PROBLĒMAS

Jūtamies izauguši no sava sākuma

Ēriks Masteiko,

a.s. “Ave Lat Grupa” valdes priekšsēdētājs un ģenerāldirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Tas, ko dara Privatizācijas aģentūra, ir viens darbs. Mēs vēlreiz tos visus materiālus pārskatām — mūsu ēkas pirmais stāvs, kur pārsvarā strādā jauni cilvēki, to vien dara, kā pēta un vērtē skaitļu rindas. Un tikai tad pieņemam lēmumu, vai ir vērts runāt ar uzņēmumu par sadarbību.

Uzņēmumam liels pluss ir tad, ja tas ietilpst pārtikas grupā. Mēs zinām, kā izplatīt produktus, kā tos pārdot, un tas šodien ir galvenais. Un tīklā, kurā mēs realizējam produktus, pievienot vēl kādu preci nav lielu problēmu. Mums ir konsolidēto uzņēmumu firmas veikalu (“Laimas”, “Uzvaras”, “Hanzas maiznīcas”) tīkls, kā arī veiksmīga sadarbība ar “Rimi Varner”, “Interpegro”, “Turības” izplatīšanas tīkliem. Mēs ne tikai pārdodam gatavo produkciju, bet arī piegādājam izejvielas. Tas ir bizness.

— Kāda ir sadarbība grupas iekšienē starp uzņēmumiem?

— Konsolidētie uzņēmumi ir seši. Taču atbilde acīmredzot jāsāk ar “Ave Lat Grupas” pārvaldes aparātu. Mums ir padome un valde. Padomē ir astoņi cilvēki, valdē — četri. Padomes priekšsēdētājs ir “Ave Lat Grupas” tehniskais direktors Jānis Ādamsons, un tās locekļi — “Balticovo” ģenerāldirektors Valdis Grimze, “Laimas” ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis un finansu direktore Ināra Driksna, “Uzvaras” ģenerāldirektors Aleksandrs Ivanovs, “Kaijas” administratīvais direktors Gunārs Vaskis, “Ave Lat Grupas” finansists Andrejs Mežciems, “Ave Lat Sargs” ģenerāldirektors Laimonis Liepiņš un juridiskās firmas “Kļaviņš un Slaidiņš” jurists Jānis Loze. Viņiem visiem ir savs viedoklis, zināšanas un izpratne, un kopīgi mēs izstrādājam uzņēmuma stratēģiju un taktiku. Tas ir dialogs.

Valdes priekšsēdētājs esmu es, valdē ir mans līdzīpašnieks un biznesa partneris Normunds Putāns, vadošā juriste Anita Elksne un viens jauns cilvēks, finansu direktors Zenons Olbraiss ( Zenon Olbrys ).

Konsolidētie uzņēmumi ir it kā cepurīte, un zem katra no tiem vēl ir uzņēmumi. Piemēram, “Hanzas maiznīcai” ir pieci uzņēmumi — trīs Rīgā un divi Rēzeknē. Tajā neietilpst “Rīgas dzirnavnieks”, taču ar to ir sadarbība graudu un miltu jautājumos. Pārējie uzņēmumi, kas ir tā saucamie satelītuzņēmumi, ietilpst “Ave Lux Grupā”. Tās ir mazās kompānijas, kas sadarbojas ar konsolidētajiem uzņēmumiem, un to ir vairāki desmiti.

— Kas notika ar “Rīgas miesnieku”?

— Katram uzņēmumam var būt vairāki īpašnieki, kam ir līdzīgs skaits akciju un savs uzņēmuma attīstības projekts. Un tad ir tā — ja nevar vienoties, tad viens vai otrs pārpērk akcijas un iegūst kontrolpaketi. Tas arī ir noteicējs, un pārējiem jākļūst mazāk aktīviem, kā tas notika “Rīgas miesnieka” gadījumā.

Mums piederēja 39,8% SIA “Rīgas gaļas pārstrādes sabiedrība” akciju. Savukārt “Rīgas gaļas pārstrādes sabiedrībai” piederēja 60% akciju “Rīgas miesniekā”. Līdz ar to faktiskā “Ave Lat Grupas” īpašuma daļa “Rīgas miesniekā” bija aptuveni 25%.

Tas biju es, kas teica, ka jāslēdz kautuve. Maksāt soda naudas Rīgas centrā esošai kautuvei par kanalizāciju, ekoloģiju — tas ir dārgi. Bija iebildumi, ka cilvēki palikšot bez darba. Taču mēs attīstījām ražošanu citur, bez darba cilvēki nepaliktu. Pārējie akcionāri piedāvāja citādāku attīstības modeli, kas bija pasīvs un mums nederēja. Savu viedokli uzspiest negribēju, un — vienojāmies par akciju cenu. Mēs pārdevām sev piederošās “Rīgas gaļas pārstrādes sabiedrības” akcijas “Rīgas miesnieka” ģenerāldirektoram Jurim Lūsim. Varu piebilst, ka līdz šim brīdim vēl mūsu apsardze nodrošina kārtību “Rīgas miesniekā”. Taču tā jau ir cita saruna, un es varētu rakstīt memuārus par to, kā tika izlaupīti valsts uzņēmumi. Tādēļ arī mēs izveidojām paši savu apsardzes dienestu.

— Kā uzņēmumos tiek nodrošināta produktu un izejvielu kvalitāte, un no kurienes ir izejvielas? Piemēram, šogad zemniekiem bija problēmas ar graudu nodošanu.

— Mums nav tāda kritērija: lēti un labi. Ir produkcija, un tai ir kvalitātei atbilstoša cena. Mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lētu preci. Jūs interesē tās izejvielas, ko ražo Latvijā — graudi un cukurs. Cukuram diemžēl netiek nodrošināta nepieciešamā kvalitāte. Pakojot maisos Jēkabpilī, cukurā ir plūksnas. Tātad — mums atliek iepirkt kvalitatīvu produkciju. Tā ir brīva konkurence. Mēs strādājam ar tiem piegādātājiem, kas nodrošina termiņus un kvalitāti. Viņi piedāvā, mēs izvēlamies. Un visu laiku esam pirkuši arī Latvijā ražoto cukuru.

Par graudiem. Pagājušo gadu “Rēzeknes dzirnavnieks” iepirka daudz, šogad — vēl vairāk. Ja runājam par graudu kvalitāti, tad diemžēl zemnieki (mums ir pieredze darbā ar viņiem, un viņi ļoti ātri apgūst dažādas zinības) ir iemācījušies strādāt ar slāpekļa grupas minerālmēsliem. Līdz ar to šogad lipekļa sastāvs graudos ir nepiedzīvoti augsts, ko veicināja arī laikapstākļi. Taču — maize nerūgst, tā saplok. Tātad graudos nav atbilstošās grupas lipekļa sastāva, šie graudi vairāk atbilst lopbarības graudiem un tie maizes cepšanai ir nederīgi. Domāju, ka graudu uzpircējus šogad gaida ļoti lielas problēmas, jo viņiem pārsvarā nav ierīču, lai noteiktu graudu kvalitāti.

Runājot par līgumiem ar zemniekiem — mūsu uzņēmumi ir tos noslēguši un līgumattiecības nepārtrauc. Zemnieki zina, ka mēs maksājam, un viņi korekti arī graudus piegādā. Diezin vai kāda slikta atsauksme ir par korektumu no mūsu puses. Taču ienākt mūsu apritē — tas jau nav tik vienkārši. Mums ir savi nosacījumi un savas tradīcijas, un mēs nefinansējam zemniekus, kuriem nav šādu tradīciju. Mēs strādājam ar vietējiem graudiem un miltiem. Jā, te var runāt par cenu, kas ir zemāka nekā pagājušajā gadā. Taču tas ir graudu iepirkšanas politikas jautājums, kas risināms valsts līmenī.

— Kāda ir jūsu sadarbība ar ārvalstu uzņēmumiem un finansu grupām?

— Lielākās ārvalstu investīcijas ir “Hanzas maiznīcā” — tās ieguldījis somu koncerns ”Cultor”. Taču stabilas attiecības “Ave Lat Grupai” izveidojušās ar izejvielu piegādātājiem pārsvarā no Skandināvijas — “Kornog—Foderstof Kompagniet”, “Skanska Lantmanenn”, “Touton S. A.”, “Gepro S. A.”, arī ar “Cerestar”, “Man Producten”. Tehnoloģisko iekārtu piegādes ziņā sadarbojamies ar “Ten Elsen Specht” un “Winkler+Dunnebier”.

— Politika ir koncentrēta ekonomika. Tātad jums ir jābūt saistītiem ar politiku, ar likumdošanu.

— Politikā es neiesaistos.

— Bet likumdošana arī ir politisks jautājums, un vai tad, ja jūtat, ka likums “neklapē”, jūs necenšaties panākt grozījumus tajā?

— Principā to izdarīt ir ļoti grūti. Mēs spēlējam pēc tiem noteikumiem, ko radījusi valsts. Mēs apzināmies arī to, ka neba mums vieniem pašiem vajag likumus mainīt. Mēs ļoti daudz darām šajā zemē, kur dzīvojam un strādājam. Mēs dodam darbu 7000 cilvēkiem, maksājot pilnīgi visus nodokļus. Vai tas ir maz?

Kas ir tiesīgi ierosināt likumus un izmaiņas tajos? Kāds ir likuma ceļš caur visām institūcijām? Lai likums izietu cauri vismaz Saeimai, ir nepieciešams milzu laiks un vēl citi resursi, un viens uzņēmums to nespēj izdarīt. Nemaz nerunājot par laiku, kas tiek patērēts. Vienkāršāk ir pielāgoties likumiem. Un nevar jau arī ik pēc brīža likumus mainīt. Likumus pieņem cilvēki, kuriem diemžēl nav pēc tiem jāstrādā, un daudzi no viņiem neredz, kā reāli var tos ievērot. Viņiem šķiet, ka tā būs labi, un tā arī likums top. Laiks tiek tērēts, ilgi diskutējot par lietām, kas ekonomiskā ziņā valsti būtiski neiespaido. Piemēram, par azartspēļu zāļu izvietošanas vietām. Taču, lai lemtu par fundamentālām lietām, diemžēl trūkst zināšanu. Likumdošana neiet pa priekšu, bet gan astē dzīvei.

— Vai jūsu uzņēmuma darbu ietekmē biežās valdības maiņas?

— Protams, ietekmē. Jo bieži mainās arī prioritārie valsts attīstības virzieni un tiek pieņemti pretrunīgi lēmumi visos līmeņos. Tādēļ mēs strādājam ar starptautiskajām kompānijām. Starp citu, valdības maiņas ļoti bieži uzkurina, un tām notikt piepalīdz tieši prese.

— Kādēļ jūsu uzņēmums tik negribīgi strādā ar presi? Tur, kur ir informācijas trūkums, rodas baumas...

— Žurnālisti ir ļoti dažādi. Viņu vēlmes dzirdēt vienu vai citu lietu — arī dažādas. Lai cik būtu dīvaini, arī konkrētu lietu atspoguļojums dažādu žurnālistu interpretācijā var fantastiski atšķirties. To mēs esam nedaudz pētījuši. Un vispārsteidzošākais ir šāds viedoklis, proti: lielie ir jāsit, lai mazie baidās. Vai tas nav absurds? Mūsu prese ir tendēta uz slikta pateikšanu, un briesmīgākais, ka cilvēki to lasa, uzsūc un paši paliek...neteikšu, ka labāki. Prese ietekmē sabiedrību, un vairāk, nekā mēs to spējam iedomāties. Te vispirms jau būtu jārunā par katra žurnālista ētiku, par to, ka žurnālistiem ir jāatbild par to runāto un rakstīto. Tādēļ mēs šajā ziņā esam piesardzīgi.

Tādēļ “Latvijas Vēstnesis” ir pirmais laikraksts Latvijā, kam es sniedzu interviju.

— Kur jūsu uzņēmumiem ir lielākais noieta tirgus?

— NVS valstīs. Tas šobrīd un arī turpmāk būs mūsu tirgus. Taču pašlaik attiecības politiskā ziņā ir it kā iekonservējušās. Darbība šajā tirgū lielā mērā atkarīga no valstī realizētās muitas un ārpustarifu ierobežojumu politikas. Mūsu lielākā priekšrocība ir tā, ka mēs brīvi runājam krieviski, zinām krievu tradīcijas, pazīstam mentalitāti. Rietumniekiem tā visa nav. Mums šīs priekšrocības ir jāizmanto. Krievija ir bezgalīgs tirgus brīvas konkurences apstākļos. Arī Latvijai.

Savukārt darbošanās vienotā Baltijas ekonomiskajā zonā un integrēšanās Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā neapšaubāmi saistīta ar papildu izmaksām ražošanas attīstībai, tirgus apgūšanai (tajā skaitā arī reklāmai) un produkcijas kvalitātes nodrošināšanai. No šī viedokļa raugoties, ļoti būtiska ir kapitāla koncentrācija: gan efektīva jau esošo resursu izmantošana, gan jaunu finansu līdzekļu piesaistīšana. Tas iespējams tikai pietiekami liela mēroga uzņēmumiem. Nenoliedzami, labs stimuls šo procesu paātrināšanai ir vēlme iestāties ES. Eiropā šobrīd nav tādu reģionu, kuri būtu investīcijām bezperspektīvi un nevarētu attīstīties, bet Latvijai ir neatņemamas vēsturiskas un ģeogrāfiskas priekšrocības, ko mums jāprot izmantot.

— Un kā šodien jūtas akciju sabiedrība “Ave Lat Grupa”?

— Domājot par profesionālo un saimniecisko izaugsmi, mēs, ja tā var teikt, jūtamies krietni izauguši no sava sākuma, “izauguši no saviem autiņiem”.

— Un vēl. Varbūt ne pārāk korekts jautājums, bet tomēr: vai Andris Šķēle atgriezīsies strādāt “Ave Lat Grupā”?

— Pilnībā vēl nezinu. Varbūt. Taču tas, dabiski, jāizlemj viņam pašam...

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore