"Liels kā burinieks, kā jūra līvs aug manās acīs"

Jaunu attīstības loku sāk lībiešu mēnešraksts   "Līvli"

No kreisās: Elfrīda Žagare (Cerbaha) no Sīkraga un Paulīne Kļaviņa (Zēberga) no Vaides lībiešu svētkos Mazirbē

Aizritējušā 1999.gada pēdējā numurā vēsturniece Valda Šuvcāne atgādina, ka lībiešu mēnešraksta "Līvli" pirmais darbības posms noslēdzās tieši pirms 60 gadiem — 1939.gada augustā — un atsākās tikai līdz ar Atmodu — 1992.gada augustā. Optimismu pauž autores izvēlētais virsraksts: "Pēdējais? — Pēdējais. Bet būs atkal pirmais!" Izlasot visas 16 avīzes lappuses, var tikai pievienoties autores paustajai pārliecībai: tie galvenie lībiešu jauniešu izglītības, valodas kopšanas un kultūras attīstības uzdevumi, par ko "Līvli" rakstīja toreiz savā pēdējā numurā, ir aktuāli arī šodien, pēc 60 gadiem. Klāt nākušas jaunas problēmas, plašāki kļuvuši lībiešu starptautiskie sakari, sazarojusies rakstu tematika. Tas var nozīmēt tikai to, ka arī jaunajā gadā mēnešrakstam būs ko teikt saviem lasītājiem.

"Līvli" ir Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" mēnešraksts, un līdz 1999.gada augustam tā redaktore bija pieredzējusī žurnāliste Gundega Blumberga. Kopš septembra par izdevumu atbild Baiba Šuvcāne, lībiete pēc izcelšanās, ģeogrāfe pēc izglītības, pazīstamās lībiešu vēstures un kultūras pētnieces Valdas Šuvcānes meita. Par redaktori viņa neatļauj sevi godāt, jo tāda vēl nejūtoties, taču "Lībiešu krasta" direktora Edgara Sīļa uzaicinājumu veidot avīzi pieņēmusi ar vislielāko atsaucību. Pagājušā gada nogalē notikušajā lībiešu organizāciju sanāksmē, kuras gaita atreferēta "Līvli" jaunākajā numurā, Baiba Šuvcāne raksturoja savu nostāju: "Domāju, ka ir ļoti būtiski, lai avīze atspoguļotu visas lībiešu aktivitātes un aktualitātes. Lai to izdarītu, ir nepieciešams ikvienas lībiešu organizācijas, ikvienas Līvu savienības grupas atbalsts. Ja regulāri netiks sūtīti materiāli par jaunākajiem notikumiem, informācija par lībiešu organizāciju darbu un pasākumiem, tad labie nodomi neizdosies. Gribētos, lai avīze kļūtu par tādu kā koordinācijas centru un informētu, ko katrs no mums dara. Bieži vien to nezinām, un tas reizēm rada pārpratumus." Augstu vērtējot mēnešraksta veidošanā iedibinātās tradīcijas, Baiba tomēr uzskata, ka būtu jāmaina samērs starp zinātniski kultūrvēsturiskās ievirzes materiāliem un aktuālo informāciju, lai avīze sniegtu plašāku aktuālo informāciju par to, kas notiek pašlaik, ko dara un ko plāno darīt lībieši Kurzemes krastā un arī Vidzemē, lai lasītāji ik numurā varētu uzzināt par norisēm Līvu savienības grupās Kolkā, Ventspilī un Mazirbē, Rīgā un citviet.

Valodnieka un kultūrvēsturnieka Tenu Karmas raksts par viņa un Andreja Pumpura muzeja direktores Anastasijas Neretnieces līdzdalību "Kalevalas" 150 gadu jubilejas svinībās Somijā, informācija par Lībiešu karoga svētkiem Tērbatā, Vilandes kultūras koledžas studentes Julgī Staltes stāstījums par savu ceļu dziesmā un jauniešu ansambļa "Vīm" dalībnieka Dāvida Ernštreita raksts par Latvijas lībiešu jauniešu koncertceļojumu uz Radu tautu dienām Igaunijā dod priekšstatu par lībiešu kultūras kontaktiem pasaulē. Šo ainu īpaši izgaismo lībiešu izcelsmes somu mācītāja Lauri Vālgamā svētruna avīzei "Līvli" gadu mijā un informācija par jaunāko Lībiešu draugu biedrībā, kur līdz ar Latviju pārstāvētas arī Somija, Igaunija, Ungārija, Vācija, Dānija un Norvēģija.

Vācot materiālus savai grāmatai par lībiešu ciemiem un apdzīvotajām vietām, Valda Šuvcāne ar Kolkas grupas lībiešiem izstaigājusi ceļu no Sīkraga uz Lielirbi, Miķeļtorni un Lūžņām, bet citā reizē kopā ar meitu Baibu un Didriķa Volganska mazmeitu Kaiju Vālgamā — no Košraga uz Pitragu un Saunagu. Avīzē par to stāsta pati Valda Šuvcāne un kolcenieks Gundars Bertholds.

Lai paliktu laikmeta liecība par lībiešiem un rosmīgākajiem lībiešu gara uzturētājiem uz 2000.gada sliekšņa, laikrakstā saukti vārdā un fotoattēlos parādīti tie daži lībieši, kas bērnībā savās ģimenēs sarunājušies tikai lībiski un spēju sarunāties dzimtajā valodā saglabājuši līdz šai dienai. Vesels atvērums veltīts tiem lībiešiem, latviešiem, igauņiem un somiem, kas pēdējos desmit gadus aktīvi darbojušies un darbojas, lai skanētu lībiešu valoda un dziesmas, lai saglabātu, pētītu un popularizētu lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu, lai nestu lībiešu vārdu pasaulē, lai radītu jaunas perspektīvas lībiešu nākotnei. Pamatojoties uz Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem (1999.gada 14.janvāris), publicēts lībiešu tautības personu saraksts. No tā izriet, ka sevi par lībieti atzinis 181 cilvēks.

Cerīgāki par pamestajām mājām Košragā un Lūžņās, par šajā gadsimtā tik ļoti sarukušo lībiešu skaitu ir Kolkas skolēnu sacerējumi par lībiešu tematiku. Uz aicinājumu rakstīt par savu ciemu atsaukušies trīsdesmit bērni. Laura Rozenberga, kas mācās 8.klasē, raksta: "Zils, balts un zaļš. Tā ir zilā jūra — lībiešu maize, prieks un bēdas. Tās baltās smiltis — klupšanas akmens un sūrums. Tās zaļās priedes jūras krastā — lībiešu jūrmala un dzīvesvieta. Šīs krāsas ir nekas cits kā lībiešu būtības simbols — karogs." Oskars no 9.klases savu sacerējumu nobeidz dzejā: "Līvi ir visur — mūsu atmiņās un iedomās, tie ir katrā smildziņā, katrā kokā, katrā smilšu graudiņā. Katra jūras vētra liek mums domāt par līviem, par to varenību, kas vienmēr būs mūsu tautas pašapziņā. Un, kā teicis kāds slavens rakstnieks un dzejnieks: "Liels kā burinieks, kā jūra / Līvs aug manās acīs."" Un varbūt taisnība ir Laurai, kad viņa raksta: "Kas ir lībieši? Gandrīz izmirusi tauta jeb mūsu, īsto kurzemnieku, senči. Varbūt par lībiešiem mēs zinām daudz vairāk, nekā patiesībā domājam. Vajag tikai atcerēties."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Šajā jaunākajā numurā

Novēlējums jaunajam gadsimtam

Viens gadsimts tautas vēsturē nav liels laika posms, ja runa ir par daudzskaitlīgu tautu, kurai ir sava nacionālā valsts, kas uztur visus tautas saglabāšanas mehānismus. Viens gadsimts mazskaitlīgai tautai ir liels laika posms. Lībieši XX gadsimtu ir izturējuši godam. Trīs reizes šis mazais ļaužu kopums aizejošajā gadsimtā ir metis izaicinājumu liktenim un guvis panākumus, spītējot apstākļiem. Iepriecinoši, ka gadsimta beigās lībiešu centienus atbalsta arī Latvijas valsts, atzīstot lībiešu tautas pastāvēšanu kā neatkārtojamu, unikālu vērtību.

Ko novēlēt, ieejot nākošajā gadsimtā un arī gadu tūkstotī?

Pirmkārt, apzināties, ka nākošais gadsimts nebūs vieglāks par iepriekšējiem. Mūsdienu atvērtajā informācijas un lielo kultūru pasaulē mazskaitlīgām tautām savu vietu atrast kļūst aizvien grūtāk. Savu lomu jau sen zaudējuši tie faktori, kas ļāva šīm tautām nodzīvot līdz XX gadsdimtam — savas "tēvutēvu zemes" ar tradicionālo dabsaimniecību, ierobežotās pārvietošanās un dzīves vietas maiņas iespējas, lielās ģimenes, kur vecmāmiņas un vectēvi nodod mazbērniem etnokulturālo informāciju, kopējā sadzīve un dzimtās valodas vide, zemais izglītības līmenis, masu saziņas līdzekļu trūkums utt. Tagad mazskaitlīgo tautu pārstāvjiem jādzīvo citetniskā vidē, jāprot vairākas valodas, viņi ir pakļauti pasaules informācijas un valdošo kultūru ietekmēm, zūd viņu savdabības izpausmes, gadu tūkstošiem senās valodas, amati, sadzīves tradīcijas. Ir zuduši un sabrukuši tie orientieri, kuriem ilgstoši pakārtojām savu dzīvi.

Otrkārt, ir nepieciešams pilnīgi jauns skatījums uz lībiešu tautas, valodas un kultūras saglabāšanas jautājumiem. Esmu pārliecināts, ka turpmākā lībiešu tautas attīstība ir atkarīga no tā, vai lībieši un Latvijas valsts būs ar mieru uz šodienas zināšanu pamata saskatīt jaunas rīcības nepieciešamību.

Treškārt, tautas jēdziens ir saistāms tieši ar kultūras jēdzienu, un savā savdabībā tauta spēj izpausties tikai ar savu kultūru visplašākajā un visdziļākajā nozīmē. Vienīgi kultūra ir tā, kas atšķir mūs no vienkāršas, parastas ļaužu kopas, tāpēc tieši savā kultūrpolitikā mēs vislabākajā veidā apliecinām savu tautu. Nākamajā gadsimtā lībiešu tautas pastāvēšanas centrālais jautājums un izdzīvošanas pamatnosacījums, pēc manām domām, būs tās etniskās identitātes uzturēšana, etniskās izglītības veicināšana un etniskās kultūras kopšana. Tas nostiprinās tautas spēju pretoties pilnīgai asimilācijai latviešos.

Ceturtkārt, daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš jauniešiem. Lībiešu un Latvijas valsts kopējais uzdevums būtu atvērt lībiešu jaunajai paaudzei nākotnes perspektīvas, ieinteresēt mācīties dzimto valodu, apgūt savas tautības kultūras vērtības.

Edgars Sīlis

Lībiešu aktivitātes — vienotā gultnē

Līvu savienības galvenais uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai sekmētu etniskās identitātes apziņas radīšanu, vairošanu. Un ne tikai cilvēkos, kas uzskata, ka viņi ir līvi, bet arī daudzos citos, kuru dzīslās rit līvu asinis. Varbūt tā ir tāda vēsturiskā taisnīguma atjaunošana. Protams, identitātes apziņas veidošanā galvenais ir valoda. Diemžēl ar valodu ir ļoti bēdīgi, un Līvu savienībai būtu jāstimulē valodas mācīšanās. Es nezinu, kā to izdarīt. Daudziem no mums jāmācās angļu valoda, lai izdzīvotu. Arī es šobrīd daudzas lietas kārtoju šajā valodā. Tomēr ir skaidrs, ka valoda ir galvenais identitātes saglabāšanā. Ko Līvu savienība var darīt? Vispirms jau iemūžināt to, kas ir. Mums ir plāni ierakstīt sarunas, tekstus līvu valodā kasetēs un kompaktdiskos.

Nav tautas bez valodas, bet grūti arī pastāvēt tautai bez dzimtenes izjūtas. Mums kopīgi ar latviešiem ir mūsu lielā dzimtene, bet mums ir arī mūsu mazā dzimtene — mūsu tēvzeme. Un tieši šī mana tēvzeme mani šobrīd ļoti interesē.

Pirms deviņiem gadiem ieguvām īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju — "Lībiešu krasts". Tas ir milzīgs sasniegums, kas noteikti ir jāsaglabā. Rīgā varētu būt viens no centriem, ar kultūru un zinātni saistīts centrs. Varētu jautāt, kāpec Līvu savienība interesējas par saimnieciskām lietām, par šo aizsargājamo teritoriju. Mūs interesē, vai cilvēki tur dzīvos, vai tur būs ko darīt? Kāda tur būs infrastruktūras attīstība, vai tur vispār var aizbraukt? Ir jādara viss iespējamais, lai rosinātu saimniecisko darbību, vai tas būtu tūrisms vai Ziemeļkurzemes nacionālais parks, vai kas cits. Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem. Strādājot pie mērķprogrammas "Lībieši Latvijā", man bija pretenzijas, ka centrs būs Rīgā, institūts Rīgā, bet bija aizmirsti līvu ciemi Ziemeļkurzemē.

Kas būs ar Līvu tautas namu? Kāda dzīve tur ritēs? Nevar pārņemt šo namu tikai tāpēc, ka tas kādreiz bijis mūsu īpašums, jāpārņem tāpēc, ka tautas nams mums ir nepieciešams. Mums notiek nopietnas sarunas ar Ziemeļkurzemes pašvaldību apvienību par sadarbības līguma slēgšanu. Arī "Lībiešu krasta" direktors Edgars Sīlis ir solījies palīdzēt. Namam ir jākalpo kultūras vajadzībām.

Es vēlētos, lai ikviena organizācija, kam interesē līvu lietas, palīdzētu šos jautājumus risināt praktiski. Vai tas būtu "Lībiešu institūts" (ja tas būs), vai "Lībiešu krasts", vai kas cits. Mēs taču zinām — jo vairāk kādu lietu kustina, jo vairāk ir cerību to virzīt uz priekšu. Lai nebūtu tā, kā saka: jūs esat pasīvi, latgalieši ir aktīvāki, nu nauda plūdīs uz Latgali.

Pirms kara Līvu savienība bija nodibinājusi fondu, lai uzceltu tautas namu. Līvu savienības statūti paredz fonda pastāvēšanas iespējas. Arī tagad varētu dibināt fondu, bet mūsu nelaime ir tā, ka trūkst aktīvu cilvēku, kas ar to nodarbotos.

Nesen man bija saruna ar Ungārijas vēstnieku par tautas nama likteni. Šāda saruna bija arī ar Somijas vēstnieku. Tāpat igauņi ir atsaucīgi, kaut viņu rocība ir mazāka. Bet visi ārzemju ziedotāji skatās, ko tad dara pašu valsts. Vismaz 1/3 līdzekļu jāatrodas šeit pat uz vietas. Līdzko mēs namu pārņemsim, man būs jāiesniedz Sabiedrisko lietu komisijā lūgums iestrādāt budžeta grozījumos iespēju rast līdzekļus tautas nama atjaunošanai.

Visbeidzot vēl par vienu problēmu, kas būtu jārisina. Reizēm man saka — jūs neesat daudz, bet jums ir trīs četras organizācijas. Pagaidām nav tādas īstas uzdevumu sadales. Reizēm ir daudz domstarpību. Līvu savienība varētu būt organizācija, kas varētu daudz ko koordinēt. Šai ziņā pirmais solis tika sperts 30. oktobrī, kad pēc Rīgas grupas vadītājas Helmi Staltes iniciatīvas kopā tika pulcināti lībiešu organizāciju un pašvaldību pārstāvji.

Jaunajā gadā gribu visām organizācijām novēlēt konstruktīvākas sarunas, domāšanu vienā virzienā, ciešu sadarbību dažādu jautājumu risināšanā.

Domāsim kopīgi, kā visu paveikt!

Aldis Ermanbriks  — Baibai Šuvcānei

Līvu tautas nams laikmetu griežos

Kad 1979. gada nogalē darbu uzsāka Slīteres valsts rezervāta administrācija un zinātniskie darbinieki, mūs visus ieinteresēja Mazirbes centrā esošā staltā ēka, pie kuras lepojās uzraksts, ka tā celta par somugru valodu grupai piederošo tautu ziedotajiem līdzekļiem. Ēka bija zvejnieku kolhoza "Banga" bilancē. Nekavējoties sāku pārrunas ar kolhoza priekšsēdētāju Miķeli Lismentu par ēkas pārņemšanu rezervāta valdījumā. Sarunas vedās labāk nekā cerēts — jau 1980. gada jūlijā notika "Bangas" un rezervāta pārstāvju tikšanās, kura beidzās ar ēkas apskati un vienošanos nodot ēku nevis aizmirstībai, bet Slīteres rezervātam zinātniskā centra iekārtošanai. Citu pretendentu gluži vienkārši nebija, jo nama jumts bija caurs jau kopš 1969. gada lielās vētras postījumiem un Mazirbe pierobežas joslā vai tā saucamajā aizliegtajā zonā bija tukša un nepieejama.

Tiklīdz tautas nams ieguva jaunos saimniekus, tika ievadītas sarunas par tā jumta un iekštelpu remontu, tomēr remontdarbi tika pabeigti tikai 1989. gadā, kad organizējām Lībiešu tautas nama celtniecības atceres dienas 50. gadskārtu, uz kuru bija uzaicināti līvu un tiem radniecīgo tautu pārstāvji no visas pasaules. Kāds vietējais iedzīvotājs bija saglabājis 1939. gada tautas nama atklāšanas svētku ielūgumu. Toreiz vietējie pašdarbnieki bija iestudējuši Mārtiņa Zīverta lugu "Tīreļpurvs". Laimīgas sagadīšanās dēļ šī luga 1989. gadā bija Valmieras teātra repertuārā, un manas pārrunas ar teātra direkciju deva rezultātus: valmierieši piekrita ar šo uzvedumu piedalīties lībiešu saietā 1989. gada 6. augustā.

Svētki klusajā pierobežas zonā izvērtās grandiozi, vietējo iedzīvotāju atsaucība bija neizmērojama, svētku sarīkošanā iesaistījās arī pašvaldības, Meža ministrija, zinātnieki un it īpaši Līvu savienība.

Tautas nama apkārtni greznoja auseklīša rakstā veidota koka sēta, kuras projekta autors bija Modris Tenisons, bet praktiskais realizētājs — Aleksandrs Lapiņš no Dundagas. Piekrastē pēc Teņa Graša skicēm tika veidots savdabīgs simbols — nepabeigtas ozolkoka laivas karkass, kas vēlākajos gados tika izmantots gandrīz kā lībiešu tautas atmodas simbols. Spēkus un laiku nežēlodams, šo pieminekli izgatavoja Ivars Dinsbergs, Dinsbergu dzimtas pēctecis. Šajā laikā tika atklāta arī laivu kapsēta Mazirbē, kura svētkos kalpoja par savdabīgu apskates objektu. Vecos laivu karkasus greznojām ar ziediem un vainadziņiem, godinot jūrasbraucēju piemiņu.

Bet tautas nams pirmajos Atmodas gados kļuva par protesta vietu un dažādu politisku un saviesīgu pasākumu centru. Uz karnevālu no Ventspils gar jūras malu atnāca vides aizsardzības kluba jaunieši, nesdami sarkanbaltsarkano karogu Ģirta Kristovska vadībā. Es šajā karnevālā "Labvakara" puišu iespaidā biju tērpusies arāba maskā.

Tagad Līvu savienība — LĪVŲD ĪT ir gatava saņemt īpašumtiesības uz 1939. gadā Līvu savienībai piederējušo zemesgabalu un uz tā uzcelto tautas nama ēku.

7. Saeimas deputātu grupa (A.Seile, P.Tabūns, M.Grīnblats, A. Prēdele, J.Dobelis, O.Grīgs un I.Kalniņš) 1999. gada 20. oktobrī sagatavoja un iesniedza prezidijam likumprojektu, ar kuru tiks atjaunotas īpašuma tiesības uz zemes gabalu 2,15 ha platībā un tautas nama ēku Mazirbē. Saeimas Juridiskā komisija ir precizējusi likuma tekstu un īpašuma nodošanas procedūru, un jau tuvākajā laikā projekts tiks izskatīts Saeimā.

LR likumi nosaka, ka sabiedriskās organizācijas nekustamo īpašumu var iegūt vai atgūt tikai ar speciāla likuma palīdzību. Ja Saeima likuma projektu izskatīs kā steidzamu (divos lasījumos), tad likums varētu stāties spēkā jau 2000. gada sākumā.

Zemesgabals 2,15 ha platībā ar Kolkas pagasta zemes komisijas lēmumu ir jau nodots pastāvīgā lietošanā Līvu savienībai. Slīteres Valsts rezervāta administrācija un Kolkas pagasta padome atbalsta arī tautas nama ēkas nodošanu Līvu savienībai, kura ar somugru valodu grupai piederošo tautu palīdzību ēku uzcēlusi 1939. gadā.

Anna Seile,

7.Saeimas deputāt

1999. gada 16. decembrī Saeima pieņēma un 22. decembrī Valsts prezidente izsludināja likumu "Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai — "LīvĻd Īt"", kas ar 2000. gada 1. janvāri stājies spēkā.

"Jaunbelti" Lūžņās. Te kādreiz dzīvoja Lizete Švanenberga

Košradznieki Pauls Krasons un Hilda Helde un vidū — Valda Šuvcāne no Lielirbes

Foto: Baiba Šuvcāne