Privātīpašums Nr.6(18)

Pēctecība un pleca sajūta —

tas privatizācijā ir bijis un paliek galvenais

Ministru kabineta darbības

deklarāciju komentējot

ATIS SAUSNĪTIS, ekonomikas ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

7. augustā pēc Saeimas uzticības balsojuma pienākumus sāka pildīt jaunais Ministru kabinets, un ekonomikas ministra amatā stājās Atis Sausnītis. Kaut arī jau šobrīd zināms, ka pienākumu pildīšanai atvēlētais laiks ir īss — tikai līdz nākamā gada rudenim, skaidrs arī tas, ka darba cēliens būs visai saspringts un atbildīgs: jāturpina valstī uzsāktās reformas, lai nodrošinātu tālāku tautsaimniecības attīstību un Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā un NATO. Ekonomikas ministrijai šajā pārveides gaitā izšķirīga loma, un arī Deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību ekonomiskajai politikai veltītā nodaļa iezīmē saspringtu darbu un stingrus termiņus.

Un tātad — kas pirmām kārtām veicams, lai nodrošinātu labvēlīgu vidi visu veidu uzņēmējdarbībai?

— Nekavējoši nepieciešami grozījumi likumos. Pirmām kārtām — nodokļu politikā. Tas ir ļoti būtisks (un arī jutīgs) mehānisms, ar kura palīdzību iespējams atbalstīt un stimulēt gan atsevišķas tautsaimniecības nozares, gan uzņēmējdarbību kopumā. Turklāt negribu teikt, ka nodokļi visur jāsamazina; ir nozares, kur tos vēlams pat palielināt. Šobrīd izstrādāti daudzi likumprojekti un viens no nozīmīgākajiem — par īpaši atbalstāmajiem reģioniem, kurā iestrādātas daudzas normas, kas samazina nodokļu maksājumus. Tas būs būtisks stimuls vienā vai otrā valsts reģionā ne tikai veicināt uzņēmējdarbību, bet pat uzcelt no gruvešiem, sākt pilnīgi no jauna. Šeit es domāju Latgales pusi, kurā daudzos pagastos uzņēmējdarbības vispār vairs nav, kur valda bezdarbs un ļoti saspringtas attiecības sociālajā sfērā.

Uzskatu, ka ne vienmēr nepieciešami tieši likumu grozījumi. Manuprāt, elastīgāk iespējams izmantot jau esošo normatīvo bāzi, regulējot atsevišķus normatīvus Ministru kabineta noteikumos un attiecīgu ministriju nolikumos. Protams, šis jautājums kopīgi risināms vairākām ministrijām, jo tautsaimniecība ir pārāk plaša nozare, lai to ierobežotu tikai Ekonomikas ministrijas kompetencē. Valdības programmas īstenošana ekonomiskās politikas jomā nesaraujami saistīta gan ar Finansu, gan Zemkopības, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, gan Satiksmes un citu ministriju darbību.

— Savā pirmajā intervijā “LV” jūs uzsvērāt, ka daudzi sastrēgumi tautsaimniecības politikā radušies tieši šādas sadarbības trūkuma dēļ...

— Gandrīz divus gadus vadot Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, ļoti bieži sastapos ar to, ka ieinteresētību atsevišķos likumprojektu grozījumos izrādīja tikai viena vai otra ministrija, kaut gan šie dokumenti vistiešākajā veidā aizskāra arī vēl dažu citu darbības jomas. Tas vien jau liecina, ka līdz šim nebija panākta vajadzīgā koordinācija. Tātad viens no galvenajiem šīs valdības uzdevumiem ir veidot nevis atsevišķu institūciju viedokļus, bet vienotu valdības viedokli un politiku par tautsaimniecības attīstības procesiem Latvijā.

— Acīmredzot šīs nostādnes attiecināmas arī uz Pasaules tirdzniecības organizācijas un Eiropas Savienības prasībām atbilstošas iekšējā tirgus likumdošanas bāzes izstrādi?

— Šeit mums vēl ļoti daudz darāmā. Ne tikai Ekonomikas ministrijai, arī Ārlietu ministrijai, Eiropas Integrācijas birojam un Saeimas Eiropas lietu komisijai un citām institūcijām, kas saistītas ar šo procesu. Atsevišķos tautsaimniecības parametros esam tālu tikuši, varbūt pie paša ES sliekšņa, bet ir arī daudz jautājumu, pie kuriem pamatīgi jāstrādā.

— Kā komentēsit deklarācijas stingro noteikumu: ”Paātrināt un līdz 1998. gada 1. jūlijam pamatos pabeigt privatizācijas procesuÉ”?

— Jāapzinās, ka privatizācija mūsu valstī ir pilnīgi jauns un dažos aspektos ne tikai ekonomisks, bet arī politisks process. Uzskatu, ka privatizācija Latvijā kopumā attīstās normāli. Pamatā to pozitīvi vērtē arī starptautiskās institūcijas: Eiropas Savienība, Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds u.c. Nostādne, ka privatizācijas process galvenajos vilcienos jāpabeidz līdz nākamā gada 1. jūlijam, ir pārmantota no iepriekšējās valdības deklarācijas, tātad — tās turpinājums. Es nebūšu tik drosmīgs, lai šodien apgalvotu, ka līdz nākamajai vasarai privatizācija pilnībā tiks pabeigta. Taču uzņēmumi būs nodoti privatizācijai, un būs zināma arī tās norise. Likumdošanā vēl daudz pretrunu attiecībā uz uzņēmumu parādiem — gan uzņēmumu savstarpējiem parādiem, gan parādu kapitalizāciju, gan īpašumu attiecību sakārtošanu. Šos procesus nedrīkst bez apdomas sasteigt. Tagad, risinot zemes un nekustamā īpašuma lietas, bremzējošs faktors ir tieši iepriekšējās rīcības sasteigtība un tuvredzīgie lēmumi. Ne vienmēr ātrs temps dod arī atbilstošu efektivitāti.

Uzmanīgi jāizturas arī pret ražošanas uzņēmumu privatizāciju. Ir ļoti liela atšķirība, kā privatizēt mazu, un kā — lielu uzņēmumu. Aptiekas un frizētavas, piemēram, ir viena lieta, bet “Latvenergo”, “Latvijas gāze”, “Ventspils nafta” — gluži kas cits. Gan pati privatizācijas procedūra, gan termiņi ir atšķirīgi. Kad, veidojot valdības deklarāciju, tikāmies ar Ministru prezidentu Krasta kungu, arī nācām pie secinājuma, ka lielo uzņēmumu privatizācijā šābrīža straujie tempi ne visos gadījumos ir stimulējami. Valdības deklarācijā teikts: “Paaugstināt valsts īpašuma privatizācijas efektivitāti, sekmējot privatizācijas projektu kvalitātes celšanos un pastiprinot valsts uzraudzību un kontroli pār privatizācijā esošo uzņēmumu darbību.” Tātad lielo uzņēmumu privatizācijas projekti tiks vērtēti ļoti uzmanīgi.Tas ir viens no būtiskajiem šīs valdības uzsvariem.

Šajās dienās parakstīju rīkojumu par to, lai šajā laikā, kad “Latvenergo” privatizācijas gaitā norisinās tik atbildīgs posms — uzņēmuma restrukturizācija, tajā tiktu iesaistīts vēl plašāks speciālistu loks, kas vēlreiz izvērtētu, kā šajā projektā ņemti vērā visdažādākie aspekti: sākot no tehnoloģiskajiem un beidzot ar cilvēka faktoru. Jo “Latvenergo” ir uzņēmums, kura darbība būtiski skar gan valsts budžetu, gan uzņēmējdarbību kopumā, gan ikvienu mūsu valsts iedzīvotāju. Protams, šeit nav runa par to, ka lielo uzņēmumu privatizācija tiks bremzēta. Taču jācenšas pieņemt nesasteigtus un izsvērtus lēmumus.

— Ja privatizācijas process turpmāk no valdības puses tiks daudz stingrāk uzraudzīts un kontrolēts, vai tas nozīmē, ka Latvijas Privatizācijas aģentūra vairs nebūs tik patstāvīga, “valsts valstī”, kā reizēm to mēdza dēvēt?

— Izmaiņas ir paredzētas. Tuvākajā laikā tiks pārskatīti Privatizācijas aģentūras valdes lēmumi par izmaiņām pārvaldes institūcijās: valsts pilnvarniekiem, padomes locekļiem, tiem, kas pārstāv valsts kapitāla daļu šajos privatizējamajos uzņēmumos. Varbūt tiks izdarīti arī atsevišķi grozījumi likumos sakarā ar uzņēmumu uzraudzību privatizācijas procesa gaitā. Te nevar apiet arī skandālu sakarā ar “Latvenergo” parāda cesijas līgumu. Ar manu rīkojumu izveidota darba grupa “Latvenergo” un bankas “Baltija” finansiālo darījumu izvērtēšanai. To vada EM Enerģētikas departamenta direktors Aleksandrs Ošs. Taču jau tagad skaidrs, un to apliecina iepriekšējā ekonomikas ministra Guntara Krasta izveidotās darba grupas vērtējums, ka cesijas līguma noslēgšana un izpilde nav bijusi pietiekami pārdomāta.

Jā, šobrīd nav pilnīgas likumu saskaņotības par uzņēmumu saimniecisko darbību privatizācijas procesā — kurš tieši par kuru procedūru atbild. Izskatot šo jautājumu, esam noskaidrojuši gan “Latvenergo” valdes, gan Privatizācijas aģentūras valdes viedokļus, gan šo uzņēmumu padomju viedokļus; ir daudzas institūcijas, kas ar šo notikumu saistītas, bet pēc juridiskā skaidrojuma par naudas līdzekļu izlietojumu, par saimniecisko darbību tieši atbildīga tikai valde. Pārējās ir uzraudzības institūcijas, administratīvas struktūras, kuras gan uzrauga šo darbību, taču tieši iejaukties valdes darbībā nevar. Tā ir likumdošanas nepilnība, un nepieciešama atsevišķa norma (varbūt tās varētu būt Ministru kabineta noteikumu izmaiņas), lai mēs privatizācijas procesā atrodošos lielos objektus varētu profesionāli uzraudzīt un sekotu līdzi arī to saimnieciskajai darbībai. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad tiek privatizēti monopoluzņēmumi. Tāpat mēs esam atbildīgi arī par to, cik lielu efektu ir devisi tā vai cita uzņēmuma privatizācijas projekta realizācija. Privatizācijas aģentūra ilgstoši nodarbojās tikai ar privatizācijas procesa nodrošināšanu. Samērā nesen tika nodibināts īpašs sektors, kas pārrauga uzņēmumu darbību pēc to nodošanas privatizācijā, taču tieši šim procesa posmam joprojām nepieciešama lielāka uzraudzība un kontrole.

— Valdības programmā paredzēts līdz 1.februārim sagatavot nepieciešamo normatīvo aktu projektus dabīgo monopoluzņēmumu tarifu regulēšanas sistēmas reorganizācijai. No vienas puses — it kā jāizveido vienota tarifu regulēšanas institūcija, no otras — jānodrošina tirgus orientēta cenu un tarifu veidošana šajos uzņēmumos. Kā to saprast un vai tas maz savienojams?

— Ideja par vienotu tarifu regulēšanas sistēmu jeb vienotu regulatoru bija jau iepriekšējās valdības laikā. Valda atšķirīgi viedokļi, vai šobrīd iespējams izveidot vienotu regulatoru. Jā, Amerikas Savienotajās un citās atsevišķās valstīs pastāv vienoti regulatori. Taču tie veiksmīgi var darboties tikai tad, ja ir sakārtota tautsaimniecība, ja ir pilnīgi skaidra tās politika un stratēģija, ja ir sakārtotas īpašuma attiecības utt. Tātad — ja izveidota stabila pamatbāze. Pie mums tā diemžēl vēl tikai top. Tādēļ programmā paredzēts tikai sagatavot normatīvo aktu p r o j e k t u s. Mums vēl nav iespējams izveidot padomi ar tik zinošiem un varošiem speciālistiem, kuri gan sakaru, gan satiksmes, gan energosaimniecības jomā varētu pieņemt lēmumus, kas nebūtu pretrunā ar vienu vai otru mūsu valstī notiekošo procesu. Pats galvenais ir tas, ka mēs veidojam vienotu regulatoru, kurā būtu atsevišķas nozares. Energoregulatora tarifs jau darbojas. Tāpat arī sakariem, satiksmei utt.

Attiecībā uz tirgus orientētu cenu un tarifu izstrādi šajos uzņēmumos — tas ir domāts tādā nozīmē, ka šie tarifi tiks piemēroti un regulēti saistībā ar citām nozarēm. Ieskaitot reģionālo attīstību, uzņēmējdarbības paplašināšanos, infrastruktūras attīstību utt.Tātad valdības programmā paredzēts, ka monopoluzņēmumu tarifi tiktu veidoti saskaņā ar visu tautsaimniecības kompleksu. Pat iespējams, ka dažā nozarē šie tarifi varētu tikt pazemināti. Kad pārmaiņu procesi tautsaimniecībā stabilizēsies, tad arī tarifi, iespējams, būs vienkāršāk nosakāmi un uz ilgāku termiņu.

— Kādas ir jūsu domas sakarā ar Eiropas Komisijas atzinumu par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā?

— Es ne reizi vien esmu izteicis savu viedokli, ka nesenā pagātnē iepriekšējām valdībām tautsaimniecības problēmas diemžēl bija mazāk saprotamas un šīs valdības neorientējās uz ražošanas attīstīšanu. Mēs bijām aizmirsuši dažas ļoti vienkāršas gudrības — kaut ko nozīmīgu valstī var radīt tikai tad, ja arī kaut ko ražo. Un tikai no šī ražotāja ir atkarīgi jo daudzi procesi mūsu mazajā zemītē. Tādēļ jāatzīst, ka Eiropas Komisijas atzinumā ir liela patiesība. Protams, ir nepatīkami un neveikli dzirdēt šo vērtējumu. Taču tas ir daudzmaz objektīvs. Jā, mūsu statistikas datu bāze, un arī tas atzinumā ir pieminēts, netiek veidota atbilstoši Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtajai metodikai. Tikai tagad top jaunais likums, kurā būs ietvertas visas šīs normas par datu kopumu, un tad arī pretrunu būs mazāk. Nedomāju, ka mums būtu jāizsaka tik milzīgs sašutums par atsevišķām neprecizitātēm. Ir objektīvi jāapzinās grūtības, kuras Latvijā patiešām pastāv, tāpat arī atšķirības, kādas tautsaimniecībā ir starp mums un Igauniju, un Lietuvu. Pareizāk būs, ja reāli vērtēsim un strādāsim. Latvijā strādā pieredzējuši ārzemju eksperti, Rīgā ir daudz Eiropas institūciju, kuras mums palīdz; savukārt daudzi mūsu speciālisti strādā Eiropā, un tā kopīgiem spēkiem jādodas pareizā virzienā. Es domāju, ka mēs pašlaik to arī darām.

— To apliecina arī aizvadītā pusgada tautsaimniecības rādītāji, kaut arī tie ir visai pieticīgi, jo mums bijis ļoti zems starta slieksnis...

— Daudzi nosacījumi ir pozitīvi. Mēs esam saglabājuši latu, iespējami zemu inflācijas līmeni, diezgan sekmīgi tiek pildīta apņemšanās veidot bezdeficīta budžetu (varbūt ne vienmēr tas ir tas pozitīvākais), un, kaut arī iekšzemes kopprodukts vairāk pieaudzis, pateicoties tranzīta un pakalpojumu sfēras, nevis ražošanas attīstībai, tomēr — tas ir pieaudzis... Arī atsevišķās ražošanas nozarēs veiksmīgi piesaistītas ārzemju un arī iekšējās investīcijas, un šīs nozares taču attīstās. Arī valdības darbības programmā mēs esam ierakstījuši, ka līdz nākamajam gadam jāizvērtē tautsaimniecības nozaru attīstības pakāpe un perspektīvas. Ir jāapzina tie sektori tautsaimniecībā, kurus mēs varam attīstīt savu iespēju robežās, un tie, kam nepieciešams piesaistīt ārzemju investīcijas. Tā šogad vietējo investīciju programmā ir izdalītas prioritātes, t.i., nozares, kurām mēs dodam savu “zaļo gaismu”, tāpat kā ir atsevišķas nozares, kurām valdība sniegs garantijas, lai piesaistītu ārzemju kapitālu. Notiek loģisks sakārtošanas process, un veidojas visi priekšnoteikumi, lai nākamruden nākamajai Saeimai un valdībai mēs varētu nodot labas iestrādes.

— Kā esat apmierināts ar ārvalstu investīciju ienākšanu Latvijā?

— Te galvenais ir mūsu stabilitāte. Tas, ka tik bieži mainās valdības vai atsevišķi ministri, ārzemju investoros, protams, nevieš drošības un stabilitātes sajūtu. Ikviens investors tomēr ļoti analizē un vērtē, kādas ir garantijas, lai katrs ieguldītais dolārs iespējami īsākā laikā nestu peļņu, dotu šo efektu, par kuru mēs jau sākumā runājām. Minimālais laiks ir trīs līdz pieci gadi, lai ministrijas vadītājs un ministrijas aparāts varētu izstrādāt savas nozares stratēģisko politiku un to konsekventi īstenot. Mums jābūt ļoti atbildīgiem visas valsts, katra iedzīvotāja priekšā — lai saglabātu iepriekšējās politikas pēctecību. Šī pēctecība jāsaglabā arī Ministru kabineta darbībā. Šīs valdības darbības programmā esam ierakstījuši ne tikai šībrīža uzdevumus, bet arī ilgtermiņa. Par pamatu ņēmām iepriekšējo deklarāciju, to pilnveidojām, un būtu labi, ja tāpat rīkotos arī nākamā valdība. Vēl ļoti svarīgas ir arī tradicionāli labas attiecības ar kaimiņvalstīm — Igauniju, Lietuvu. Eiropas Savienības sakarā viens no visbiežāk dzirdētajiem jautājumiem ir šis: “Kādas ir jūsu attiecības ar kaimiņiem?” Diemžēl šobrīd nevaram teikt, ka tikai labas, — mums ir dažādas attiecības, varbūt pat sarežģītas.

— Tautsaimniecības attīstībā ļoti nozīmīgs faktors ir kredītpolitika. Kaut arī uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto banku kredītu apjoms šā gada pirmajā pusē pieaudzis par 22,7 procentiem un ilgtermiņa kredīta likmes pat otrajā ceturksnī, salīdzinājumā ar pirmo, ir ievērojami kritušās, tomēr tas ir nepietiekami, lai uzņēmējiem būtu izdevīgi izmantot aizdevumus savas darbības paplašināšanai. Šī iemesla dēļ netiek īstenoti daudzi vērtīgi projekti. Vai arī turpmāk Latvijas Banka stāvēs it kā ārpus tautsaimniecības attīstības ritējuma un komercbankas turēsies pie savām naudas lādēm?

— Pirms nedēļas mums “Saimnieka” frakcijā bija saruna ar Repšes kungu, un viņš atzina, ka Latvijas Banka gan spējusi īstenot stingru monetāro politiku, taču tai nav izdevies radīt ilgtermiņa kreditēšanas sistēmu. Vistuvākajā laikā, tiekoties ar Latvijas Bankas speciālistiem, domāsim par jauna finansēšanas mehānisma izveidi, kas varētu palīdzēt uzņēmējiem saņemt kredītus no vietējām komercbankām. Tajās ir daudz brīvu līdzekļu, kuri netiek izmantoti ilgtermiņa kredītiem nepietiekamu garantiju dēļ. Šo garantiju nav tādēļ, ka zemei un nekustamajiem īpašumiem vēl arvien nav pienācīgās tirgus vērtības, nav arī pārliecības par tirgus attiecību stabilitāti ar kaimiņvalstīm; tikko sācis darboties arī vērtspapīru tirgus. Šajā jomā mums kopā ar Latvijas Banku vēl daudz jāstrādā, jo tā nedrīkst palikt ārpus tautsaimniecības norisēm, tā ir iedarbīgs instruments, kas varētu stimulēt uzņēmējdarbības atbalstīšanu.

— Kādā stadijā ir mazā biznesa atbalsta programmas izstrāde un kā tā ietekmēs uzņēmējdarbības ievirzīšanu plašākā gultnē?

— Tā jau ir izstrādāta. Un, tā kā šī programma ir valdības prioritāte, ir paredzēti arī līdzekļi šī biznesa attīstīšanai. Kaut gan es uzskatu, ka mums paralēli jāatbalsta jebkurš bizness — lielais, vidējais, mazais... Arī dažādu ministriju darbības programmas, piemēram, valsts reģionālās attīstības programma, tāpat arī īpaši atbalstāmo reģionu programma — tas ir viens vesels kopums uzņēmējdarbības attīstīšanai. Atgriežoties pie iepriekšējās tēmas, — jādara viss, lai šis mazais bizness tiktu kreditēts. Ir daudzi kritēriji, lai atbalstītu to vai citu uzņēmējdarbības formu. Taču, lai ar visu tiktu pilnīgi skaidrībā, ir jāizstrādā tautsaimniecības stratēģijas galveno nozaru virzieni — kuras nozares attīstīsim attiecīgos valsts reģionos, kurām pienākas prioritāte.

— Kad būs zināms, kuri ir īpaši atbalstāmie reģioni Latvijā?

— Pirmajā Saeimas plenārsēdē, kas notiks septembra sākumā, tiks apstiprināta Reģionālās attīstības padome, un, domāju, septembrī jau būs pilnīgi skaidrs, kurus projektus atbalstīsim. Atsaucība ir ļoti liela, īpaši no Latgales rajoniem. Kad projekti būs izvērtēti un būs pieņemti konkrēti lēmumi, par šo jautājumu runāsim plašāk.

— Vai administratīvi teritoriālo vienību pašvaldībām nebija pārāk maz laika, lai izstrādātu reģionu attīstības programmas? Augusta vidū bija paredzēts izsūtīt paziņojumus, bet septembra sākumā jau jāsniedz atbilde?

— Likums “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem” tika pieņemts pavasara sesijā, taču jau tad, kad tas bija sagatavošanas stadijā, Ekonomikas ministrija paralēli informēja pašvaldības, lai gatavo savus projektus, un domāju, ka pašvaldībām laika bija pietiekami.

— Un, noslēdzot mūsu sarunu, — jautājums mazliet ar smaidu: kādā anekdotē teikts — ja netiec ar saviem pienākumiem galā, novel visu vainu uz priekšgājēju! Jūsu situācijā tas nebūtu visai ērti, vai ne? Otrkārt — no likumdevēja esat pārtapis par izpildvaras pārstāvi un tātad arī žēloties par sliktiem likumiem nav iespēju. Kā komentēsit šo situāciju?

— Pirmais — nekad nevienā darbā, ko es līdz šim esmu strādājis, neesmu centies vainu novelt uz tiem, kas bijuši pirms manis. Tas taču ir visvieglāk un arī — visprimitīvāk. Taču gribu teikt, ka iepriekšējais ekonomikas ministrs, tagad Ministru prezidents, nav spējis izdarīt pilnīgi visu, jo arī viņam šajā darbā bija atvēlēts ļoti īss laiks, turklāt viņš tajā ienāca no citām sfērām. Lūk, te jau ir tā pēctecība — viņam tagad Ministru prezidenta amatā ir iespēja salīdzināt visas norises, un viņš uz daudzām lietām noteikti raudzīsies savādāk, nekā strādājot Ekonomikas ministrijā. Protams, daudz kas šajā darbā jāturpina tā, kā ir iesākts, bet kaut ko arī risināšu atšķirīgi.Tas ir pilnīgi dabiski. Par otro — likumdevēja amatā biju tikai nepilnus divus gadus, taču iepriekšējā darbā pirms Saeimas biju saistīts ar ļoti daudzām tautsaimniecības nozarēm un likumdošanas dokumentiem (Centrālās savienības “Turība” valdes priekšsēdētāja vietnieks — M.L. ). Tieši tādēļ aizvadītais darba cēliens Saeimā man bija ļoti interesants, jo sastapos ar vidi, kurā tiek veidoti likumi. Ar gandarījumu varu teikt, ka šajā laikā mēs esam strādājuši ļoti ražīgi — pieņēmuši vairāk likumprojektu un likuma grozījumu nekā 5. Saeima kopumā. Tas liecina, ka valdības attieksme pret tautsaimniecību, pret ekonomiskajiem jautājumiem kļuvusi daudz aktīvāka. No Saeimas puses veiktās izmaiņas likumdošanā bijušas vērstas uz to, lai sakārtotu likumisko bāzi gan investīciju politikas, gan uzņēmējdarbības, gan citu tautsaimniecības jomu veicināšanai. Vēl esmu gandarīts, ka vairākus no šiem likumprojektiem man būs iespēja īstenot dzīvē. Arī tā ir zināma pēctecība. Bet vēlreiz uzsveru — nedomāju, ka es te viens varētu kaut ko izdarīt. Tikai tad, ja būs pleca sajūta valdībā, laba sadarbība ar Saeimu, saprašanās ar ministrijas vadošajiem darbiniekiem, summējot viņu pieredzi un vadot šajā iepriekš noteiktajā virzienā.

— Jūs esat komandas cilvēks?

— Jā. Es esmu arī daudz sportojis komandu sporta veidos un uzskatu, ka šajās lielajās lietās ir jābūt vienotiem kopējā darbā. Viens var izrauties, bet uz īsu brīdi.

— Paldies jums par sarunu un veiksmi turpmākajā ekonomikas ministra darbā!

Mudīte Luksa, “LV”