoška izšķīrās par šādas nodarbes uzsākšanu. Viņš stāsta:

— Šī ideja radās pirms gada, kad sāka darboties dabas resursu nodoklis un līdz ar to palielinājās akumulatoru cenas. Mēs tirgojam Somijas firmas “Varta” akumulatorus. Gan klientiem, gan mums pašiem aktuāls kļuva jautājums, kur likt vecos, izlietotos. Somijā katrā degvielas uzpildes stacijā ir nodalījums ar plauktiem, kur par nelielu samaksu mašīnas īpašnieks var atstāt savu nokalpojušo enerģijas avotu. Mūsu cilvēkiem vairumā gadījumu ir citādāk iestādīta domāšana. Viņš labāk nosviedīs akumulatoru nātrēs, nekā maksās — kaut vai mazu summu — par tā nodošanu savāktuvē. Likumā par dabas resursu nodokli ir noteikts, ka par bīstamo atkritumu pārstrādi uzņēmums var saņemt zināmu kompensāciju no Latvijas Vides aizsardzības fonda. Tas mūs ieinteresēja. Izstrādājām biznesa plānu, veicām akumulatoru neitralizācijas procesā radušos gāzu analīzi. Pirmie soļi bija veiksmīgi, un šā gada martā noslēdzām līgumu ar Vides fondu.

Atšķirībā no līdzīga uzņēmuma Igaunijā, kas darbojas pilsētā (Tallinā), “Agrotehnikas” jaunais uzņēmums atrodas ārpus Kuldīgas, netālu no Alsungas, bijušā kombināta “Saldus labība” teritorijā. Tagad, pēc privatizācijas, te ir iekārtota akumulatoru izliešanas ēka ar ģērbtuvi un dušām strādniekiem un akumulatoru pakošanas ēka. Kā izteicies igauņu firmas “AS Kesto” direktors Reins Tomme, kas organizē piegādi metālapstrādes uzņēmumam “Boliden Bergsoe AB” Zviedrijā, tādu kārtību ne visur varot redzēt. Pat apkārtējais mežs ir iztīrīts un sakopts. To dzirdēt, protams, ir patīkami ne tikai kuldīdzniekiem vien. Un, kā atzīmēja Arturs Cimoška, pirmo soļu veiksmē liela nozīme ir bijusi Alsungas pagasta padomes priekšsēdētāja Gunāra Luksa un Liepājas reģiona vides pārvaldes Kuldīgas nodaļas vadītāja Igo Midrijāņa atbalstam. Nozīmīgs bijis arī Vides fonda avanss — šī biznesa finansiālais pamats.

Uzņēmumā strādā desmit strādnieku — divi veic akumulatoru izliešanu, astoņi nodarbojas ar veco ierīču savākšanu. Šim nolūkam tiek izmantotas īpašas kravas mašīnas ar liftu (pacēlāju). Patlaban savākšanas un uzkrāšanas punkti iekārtoti Kuldīgā, Saldū un Rīgā, vietās, kur Kuldīgas “Agrotehnika” pārdod jaunos akumulatorus “Varta”. Pašreiz, šī jaunā biznesa tapšanas stadījā, nolietoto akumulatoru savākšanas rezultāti ir atkarīgi no cilvēku iniciatīvas. “Šodien viens piezvanīja — esot savācis 40 gabalus,” paskaidro direktors. “Rīt brauksim pakaļ”. Par akumulatoru tiek maksāts no 50 santīmiem līdz latam piecdesmit — atkarībā no svara. Tas arī rada ieinteresētību iztīrīt piesārņoto apkārtni. Taču akumulatorus nākas transportēt arī no Vidzemes un Latgales. Šobrīd tālākā vieta, no kurienes akumulatori vesti uz Alsungu, ir Ludza. Bet ir vēl tālāki novadi, piemēram, Daugavpils puse, tāpēc īpašie savākšanas punkti ļoti atvieglotu un veicinātu darbu, ievērojami samazinot transporta izdevumus.

— Taču pašreiz tikai retais bodnieks papildus savam tiešajam darbam grib būt starpnieks šajā procesā, jo ienākumi no tā nav lieli, taču jāuzņemas atbildība par šo ierīču glabāšanas noteikumu stingru izpildi. Patlaban mēs šo darbu galvenokārt orientējam uz izsaukumiem — cilvēks vai uzņēmums ir savācis noteiktu daudzumu veco akumulatoru, mums piezvana, un mēs ar savu transportu dodamies uz izsaukuma vietu. Tiklīdz no šī pasākuma mums radīsies pirmie ienākumi, sāksim Latvijā iekārtot iepirkšanas punktus. Mēs rēķinām, ka ik gadu mums vajadzētu savākt apmēram 75 procentus nederīgo akumulatoru. Pirms mēneša no Skrundas stacijas nosūtījām pirmo kravu — trīs vagonus ar astoņiem tūkstošiem akumulatoru (195 tonnas) uz Tallinu. Tur līdzīgas kravas pienāk arī no Lietuvas. Kad uzkrāts pietiekami liels daudzums, tas tiek aizvests uz Zviedriju pārstrādei. Nākamo kravu nosūtīsim septembra beigās. Tuvākajās dienās gaidām no firmas pienākam informāciju — sertifikātu par mūsu sagatavotās produkcijas atbilstību Eiropas standartiem. Ir pamats cerēt, ka viss būs kārtībā.

Direktors atzina, ka šis bizness nav viegls un maz ko ienes, taču bīstamo atkritumu neitralizācija un pārstrāde valstij ir nepieciešama. Kas notiek ar vecajām ķimikālijām, kuras jau gadiem glabājas īpašās noliktavās? Kādas ķīmiskas reakcijas risinās, kādi procesi tajās notiek — neviens tam īpaši neseko.

Vai, piemēram, nolietotās autoriepas. Visas grāvmalas ar tām piemētātas. Arī šajā jomā ir iespējams izvērst privātuzņēmēju darbību.

“Es uzskatu,” sacīja Arturs Cimoška, “ka jautājumu par bīstamo atkritumu likvidāciju vislabāk var atrisināt privātuzņēmēji. Valsts uzņēmumā neviens desmitām reižu nepārbaudīs, kā spiesti darīt mēs, vai viss ir veikts kārtīgi, atbilstoši Eiropas standartiem. Pretējā gadījumā mūsu bizness tiek likvidēts. Valsts iestādēm jāveic vienīgi kontrole. Tāpat kā, piemēram, mūs pārbauda Vides fonds. Tātad — valsts gan atbalsta, gan kontrolē, bet darbu veicam mēs, privātuzņēmēji.”

Un vēl viena svarīga funkcija, kas valsts institūcijām jāveic daudz aktīvāk un kur, kā saka, privātuzņēmēja rokas ir par īsām — tā ir iedzīvotāju ekoloģiskā izglītošana. Lai katrs savu iespēju robežās palīdzētu dabai, tātad arī pats sev.

Vairis Ozols, “LV”

Foto: Aivars Lapa

SIA “AGROTEHNIKA” jaunā uzņēmuma cehi atbilst Eiropas standartiem

Akumulatori ceļā uz pārstrādi Zviedrijā