Darvas piles uz cukurgrauda

Privāto uzņēmējdarbību

pārlūkojot

Harijs Veģeris

Tas ir foto no pagājušā rudens. Vai šogad būs tikpat bagāta raža?

Lielākās cukura problēmas presē risinājās pirms dažiem gadiem — ievērības cienīgā cukura kontrabanda Latvijā un britu firmas MAN darbošanās Latvijas cukura nozarē. Tiesa, arī pirms neilga laika prese bija pievērsusi uzmanību Jelgavas cukurfabrikai, taču nu satraukumi norimuši un darbs fabrikā ievirzījies ikdienas gultnē. Kā šodienas Latvijā jūtas privāta cukurfabrika, to “Latvijas Vēstnesis” devās uzzināt pie akciju sabiedrības “Jelgavas cukurfabrika” ģenerāldirektora Harija Veģera :

— Kā jūtas privāta cukurfabrika? Neaizsargāti. Problēmas ar biešu piegādātājiem vienmēr ir bijušas un vienmēr būs. Tā ir mūsu darba neatņemama ikdiena, un tā ir jābūt. It kā sarežģījumi ar MAN (par ko prese cītīgi rakstīja) — tie ir tīri tehniskas dabas jautājumi un jau noregulējušies. Taču sakarā ar izmaiņām Baltijas tirgū, ar ievedmuitu, kas “stāv” uz vietas un ko nedomā paaugstināt, ir viena liela problēma privātajai fabrikai. Otra — sekojot Eiropas modei, cukuram ir noņemtas ievedkvotas, kaut arī Eiropā tādas kvotas pastāv. Un mēs — cukura ražotāji — netiekam uzklausīti.

Izveidojām biešu audzētāju un pārstrādātāju asociāciju, kurā ietilpst visi cukura pārstrādātāji un lielākā daļa biešu audzētāju. Taču arī šo lielo asociāciju lēmēji galvā neņēma, bet pie ZM izveidoja cukura padomi, kurā neietilpst pat šīs asociācijas priekšsēdētāja. Pret šādu neloģisku rīcību protestējām, bet arī tas netika uzklausīts. Tādēļ mēs jūtamies krietni vien neomulīgi.

Bez liekas kautrības varu teikt, ka Jelgavas cukurfabrika saražo vairāk nekā pusi no Latvijas cukura un it kā būtu jārēķinās arī ar mūsu uzņēmuma viedokli cukura jautājumos, it īpaši ja tiek izlemti Latvijai svarīgi jautājumi. Tas darīts netiek. Mēs jūtamies kā negribēts un nelaikā piedzimis bērns ministrijas vadošajiem speciālistiem. Fabrikai vajadzīgs, lai valstiski atrisinātos tirgus aizsardzības problēmas. Jau kādu pusotru gadu par šīm lietām vispār netiek runāts. Lietuvā arī nāk iekšā investori, un mums var rasties konkurence — lietuviešiem audzēšanas potenciāls ir lielāks, viņi ražo biešu cukuru gandrīz 100 procentus no patēriņa. Mums tie ir 40–45 procenti.

Visas trīs cukurfabrikas ir vienisprātis, ka valstī jāizstrādā vienota politika, proti, lai cukura izmantotāji — saldumu ražotāji — lietotu galvenokārt Latvijā saražoto cukuru. Varētu tikt ieviestas kādas cenu dotācijas eksporta subsīdiju veidā vai kas līdzīgs. Tāda precedenta nevienā citā Eiropas valstī neesot, ka labas kvalitātes konditorejas izstrādājumiem (ko arī eksportē) netiek lietots pašmāju saražotais cukurs.

— Vislielākie cukura izmantotāji ir Čīles dzērienu ražošanas uzņēmums, Rēzeknes piena kombināts, arī “Laima”,— saka Harijs Veģeris.— Taču viņi izņem licenci un ieved cukuru, pēc tam izved ārā kā reeksportu. Taču ar valsts starpniecību varētu domāt par savu pilsoņu nodarbinātību un pašmāju preču, arī cukura, noieta palielināšanu. Iespējamā Zemkopības ministrijas loma varētu būt tieši kvotu un ievedmuitas noteikšana.

Latvijas cukura ražotāji paši spēj apgādāt konditorejas fabrikas ar labas kvalitātes cukuru. Jā, īpašs cukurs vajadzīgs “Grindeksam”, “Kellogam”, un fabrikai nav izdevīgi tik mazos apjomos to ražot — šis cukurs iznāk ļoti dārgs. Taču “Gotiņām” Jelgavas cukurs ir labu labais.

— Man ir pārliecība, ka ar “Gotiņu” ražošanu — tiem milzīgi daudzajiem cehiem — valstī nāk iekšā kontrabanda,— bilst cukurfabrikas ģenerāldirektors.— Nezin kādēļ šogad jūlijā cukura “apēsts” divreiz mazāk nekā pagājušajā gadā. Tā nevarētu būt. Jūlijs taču ir pats ogu laiks, tātad — secinājumus izdarīt nav grūti, cukurs no kaut kurienes valstī ir ienācis. Un šodien arī legāli to var vest iekšā visi, kam vien nav slinkums. Cukura aizsargātības līmenis slīd uz leju.

Pilnīgi privāta Jelgavas cukurfabrika kļuva pagājušajā ziemā — 1996. gadā tika izpirkta uzņēmuma valstij piederošā daļa. Šobrīd, pēc akciju emisijas, 35% cukurfabrikas akciju pieder britiem, 10% — fabrikai, pārējais — cukurbiešu audzētājiem.

Fabrika mēģina attīstīties un kopā ar to arī biešu audzētāji. Ik gadu (kopš 1992. gada, kad sākās sadarbība ar MAN) tiek noslēgts par 15 procentiem vairāk līgumu. Tātad cilvēki aizvien vairāk audzē bietes un ienāk cukura nozarē. Nevar noliegt, ka priekšapmaksa, ko nodrošina MAN, ir palīdzējusi nozarei stabilizēties. MAN katru gadu rudenī iegulda 4–5 miljonus latu, nopērkot zemnieku izaudzēto: no fabrikas 3 mēnešos saražotajām 20 000 tonnām cukurbiešu cukura uzreiz pārdot var tikai kādus 7 tūkstošus tonnu, pārējais uzkrājas noliktavās. Līdz ar to MAN veic avansmaksājumu cukurbiešu cukura iepirkšanai.

Jēlcukura daudzums, ko pārstrādā uzņēmums, ar gadiem samazināsies. Pašlaik no jēlcukura saražo 55 procentu produkcijas, bet, palielinoties biešu audzētāju skaitam un ražībai, jēlcukura pārstrāde ar katru gadu samazināsies. Ieejot Eiropā, lielāko peļņu nesīs tieši biešu cukurs, un par tā nodrošināšanu jādomā jau šodien. Tādēļ arī ražošana jāmodernizē šodien.

Kad fabrikas valde nolēma caur MAN piesaistīt līdzekļus, daudzos cilvēkos radās liela neizpratne. Gan par to, ka turpmāk līdzīpašnieks būs MAN, gan arī par to, ka neviens nemaksās viņiem par cukurbietēm tikai “tāpat vien”. Visiem partneriem jābūt izdevīgi darboties šajā nozarē, jo vienīgi tā var gūt panākumus. MAN piedāvāja sadarbību, un Jelgavas cukurfabrika to pieņēma, jo 35 procenti nav kontrolpakete. Kontrolpakete palika ražotājiem.

— Fabrikai bija vajadzīgas šīs investīcijas,— Harijs Veģeris nevar aizmirst nesenos cīniņus, tādēļ neviļus sāk aizstāvēties.— Ir jau izrēķināts, ka tās nesīs peļņu. Akciju pārdošana ļaus mums uzstādīt modernāku tehniku, palielināsies atdeve no cukurbietēm. Neviens uzņēmums, tajā skaitā arī cukurfabrika, nedrīkst stāvēt uz vietas, tai jāattīstās, lai citi neapsteidz. Un šīs investīcijas mums palīdzēs spert diezgan lielu soli uz priekšu. Bez tam par šīm investīcijām mēs nemaksāsim nekādus procentus, bet dalīsimies ar partneri perspektīvajā peļņā. Tās nav banku saistības, kuras maksā procentus. Investīcijas varētu būt 1 024 000 latu, ko ieguldīt tieši fabrikā. Un paralēli notiks arī zemnieku kreditēšana 700 000 latu apmērā, kā arī priekšapmaksa, kā tas visu laiku ir bijis.

Nākamajā gadā jaudu uzņēmumam palielināsim līdz apmēram 2000 tonnām cukurbiešu diennaktī, un pēc gadiem trijiem mēģināsim pārlēkt 3000 barjeru. Tikko beigsies visas ar īpašnieku izmaiņām saistītās procedūras lietas, mēs saņemsim naudu un varēsim sākt attīstīt uzņēmumu saskaņā ar izstrādāto plānu. Prieks, ka mūsu zemnieki, kaut arī aizņemti ar ikdienas problēmām, sāk izprast uzņēmuma vadības principus. Gan jau pamazām viņi vairāk jutīsies kā līdzīpašnieki, kā saimnieki savā fabrikā. Jau šodien viņi sāk orientēties un šaubīgu interešu cilvēki tik lēti samusināt nevar.

Šīs visas pārmaiņas, kas tagad notiek, ir privatizācijas rezultāts. Valsts uzņēmumā neviens nopietnas investīcijas neieguldītu. Nopietnas ārvalstu firmas kapitāla līdzdalība uzņēmumā ceļ arī prestižu, kā arī liecina, ka uzņēmums ir perspektīvs un stabils, ka tam ir “caurspīdīga” grāmatvedība. Tātad tas ir uzņēmums, ar ko labprātāk strādā ikviena banka un iespējams arī piesaistīt vēl kādu citu sadarbības partneri. Sākam domāt par cukurbiešu sējumu apdrošināšanu, ko pašlaik Latvijā neviens vēl nedara. Uzņēmums jūtas stabilāks.

ZM valsts sekretāra vietniece Irina Pilvere “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja, ka Latvijā cukura ievešanai pašlaik nav nekādu ierobežojumu:

— Ir izdarīts ļoti daudz, lai liberalizētu savu tirgu. Tas nepieciešams tādēļ, ka mūsu valdība ir lūgusi, lai Latviju uzņem Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO). Atbilstoši PTO prasībām mums jāsakārto tirdzniecības nosacījumi. Līdz šim Latvijā pastāvēja kvantitatīvie ierobežojumi cukura un labības produktu ievešanai — tas bija viens no lielākajiem “grēkiem” ZM lauciņā. Pašlaik vairs šādu ierobežojumu nav. Tātad ikviens, kurš grib ievest šos produktus Latvijā, samaksā likumā noteikto muitas tarifu procentos no preces vērtības un ved. Taču jāatceras, ka pirms tam ir jāizņem licence cukura vai labības ievešanai valstī, kas importētājam nav nekāds apgrūtinājums, ja visi prasītie papīri licences iegūšanai ir kārtībā. Par legāli ienākošo cukuru īpašām bažām nav pamata. Vislielākais drauds ir cukurs, kas ienāk valstī nelegāli, apejot noteiktos maksājumus. Latvija pati no cukurbietēm saražo ap 30 000 tonnu gadā un no jēlcukura — pārējo, kas nepieciešams gada patēriņam, — vidēji 80 000 tonnu. Taču fabrikām jaudas ir lielākas, nekā šobrīd tās cukuru ražo.

“Latvijas Vēstnesi” interesēja, ko par situāciju Latvijas cukura nozarē domā Apvienotās Karalistes firmas MAN pārstāvis Latvijā Aivars Ķīsis . Viņš teica:

— Ideāls cukura bizness ir tāds, kur ir harmoniski sadalīts interešu loks starp tirgotājiem, cukura ražotājiem un cukurbiešu audzētājiem. Ja kāds no posmiem gūst virsroku, tad, loģiski, citi pārējie paliek novārtā un rezultāta nav. Tad tiek ignorēti harmoniskas aprites nosacījumi.

Tādēļ viss ir jāskatās salīdzinājumā. Par Igauniju nav ko runāt, jo viņiem savas cukurrūpniecības nav. Taču mēs varam salīdzināt Latvijas un Lietuvas stāvokli. Lietuvā labākās fabrikas no cukurbiešu audzētājiem par baltu velti ir pārpirkuši tirgotāji, kuri diktē savus noteikumus un kurus interesē maksimāli ātra peļņa, lai atgūtu savu naudu. Taču Latvijai bīstami ir tas, ka Lietuvas valdība visu laiku ir dotējusi savus lauksaimniekus, tajā skaitā arī cukurbiešu nozari. Tas nozīmē, ka Lietuva sevi pilnībā nodrošina ar pašražotu cukurbiešu cukuru, tur vienīgais vājais punkts ir pārstrāde — visās četrās cukurfabrikās pārstrādā tikai 85 procentus izaudzēto biešu. Tādēļ viņi ir uzsākuši sarunas ar ārvalstu kompānijām par cukurfabrikām. Katrā ziņā situācija atrisināsies un sakārtosies visai ātri. Un tas nozīmē, ka lietuviešu pašražotais cukurs var nākt iekšā Latvijā. Ko mēs varam likt pretī? Nepareizi dislocētās cukurfabrikas? Liepāja ir tālu no audzētājiem, arī Jēkabpils nav īpaši izdevīga. Atliek vienīgi Jelgava, kas pēc deviņu mēnešu pūliņiem ir pavērusi ceļu investīcijām. Taču, lai nomainītu iekārtas, ir nepieciešams laiks — nekas agrāk par nākamo sezonu sagaidāms nav. Latvija sevi ar cukurbiešu cukuru nodrošina 40–45 procentu apjomā. Tā ka no brāļiem lietuviešiem trūkties mēs varam dabūt. Un, ja legālajam cukuram vēl pieplusējam kontrabandu, tad prognozēju mūsu cukurrūpniecībai ļoti sarežģītus vēl pāris tuvākos gadus.

Latvija tomēr pēc laika iestāsies ES, un līdz šim brīdim nav bijis ne mazākās izpratnes no valsts ierēdņu puses, ko tas nozīmēs Latvijas lauksaimniecībai. Būtu jādara viss, lai Latvija iespējami ātrāk varētu savu tirgu piepildīt ar pašu ražoto cukuru. Tad tā būs lētāka prece, arī nozare būs stabila. Un šis bizness ir ienesīgs visiem. Nevienā valstī cukurbiešu audzētājs nav nabags, jo ir garantēts Eiropas iepirkums par garantētām cenām.

Vienīgais, ko valdība ir izdarījusi, ir tas, ka izdevās iestarpināt cukura likumā iekšējā tirgus aizsardzību ar ievedmuitu. Eiropa sargā savu tirgu: ievedmuita cukuram ir tuvu 1000 dolāriem par tonnu un visiem cukuru saturošajiem produktiem — 570 dolāri par tonnu. Piedevām vēl pastāv arī kvotas, cik drīkst ievest un cik drīkst izvest. Lielāku sava tirgus aizsardzību redzējis neesmu. Taču Latvijā pastāv dažādi izņēmumi, reeksporta atļaujas. Taču — vai viss, ko ieved, produkcijā arī tiek izvests ārā? Zinot esošo muitas sistēmu, par to atļaujos šaubīties.

Jelgavas rūpnīca privatizējās daudz straujāk nekā pārējās, jo cilvēki saprata, ko viņiem tas nozīmē — rūpnīca pašā ražošanas epicentrā. Pateicoties fabrikas vadībai, šī ir slēgta akciju sabiedrība, kurā darbojas tikai tie, kas darbojas šajā biznesā.

Šī ir lielākā cukurfabrika, kas saražo apmēram 60 procentus vietējā cukura. Uzņēmumam vajadzīgi apgrozāmie līdzekļi, kuru tam nav. Ir liela starpība starp investīcijām un kredītiem. Un pilnīgi cits ir iegūt ātrus rezultātus kopā ar profesionālu partneri, kas sniedz šīs investīcijas. Līdz šim — visus piecus gadus — MAN ir palīdzējis audzētājiem sējas laikā, un turpmāk tiks kreditēta arī cukurbiešu audzēšanas tehnikas iegāde zemniekiem, garantēta apmaksa par izaudzēto ražu. Lauksaimnieki sākuši pierast pie stabilitātes.

Šīgada raža, domāju, būs vislielākā neatkarības laikā. Vai to varēs kvalitatīvi apstrādāt? Tāpat arī visus nākamos gadus, kad cukurbiešu audzētāju loks paplašināsies. Cilvēki, akcionāri to saprata.

Britu firmas MAN interese ir ražot, pirkt un pārdot cukuru. Bez progresa cukura tirgus sakārtošanā Latvijā nekā nebūs. MAN ļoti labi pārzina tirgu, cukura biznesu pasaulē, un ir pamatotas prognozes — šis bizness Latvijā attīstīsies. MAN grib piedalīties uzņēmuma pārvaldīšanā, lai varētu kontrolēt savu naudu, ko jau vairākus gadus ir ieguldījis cukurrūpniecībā.

Mēs esam visi vienā laivā, un kaut kādas privilēģijas vieniem vai otriem — tā ir tumsonība un tuvredzība.

Rūta Bierande, “LV”