Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Līdumnieki - Zemgales bagātie saimnieki. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.08.1997., Nr. 213 (928) https://vestnesis.lv/ta/id/30474

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mācību grāmatas vajadzīgas visiem

Vēl šajā numurā

28.08.1997., Nr. 213 (928)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Līdumnieki – Zemgales bagātie saimnieki

Ceļu līdz pirmajam

jaunas maizes klaipam mērojot

Aivars Upenieks

Leons Kričalo

Zemgale – Latvijas maizes klēts. Zeltainas labības druvas šeit viļņojas līdz pat Lietuvas robežai. Jāteic, ka šajā novadā vismazāk redzami aizauguši lauki. Sevišķi tas sakāms par Bauskas rajona Īslīces pagastu, kur saimnieko paju sabiedrība “Līdums”. Patlaban ir viskarstākais darba laiks – pļauja. Ziemāji vien šeit aizņem vairāk nekā 1100 ha, un līdz augusta vidum bija nokulti. Kā jau to varēja gaidīt, pirmais iekūlums ir labs – tas pārsniedz 44 centnerus no hektāra. Darba organizācija izstrādāta gadu gaitā un tāpēc darbi sokas. Paju sabiedrības “Līdumi” valdes priekšsēdētājs Aivars Upenieks stāsta:

– Visgrūtāk ir visu noorganizēt, lai tad, kad jāsēj un jāpļauj, nebūtu nekādas aizķeršanās. Lai tehnika būtu kārtībā, ļaudīm uz lauka pievestas pusdienas, ritmiski strādātu kaltes.

Lai iepazītos ar “Līduma” tīrumiem, nepieciešams krietns laiks, jo to kopējā platība sasniedz 2600 hektārus. Saimniecības agronomi Lūcija Jegorova un Leons Kričalo vadā no viena lauka pie otra. Zālāju saimniecībā vairs praktiski nav, jo nav jau arī vairs ganāmpulka – viss atvēlēts graudaugiem. Pamatā sējuši `Donas puspunduri', bet tā maksimālā ražība – 50-55 c/ha. Šovasar jau ir gan `Krista', gan `Kozaks'. Pēdējā sējumi sasniedz 300 hektārus. Aprēķins vienkāršs – jāpaildzina ražas novākšanas periods. Pērngad graudu kopievākums sasniedzis 7000 t, no tām 2000 t realizētas valsts rezervei, 300 t miežu – alum un sēklai. Šoruden nebūs mazāk. Par to jau liecina skaisti koptie lauki. Lielākā daļa apstrādāta, izmantojot jaunāko tehnoloģiju. Sadarbība ar firmu “Kemir” pamazām vien nes augļus. Īpaši spilgti uz “Līduma” kopto tīrumu fona izceļas viensētu un daža laba mantinieka nezālēm aizaugušie lauki. Ar dažiem zemes īpašniekiem nesen noslēgts nomas līgums. To lauki apstrādāti ar “Roundapu” un drīz būs jau arami. Gatavojot melno papuvi, laukos jau daudzviet strādā arāji. Pavisam paredzēts apart 320 hektārus. Laba sadarbība izveidojusies arī ar Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, kuram saimniecība palīdz ne vien audzēkņu apmācībā, bet arī zemes sagatavošanā. Arī todien viens no arājiem strādāja saulainiešu tīrumos.

Līdumnieki ir arī specializējušies cukurbiešu audzēšanā, to stādījumi aizņem 320 hektārus un to apkopšana – no biešu stādīšanas līdz to novākšanai – visa ir mehanizēta. Lauki tiek apstrādāti ar ķimikālijām, tāpēc nezāles ieraudzīt nav iespējams. Saulainais laiks sekmējis biešu augšanu. Kā liecina kontrolpārbaudes, jūlija vidū bietes svērušas vidēji 200 g, arī cukura daudzums bijis ievērojams – 10 procenti. Tā ka var prognozēt, ka plānoto 9000 t vietā tiks iegūtas 14 000 t ražas.

Ir jau taisnība, ka Zemgales zemes auglības novērtējums ir salīdzinoši augstāks nekā citos novados – 64 balles. “Līduma” lauku auglība ar katru gadu palielinās. To, ko grūti izdarīt mazai saimniecībai, to iespēj liela. Par to ir pārliecināts Aivars Upenieks:

– Kad tika pieņemts lauku privatizācijas likums, mēs darījām visu, lai pārliecinātu cilvēkus saglabāt to labo, ko dod kopā saimniekošana. Lietas būtība ir tāda, ka bija kopsaimniecības, kuras noteikti vajadzēja likvidēt, jo to darbība bija nerentabla, bet tajā pašā laikā daudzas saimniecības vajadzēja saglabāt.

Mūsu kādreizējais Ļeņina vārdā nosauktais kolhozs aizņēma 6000 hektārus. Esam saglabājuši apmēram trešo daļu šīs platības. Uzreiz nošķīrām nelielus objektus – iecirkņu ēdnīcas, gaļas pārstrādes cehu. Šie objekti likās perspektīvi un vilinoši. Šobrīd gan neviens no tiem lāgā nedarbojas. Izrādījās, ka ne katrs privātīpašnieks ir arī labs vadītājs. Kaut vai tāds piemērs, lūdzām sezonas laikā pagatavot pusdienas, bet mums pieprasīja tādu samaksu, ka lētāk bezmaz vai bija atvest no Bauskas restorāna. Centāmies saglabāt stratēģiski nepieciešamos objektus – kaltes un mehānisko sektoru, nobloķējām arī galdniecību. Pārliecinājām cilvēkus ieguldīt savas pajas jaunajā saimniecībā, kuru nosaucām par “Līdumu”. Paju biedru mums ir ap 800, bet strādājošo skaits sasniedz 200. Noturam puslīdz normālas darba algas, 1996. gadā vidējā bija 72,5 lati. Dividendes gan vēl neesam maksājuši, jo apmēram 120 līdz 150 tūkstošiem latu investējam jaunā tehnikā un progresīvās tehnoloģijās. Cilvēki to pieņem un saprot.

– Lai šāda saimniecība pastāvētu un veiksmīgi strādātu, nepieciešams pats galvenais – zeme. Kā jūs kārtojat zemes lietas?

– Vislabāk jau mūsu zemes pārredzamas no putna lidojuma. Tie tālākie lauki, kas krietnu gabalu nost no centra, pieder “Līdumam”. Zemi nomājot, mūsu priekšrocība bija tā, ka vienai daļai mantinieku bija vecsaimniecību zeme – vairāk nekā 100 hektāru liela. Tāpēc mūsu piedāvātie 20 lati par hektāru bija pieņemama cena. Patlaban gan pārslēdzam līgumus, jo tagad maksāsim 25 latus. Turklāt esam iecerējuši līgumus slēgt uz 20 gadiem. Tas ir ļoti būtiski. Mūsu speciālisti neskatās atpakaļ. Cilvēks nekad nav strādnieks, ja viņam nav ticības nākotnei. Bet zinot, ka tiek slēgti šādi ilgtermiņa līgumi, var būt drošs, ka darbs noteikti būs.

– Jūsu saimniecībā vairs nav darbojošos fermu, nav attīstīta lopkopība. Kāpēc esat specializējušies graudkopībā?

– Fermas ir iekonservētas un gaida savu laiku. Jau pašā sākumā vajadzēja tikt skaidrībā par to, ko ir vērts audzēt un ko nav. Zināmā mērā mūsu izvēli noteica arī tas, ka pie fermām visas zemes tika atdotas īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

Lai lopkopība būtu rentabla, nepieciešama moderna tehnoloģija. Uz vienu stāvvietu lopkopībā nepieciešamas investīcijas 500 latu apmērā, bet graudkopībā attiecīgi uz vienu hektāru – 300 lati. Piemēram, lai mēs pārveidotu Skalderu lopkopības kompleksu par cūkkopības kompleksu, nepieciešami vismaz 800 tūkstoši latu. Patlaban tādu līdzekļu mums nav.

Lauksaimniekiem arī grūti saņemt bankās aizdevumu. Kaut arī mēs varam ieķīlāt vērā ņemamu nekustamo īpašumu, vienalga nespējam saņemt pat minimāli nepieciešamo naudas summu. Vienīgā izeja ir līzinga operācijas, ko veicam apmēram par 250 tūkstošiem latu gadā. (Piemēram “Kemir” prasa 12 procentus gadā.) Rezultātā šos procentus iegūst ārvalstu firmas, mēs maksājam apmēram 30 tūkstošus latus gadā. Jāpiebilst, ka arī mēs paši esam dīleri četrām ārvalstu firmām, piedāvājam traktorus, kombainus, piekabes inventāru, rezerves daļas. Vairāk gan zemnieki spēj nopirkt lietotu, mazāk jaunu tehniku.

– Daudz līdzekļu nepieciešams arī zemes meliorācijai. Kā redzējām, tad melioratoru brigāde strādā.

– Jā, mums ir neliela brigāde – divi cilvēki. Viņu rīcībā ir pa diviem buldozeriem un ekskavatoriem, meklējam daudzkausu ekskavatoru. Jāteic, ka ir krietni daudz darāmā, veicot meliorācijas sistēmu kopšanas darbus. Saimniecībā ir daudz nomas zemju, kur var tikt virsū tikai ar traktoriem. Tāpat daudz servitūtu – ceļi. Jāveic jauna izbūve, lai tiktu virsū mūsu laukiem. Mums ir kopīgas meliorācijas sistēmas ar privāto zemju īpašniekiem. Nereti viņi iebilst pret mūsu melioratoru darbu, nelaiž tos uz lauka. Tad jāaicina talkā pagasta pārstāvji. Paradoksāli, ka mēs viņu vietā strādājam, bet attieksme ir nelabvēlīga. Esam iecerējuši meliorēt 400 hektārus. Tik daudz vēl mums patlaban ir palikušas nemeliorētas zemes.

– Īslīces pagasta dzīve droši vien nav iedomājama bez “Līduma” aktīvas līdzdalības?

– Jā, mēs labi sastrādājamies ar pagasta priekšsēdētāju Māru Biti. Mums ir greiders, tā ka spējam uzturēt kārtībā pagasta ceļus. Un ne tikai šajā jomā vien. Konkurss par skaistāko sētu, arī pirti un pagrabu ir cieņā mūsu pusē. Ja pagasts griežas pie mums ar lūgumu palīdzēt, tad noteikti neatsakām. Gādājam par vietējo skolu. Mazturīgajām ģimenēm piedāvājam iespēju strādāt dažādus nelielus darbus, lai bērni spētu nopelnīt pusdienas skolā.

Mums ir savas tradīcijas – visi kopā svinam apsējības un apkūlības.

Jā, nav vairs tālu līdz pirmajam jaunās kviešu maizes cepumam. Zemgales laukos augušai un lolotai.

Ingrīda Rumbēna, “LV”

Foto: Māris Kundziņš

Melnā papuve šogad paredzēta 300 hektāros

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!