PROBLĒMAS

Jūtamies izauguši no sava sākuma

Ēriks Masteiko,

a.s. “Ave Lat Grupa” valdes priekšsēdētājs un ģenerāldirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

— “Ave Lat”, gan SIA, gan finansu grupa, gan akciju sabiedrība, dažādos laikos dažādā statusā, un faktiski bez publicitātes. Kas tad īsti ir “Ave Lat Grupa”?

— Pirmais, ko gribu teikt, ir tas, ka akciju sabiedrība “Ave Lat Grupa” ir nacionālajai ekonomikai nozīmīgs privātais uzņēmums Latvijā. Mūsu uzņēmumā ir veikta starptautiskās auditoru firmas “Coopers & Lybrand” pārbaude, mēs esam finansu grupa, kas ir izturējusi arī smagu “politisko auditu” un neatlaidīgu “sabiedrības auditu”. Daļa sabiedrības kaut ko meklē, vēlas atrast kaut kādas aizkulises. Viņi nevar saprast, kāpēc mēs esam savādāki, taču — tā nu ir sanācis, un tiem, kas kaut ko meklē, ar mūsu pastāvēšanu un darbu vienkārši jāsamierinās.

— Tā tas ir šodien, bet — ko var uzskatīt par “Ave Lat Grupas” pirmsākumu un kam un kādēļ radās doma radīt savu uzņēmumu?

— Pirmsākumi meklējami pietiekami sen, kad vēl nebija sākusies zemnieku kustība Latvijā, deviņdesmito gadu pašā sākumā. Savā laikā biju pietiekami lielas apvienības — zinātniskās pētniecības institūta “Agme” — konstruktors un komercdirektors jeb, kā tagad teiktu, menedžeris. Apvienībai bija salīdzinoši labi panākumi, kas arī tajā laikā izraisīja interesi. (Pirms tam bija zinātniskā ražošanas apvienība “Stars”, kur ražoja sējmašīnas un citu tehniku pēc Lauksaimniecības ministrijas pasūtījuma un uz kuras bāzes arī radās “Agme”.)

Kamēr strādāju par konstruktoru (esmu inženieris konstruktors, beidzu RPI, kas tagad pārdēvēta par RTU), bija pasūtījums — kartupeļu stādāmo mašīnu izgatavošana. Mēs, četri kursa biedri, izmantojot somu analogu, šādu mašīnu izprojektējām un noslēdzām līgumu par to ražošanu. Paredzēto trīs mēnešu laikā tās ražojām vienā mēnesī un atlikušajā laikā ņēmām atvaļinājumu (tas man bija izdevīgi — tajā laikā vēl biju aktīvs puķkopis).

Sāka rosīties lauki, zemnieku kustības attīstīšanos veicināja arī Lauksaimniecības ministrija, un nolēmu, ka jāizveido konsultāciju programma zemniekiem. Tā kā zemniekiem bija daudz dažādu vajadzību un tehnikas pasūtījums bija ļoti liels, vairs visus datus “ar rokām” apstrādāt nebija iespējams, un... nolēmām, ka jāiegādājas dators (atceros, maksāja 60 000 rubļu). “Agmes” ģenerāldirektors Edgars Lāčgalvis gan nebija īpaši apmierināts ar šo pirkumu, bet citas iespējas nebija, jo vajadzēja izveidot pasūtījumu bāzi. Jau tajā laikā mums bija fundamentāls skatījums uz lietām, un dators ļāva izveidot reģistru — gan datus par to, kur atrodas saimniecība, gan — cik tā ir liela un kāda ir īpašuma struktūra, ļāva sistematizēt saimnieka vajadzības un veiktos pasūtījumus.

Tad man galvā iešāvās doma (atļaujiet to saukt par neķītru), ka visu informāciju, kas mums ir savākta un sistematizēta, mēs taču varam pārdot. Tādēļ ka šādu apkopotu un pārskatāmu ziņu nebija nekur citur — arī Lauksaimniecības ministrijā ne. Mēs bijām izveidojuši produktu — datu bāzi. Tagad tā ir pašsaprotama lieta, ka neviena uzņēmuma attīstība nav iespējama bez savas biznesa bāzes. Taču tolaik tas bija jaunums. Un mēs, laikam tādēļ, ka bijām savādāki, redzējām, kā šo situāciju var izmantot. Īpaši tādēļ, ka Lauksaimniecības ministrija nezināja, kā veicināt augšupeju laukos.

Kopā ar ZPI “Sigra” Siguldā izveidojām konsultatīvo programmu — ļoti elementāru. Tajā bija zemes auglība, augu seka, mašīnu sistēma konkrētām kultūrām un citas lietas, ko šodien zina ikviens nopietns lauksaimnieks.

Mums bija informācija, mēs jau tajā laikā pratām to lietot, un Lauksaimniecības ministrijas budžetā atradās līdzekļi, lai veicinātu zemnieku kustības attīstību.

Pirmās izstādes “Novators” Ulbrokas lielajā angārā — tā bija mana iniciatīva, un biju arī to veidotājs. Nevar salīdzināt to izstāžu noformējumu un tehnisko aprīkojumu ar šodienas izstādēm. Atceros, pa nakti sitām caurumus stendu sienās, lai ievilktu birojos ūdeni, bet pašus stendus vedām no Maskavas. Tajā laikā uz Latvijas izstādēm brauca pirmie ārzemnieki, un mums radās iespēja apgūt pirmo ārzemju pieredzi.

Un tad pienāca laiks, kad sākām strīdēties ar mūsu ekonomistiem par to, kādēļ mēs tik daudz strādājam, bet tik maz saņemam. Bija kooperatīvās kustības iesākums, un koopi (kā izņēmums) no katra nopelnītā rubļa varēja saņemt darba algā 50 kapeikas. Tā kā mēs bijām zinātniskās pētniecības institūts, tad varējām saņemt kādas 34 kapeikas, atņemot nost visus nodokļus. Ekonomikas padomes sēdēs centos pierādīt, ka mums, komercdienestam, vajadzētu saņemt adekvātu atalgojumu, un ekonomisti galu galā mums piekrita. Un mēs, komercdienestā strādājošie 38 cilvēki, saņēmām tik lielu darba algu fondu, cik nesaņēma visa pārējā apvienība. Atceros, cilvēki lika naudu seifā un gaidīja, kad to prasīs atpakaļ. Neviens neticēja, ka var būt laba samaksa par paveikto darbu.

Sākās daudzu struktūru pašfinansēšanās laiki. Domāju — kāpēc man strādāt te, kopā ar visiem, ja varu strādāt pats sev. Man bija domubiedri, un viens no tiem arī pašreiz ir mans partneris un līdzīpašnieks “Ave Lat Grupā” — Normunds Putāns. Viņam bija labākas angļu valodas zināšanas, labāki sakari ārpus Latvijas, viņš varēja konsultēt.

Tas bija 1991. gadā. Mēs bijām lielākie lauksaimniecības tehnikas piegādātāji zemniekiem, ņēmām bankās pirmos Latvijā piedāvātos komerckredītus (nezinot, kā spēsim atdot tos 60 — 70% gadā, taču vienmēr atdevām). Rezultātā uz Latviju nāca karavānas ar traktortehniku, jo izveidotā datu bāze nodrošināja informāciju par zemnieku vajadzībām — tā visa jau tagad ir vēsture. Sākām darīt, un galu galā arī izdevās.

— Un tālāk? Kā izveidojās šis lielais uzņēmums “Ave Lat Grupa”?

— Kas jūs interesē? Kā mēs varējām izveidoties? Es biju savādāks nekā citi tālaika uzņēmēji. Lielākā problēma uzņēmējam ir tā, ka, palielinoties ieņēmumiem, pieaug patēriņš. Es visu ieguldīju attīstībā — man bija pietiekami lieli uzkrājumi, un ar savu patēriņu esmu ticis galā vienmēr. Man vienmēr ir bijusi pozitīva personiskā bilance. Es arī tagad nebraucu ar superglaunu mašīnu, nestaigāju smokingā no pieņemšanas uz pieņemšanu ar miesassargiem pie sāniem, mani pēc izskata pazīst tikai draugi un kolēģi — ļoti mazs cilvēku loks. Negribu zaudēt to labāko, kas man ir — savu neatkarību. Negribu zaudēt to, ka varu aiziet uz hokeja spēli, ka varu braukt ar ūdens motociklu, ka varu ziemā braukt slēpot, ka mani nepavada ziņkārīgi skatieni un cilvēku sačukstēšanās vai nejauši iepazītu cilvēku uzmācīgi jautājumi par manu biznesu. Tādēļ arī nevēlos, lai mani fotografē, un tādēļ arī līdz šim neesmu piekritis intervijām un preses konferencēm.

— Un tomēr — kā jūs izveidojāties, kā atsijājāt uzņēmumus, ar ko strādāt, kā darbojāties privatizācijas laikā?

— Tas ir mans bizness, par ko es neklāstīšu laikrakstu slejās. Ja gribēšu to atklāt, tad pārdošu par ļoti lielu naudu. Un, ja es te izstāstīšu, kādā veidā notiek uzņēmumu izvēle un investīcijas tajos, tad honorārs jāsaņem man. Tas ir mans bizness, mani komercnoslēpumi.

Īsumā varu pateikt šādi. SIA “Ave Lat” ir dibināta 1991. gadā, un 1997. gada jūnijā, noslēdzoties konsolidācijas procesam, pārveidojāmies par akciju sabiedrību “Ave Lat Grupa”. Akciju sabiedrības mērķis ir investēt Latvijas pārtikas uzņēmumos, lai paaugstinātos to efektivitāte, galaprodukta kvalitāte, lai tie spētu kāpināt produkcijas apgrozījumu un apgūt jaunus tirgus.

Gribu teikt vienu: visa pamatā ir zināšanas. Ja nākotnē mēs — šī valsts un uzņēmēji, tajā skaitā arī “Ave Lat Grupa” — neinvestēsim līdzekļus zināšanās, tad nākotnes mums nebūs. Par to runāšu arī “Ave Lat Grupas” padomes sēdēs. Mums vajadzīgs fonds, lai varētu uzaicināt spēcīgus lektorus, kuri lasītu lekcijas mums visiem — biznesmeņiem, žurnālistiem, varbūt arī politiķiem, jo cilvēku sapratnes līmenis par ekonomiskajiem procesiem ir fantastiski zems. Mani satriec tas, ka cilvēki, runājot par it kā vienkāršām lietām, nevis runā, bet peld. Viņi nesaprot, par ko runā, bet runā. Tas ir tas pats, ka cilvēki avīzēs lasa tikai virsrakstus, nevis to, kas rakstīts tekstā. Mēs, mūsu uzņēmums izlasa visu un skatās, kā tas ir, kāpēc likumus traktē tā, un tad pa likumu burtiņiem cenšamies “izdejot to deju”. Tās ir mūsu zināšanas. Mēs lasām, studējam, pieņemam lēmumus.

Jauniešiem ir jāmācās šeit, Latvijā, jābrauc mācīties uz ārzemēm un pēc tam jāatgriežas Latvijā. Ja jaunieši neatgriezīsies, tad mēs esam zaudētāji. Visi.

— Kuri uzņēmumi īsti ietilpst “Ave Lat Grupā”?

— Konsolidētie uzņēmumi ir akciju sabiedrības “Laima” (“Ave Lat Grupas” īpašuma daļa ir 46%), “Uzvara” (28%), “Kaija” (65%), “Salacgrīva 95” (54,45%), “Balticovo” (92,6%) un “Hanzas maiznīca” (49%). Servisējošie uzņēmumi, kas saistīti ar “Ave Lat Grupu”, ir “Rīgas 1. saldētava” un “Ave Lat Sargs”.

Jebkurš uzņēmums, ar kuru varētu izveidoties sadarbība, tiek vērtēts. Latviski nav adekvāta vārda terminam “due diligence” un “balance”, taču mums ir konkrētas zināšanas par to, ko nozīmē šie termini. Un mēs praktiski veicam ātro dokumentu izpēti uzņēmumā — finansiālo, juridisko, saimniecisko. Tā ir veselas grāmatas vērta dokumentu izpēte, pirms pieņemt lēmumu par sadarbību ar vienu vai citu uzņēmumu.