Grāmatnīcu veido tradīcijas

Rūpējoties par grāmatniecības

prestižu Latvijā

Ināra Beļinkaja, Jāņa Rozes grāmatnīcas direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Krišjāņa Barona ielā, Rīgā, Jāņa Rozes grāmatnīca bijusi izsenis. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un arī visus pēckara gadus. Un lai gan nosaukumu “Jāņa Rozes grāmatnīca” atguva tikai 1988.gadā, atzīmējot grāmatizdevēja 110 gadu jubileju, cilvēki tā vien to dēvēja. Jau 35 gadus šaja grāmatnīcā strādā Ināra Beļinkaja — tagad jau grāmatnīcas direktore un arī Latvijas grāmatu tirgotāju asociācijas prezidente.

— Kā veidojas attiecības ar namīpašnieku, kura namā atrodas jūsu vadītā grāmatnīca?

— Mums ir īpaša situācija, jo gan šis veikals, gan arī nams savulaik piederēja ievērojamajam grāmatu izdevējam Jānim Rozem. Valstisko pārmaiņu rezultātā nams ir denacionalizēts. Tam gan pašlaik ir divi īpašnieki — advokātu Rūšu ģimene no Amerikas un Jāņa Rozes meita Aina. Un, protams, viņa ir ieinteresēta, lai šajā namā, tāpat kā senāk, atrastos grāmatnīca. Aina Roze visai aktīvi piedalās arī visos mūsu jauninājumos un pasākumos. Runājot par jauninājumiem... Jāņa Rozes apgādā esam izdevuši pēckara gados pirmo grāmatu. Par ko, protams, Aina Roze ir ļoti priecīga, jo viņa visā dzīvo mums, grāmatnīcas darbiniekiem, līdzi. Lai gan šis faktors atvieglo mūsu atrašanos šajā namā, tas nenozīmē, ka mums nav jāsedz īres maksājumi, kas dažkārt ir pat visai augsti. Jo namā joprojām vēl mīt iedzīvotāji, kuri par komunālajiem pakalpojumiem vispār nemaksā, bet īpašniekam to nākas kompensēt, palielinot īres maksu citiem. Šajā gadījumā — mums. Turklāt nams visu laiku tiek labiekārtots un uzlabots, drīzumā, piemēram, būs arī lifts. Un tur aiziet par īri ieņemtā nauda. Attieksme no namīpašnieku puses pret mums ir ļoti pozitīva, taču tas nenozīme, ka mums ne par ko nebūtu jāmaksā.

— Jūs sacījāt, ka Jāņa Rozes apgādā esat izdevuši pirmo grāmatu pēckara gados. Vai tas nozīmē, ka nodarbosities arī ar izdevējdarbību?

— Jā. Noteikti ar to nodarbosimies, taču nekādā gadījumā tā nebūs komercizdevniecība. Par to liecina arī pirmā mūsu izdotā grāmata, kas ir visai dārga, bet iespiesta uz ļoti laba papīra un poligrāfiski ārkārtīgi augstvērtīga. Ja izdodam kaut ko ar Jāņa Rozes vārdu, tad šīm grāmatām noteikti ir jābūt ļoti augstā kvalitātē. Jo savulaik pats Jānis Roze bija zināmā mērā paraugizdevējs. Un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā iznākusī “Grāmata par grāmatu”, kas bija iecerēta kā poligrāfijas mākslas almanahs (iznāca gan tikai pirmā grāmata), un tajā varēja iepazīties ar visu, kas Latvijā ir poligrāfiski iespējams, un tas viss bija arī Rozes apgādā un tipogrāfijā. Pirmā grāmata, ko mēs izdevām, ir Kārļa Skalbes pasakas latviešu un vācu valodā. Valdis Villerušs bija šīs grāmatas mākslinieciskais iekārtotājs. Tie cilvēki, kam nav sveša grāmatu grafika, zina, ka Valdis Villerušs šajā nozarē ir zinošākais mākslinieks, pat korifejs. Iespējams, ka kaut ko līdzīgu varbūt izdosim ar paralēlu tulkojumu angļu valodā. Nākamajā gadā būs Jāņa Rozes simtdivdesmitgade, un šajā sakarā esam iecerējuši izdot viņa piemiņas grāmatu. Mēģināsim aizsākt sērijveida darbu izdošanu. Taču mūsu izdevniecība nebūs tādā izpratnē, kādā pašlaik Latvijā izdevniecības strādā, izdodot daudz “naudas gabalu”. Nevarētu teikt, ka šīs grāmatas vienmēr ir sliktas un nav vajadzīgas, taču ne vienmēr tās ir kvalitatīvas. Tas ir pavisam cits ampluā un Jāņa Rozes apgādam neatbilst.

— Grāmatnīca, kas atrodas šajā Jāņa Rozes namā, kādu laiku bija slēgta, toties pašlaik kļuvusi plaša, ērta, dod iespēju pircējiem viegli atrast ceļu pie konkrētas nozares grāmatām. Esat modernizējušies. Bet, vai pa remonta laiku apgrozījums ievērojami samazinājās?

— Diezgan ievērojami mazinājās. Jo šī ir grāmatnīca, kuru cilvēki visvairāk apmeklē, un tikko tā atsāka strādāt, jutām, ka varam sākt “elpot”. Mums gan bija iespēja remonta laikā strādāt Leļļu teātra telpās, kas atrodas tepat, pāri ielai, taču cilvēki ir pieraduši iet pa ierastu taciņu, un reti kāds iegriezās pirkt grāmatas teātrī. Interesanti, ka savulaik pircēju vairāk bija mūsu Elizabetes ielas veikalā un daudzi domāja, ka mūsu veikals no Krišjāņa Barona ielas ir pārcēlies uz turieni. Lai gan sortiments abās šajās grāmatnīcās ir ļoti atšķirīgs. Mūsu veikala remonta laikā gan mēģinājām universālāku padarīt arī Elizabetes ielas veikalu. Taču, kopš atkal ir atvērts pamatveikals, apgrozījums Elizabetes ielas veikalā ir krities. Mēs atrodamies labā vietā, veikals ir skaists un pircējiem patīk, pašlaik kļuvis arī ērtāk iepirkties. Un tomēr... Mūsu grūtās dienas tikai tagad ir sākušās. Jo, pārejot uz datu pilnīgu kompjuterizāciju, darbiniekiem nākas tūlīt pat apgūt to, kas līdz šim bija maz zināms vai pat svešs. Programma ir speciāli mums rakstīta un ļoti dārga, to izveidoja firma “Baltijas augstās tehnoloģijas” (BAT). Lai šo ļoti dārgo programmu izveidotu, mums talkā nāca arī Baltijas biznesa atbalsta centrs, kas sedza pusi no programmas izmaksām. Protams, pirms tam mums bija jāuzraksta biznesa plāns.

— Jūsu grāmatnīca ir vienīgā kompjuterizētā grāmatnīca Latvijā?

— Arī “Lanateks” un “Jumava” ir kompjuterizētas grāmatnīcas, taču tajās nav pilnīga kompjuterizācija. Tur, piemēram, nestrādā ar svītru kodiem un neizmanto klasifikāciju. Abās šajās grāmatnīcās ir izstrādāta sava kodu sistēma un “iesit” kodus ar roku. Tātad tā ir tikai daļēja automatizācija. Mēs turpretim strādājam ar skaneriem, viss ir pilnībā automatizēts. Un galvenais, ka visa šī uzskaite ir saistīta arī ar grāmatvedību un mēs lietosim tikai vienu sistēmu. Tā kā neviens neesam programmētājs, tad darba gaitā visu nākas apgūt. Programma, ar kādu uzsākusi strādāt mūsu grāmatnīca, ir pilnīgākā, kāda vien var būt. Esmu bijusi Amerikā un redzējusi, ka tur strādā ar vecmodīgākām programmām. Bet mēs, lūk, sākām ar jaunāku un modernāku tehniku. Grāmatnīcā mums pašlaik ir piecas kases, lai gan, pēc remonta atverot, bija vēl tikai četras. Salīdzinot ar grāmatnīcām citās valstīs, mūsējā atšķiras ar to, ka pie mums ir tāda pircēju plūsma kā pārtikas veikalos. Par jauninājumiem runājot — ja nolasa svītru kodu, momentā uz čeka tiek izdrukāts grāmatas nosaukums un šī informācija nonāk grāmatvedībā visos datoros. Taču mēs saņemam arī tādas preces (ne tikai grāmatas), uz kurām jau ir svītru kods. Piemēram, apgāds “Krauklītis” gan uz dažādām veidlapām, gan kladēm liek svītru kodus. Tas ir ļoti labi. Toties problēmas mums sagādā no Igaunijas saņemtās burtnīcas un citas skolēniem nepieciešamas preces, kurām ir ļoti nekvalitatīvs svītru kods, kuru mūsu datori gluži vienkārši nelasa. Ar mūsu pašu svītru kodu viss ir kārtībā. Grūtības darbā sagādā arī tas, ka mūsu grāmatizdevēji nelieto svītru kodus. Nedaudz gan to dara izdevniecība “Vaga”. Tādēļ mums pašiem tas ir jāizveido, jāizdrukā un jālīmē uz grāmatām. Šaja ziņā liekam solīti atpakaļ. Gada sākumā Baltijas grāmatu gadatirgū bija seminārs izdevējiem par svītru koda lietošanu, taču skumji, ka tajā piedalījās ļoti maz izdevēju. Acīmredzot viņi neizprot, cik šī svītru koda lietošana ir svarīga. Tādēļ mums ir ļoti viegli strādāt ar grāmatām, kuras importējam no ārzemēm, jo tām ir svītru kodi, un tādēļ varam ātri šīs grāmatas “apstrādāt”. Svītru kods mums sniedz informāciju par grāmatu.

— Cik liels gadā ir Jāņa Rozes grāmatnīcas apgrozījums?

— Pagājušajā gadā laikraksts “Dienas Bizness” publicēja to 300 Latvijas lielāko uzņēmumu sarakstu, kuriem ir vislielākais apgrozījums. Mēs šaja sarakstā bijām 231 vietā, turklāt vienīgais grāmatu tirdzniecības uzņēmums. Apgrozījums mums bija 1 miljons 800 latu.

— Vai tirdzniecības uzcenojums jūsu grāmatnīcā visām grāmatām ir vienāds? Varbūt mācību grāmatām tas ir zemāks?

— Uzcenojums ir nosacīti atšķirīgs. Ļoti dārgām grāmatām tas procentuāli ir mazāks. Jo nevar uzlikt 25 procentu uzcenojumu dārgai grāmatai un tikpat arī brošūrai. Divdesmit pieci procenti ir vidējā norma, pie kuras “pieturas” visi grāmatu tirgotāji. Un jāteic, ka tas faktiski ir minimums, kas nepieciešams, lai grāmatu veikals varētu izdzīvot, sevi uzturēt, nomaksāt telpu īri un komunālos maksājumus, algas, nodokļus. Peļņai nekas pāri neatliek.

— Par kādiem līdzekļiem varējāt taisīt veikalā remontu, telpu rekonstrukciju, paplašināšanu?

— Remontu varējām veikt tikai tādēļ, ka paņēmām lielu kredītu. Citādi tas nebūtu iespējams. Piecos gados mums šis kredīts ir jāatmaksā. Kredītu saņēmām no Amerikas ar divpadsmit procentu likmi gadā. Nams ir uz pieciem gadiem ieķīlāts (jo ģimene, kurai pieder tā daļa, arī ir iesaistījusies kredītaizņēmumā), un kreditori pastāvīgi kontrolē, pārbaudot, kā aizdotie līdzekļi tiek tērēti. Remonts mums bija nepieciešams, jo tādās telpās nevarēja turpināt strādāt. Arī datortīkls, uzskatu, bija vajadzīgs. Pašlaik tehnoloģiski starp grāmatu tirgotājiem mēs esam visaugstākajā līmenī ne vien Latvijā, bet visā Baltijā. Investīcija ir ļoti daudz palīdzējusi, lai mēs attīstītos, lai mums būtu nākotne. Un visu, ko mēs nopelnām, mēs ieguldām savas firmas attīstībai un, protams, arī kredītu atdošanai.

— Vai ar visām izdevniecībām jums ir vienlīdz laba sadarbība?

— Varētu tā sacīt. Gadās, protams, kādreiz savi plusi un mīnusi, kādreiz kāds konfliktiņš vai finansiāls kavējums. Taču viss tiek nolīdzināts. Jo visi grāmatizdevēji saka, ka mēs tik un tā esot vislielākie un visvairāk maksājam. Nekādā gadījumā nevaru teikt, ka mums ir sliktas attiecības ar kādu no izdevniecībām.

— Cik vienā dienā aptuveni pārdodat grāmatas?

— Agrāk vidēji pārdevām trīs tūkstošus grāmatu. Pašlaik vismaz četrus tūkstošus. Es runāju par šo vienu centrālo Jāņa Rozes grāmatnīcu, kura pirms remonta deva pusi no visa mūsu ieņēmuma (mums ir sešas grāmatnīcas Rīgā un viena Rīgas rajonā, Vangažos). Domāju, ka pavisam drīz šī grāmatnīca apgrozījuma ziņā sasniegs agrāko līmeni. Mums paveicās, ka, uzsākot remontu, varējām atvērt grāmatnīcu veikalā “Dole”. Trešajā stāvā mūsu veikals aizņem 160 kvadrātmetru platību. Pircēji par veikalu tajā rajonā ir ļoti priecīgi. Viņi var iegādāties tur ne vien grāmatas, bet arī rakstāmlietas.

— Taču šī grāmatnīca Krišjāņa Barona ielā ir vislielākā salīdzinājumā ar pārējām piecām, kas atrodas Rīgā?

— Jā. Un, ja agrāk varējām sacīt, ka modernākais ir veikals, kas atrodas Elizabetes ielā, tad pašlaik par tādu kļuvusi šī grāmatnīca.

— Kurš no arhitektiem projektēja šo grāmatnīcu un arī biroja telpas kādreizējā Jāņa Rozes dzīvoklī ceturtajā stāvā?

— Kā visām mūsu grāmatnīcām, arī šai projektu veidoja Andrejs Ģelzis, kuru dēvējam par savu galma arhitektu. Reizēm gan ar viņu strīdamies. Bet rezultāts vienmēr ir ļoti labs. Andrejam Ģelzim ir īpašs, savdabīgs redzējums un, protams, neapšaubāms talants.

— Jūs esat Grāmatu tirgotāju asociācijas prezidente. Kādas ir jūsu domas par to grāmatnīcu likteni, kuras atrodas denacionalizētos vai Valsts nekustamā īpašuma aģentūras namos?

— Viss atkarīgs no cilvēkiem, no viņu spējas rast kopēju valodu. Visgrūtāk klājas grāmatnīcām, kuras atrodas Nekustamā īpašuma aģentūras namos, kā, piemēram, grāmatnīca “Ābelīte”, ar kuru vairs negrib slēgt līgumu. Šis ir īpašs gadījums ar īpašumu un uzņēmējdarbību. Pirms gada, labi zinot, ka neatstās grāmatnīcu šajās telpās, atļāva to privatizēt par 80 000 latu. Grāmatnīcas darbinieki izdarīja visu iespējamo, lai šo summu nomaksātu un veikalu privatizētu. Uzņēmumam bez telpām nav nākotnes, taču augsti stāvošas instances, visai ciniski rīkojoties, ir šo privatizāciju pieļāvušas. Pašlaik grāmatnīcai telpas jāatbrīvo, jo līgumu ar to Nekustamo īpašumu aģentūra vairs neslēgs. Kā tādā gadījumā drīkstēja šo objektu piedāvāt privatizācijai? Izsolē to privatizēt vēlējās arī grāmatnīca “Lanateks”, bet “Ābelītes” darbinieki, protams, izmisīgi centās veikalu paturēt sev. Kad viņi nepieciešamo summu samaksāja, tad arī uzzināja, ka līgumu par telpām ar viņiem vairs neslēgs. Veikalam ir izgatavots remontdarbu projekts, un tā varētu būt ļoti laba grāmatnīca, turklāt atrodas tirdzniecībai pateicīgā vietā — centrā. Pašlaik, lai gan ieejas durvju slieksnis ir katastrofālā stāvoklī, nekādi remontdarbi netiek uzsākti, jo kuru katru dienu grāmatnīcai šīs telpas būs jāatstāj. Turklāt Nekustamā īpašuma aģentūra nepiedāvā arī citas līdzvērtīgas telpas. Līdzīga situācija bija arī ar Centrālo grāmatu antikvariātu, kuram nama īpašnieks lika telpas atbrīvot, lai atdotu tās kādas pazīstamas firmas veikalam, kurš spējīgs maksāt augsto īres maksu. “Ābelītes” vietā, ļoti iespējams, atradīsies spēļu nams. Līdzīga situācija ir ar pašvaldību īpašumu Tērbatas un Akas ielas stūrī, kur atradās grāmatnīca “Zinību avots”. Daudzus pircējus interesēja tur nopērkamā literatūra, viņi labprāt šajā veikalā iegriezās. Grāmatnīcas darbinieki labprātīgi atstāja līdzšinējās telpas, jo nespēja nomaksāt augsto īres maksu (starp citu arī par ļoti lielajām pagraba telpām, kuras veikalam varbūt pat nebija īpaši vajadzīgas). Pašlaik jau ir zināms, ka turpmāk tur atradīsies sporta apģērbu veikals. Bet grāmatnīcas darbinieki joprojām vēl meklē piemērotas telpas savam veikalam. Kad Centrālajam antikvariātam nācās atstāt savas līdzšinējās telpas Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, Nekustamā īpašuma aģentūra ierādīja tam citas — Vāgnera ielā 12. Taču arī no turienes antikvariātam nākas aiziet. Var jau, protams, sacīt, ka veikala “Zinību avots” un Centrālā antikvariāta darbinieki nebija pietiekami uzņēmīgi, pietiekami apsviedīgi, lai mācētu vairāk pelnīt. Pieņemsim, ka varbūt citi cilvēki būtu strādājuši savādāk, strādātu ar lielākiem ieņēmumiem un līdz ar to nebūtu problēmu ar īres maksu. No otras puses... Manuprāt, Centrālajam antikvariātam vajadzēja tomēr palikt kā valsts uzņēmumam, nepakļaujot to privatizācijai. Latvijas kultūrā, grāmatniecībā šis ir pietiekami nozīmīgs veikals, lai tas nevien paliktu kā valsts uzņēmums, bet lai valsts palīdzētu tam eksistēt, finansiāli to atbalstot. Diemžēl turpmāk mums tāda antikvariāta vairs nebūs. Un līdzīgu skumju piemēru ir daudz. Varbūt mūsu grāmatnīcu piemeklētu līdzīgs liktenis, ja namam būtu cits īpašnieks. Iespējams, ka arī viņš veikala telpās ierīkotu kazino. Un mēs ar to nebūtu spējīgi cīnīties. Bet nevienam privātīpašniekam jau arī nevar pārmest, ja viņš grib nopelnīt vairāk.

Neskatoties uz dažām skumjām niansēm, grāmatniecības prestižs Latvijā atkal aug. Nevien Rīgā, bet daudzviet Latvijā rodas aizvien jaunas un skaistas grāmatnīcas. Pavisam nesen biju Ventspilī uz grāmatnīcas “Globuss” filiāles atklāšanu. Ļoti skaists, labiekārtots veikals. Arī Kuldīgā ir jauks grāmatu veikals, kas pēc privatizēšanas ieguvis it kā jaunu elpu un arī nosaukumu — “Indriķa Zeberiņa grāmatnīca”. Tai ir arī filiāle. Brīnišķīgs ir Cēsu “Sprīdītis”, paplašinājusies ir Limbažu grāmatnīca.

— Atgriežoties atkal pie Jāņa Rozes grāmatnīcas, kas atrodas Krišjāņa Barona ielā... Kādi jaunumi šajā namā vēl sagaidāmi?

— Ceturtajā stāvā, kur savulaik bija grāmatizdevēja Jāņa Rozes dzīvoklis un pašlaik ir mūsu grāmatnīcas biroja telpas, atradīsies Jāņa Rozes muzejs. Telpa jau ir izremontēta, taču nav vēl izvietoti visi eksponāti. Jāņa Rozes meita muzejam atdos ļoti skaistas Karēlijas bērza mēbeles, kas piederēja viņas tēvam. Muzejs būs mūsu velte Jāņa Rozes 120-gadei, lai gan atvērts tas būs jau ātrāk. Tikšanās ar jauniznākušu grāmatu autoriem, grāmatu prezentācijas sen vairs nav nekāds jaunums — tā ir mūsu ikdiena. Reizi nedēļā vienā no Jāņa Rozes grāmatnīcām noteikti ir kāds sarīkojums, kāda tikšanās.

— Jāņa Rozes dzimtas turpinātājiem, šķiet, ir laba un cieša sadarbība ar jūsu grāmatnīcu.

— Vienmēr palīdzīga un atsaucīga ir grāmatizdevēja meita — keramiķe Aina Roze. Tāpat arī viņas brāļa dēls Ainārs Roze. Viņš ir LU docents un strādā arī mūsu grāmatnīcas vadībā.

— Paldies jums par sarunu!

Armīda Priedīte, “LV”

Foto: Ojārs Martinsons

Ināra Beļinkaja

Aina Roze, Ināra Beļinkaja un Ainārs Roze

Jaunā izkārtne aicina grāmatu draugus

Jānis Roze ar ģimeni 30.gadu vidū