No Zemgales — Latvijā, tautā un mūžībā
Zinātniskajā konferencē “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” Rīgā, 1997.gada 2.septembrī
Konferences prezidijā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Andris Caune, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tālis Millers un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Pētersons; klausītāju rindās arī Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis ar kundzi Ainu
Sarkanbaltsarkanas rozes vāzē uz skatuves, līdzās septiņas sveces ar viegli plīvojošām liesmu mēlēm. Un turpat blakus gleznturī — Kārļa Ulmaņa portrets, kur valstsvīrs attēlots jau brieduma gados. Tāds bija acīm tveramais ietvars zinātniskajai konferencei “Kārlis Ulmanis un viņa laiks (Personība un laikmets: politiskie, ekonomiskie un kultūras aspekti)”, kas vakar risinājās Rīgas Latviešu biedrībā Latvijas Republikas pirmā Ministru prezidenta 120. gadskārtas priekšvakarā.
Konferenci ar ievadvārdiem atklāja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tālis Millers, izgaismojot ievērojamā latviešu politiķa mūža gājuma dažas šķautnes, arī šo: “Kārlis Ulmanis ir personība, kuras rīcība un darbība ir izraisījusi un arī pašreiz izraisa gan visaugstāko atzinību, gan arī visai negatīvus vērtējumus. Es domāju, ka tas ir pareizi, jo jebkurā gadījumā tādu rezonansi ar savu darbību izraisa visas personības.”
No 1992.gadā darinātās filmas, kurā netrūka arī Kārļa Ulmaņa dzīves laikā uzņemtu ainu, klātesošos ar savām pārdomām uzrunāja Vilis Stalažs: “Šādu cilvēku dzīves ir zināmu noslēpumu plīvurī tītas, viņām jau tik viegli klāt netiek. Var jau vienu kārtu atšķetināt, bet izrādās, ka zem tās ir vēl kāda otra kārta. Var rasties iespaids — ko vēl ideālāku: mums ir Valsts prezidents un valdības galva, kuram nav ģimenes. Un viņam nav ne par ko citu jādomā kā tikai par valsts labklājību. Un tāpēc viņš arī varbūt nespēja noturēties pretī tiem godinājumiem, kādi viņu apvija pēc 15. maija, un tai slavai, kāda tika uzburta ap viņu. Dzejnieki, rakstnieki, mūziķi nodarbojās ar to, lai radītu slavas oreolu ap Ulmani. Un viņiem izdevās to radīt. Šis slavas oreols palīdzēja tautu apvienot ap viņu — tas bija pozitīvs moments. Šinī slavas oreolā sildīdamies, gribēdams saņemt to dvēseles siltumu, kādu viņš nebija saņēmis no ģimenes visu dzīves laiku, viņš tagad to kampa lieliem malkiemÉ”
Par cilvēku, kas pāri visām pretvarām allaž visupirms domāja par Latviju un tās tautu, konferencē runāja Latvijas goda ģenerālkonsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, vēsturnieki Valdis Bērziņš, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis, Elmārs Pelkaus, Antonijs Zunda, Jānis Graudonis, neklātienē viņiem pievienojās arī mūsu vēstures pētniecības patriarhs Edgars Dunsdorfs — viņš savu referātu bija ierakstījis skaņu lentē un atsūtījis no Austrālijas, ierakstu klātesošie noklausījās ar lielu uzmanību. Jurists Romāns Apsītis polemiskā ievirzē analizēja Kārļa Ulmaņa attiecības ar Satversmi, par agrārpolitiku pirmskara Latvijā un mūsdienās runāja ekonomiste Baiba Rivža (referāts sagatavots kopā ar Benjamiņu Treiju). Kopsakarības starp Kārļa Ulmaņa personības izpausmēm un kultūru savos priekšlasījumos atklāja jurists un valodnieks Konstantīns Karulis, literatūrzinātnieks Viktors Hausmanis un arhitekts Vaidelotis Apsītis. Par Kārli Ulmani un tautas izglītību pārdomās dalījās kultūrpētnieks un “Latvijas Vēstneša” informācijas redaktors Sigizmunds Timšāns, mazliet citā aspektā par to runāja arī students Rinalds Dimiņš.
Konferenci rīkoja Latvijas Zinātņu akadēmija, LU Latvijas Vēstures institūts, Latvijas Zemnieku savienība, Kārļa Ulmaņa piemiņas fonds un Rīgas Latviešu biedrība. Konferences klausītāju vidū bija Valsts prezidents Guntis Ulmanis, valdības locekļi, Saeimas deputāti.
Septiņām garajām svecēm atlika vēl kāds sprīdis līdz nodeguļiem, kad konferenci pasludināja par slēgtu. Dienas garumā gūtas jaunas atziņas un atklātas arī dažas mazāk izpētītas lappuses Kārļa Ulmaņa gaitā no Bērzes Pikšām līdz varas virsotnēm Latvijā, līdz atzinībai un mūžīgai piemiņai savā tautā.
Andris Sproģis,
“LV” nozaru virsredaktors
Redakcijas rīcībā ir daļa konferencē nolasīto referātu, kuri tiek gatavoti publikācijai