Ministru kabineta rīkojums Nr. 113

Rīgā 2019. gada 12. martā (prot. Nr. 13 19. §)

Par Plānu pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam

1. Apstiprināt Plānu pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam (turpmāk – plāns).

2. Noteikt, ka atbildīgā institūcija par plāna īstenošanu ir Labklājības ministrija.

3. Labklājības ministrijai pēc plānā paredzētā 3. pasākuma īstenošanas iesniegt Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par veicamajiem pasākumiem vides pieejamības uzlabošanai un nepieciešamo papildu finansējumu plānā paredzētā 13. un 17. pasākuma īstenošanai.

4. Jautājumu par papildu līdzekļu piešķiršanu plānā paredzēto pasākumu īstenošanai Eiropas Savienības fondu horizontālā principa "Vienlīdzīgas iespējas" koordinēšanas ietvaros izskatīt vienlaikus ar finansējuma pārdali Eiropas Savienības fondu tehniskās palīdzības (turpmāk – tehniskā palīdzība) 2. kārtai (indikatīvi 2019. gada 2. ceturksnis, kad būs noslēgusies tehniskās palīdzības 1. kārtas 10.1.2., 11.1.1. un 12.1.1. specifiskā atbalsta mērķa īstenošana – noslēguma maksājumu pieprasījumu apstrāde un apstiprināšana) pēc Labklājības ministrijas iesniegtā pieprasījuma.

5. Plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām līdz 2021. gada 1. jūlijam atbilstoši kompetencei iesniegt Labklājības ministrijā informāciju par plāna pasākumu izpildi 2019. gadā un 2020. gadā.

6. Labklājības ministrijai plāna ietekmes izvērtējumu par 2019. gadu un 2020. gadu ietvert informatīvajā ziņojumā par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādņu 2014.–2020. gadam (atbalstītas ar Ministru kabineta 2013. gada 22. novembra rīkojumu Nr. 564 "Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam") gala novērtējumu.

7. Labklājības ministrijai pieprasīt no iesaistītajām institūcijām informāciju par plāna izpildi atbilstoši kompetencei un līdz 2022. gada 1. jūlijam iesniegt Ministru kabinetā plāna īstenošanas gala novērtējumu.

Ministru prezidents A. K. Kariņš

Labklājības ministra vietā –
veselības ministre I. Viņķele

(Ministru kabineta
2019. gada 12. marta
rīkojums Nr. 113)

PLĀNS PIEEJAMAS VIDES VEIDOŠANAI LATVIJĀ 2019.–2021. gadam

Saturs

Plāna kopsavilkums

1. Situācijas raksturojums

1.1. Pieejamas vides mērķauditorija

1.2. "Pieejama vide|", "universālais dizains", "iekļaujošais dizains" un "saprātīgs pielāgojums"

1.3. Pieejamības analīze Latvijā

2. ANO Personu ar invaliditāti komitejas rekomendācijas

3. Plāna ietvaros īstenojamie pasākumi

4. Ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetu

1. pielikums

Plānam pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam

Starptautiskā prakse pieejamas vides veidošanā

2. pielikums

Plānam pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam

Plāna sasaiste ar citiem attīstības plānošanas dokumentiem, attiecīgās jomas vai nozares prioritātēm, tiesību aktiem, ES politikas dokumentiem un  ES tiesību aktiem

Saīsinājumi

 Plāna kopsavilkums

"Plāns pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam" (turpmāk – Plāns) ir sagatavots pēc Labklājības ministrijas (turpmāk – LM) iniciatīvas un ir pirmais vidēja termiņa plānošanas dokuments, kurš paredz koordinētu pasākumu kopumu pieejamas vides un informācijas nodrošināšanai valstī. Plānā noteikti politikas mērķi, galvenie rīcības virzieni un rezultāti (labums, ko gūst sabiedrība), pasākumu rezultātā sasniedzamie rādītāji, kā arī par pasākumu īstenošanu atbildīgās institūcijas. Plāns ir izstrādāts atbilstoši ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam un ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2017. gada rekomendācijām Latvijai pieejamības jomā¹. Plāns vienkopus strukturēti parāda sabiedrībai valsts virzību uz pieejamas vides nodrošināšanu un apņemšanos īstenot starptautiski uzņemtās saistības.

Plānā paredzēto pasākumu izpildi koordinē LM, taču, ņemot vērā, ka Plānā paredzētie pasākumi skar visas personu ar invaliditāti dzīves jomas, ikviena ministrija ir atbildīga par tās nozarē nepieciešamo pasākumu īstenošanu, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti vajadzību ievērošanu un iekļaušanu dažādu nozaru ministriju īstenotajās politikās. Plānā noteikto uzdevumu izpildē ir nepieciešama koordinēta sadarbība starpministriju līmenī, lai pilnveidotu valsts sniegto pakalpojumu vides un informācijas pieejamību.

Plāna izstrādes gaitā notika divas darba grupas sanāksmes un konsultācijas ar Plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām (SM, VARAM, IZM, EM, BVKB), kā arī ar Invalīdu un viņu draugu apvienību "Apeirons", Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju SUSTENTO. Plāna sabiedriskās apspriešanas ietvaros (no 21. jūnija līdz 5. jūlijam) visiem iedzīvotājiem bija iespēja izteikt savu viedokli, sūtot komentārus tiešsaistē. Informācija par sabiedrisko apspriešanu tika nosūtīta uz NVO e-pastiem, aicinot sniegt priekšlikumus. Savukārt 2018. gada 2. jūlijā notika tikšanās ar tām NVO, kuras bija izteikušas priekšlikumus vai iebildumus un ar kurām LM ir visciešākā sadarbība invaliditātes jomas jautājumos – Salaspils Bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrība "Zelta atslēdziņa", Latvijas Nedzirdīgo savienība un Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons". Diskusijas laikā NVO pauda viedokli, ka pārmaiņas vides pieejamības jomā notiek pārāk lēni un tās ir nepietiekamas. Pasākumi, kuri tika atbalstīti un kuri ir reāli īstenojami šī Plāna ietvaros, tika iekļauti Plānā.

Latvija 2010. gada 1. martā ratificēja ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – Konvencija)². Konvencijas mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai personas ar invaliditāti varētu vienlīdzīgi ar citiem īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu. Konvencija nosaka sfēras, kurās Konvencijas dalībvalstīm nepieciešams veikt pielāgojumus, lai personas ar invaliditāti varētu īstenot savas tiesības, kā arī nosaka jomas, kurās stiprināma personu ar invaliditāti tiesību aizsardzība.

Ratificējot Konvenciju, Latvija ir apņēmusies veicināt, aizsargāt un nodrošināt visu personu ar invaliditāti pilnīgu un vienlīdzīgu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu. LM ir vadošā valsts pārvaldes iestāde personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju politikas jomā, kā arī atbildīgā institūcija par Konvencijas ieviešanas koordinēšanu valstī.

Konvencijā noteikto tiesību īstenošanai Latvijā Ministru kabinets ir apstiprinājis ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.−2020. gadam (turpmāk – pamatnostādnes)³, kas ietver pasākumus, kuru mērķis ir veicināt personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un tiesību īstenošanu. Par prioritārajiem rīcības virzieniem invaliditātes politikas jomā pamatnostādņu īstenošanas periodā noteikta izglītība, nodarbinātība, sociālā aizsardzība un sabiedrības izpratne, attiecīgi pamatnostādnēm ir pakārtoti vairāki īstenošanas plāni – 2014. gadam, 2015.–2017. gadam, 2018.–2020. gadam, kas paredz pasākumus minētajās jomās.

Pamatnostādņu situācijas raksturojumā un problēmu formulējumā norādīts, ka pieejamības nodrošināšana visās dzīves jomās ir priekšnosacījums tam, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un īstenot savas tiesības un vienlīdzīgi ar citiem piedalītos sabiedrības dzīvē un norisēs. Bez piekļuves fiziskajai videi, transportam, informācijai un saziņai, ieskaitot informācijas un sakaru tehnoloģijas un sistēmas, kā arī citām iespējām un pakalpojumiem, cilvēkiem ar invaliditāti nav nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas dalībai sabiedriskajos procesos. Pieejamība ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, uz kuriem balstās Konvencija, un tajā ietvertā cilvēktiesību pieeja, kas paredz patstāvību lēmumu pieņemšanā un iespēju īstenošanā, bez pieejamības ir ļoti apgrūtināta vai pat neiespējama.

Atbilstoši Pamatnostādņu īstenošanas plānā 2015.–2017. gadam noteiktajam 2018. gada maijā LM uzdevumā ar NVO piesaisti ir izstrādātas "Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai"⁴ (turpmāk – Vadlīnijas), kas publicētas LM tīmekļvietnē un izplatītas valsts un pašvaldību institūcijām un citiem iespējamajiem interesentiem. Vadlīnijas aptver konkrētas tehniskas prasības vides pieejamības nodrošināšanai un labās prakses piemērus, tomēr tā ir tikai daļa no risināmajām problēmām. Savukārt šajā Plānā pieejamas vides veidošana skatīta plašā, dažādu nozaru ietvaros veicamu pasākumu kontekstā.

Personas ar invaliditāti Latvijā līdzīgi kā citviet ES joprojām saskaras ar ievērojamām barjerām, kas kavē tiesību uz patstāvīgu dzīvi īstenošanu un līdzdalību sabiedriskajos procesos. Vēsturiski personas ar kustību traucējumiem ir iebildušas, ka piekļuve fiziskai videi un sabiedriskajam transportam ir priekšnosacījums pārvietošanās brīvībai. Tāpat arī piekļuve informācijai un saziņai mūsdienās tiek uzskatīta par priekšnosacījumu brīvai viedokļa un izteiksmes paušanai. Invaliditātes sociālajā modelī uzsvērts, ka invalidizējošie faktori piemīt nevis pašai personai, bet gan rodas no sociālās organizācijas. Viens no pazīstamākajiem invaliditātes teorētiķiem Maiks Olivers (Mike Oliver) uzsver, ka tie nav individuāli ierobežojumi, kas rada problēmas, bet gan sabiedrības nespēja nodrošināt piemērotus pakalpojumus un atbilstošā veidā nodrošināt, ka personu ar invaliditāti vajadzības tiek pilnībā ņemtas vērā sabiedrības organizācijā⁵. Konvencija uzsver mijiedarbību starp personas traucējumiem un dažādiem, t.sk. apkārtējās vides škēršļiem. Tādējādi Konvencijas pamatā ir interakcijas modelis jeb bio-psiho-sociāla izpratne⁶, kas izvirza valstīm prasības novērst barjeras, lai radītu vienlīdzīgas iespējas (jeb piekļuvi cilvēktiesībām), savukārt tas, kā persona šīs iespējas izmanto, jau ir atkarīgs no cilvēka izvēles un individuālām iezīmēm.

ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja (turpmāk – Komiteja) 2017. gadā, izskatot Latvijas ziņojumu par Konvencijas ieviešanu, rekomendēja Latvijai pieņemt visaptverošu nacionālo pieejamības rīcības plānu, kas paredz konkrētus, izpildāmus un laika ziņā terminētus uzdevumus, lai pārraudzītu un novērtētu valsts un privāto struktūru iepriekš nepieejamo pakalpojumu pakāpenisku izmainīšanu vai pielāgošanu, padarot tos pieejamus⁷. Tāpat Komiteja rekomendēja Latvijai integrēt saprātīga pielāgojuma un universālā dizaina jēdzienus to pilnā nozīmē attiecīgajos nacionālajos un pašvaldību normatīvajos aktos, politikās un noteikumos un nodrošināt to efektīvu ieviešanu un pārraudzību⁸. Pieejamība ir aplūkojama ne tikai personu ar invaliditāti līdztiesības un nediskriminācijas kontekstā, bet arī kā veids ieguldīt sabiedrībā, vienlaikus ņemot vērā vispārēju sabiedrības novecošanos. Tādējādi pieejamība ir neatņemama daļa no valsts sociālās un ekonomiskās ilgtspējas.

Vides un informācijas pieejamība ir viens no Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam⁹ risinājumiem, lai nodrošinātu pieejamu izglītību, veselības aprūpi, bērnu aprūpi, darba tirgus pieejamību, pakāpeniski nodrošinot universālā dizaina preču, pakalpojumu, ierīču un objektu pieejamību, un tādu preču un pakalpojumu veidošanu, kam nepieciešama pēc iespējas mazāka pielāgošana.

Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gada¹⁰ (NAP) pieejamība ir viens no galvenajiem faktoriem katra Latvijas iedzīvotāja un valsts labklājības pieaugumam. NAP liela uzmanība ir pievērsta tam, lai iedzīvotājiem jebkurā Latvijas vietā ir pieejami valsts un pašvaldību pakalpojumi, tostarp elektroniskā veidā, kā arī vienotajos klientu apkalpošanas centros, kā arī iedzīvotāji par šīm iespējām ir labi informēti. NAP 234. punktā ir norādīts, ka ir nepieciešams īpašu uzmanību pievērst cilvēku ar invaliditāti vajadzībām kā vienai no sociāli atstumtākajām sabiedrības grupām, domājot par to ciešāku integrāciju sabiedrībā kopumā un īpaši darba tirgū.

Plānā ietvertie mērķi un pasākumi ir virzīti uz Konvencijā noteikto Latvijas saistību īstenošanu. Plāns risina pamatnostādnēs identificētās problēmas un izaicinājumus vides un informācijas pieejamības jomā attiecībā uz Konvencijā noteikto tiesību uz fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju un citu sabiedrībai paredzēto objektu un pakalpojumu pieejamību.

Plāna virsmērķis: sekmēt cilvēktiesības un uzlabot personu ar invaliditāti dzīves kvalitāti Latvijā, tostarp sekmēt Konvencijā noteiktās tiesības uz fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, citu sabiedrībai paredzēto objektu un pakalpojumu pieejamību, lai personas spētu izmantot visas tiesības un brīvības un varētu sevi realizēt visās dzīves jomās.

Plāna mērķis ir palielināt sabiedrībai paredzēto elektronisko pakalpojumu un publisko ēku un teritoriju, kas ir veidotas atbilstoši universālā dizaina principiem un ir pieejamas visām sabiedrības grupām, tostarp personām ar invaliditāti, skaitu.

Plāna vīzija ir nodrošināt, ka līdz 2030. gadam valsts un pašvaldību iestādes un to sniegtie pakalpojumi, tostarp elektroniskie, ir pieejami personām ar invaliditāti un personām ar funkcionēšanas ierobežojumiem neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa, kas nozīmē, ka šajā plānā uzsāktie pasākumi ir jāturpina arī pēc 2021. gada, līdz ir nodrošināta pieejamība.

Plāna mērķa sasniegšanai izvirzīti seši rīcības virzieni:

1) publiskās infrastruktūras novērtējums, pieejamības plānošana un vadība;

2) universālā dizaina principu popularizēšana un izglītība;

3) valsts un pašvaldību publisko ēku infrastruktūras pielāgošanas uzsākšana;

4) sabiedriskā transporta un transporta būvju pieejamības uzlabošana;

5) e-pakalpojumu un informācijas pieejamības uzlabošana sabiedrībai.

Plāna pasākumi paredz sniegt atbalstu plānošanas un būvniecības speciālistiem, KP fondu projektu īstenotājiem, valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, lai nodrošinātu fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, citu sabiedrībai paredzēto objektu un pakalpojumu pieejamības uzlabošanu personām ar invaliditāti un citām sabiedrības grupām.

Plāna izstrādes gaitā tika apzināta citu valstu pieredze un labā prakse pieejamības jomā (1. pielikums), kā arī starptautiskie un Latvijas normatīvie akti attiecībā uz pieejamību (2. pielikums).

Plāna īstenošanas priekšnoteikums ir starpnozaru principa ievērošana visos tā īstenošanas posmos: plānošanā, pārraudzībā, ieviešanā un izvērtēšanā. Svarīgākā plāna īstenošanas sastāvdaļa ir personu ar invaliditāti vērtējums, kādēļ attiecīgās interešu aizstāvības organizācijas uzskatāmas par galvenajiem sadarbības partneriem gan universālā dizaina attīstīšanā, gan tā kvalitātes kontrolē.

Plānā iekļauto rīcības virzienu īstenošana veicinās ne tikai pakalpojumu un vides pieejamību Latvijas sabiedrībai, bet arī nodrošinās Latvijas uzņemto starptautisko saistību izpildi. Plānā izvirzītie pasākumi ir mērķēti uz visu Latvijas sabiedrību, un tiks īstenoti visā Latvijas teritorijā.

1. Situācijas raksturojums

1.1. Pieejamas vides mērķauditorija

Lai arī pieejamības jautājumi biežāk tiek saistīti ar šķēršļu likvidēšanu personām ar invaliditāti, tomēr sociālās un demogrāfiskās pārmaiņas mudina izveidot tādu publisko telpu, kas ir pieejama visiem iedzīvotājiem. Vides pieejamība sevī ietver daudz vairāk nekā tikai fizisku šķēršļu likvidēšanu – tā cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem sniedz iespēju sazināties ar cilvēkiem, nodrošina pieeju ikdienai, darbam un arī dzīvībai nepieciešamiem pakalpojumiem. Jo pieejamāka vide, jo lielāka iespēja cilvēkam būt patstāvīgam, neatkarīgam un kvalitatīvi pavadīt laiku ārpus mājas.

Ieviešot šo plānu, jāņem vērā, ka labuma guvēji būs ne tikai personas ar invaliditāti, bet arī ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš pārvietojas būvētajā vidē un izmanto publiskos pakalpojumus, tostarp vecāka gadagājuma cilvēki un ģimenes ar maziem bērniem. Latvijā ik gadu pieaug arī ārvalstu viesu un tūristu skaits, un tiek plānots, ka 2020. gadā tas sasniegs 2,1 miljonu ceļotājus¹¹. Tāpat ir jāņem vērā sabiedrības novecošanās tendences, kas neizbēgami liek domāt par pieejamības nodrošināšanu, kā arī tas, ka cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārvietojas kopā ar saviem tuviniekiem, draugiem vai asistentu.

Balstoties uz VDEĀVK un VSAA sniegtajiem datiem par personu ar invaliditāti skaitu, redzams, ka, salīdzinot trīs gadu dinamiku, personu ar invaliditāti skaitam ir tendence pieaugt visās vecuma grupās. Vērtējot no dzimuma aspekta, tendences visos gados ir līdzīgas, proti, 52% no kopējā personu ar invaliditāti skaita ir sievietes, un 48% ir vīrieši (skatīt 1. tabulu).

1. tabula

Personu ar invaliditāti skaits

Avots: VDEĀVK, 2018. gads

Lielākajai daļai personu invaliditātes pamatā ir vispārēja saslimšana. No specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem (redze, dzirde, kustību, garīga rakstura) pilngadīgām personām vislielākais īpatsvars ir kustību traucējumi un garīga rakstura traucējumi, savukārt bērniem ar invaliditāti – garīga rakstura traucējumi (skat. 1. attēlu).

1. attēls

Personu ar invaliditāti skaits pēc funkcionālā traucējuma veida (pieaugušie un bērni)

Avots: VDEĀVK, 2018

Papildus jāņem vērā, ka ierobežotas pārvietošanās spējas (papildu personām ar invaliditāti) ir arī šādām iedzīvotāju grupām:

– vecāka gadagājuma cilvēki 50+ gadi (790584¹² jeb 40.9 % no visiem iedzīvotājiem);

– bērni līdz 4 gadiem pieaugušā pavadībā (107725¹³jeb 5.6% no visiem iedzīvotājiem);

– cilvēki ar īslaicīgiem pārvietošanās ierobežojumiem, piemēram, pēc traumas vai slimības;

– cilvēki ar palielinātu svaru, ļoti maza vai liela auguma cilvēki, cilvēki ar koferiem u.c.

Konvencijas izpratnē pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem. Tādējādi tās ir ne tikai personas, kam ir atbildīgās iestādes noteikts invaliditātes statuss.

Pieejama vide attiecas arī uz citām personām, kurām ir funkcionāli traucējumi¹⁴, kas rodas no citiem fiziskiem, garīgiem, intelektuāliem vai maņu traucējumiem, vecākiem cilvēkiem vai citiem ar ķermeņa darbību saistītiem pastāvīgiem vai pagaidu iemesliem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem, var traucēt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrībā un vienlīdzīgas attieksmes pret tiem veidošanu.

Pasaules Ziņojumā par invaliditāti¹⁵ (turpmāk – Ziņojums) uzsvērts, ka būvētā vide, transporta sistēmas un informācija un komunikācija bieži vien ir nepieejama personām ar invaliditāti:

– 10% iedzīvotāju ir ļoti atkarīgi no šķēršļiem, kas ir būvētajā vidē;

– 40% iedzīvotāju ir nepieciešams atbalsts, lai pārvarētu šķēršļus;

–  100% saskata no šķēršļiem brīvu vidi kā savu brīvību un dzīves kvalitāti.

 2. attēls

Šķēršļi, ar kuriem saskaras personas ar invaliditāti¹⁶

Ziņojumā teikts, ka personām ar invaliditāti nav pilnībā nodrošināta iespēja baudīt savas pamattiesības, piemēram, tiesības meklēt darbu vai tiesības uz veselības aprūpi, jo trūkst pieejamu pakalpojumu un transporta. Savukārt personām ar psihosociālu invaliditāti, vājdzirdīgām un vājredzīgām, kā arī nedzirdīgām un neredzīgām, personām ir apgrūtināta piekļuve informācijai un saziņai, jo trūkst viegli lasāmu formātu un papildinošu un alternatīvu saziņas veidu. Cilvēki ar invaliditāti bieži saskaras arī ar šķēršļiem (skat. 2. attēlu) pakalpojumu saņemšanā nepietiekamas izpratnes un pakalpojumu sniedzēju nepietiekamas apmācības dēļ.

1.2. "Pieejama vide", "universālais dizains", "iekļaujošais dizains" un "saprātīgs pielāgojums"

Būvniecības likuma mērķis ir kvalitatīvas dzīves vides radīšana un vides pieejamība ir princips, saskaņā ar kuru būvniecības procesā tiek veidota vide, kurā ikviena persona var ērti pārvietoties un izmantot būvi atbilstoši tās lietošanas veidam¹⁷.

Vides pieejamība – iespēja jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma un fiziskām spējām brīvi un patstāvīgi piekļūt un pārvietoties vidē atbilstoši būves vai telpas funkcijai¹⁸.

Universālais dizains nozīmē tādu produktu, vides, programmu un pakalpojumu izpildījumu, kurus, cik vien iespējams, visi cilvēki var izmantot bez pielāgošanas vai īpaša dizaina nepieciešamības. "Universālais dizains" ietver arī noteiktām personu ar invaliditāti grupām paredzētas atbalsta ierīces, ja tās ir nepieciešamas"¹⁹. Šis jēdziens, kas radies Amerikas Savienotajās Valstīs un laika gaitā ir pieņemts arī Eiropā. Latvijā līdz šim universālā dizaina jēdziens ir pazīstams noteiktai speciālistu grupai, tomēr laika gaitā ir ieguvis popularitāti arī plašākas sabiedrības izpratnē.

Vides un informācijas pieejamība tradicionāli nozīmē īpašu apsvērumu noteikšanu personām ar invaliditāti, savukārt universālais dizains un iekļaujošais dizains nozīmē, ka jebkurš produkts varētu būt noderīgs un ērti lietojams pēc iespējas vairāk cilvēkiem, un šie jēdzieni tiecas mainīt domāšanu, lai šķēršļi neeksistētu vispirms.

Praksē universālais dizains nozīmē īpaši rūpīgu pieeju arhitektūras un pakalpojumu dizaina izstrādei, ieviešanai un uzturēšanai. Lietotāja kļūdīšanās iespēja var būt liela, savukārt precīza pieejamības risinājuma izstrāde un īstenošana veicina risinājuma iekļaujošo nozīmi (skat. 3. attēlu).

 3. attēls

Universālā dizaina 7 pamatprincipi

Eiropā un Ziemeļvalstīs arvien biežāk tiek lietots jēdziens "iekļaujošs dizains", kas aptver universālā dizaina un vides pieejamības jēdzienus. Tas atzīst, ka cilvēku vajadzības mainās līdz ar laiku un apstākļiem, tāpēc tas paredz dažādus veidus, kā indivīds varētu mijiedarboties ar pasauli, turpinot pilnvērtīgu dzīvi. Novecošana, pastāvīga vai īslaicīga darbnespēja, tostarp arī pirkumu nešanas slodze, ratiņu stumšana vai sēdēšana biznesa sanāksmē ir tikai daži piemēri apstākļiem, kas ietekmē to, kā persona mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli. Iekļaujoša dizaina definīciju 2000. gadā izstrādāja Lielbritānijas valdība, pasakot, ka iekļaujošs dizains nozīmē, ka visi produkti, pakalpojumi un vide iekļauj lielākās iedzīvotāju daļas vajadzības.

Saprātīgs pielāgojums nozīmē vajadzīgās un atbilstošās izmaiņas un korekcijas – ja tās konkrētā gadījumā ir nepieciešamas un neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu – lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem var izmantot vai īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības²⁰.

"Saprātīga pielāgojuma" princips pieļauj iespēju kompensēt arhitektūras objektu nepieejamību, izmantojot asistīvus palīgpasākumus ar mērķi nodrošināt pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar funkcionēšanas ierobežojumiem.

Būvniecības likuma 9.1. panta ceturtās daļas 1. punktā ir noteikts, ka atjaunošanas, pārbūves vai restaurācijas gadījumā būvniecības dokumentos atkāpes no būvnormatīvu tehniskajām prasībām, t.sk. vides pieejamības prasībām, ir pieļaujamas, ja attiecīgās prasības tehniski vai funkcionāli nav iespējams ievērot vai tās uzliek būvniecības ierosinātājam nesamērīgu vai nepamatotu slogu. Šādas atkāpes ir jāsaskaņo vai jāpamato būvvaldē vai institūcijā, kura pilda būvvaldes funkcijas. Tomēr tie nenosaka kritērijus, kādos gadījumos būvnormatīvu tehnisko prasību ievērošana uzliek būvniecības ierosinātājam nesamērīgu vai nepamatotu slogu.

Nesamērīgam vai nepamatotam slogam pašlaik nav apstiprinātas definīcijas, taču tāda ir iekļauta izstrādes procesā esošajā Eiropas Pieejamības akta priekšlikumā²¹. Definīcijas mērķis ir noteikt kritērijus, lai novērtētu, vai produktu un pakalpojumu atbilstība pieejamības prasībām neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu uzņēmējiem un atbildīgajām personām, ņemot vērā tādus aspektus kā uzņēmuma lielums un resursi, izmaksas, kas saistītas ar pieejamības prasību nodrošināšanu, plānotos ieguvumus u.c. Izpratne par universālo dizainu un saprātīgu pielāgojumu nepieciešama ne tikai speciālistiem, kuri saistīti ar fiziskās vides projektēšanu un būvniecību. Lai spētu plānot un veidot sabiedrībai un konkrētām mērķa grupām atbilstošus pakalpojumus un vidi, šāda izpratne nepieciešama arī pakalpojumu sniedzējiem un to veidotājiem.

1.3. Pieejamības analīze Latvijā

Visaptveroša un pastāvīga situācijas analīze par vides pieejamību Latvijā netiek veikta, tomēr ir pieejami vairāki Tiesībsarga ziņojumi un pētījumi, kā arī citi informācijas avoti, kas pārliecinoši norāda, ka vides un informācijas nepieejamība Latvijā rada šķēršļus, kas ierobežo personu ar invaliditāti tiesības un brīvību.

FM 2016. un 2017. gadā veica valsts pārvaldes (turpmāk – VP) pakalpojumu auditu²² 37 iestādēs, kas sniedz VP pakalpojumus, kur īpaša uzmanība tika pievērsta iestāžu fiziskās vides un tīmekļa vietņu pieejamībai personām ar kustību, redzes, dzirdes un uztveres traucējumiem. Audita ietvaros tika veikta klientu apkalpošanas centru telpu apskate, lai novērtētu to infrastruktūru un fizisko pieejamību cilvēkiem ar bērnu ratiņiem un personām ar invaliditāti (kustību, redzes, dzirdes un garīgajiem traucējumiem). Tika konstatēts, ka kopumā VP pakalpojumu pieejamība personām ar invaliditāti ir ierobežota, jo iestāžu telpas neatbilst noteiktajiem pieejamības standartiem. No 184 pakalpojumiem 63 nebija pieejami personām ar invaliditāti, 85 bija daļēji pieejami un pilnībā pieejami bija tikai 30 pakalpojumi. Viens no cēloņiem – ēkas apsaimniekotājs (piem., Valsts nekustamie īpašumi) nosaka, cik lielā mērā var tikt izmainīts ēkas funkcionālais plānojums, vai risināti pieejamības jautājumi, cits – pamatā valsts pārvaldes iestādes ir izvietotas vecajās ēkās, savukārt, lai ēku padarītu pilnībā pieejamu personām ar invaliditāti, nepieciešami ilgtermiņa ieguldījumi infrastruktūrā. Ierobežota pieejamība klientiem ar invaliditāti ietekmē šīs grupas iespējas saņemt pakalpojumu. Atsevišķos auditos vairākām iestādēm, lai nodrošinātu vienādas attieksmes principa ievērošanu, ieteikts izvērtēt iespēju pielāgot tīmekļa vietnes (satura pielāgojamība asistīvām tehnoloģijām, satura pieejamība vieglajā valodā) personām ar invaliditāti. Liela daļa audita ieteikumu sniegti VP pakalpojumu sniegšanas jomā, tostarp īpaši akcentējot personu ar invaliditāti vajadzības pēc drošas un fiziskas piekļuves (piemēram, kontrastējoši apzīmējumi, bezšķēršļu pieeja, norādes), ņemot vērā saprātīga pielāgojuma principu, VP pakalpojumu saņemšanas vietai klientu apkalpošanas telpās, kā arī, nodrošinot personām ar invaliditāti autostāvvietas.

Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons" (turpmāk – "Apeirons") ir uzkrāta ilgstoša pieredze vides pieejamības jautājumos. 2016. gadā "Apeirons" ziņoja, ka apmēram 80% jaunu un atjaunotu ēku nebija pieejamas personām ar invaliditāti, un tikai 2% no visām ēkām bija pilnībā pieejamas. "Apeirons" vairāku gadu garumā veic apsekojumus visā Latvijā, lai sekotu līdzi tam, cik un kādas vietas ir pieejamas personām ar invaliditāti un vecākiem ar bērnu ratiem. Apsekojot 40 000 vides objektu, "Apeirons" secinājis, ka dažkārt viens no galvenajiem iemesliem ēku un vides nepieejamībai ir nevis finansiālu līdzekļu trūkums, bet vides pieejamības kritēriju nezināšana un izpratnes trūkums par tiem. "Apeirons" kritizēja valsts iestāžu atbildīgās iestādes par noteikumu attiecībā uz sabiedrisko ēku un vietu pieejamību nerealizēšanu dzīvē²³.

LM rīcībā nav pieejama apkopota informācija par dzīvojamo daudzdzīvokļu māju un mazstāvu ēku pieejamību. Esošais regulējums²⁴ attiecībā uz dzīvojamo fondu projektu attīstītājiem nepieprasa ievērot pieejamības prasības vai ievērot tās tikai atsevišķos gadījumos. Atbilstoši LBN 211-15 90. punktā noteiktajam, vides pieejamības prasības piemēro, ja daudzdzīvokļu ēkā paredzēti dzīvokļi ģimenēm, kurās ir personas ar kustību traucējumiem. Liftu paredz, ja dzīvokli, kurā ir nodrošināta vides pieejamība, projektē augstāk par pirmo stāvu.

Ņemot vērā to, ka cilvēka veselības stāvoklis var strauji mainīties un invaliditāte var iestāties dzīves gaitā, kā arī demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrības novecošanos, šis apstāklis nākotnē var radīt situāciju, ka personai būs nepieciešama valsts vai pašvaldības sociālā aprūpe tikai tāpēc, ka vide nav pieejama un nav piemērota patstāvīgai dzīvei. ILNP tika aktualizēta arī autostāvvietu personām ar invaliditāti neesamība pie daudzdzīvokļu dzīvojamiem namiem.

Savukārt attiecībā uz augstāko izglītību tiesībsarga pētījumā²⁵ norādīts, ka 10 personas no 12 personām ar invaliditāti ir saskārušās ar šķēršļiem, kas ir saistīti ar augstskolas fiziskās un informatīvās vides, kā arī bibliotēku nepieejamību. Divas personas ar invaliditāti norādīja, ka invaliditāte ir bijusi par pamatu atteikumam studijām augstskolā. Visvairāk ar atteikumu saskārās personas ar kustību traucējumiem, tātad var secināt, ka augstskolās nav bijusi nodrošināta vides pieejamība. Lai gan atteikumu skaits nav liels, tam ir jāpievērš uzmanība, jo jebkurš atteikums ietekmē personu ar invaliditāti tiesības iegūt viņiem piemērotu, izvēlētu un pieejamu izglītību. Līdz ar to katram atteikumam jābūt objektīvi pamatotam, vienlaikus paredzot pasākumus, kas nākotnē šādas situācijas izkaustu.

Līdzīga situācija ir bērnu un jauniešu centros, kultūras namos²⁶, kur daudzos gadījumos telpas nav pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tie nevar piekļūt skatuvei un nav ierīkotas arī atbilstošas tualetes cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Tiesībsarga veiktajā aptaujā par Konvencijas monitoringu 2014. gadā²⁷ tika konstatēts, ka Latvijā no publiskajām ēkām vispieejamākās ir šādas ēkas: personām ar kustību traucējumiem pilnīgi pieejami pašvaldību sporta objekti – 41%; personām ar redzes traucējumiem pilnīgi pieejami teātri, kultūras nami un kinoteātri – 13%; personām ar dzirdes traucējumiem pilnīgi pieejami muzeji – 29%. Savukārt monitoringa jautājumā "Publisko ēku īpatsvars (procentos), kuras pilnībā, daļēji vai nav pieejamas personām ar invaliditāti"²⁸ tika izdalītas trīs invaliditātes apakšgrupas (kustību traucējumi, redzes traucējumi, dzirdes traucējumi). Visaugstākais pilnīgi pieejamo ēku īpatsvars personām ar kustību un redzes traucējumiem ir pašvaldību ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, proti, pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem – 56% institūciju; ar redzes traucējumiem – 24% institūciju. Savukārt personām ar dzirdes traucējumiem – pašvaldību ārstniecības un veselības aprūpes iestādes (33%). Vienlaikus tiesībsargs norāda, ka pašvaldību sniegtā informācija attiecībā uz pieejamību ne vienmēr ir bijusi precīza un pašvaldības pieejamības gradāciju interpretējušas dažādi, kas apgrūtina datu salīdzināmību.

2016. gadā tiesībsargs ierosināja pārbaudes lietu par vides pieejamību un ieslodzījuma apstākļu nodrošinājumu Rīgas Centrālcietumā personai, kura pārvietojas riteņkrēslā. Lai pārbaudītu iesniegumā minēto informāciju un noskaidrotu pašas ieslodzītās personas viedokli, Tiesībsarga biroja darbinieki divas reizes apmeklēja šo ieslodzījuma vietu. Vienā no vizītēm tika pieaicināts ārsts. Pamatojoties uz iegūto informāciju, tiesībsargs secināja: lai gan ieslodzītās personas veselības stāvoklis nebija tik smags, lai tā nevarētu atrasties ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā, tomēr konkrētajā situācijā tās ievietošana telpās, kuras nav atbilstošas vispārpieņemtajiem cilvēktiesību standartiem, nav savienojama ar cilvēka cieņu. Proti, atzinumā tiesībsargs secināja, ka dušas un tualetes telpas ieslodzītajai personai nav pieejamas bez citu ieslodzīto personu palīdzības un nav tehniski pielāgotas personai ar invaliditāti. Ikdienā ieslodzītajai personai bija jāpaļaujas uz citu ieslodzīto palīdzību²⁹.

CVK veiktais pētījums par vēlēšanu pieejamību³⁰ liecina par nepietiekamu pieejamību politisko tiesību nodrošināšanai personām ar invaliditāti. Pētījuma dati parāda, ka 2016. gadā tikai 65% vēlēšanu iecirkņu bija nodrošināta vides pieejamība personām ar pārvietošanās ierobežojumiem, kas ir salīdzinoši labāks rezultāts nekā 2014. gadā, kad pieejami bija tikai 56% vēlēšanu iecirkņu. Pētījumā sniegtā informācija liecina, ka ir ēkas, kur iecirkņu pieejamības jautājumi tiek risināti, piemēram, iekārtojot iecirkni pirmajā stāvā, vai uz vēlēšanu laiku ēkā uzliekot uzbrauktuvi. Tomēr ar vēlēšanu pieejamību jāsaprot ne tikai vēlēšanu iecirkņa pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet arī pieejamība cilvēkiem ar redzes, dzirdes un psihosociāliem traucējumiem.

Tiesībsarga ziņojumā³¹ (turpmāk – ziņojums) norādīts, ka 2016. gadā ir izskatītas vairākas lietas par vides pieejamības prasību nenodrošināšanu personām ar invaliditāti. Piemēram, VAS "Latvijas Valsts ceļi" veiktā gājēju pārejas ierīkošana uz A6 šosejas Skrīveru novadā – sākotnējā gājēju pārejas izbūves projekta risinājumā gājēju ceļš līdz gājēju pārejai bija pārāk stāvs, kas nenodrošināja pietiekami ērtu un drošu piekļūšanu autoceļam, bet pēc saņemtās sūdzības VAS "Latvijas Valsts ceļi" uzstādīja margas, pie kurām personas varētu pieturēties, lai, nezaudējot kontroli, varētu nokļūt līdz gājēju pārejai. Tāpat tiek ziņots, ka persona ar riteņkrēslu nevarēja iekļūt Datu valsts inspekcijas ēkā. Tiesībsargs norādīja, ka publisku pakalpojumu sniegšanā ir jānodrošina diskriminācijas aizlieguma principa ievērošana un personām ar invaliditāti nedrīkst būt liegta iespēja piekļūt valsts institūciju sniegtiem pakalpojumiem.

Ievērojami labāka ir situācija attiecībā uz pieejamības nodrošināšanu satiksmes jomā – aviācijā, jūras satiksmes un dzelzceļa transportā, kā arī IKT jomā, jo šīs jomas ir pakļautas starptautiskiem lēmumiem, regulām un direktīvām, kur tiek noteiktas arī prasības un to ieviešanas termiņi attiecībā uz pieejamību personām ar invaliditāti. Piemēram, saskaņā ar SM sniegto informāciju VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" (turpmāk – lidosta) nodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) NR. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesības ceļot ar gaisa transportu (turpmāk – Regula 1107/2006), kurā iekļautas prasības, kuras būtu attiecināmas uz gaisa transporta pieejamību. Lidostā pabeigta jaunā termināla celtniecības plāna realizācija, kas veidots saskaņā ar vides pieejamības prasībām, lai pasažieriem ar ierobežotām kustībām tas būtu ērts un pieejams. Termināla krēsli ir iegādāti saskaņā ar universāla dizaina mēbeļu prasībām, kas paredz speciāli paaugstinātas sēdvietas cilvēkiem ar ierobežotām kustībām. Atbilstoši termināļa evakuācijas plānam, pie visām kāpnēm izvietoti evakuācijas krēsli (EVAC chair), kas, evakuācijas gadījumā, nodrošina pasažierus ar pārvietošanās ierobežojumiem nogādāšanu drošā teritorijā. Jaunā termināla kāpņu margas ir marķētas ar uzrakstiem Braila rakstā ar norādi par atrašanos konkrētā stāvā un nodrošināti iekāpšanas krēsli, kas palīdz nodrošināt tehnoloģiski atbilstošu pasažiera pārvietošanu gaisa kuģī. Ir iegādātas divas elektromašīnas, kas uzlabo pakalpojuma servisu un paātrina pasažieru nogādāšanu uz izlidošanas sektoriem. Atbilstoši pasažieru ar pārvietošanās ierobežojumiem pieaugumam, 2018. gadā iegādāts vēl viens īpaši aprīkots mikroautobuss šādu pasažieru apkalpošanai lidostā. Notiek esošā termināļa pieejamības uzlabošana, kā piemērām, ir nomarķētas kāpnes, pazeminātas ietves, izveidotas pasažieriem ar invaliditāti paredzētas autostāvvietas, ir uzstādītas papildus sēdvietas uzgaidāmajās vietās, mainītas un uzstādītas  nepieciešamā platuma durvis, tranzīta pasažieru apkalpošanas centrā ir izbūvēta pasažieriem riteņkrēslos paredzēta apkalpošanas vieta, noņemti traucējoši sliekšņi, uzlabotas un atbilstoši prasībām aprīkotas labierīcības un citi lidostas infrastruktūras objekti. Lidostas mājās lapas sadaļā, kas paredzētā personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir izvietota informācija, lai tā būtu viegli uztverama visiem pasažieriem. Šogad tiks papildināta ar īsfilmu par bērniem ar autismu, ar prasībām un padomiem, kas ir jāievēro, lai veiksmīgi ceļotu ar gaisa satiksmi. 2017. gadā lidosta "Rīga" tika atzīta par "Labākās prakses lidostu" (Best Practice Airport on PRM issues).

Vides un pakalpojumu pieejamība ir viens no dienas kārtības jautājumiem LM organizētajās ILNP sēdēs. ILNP sastāvā darbojas pieci nozaru ministri – labklājības, ekonomikas, veselības, vides aizsardzības un reģionālās attīstības un izglītības ministri, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis, tiesībsargs, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētājs, Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktors, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, kā arī pārstāvji no sabiedriskajām organizācijām³². ILNP sēdēs personu ar invaliditāti intereses pārstāvošo organizāciju pārstāvji regulāri norāda uz vides un pakalpojumu pieejamības problēmas aktualitāti.

Kopš 1995. gada informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) ir veicinājušas produktivitātes pieaugumu un izaugsmi ES. IKT koncepcija ietver plaša spektra tehnoloģijas, sākot no informācijas tehnoloģijām (IT), telekomunikācijām, apraides līdzekļiem, visu veidu audio un video materiālu apstrādes un pārraides un līdz pat tīklā veiktām kontroles un uzraudzības funkcijām. Tā kā arvien vairāk ikdienas darbību tiek veikts tiešsaistē – no pieteikšanās darbā līdz nodokļu nomaksai vai biļešu iegādei – interneta lietošana ir kļuvusi par daļu no ikdienas. Saskaņā ar CSP datiem 2017. gada interneta pieslēgums bija 79% Latvijas mājsaimniecību. Rīgas reģionā 84% mājsaimniecību bija interneta pieslēgums, bet pārējos Latvijas reģionos – vidēji 79% mājsaimniecību. Visvairāk internets ir pieejams lielāko Latvijas pilsētu mājsaimniecībās (81%), bet lauku teritorijās – 73% mājsaimniecībās. Visbiežāk minētais iemesls (10%), kāpēc mājsaimniecībās nav pieejams internets, ir vienkāršs: nav vajadzīgs (jo nešķiet lietderīgs, interesants vai tml). Otrs biežāk minētais (7%) – trūkst iemaņu. Kā trešo visbiežāk iedzīvotāji nosauc pārāk lielās izmaksas, kas saistītas ar iekārtām un interneta lietošanu (5,9%), ceturtais iemesls ar 3,9% ir pārāk lielas piekļuves izmaksas (tālrunis, DSL abonēšanas maksa u.c.)

Lai risinātu dažādas šīs jomas problēmas, tostarp pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti, EK, pamatojoties uz iespēju analīzi, ierosināja nodrošināt, lai līdz 2015. gadam tīmekļa vietnes, kas nodrošina sabiedriskus pakalpojumus, ir pieejamas visiem pilsoņiem, arī gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Lai noskaidrotu, kāda ir faktiskā situācija banku sektorā vides pieejamībai personām ar ilgstošiem fiziskiem, garīgiem, intelektuāliem vai maņu traucējumiem, tiesībsargs 2012. gadā vērsās pie 26 bankām³³ ar lūgumu sniegt informāciju, vai bankas filiāļu klientu apkalpošanas zāles ir pieejamas personām riteņkrēslos, personām ar redzes, dzirdes traucējumiem un vai personām ar invaliditāti ir īpaša, viņu vajadzībām atbilstoša apkalpošana. Tāpat tika lūgts sniegt informāciju, cik bankomātu Latvijā izvietots un cik no tiem sasniedzami personām riteņkrēslos. Aptaujā konstatēts, ka lielākā daļa banku telpu ir pieejamas klientiem ar kustību traucējumiem. Bankas darbinieki apkalpo personas ar invaliditāti atbilstoši viņu vajadzībām, tiecoties rast klientiem piemērotu individuālu apkalpošanas risinājumu.

Latvijā nav veikta izpēte par banku tiešsaistes pakalpojumu pieejamību, tomēr NVO sniegtā informācija liecina, ka šos pakalpojumus visgrūtāk izmantot neredzīgiem cilvēkiem. Viņiem visbiežāk ir jāizmanto banku fiziska apmeklēšana, lai veiktu maksājumus, ziedojumus, pārvaldītu savu bankas informāciju un veiktu citas darbības, viņi nevar izmantot banku tiešsaistes pakalpojumus. Banku informācija un materiāli nav pietiekami nodrošināti pieejamā formātā neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem. Tādēļ visiem dokumentiem, kas tiek sniegti drukātā veidā, programmatūras sistēmā un / vai digitālajā datu nesējā, jābūt pieejamiem neredzīgām personām vai cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Latvijā lielākā daļa bankomātu (vismaz iekštelpās) ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem, taču nav informācijas, cik bankomāti ir pieejami un izmantojami ar runas palīdzību neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem. Piemēram, bankā AS "Swedbank" ir uzsākta dažādu samērīgu tehnoloģisko risinājumu izstrāde: tiek veidota programma bankomātos, lai tie būtu pieejami personām ar redzes traucējumiem, kā arī tiek gatavoti materiāli Braila rakstā.

Izskatīšanā esošā EK priekšlikumā Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas ir iecerēts noteikt visa ES vienotas prasības attiecībā uz to preču un pakalpojumu pieejamību, kuriem pieejamības elementi ir vajadzīgi visvairāk un jomas, kurās pastāv, vai potenciāli varētu rasties vislielākā tirgus sadrumstalotība. Starp direktīvas priekšlikumā minētajām prioritātēm nosaukta arī virkne ar IKT saistītu lietu – datori un operētājsistēmas, ciparu televīzijas pakalpojumi un iekārtas, telefonijas pakalpojumi un saistītās galiekārtas, banku pakalpojumi u.c.³⁴.

Direktīvas priekšlikuma ietekmes novērtējumā minēts, ka virzība uz ES 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību minēto izaicinājumu pārvarēšana un virzība uz Stratēģija "Eiropa 2020" nospraustajiem mērķiem ir iespējama, ja vienlaikus tiek veiktas darbības cilvēku ar invaliditāti līdzdalības sabiedrībā veicināšanai. Tas nozīmē arī mobilitātes (t.sk. ceļošana), ikdienas aktivitāšu veikšanu (bankas darījumi un iepirkšanās), piekļuve interneta informācijai (datori un televīzija) un komunikācijām, nodarbinātībai, kas kopā veicina nabadzības riska novēršanu³⁵.

Lai risinātu vides un informācijas pieejamības jautājumus, atbilstoši MK 2013. gada 22. novembra rīkojuma Nr. 564 "Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam" 4. punktam, LM Pamatnostādņu īstenošanas plānā 2015.–2017. gadam iekļāva uzdevumu "Vides pieejamības plāna un vides pieejamības standarta publiskajām un dzīvojamām ēkām izstrāde", kas ir viens no personu ar invaliditāti tiesību realizāciju veicinošiem pasākumiem. 2018. gada maijā LM izstrādāja un publicēja tīmekļvietnē Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai ³⁶.

Vides un informācijas pieejamība un personu ar invaliditāti tiesību ievērošana ir izvirzīta arī kā viens no ES fondu finansējuma saņemšanas nosacījumiem. Latvijā aktīvi pasākumi pieejamas vides veidošanai uzsākti samērā nesen, sākot ar ERAF un KF ieguldījumu apguvi 2007.–2013. gada ES fondu plānošanas periodā, uzsverot šo jautājumu kā īpaši nozīmīgu Konvencijas īstenošanā.

2011.–2013. gadā LM veikto apsekojumu ERAF un KF līdzfinansēto projektu īstenošanas vietās (turpmāk – LM apsekojums) rezultāti liecina, ka no visiem apsekotajiem objektiem tikai 60% varēja atzīt par pieejamiem personām ar redzes, dzirdes, kustību un psihosociāliem traucējumiem. Atsevišķos projektos netika ievērotas būvnormatīvu prasības attiecībā uz vides pieejamību vai arī infrastruktūras attīstības projektā jau sākotnēji nebija ieplānotas nekādas darbības vides pieejamības nodrošināšanai. Attiecībā uz vides pieejamības nepilnībām eksperti visbiežāk norādīja uz atbildīgo būvniecības speciālistu izpratnes un zināšanu trūkumu.

Attiecībā uz izglītības un zinātnes nozarē īstenotajiem projektiem, LM apsekojums ļauj secināt, ka 46% izglītības iestādēs tika īstenotas specifiskas darbības vides un informācijas pielāgošanai personām ar funkcionāliem traucējumiem. 23% izglītības jomas projektos galvenokārt tika īstenoti vides pieejamības nodrošināšanas pasākumi tikai personām ar kustību traucējumiem, un tikai 8% projektu tika nodrošinātas specifiskas darbības vides pieejamības nodrošināšanai visām personu ar funkcionāliem traucējumiem grupām.

LM apsekojuma rezultāti parāda, ka ievērojami labāka situācija bija veselības nozares infrastruktūras attīstības projektos, kur 75% veselības aprūpes iestādēs tika īstenotas specifiskas darbības vides un informācijas pielāgošanai personām ar invaliditāti un 13% gadījumos tika ieviesti arī inovatīvi risinājumi, padarot slimnīcas un ambulatorās veselības aprūpes iestādes pieejamas visām personu ar funkcionāliem traucējumiem grupām, vecākiem ar bērnu ratiņiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Kultūras nozares, kā arī tūrisma nozares infrastruktūras attīstības projektos 64% no apsekotajiem objektiem bija nodrošināta vides pieejamība vismaz trijiem funkcionālo traucējumu veidiem (redze, dzirde, kustības), savukārt 5% no visiem objektiem bija atzīmēti kā labās prakses piemēri, kur vides un informācijas pielāgojumu veidi sniedzās pāri Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

Secinot par pieejamības situāciju kopumā, iemesli, kas negatīvi ietekmējuši situāciju pieejamības jomā, visbiežāk ir pasūtītāju, projektētāju un būvniecības personāla nepietiekama motivācija, izpratne un zināšanas minētajā jomā. Ņemot vērā to, ka šobrīd valstī galvenās identificētās problēmas ir saistītas ar vides pieejamības normu ievērošanu un to pielietošanu praksē, ir jāpilnveido augstskolu mācību programmas arhitektiem un būvinženieriem, lai savā ikdienas darbā ikviens speciālists, kas strādā projektēšanā, būvlaukumā vai būvvaldē pievērstu uzmanību vides pieejamības jautājumiem.

Loģiski izdarot secinājumus, var apgalvot, ka personām ar invaliditāti ir ierobežotas iespējas dzīvot neatkarīgi un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Prognozējot ilgtermiņā, tas var nozīmēt arī lielāku nepieciešamību pēc valsts vai pašvaldības sociālā aprūpes tikai tāpēc, ka vide nav pieejama un nav piemērota patstāvīgai dzīvei.

Identificētās problēmas pieejamības jomā:

– nepilnīgi nodrošināta pieejamība ēkām, būvēm, informācijai un transportam;

– risinot pieejamības jautājumus, netiek ievērots universālā dizaina princips;

– augstskolu mācību programmās arhitektiem un būvinženieriem, kā arī profesionālo studiju programmas būvniecības, tūrisma, u.c. pakalpojumu jomās nav atsevišķi izdalīta universālā dizaina tēma;

– pasūtītāju, projektētāju un būvniecības personāla nepietiekama kvalifikācija pieejamības jomā;

– vides pieejamības normu neievērošana un nepielietošana praksē vai nepareiza pielietošana;

– vides pieejamības kritēriju nezināšana un izpratnes trūkums par tiem, kas ir būtisks iemesls ēku un vides nepieejamībai;

– publisku pakalpojumu sniegšanā netiek ņemts vērā atšķirīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma princips, kas var liegt iespēju piekļūt valsts institūciju sniegtiem pakalpojumiem;

– netiek veikta visaptveroša situācijas analīze par sabiedrībai sniegto publisko pakalpojumu pieejamību Latvijā;

– invaliditāte ir bijusi par pamatu atteikumam personām ar invaliditāti iegūt augstāko izglītību;

– trūkst viegli lasāmu formātu un papildinošu un alternatīvu saziņas veidu;

– valsts un pašvaldību institūcijas nerealizē noteikumus attiecībā uz sabiedrisko ēku un vietu pieejamību.

2. ANO Personu ar invaliditāti komitejas rekomendācijas

Komiteja rekomendācijās Latvijai³⁷ attiecībā uz Konvencijas 9. panta Pieejamība īstenošanu norāda, ka dalībvalstis var nodrošināt, ka pieejamība tiek panākta pakāpeniski, kā arī izmantojot starptautisko sadarbību. Analīzi, lai identificētu šķēršļus pieejamībai un šķēršļus, kas jālikvidē, var veikt efektīvi, īstermiņā un vidējā termiņā. Šķēršļi ir jālikvidē pastāvīgi un sistemātiski, pakāpeniski un vienmērīgi. Vienlaikus Komiteja aicina valsti pieņemt, publiskot un uzraudzīt pieejamības standartus un veikt visaptverošu tiesību aktu pārskatīšanu attiecībā uz pieejamību, tostarp informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pieejamību, lai identificētu, uzraudzītu un novērstu trūkumus tiesību aktos un to īstenošanā ³⁸.

Komiteja rekomendē Latvijai sadarbībā ar personas ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām pieņemt visaptverošu pieejamības rīcības plānu, kur iekļauts laika grafiks, sasniedzamie rādītāji, pārraudzības un novērtēšanas kritēriji, lai efektīvi ieviestu universālā dizaina principus fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikācijas līdzekļu pieejamībai, tostarp ietverot sankcijas neatbilstību gadījumā.

Komitejas rekomendācijās ir teikts, ka ir nepieciešams integrēt saprātīga pielāgojuma un universālā dizaina jēdzienus attiecīgajos nacionālajos un pašvaldību normatīvajos aktos, politikās un noteikumos un nodrošināt to efektīvu ieviešanu, veicot pārraudzību. Vienlaikus Komiteja aicina vērst uzmanību uz Komitejas Vispārējo komentāru Nr. 2 par pieejamību (2014) un sasaisti starp Konvencijas 9. pantu "Pieejamība" un ilgtspējīgas attīstības mērķiem:

– līdz 2030. gadam nodrošināt visiem piekļuvi drošām, cenas ziņā izdevīgām, pieejamām un ilgtspējīgām transporta sistēmām, uzlabot ceļu satiksmes drošību, jo īpaši paplašinot sabiedrisko transportu, īpašu uzmanību pievēršot vismazāk aizsargāto iedzīvotāju, sieviešu, bērnu, cilvēku ar invaliditāti un vecu cilvēku vajadzībām;

– līdz 2030. gadam nodrošināt drošu, iekļaujošu un pieejamu zaļo un sabiedrisko zonu vispārēju pieejamību, jo īpaši sievietēm un bērniem, veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti;

– tiesību aktos jāiekļauj un jābalstās uz universālā dizaina principu, jo tā ir Konvencijas prasība. Universālā dizaina principa ieviešanai vajadzētu paredzēt obligāto pieejamības standartu un sankciju piemērošanu, tostarp naudas sodu tiem, kas nespēj šos principus piemērot.

Komiteja rekomendē, konsultējoties un sadarbojoties ar personu ar invaliditāti pārstāvošajām NVO, nodrošināt apmācības par personu ar invaliditāti nediskrimināciju un pienākumiem attiecībā uz pieejamības un saprātīga pielāgojuma nodrošināšanu publiskajā un privātajā jomā strādājošajiem, īpaši juridisko profesiju pārstāvjiem un tieslietu nozarē, tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, ierēdņiem, darba devējiem, VDI, NVA, izglītības un veselības jomu speciālistiem un pašām personām ar invaliditāti.

Lai veicinātu sabiedrības izpratni par pieejamības jautājumiem un veicinātu pozitīvu attieksmi pret personām ar invaliditāti, Komiteja iesaka īstenot visaptverošu sabiedrības informēšanas kampaņu par pieejamību un veicināt universālā dizaina izpratni.

3. Plāna ietvaros īstenojamie pasākumi

2. tabula

4. Ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetu

Lielākā daļa plāna pasākumu tiks īstenoti institūcijām piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Tomēr atsevišķu plāna pasākumu īstenošanai būs nepieciešams papildu finansējums. Turpinājumā ir aprakstīti potenciālie un esošie finansējuma avoti plāna 3. sadaļas 2. tabulā aprakstītajiem pasākumiem (turpmāk – plāna pasākumi).

Plāna 1. pasākuma (1.2. apakšpunkts) īstenošanai paredzēts piesaistīt starptautisko programmu finansējumu, proti, tiks sagatavots projekta pieteikums ZMPBL līdzfinansējumam Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmā "Valsts administrācija", kura līdzfinansē līdz 60% no projekta izdevumiem. Savukārt 40% līdzfinansē valsts budžets, un, paredzēts, ka katra institūcija esošā finansējuma ietvaros nodrošinās nepieciešamo līdzfinansējumu projektā iesaistītā darbinieka dalībai projektā.

Plāna 2., 3. pasākuma 3.2. apakšpunkts 4. un 7. pasākuma 7.1. apakšpunkts tiks īstenoti Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.1.specifiskā atbalsta mērķa "Paaugstināt sociālo dienestu darba efektivitāti un darbinieku profesionalitāti darbam ar riska situācijā esošām personām" 9.2.1.2. pasākuma "Iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumi un monitorings" projekta "Iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumi un monitorings" (Nr. 9.2.1.2./15/I/001) esošā finansējuma un darbību ietvaros, veicot atbilstošus grozījumus 2015. gada 7. jūlija MK noteikumos Nr. 386 Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.1. specifiskā atbalsta mērķa "Paaugstināt sociālo dienestu darba efektivitāti un darbinieku profesionalitāti darbam ar riska situācijā esošām personām" 9.2.1.2. pasākuma "Iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumi un monitorings" īstenošanas noteikumi" (provizoriski tiks virzīti 2019. gada 1. ceturksnī), projekta kopējais finansējums 1079297 euro, pārdalot finansējumu no DP "Izaugsme un nodarbinātība" 9.1.4. SAM "Palielināt diskriminācijas riskiem pakļauto personu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū" 9.1.4.4. pasākuma "Dažādību veicināšana (diskriminācijas novēršana)" ESF projekta Nr. 9.1.4.4/16/I/001 "Dažādības veicināšana" pēc atbilstošu 09.02.2016. MK noteikumu Nr. 102 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.1.4. specifiskā atbalsta mērķa "Palielināt diskriminācijas riskiem pakļauto personu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū" 9.1.4.4. pasākuma "Dažādību veicināšana (diskriminācijas novēršana)" īstenošanas noteikumi" grozījumu apstiprināšanas (provizoriski tiks virzīti 2019. gada 1. ceturksnī). Projekta kopējais finansējums 6 813 045 euro.

7. pasākuma 7.3. apakšpunkts tiks finansēts DP "Izaugsme un nodarbinātība" 9.1.4. SAM "Palielināt diskriminācijas riskiem pakļauto personu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū" 9.1.4.4. pasākuma "Dažādību veicināšana (diskriminācijas novēršana)" SIF ESF projekta Nr. 9.1.4.4/16/I/001 "Dažādības veicināšana" projekta esošā finansējuma un projekta darbību ietvaros, atsevišķs finansējums pasākuma īstenošanai nav izdalāms. Projekta kopējais finansējums ir 6 813 045 euro.

Plāna 7. pasākuma 7.2. un 7.4. apakšpunktā minētās darbības tiks īstenots DP "Izaugsme un nodarbinātība" TP 10.1.2.SAM "Paaugstināt informētību par Kohēzijas politikas fondiem, sniedzot atbalstu informācijas un komunikācijas pasākumiem" LM ESF TP projekta Nr. 10.1.2.0/18/TP/007 "Tehniskā palīdzība sabiedrības informēšanai labklājības jomā (2. kārta)" esošā finansējuma un darbību ietvaros, atsevišķs finansējums pasākuma īstenošanai nav izdalāms. Projekta kopējais finansējums ir 1 000 206 euro.

Plāna 5. pasākums, 9. pasākuma 9.2. apakšpunkts, 10. pasākuma 10.1. apakšpunkts, 11. pasākums, 18. pasākuma 18.1. apakšpunktā minētās darbības tiks īstenotas DP "Izaugsme un nodarbinātība" TP 10.1.3. SAM "Atbalstīt un uzlabot Kohēzijas politikas fondu ieviešanu, uzraudzību, kontroli, revīziju, horizontālās politikas principu koordinēšanu un pilnveidot e-kohēziju", LM ESF TP projekta Nr. 10.1.3.0/18/TP/010 "Horizontālā principa "Vienlīdzīgas iespējas" koordinēšanas funkciju nodrošināšana Labklājības ministrijā (2. kārta)" esošā finansējuma un darbību ietvaros, atsevišķs finansējums pasākuma īstenošanai nav izdalāms. Projekta kopējais finansējums 101 400 euro.

Plāna 12. pasākuma īstenošanai ir nepieciešams papildu ES fondu tehniskās palīdzības finansējums. Jautājumu par tā piešķiršanu LM TP ESF projektam 10.1.3.0/18/TP/010 "Horizontālā principa "Vienlīdzīgas iespējas" koordinēšanas funkciju nodrošināšana Labklājības ministrijā (2. kārta)", LM lūgs izskatīt pie finansējuma pārdales ES fondu TP 2. kārtai (indikatīvi 2019. gada 2. pusgads, kad būs noslēgusies TP 1. kārtas 10.1.2., 11.1.1., un 12.1.1. SAM īstenošana – noslēguma maksājumu pieprasījumu apstrāde un apstiprināšana), atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 562⁵⁴ anotācijā noteiktajam. Minētais finansējums plāna 3. tabulā ir atzīmēts ar vienas zvaigznītes atsauci (*).

Plāna 13. un 17. pasākums, ja to ietvaros tiks īstenotas tādas darbības, kas netiek finansētas no ES finanšu instrumentiem, radīs ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetiem. Finansējuma apjomu plāna izstrādes brīdī nav iespējams noteikt, jo tas tiks aprēķināts plāna 3. pasākuma ietvaros. Šie pasākumi var tikt īstenoti arī katras iestādes rīcībā esošo valsts budžeta līdzekļu ietvaros vai šim mērķim piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Labklājības ministrija pēc plāna 3.pasākuma īstenošanas 2020. gada 1. pusgadā iesniegs MK informatīvo ziņojumu par veicamajiem pasākumiem vides pieejamības uzlabošanai un nepieciešamo papildu finansējumu plāna 13. un 17. pasākumu īstenošanai. Budžeta programmas (apakšprogrammas) kods un nosaukums tiks precizēts minētā informatīvā ziņojuma ietvaros. Šis finansējums plāna 3. tabulā ir atzīmēts ar divu zvaigznīšu atsauci (**).

Vienlaikus jāatzīmē, ka plāna 13. un 17. pasākuma īstenošanai ir iespējams piesaistīt arī ES finanšu instrumentus, tādējādi mazinot valsts budžetam uzlikto finanšu slogu, piemēram, ERAF, KF, EFZF, ELFKA, Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programma, Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programma, Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programma, INTERREG Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programma, INTERREG EUROPE programma visai Eiropas Savienības teritorijai, ESPON 2020 programma (Eiropas telpiskās plānošanas un teritoriālās kohēzijas novērojumu tīkls), pašvaldību atbalsta programmas, Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta atbalsta programmas: Latvijas – Lietuvas – Baltkrievijas pārrobežu sadarbības, Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības programma 2014.–2020. gadam, Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas finanšu instruments 2014.–2021. gada plānošanas periodam, Emisijas kvotu izsolīšanas instruments (EKII), Latvijas – Šveices sadarbības programma, Nordplus, kā arī pašvaldību atbalsta programmas, piemēram, Atbalsts ēku siltināšanai, Atbalsts kultūras pieminekļu saglabāšanai, Atbalsts daudzstāvu daudzdzīvokļu mājām piesaistīto zemesgabalu labiekārtošanai, pašvaldību rīkotie projektu konkursi u.c.

Plāna 19. pasākuma īstenošanai ir iespējams piesaistīt VAS Starptautiskā lidosta "Rīga" finansējumu (19.1. apakšpunkts) un sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Aviasabiedrība "Liepāja"".

Ņemot vērā iepriekš minēto, plāna 3. tabulā ir norādīti tikai tie plāna pasākumi, kuru īstenošanai ir nepieciešams papildu finansējums.

3.tabula

Kopsavilkums par plāna pasākumu īstenošanai nepieciešamo valsts un pašvaldību budžeta finansējumu

Labklājības ministra vietā –
 veselības ministre I. Viņķele

1. pielikums
Plānam pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam

Starptautiskā prakse pieejamas vides veidošanā

Eiropā liela mēroga vides pielāgošanas darbi sākās 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, pēc tam, kad 1981. gads tika pasludināts par Personu ar invaliditāti gadu un 1982. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Pasaules rīcības programmu attiecībā uz personām ar invaliditāti.

Piemēram, Barselonā darbojas Pašvaldības Personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām institūts. Tas tiek pārvaldīts pēc paritātes principa, līdzdarbojoties varas pārstāvjiem un personu ar invaliditāti nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Institūtam ir neatkarīgi komisāri katrā pilsētas departamentā. Konkrētam komisāram (nevis institūcijai) viņa uzraudzības zonā ir veto tiesības attiecībā uz jebkuru departamenta vai privāto projektu, kas neatbilst pieejamības prasībām vai var radīt problēmas personām ar invaliditāti.

Berlīnē vairāk nekā 25 gadus darbojas Berlīnes Pilsētas Senāta attīstības departamenta Bezbarjeru celtniecības koordinācijas birojs apmēram ar līdzīgām pilnvarām kā Barselonā. Birojs organizē vairāku darba grupu darbu pilsētas saimniecības jomā, kurās ietilpst gan federālo un pašvaldību iestāžu, gan personu ar invaliditāti un uzņēmēju sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kas risina pieejamas pilsētvides veidošanas jautājumus.

Savukārt Drēzdenē, kur arī salīdzinoši vēlu (kopš 2010. gada) uzsāka plašus pieejamas vides izveides darbus, Pilsētas attīstības, būvniecības, transporta un nekustamā īpašuma departamenta ietvaros tika izveidots Pilsētas pieejamības plāna 2025+ īstenošanas projektu birojs, kas ietilpst arī Drēzdenes mēra Pieejamības plāna 2025+ īstenošanas Koordinācijas padomē.

Norvēģijas Bērnu, vienlīdzības un sociālās iekļaušanas direktorāts 2009. gadā izstrādāja valdības Koncepciju un Rīcības plānu universālā dizaina ieviešanai (2009.–2013. gadam⁵⁵ un 2015.–2019. gadam⁵⁶), kas paredz pilnīgu pāreju uz universālo dizainu līdz 2025. gadam. Rīcības plāns ir paredzēts, lai atbalstītu invaliditātes politikas īstenošanu, Būvniecības un Plānošanas likumu ieviešanu un citu jaunu tiesību aktu īstenošanu, kas attiecas uz universālo dizainu. Rīcības plāns ir paredzēts arī palīdzībai Norvēģijas valdībai pildīt saistības, ko Norvēģija uzņēmusies, ratificējot ANO Konvenciju. Koncepcija ir nozīmīgs instruments un valdības princips, kas ir galvenais risinājums visiem jaunajiem iepirkumiem, attiecībā uz ēkām, precēm un pakalpojumiem, kas ir paredzēti plašākai sabiedrībai.

Vācijā 2011. gadā Pilsētu attīstības un vides departamenta Senāts izstrādāja koncepciju "Berlīne – dizains visiem"⁵⁷. Koncepcija satur instrukciju un metodiskos materiālus, lai nodrošinātu metodisko atbalstu būvniecības plānošanas procesos ar īpašu uzsvaru uz jautājumiem: Kas dara? Ko dara? Kad dara? Tādējādi koncepcija izvērstā veidā skaidro prasības videi, kas ir pieejama visiem – gan cilvēkiem ar invaliditāti, gan cilvēkiem ar maziem bērniem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Īrijā par būvnormu ievērošanu pamatā ir atbildīgi projektētāji, attīstītāji un ēku īpašnieki, kā arī, kaut minimālā apmērā, pašvaldības, kas uzrauga attiecīgo normu izpildi. Pirms 2009. gada netika prasīti nekādi iepriekšēji apstiprinājumi vai atļaujas, izņemot prasību saņemt Ugunsdrošības sertifikātu. 2009. gadā tika ieviesta personu ar invaliditāti piekļuves sertifikācijas shēma, kas tagad liek visu būvdarbu gadījumā, izņemot dzīvojamās telpās, saņemt Personu ar invaliditāti piekļuves sertifikātu (DAC), pirms ēka tiek atvērta, aizņemta vai citādi izmantota

Citas, arī nevalstiskās brīvprātīgo apvienības, organizācijas ir publicējušas savas universālā dizaina vadlīnijas, tostarp Vietējās pārvaldes un apkalpošanas padome, Īrijas personu ar invaliditāti riteņkrēslos asociācija (www.iwa.ie), Īrijas Neredzīgo nacionālā padome (www.ncbi.ie), Īrijas Nedzirdīgo biedrība un Profesionālo terapeitu asociācija. Attiecībā uz šiem dokumentiem ir jāsaprot, ka to atbilstība valsts likumdošanai netiek pārbaudīta.

Labklājības ministra vietā –
veselības ministre I. Viņķele

2. pielikums
Plānam pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam

Plāna sasaiste ar citiem attīstības plānošanas dokumentiem, attiecīgās jomas vai nozares prioritātēm, tiesību aktiem, ES politikas dokumentiem un ES tiesību aktiem

Personu ar invaliditāti tiesību īstenošana ir komplekss pasākumu kopums, kas prasa nozaru ministriju koordinētu sadarbību, lai maksimāli uzlabotu personu ar invaliditāti dzīves kvalitāti, pakalpojumu pieejamību un atbalstu visās dzīves jomās. Plāns ir saistīts ar politikas plānošanas dokumentiem gan Eiropas līmenī, gan nacionālajā līmenī, kurus ir izstrādājusi EM, IZM, KM, LM, VARAM, SM, VM. Lai veiksmīgāk pildītu Latvijas saistības, ieviešot ANO Konvencijā noteiktos pieejamības principus, plāns risina starpsektorālus jautājumus, kā, piemēram, visu nozaru sniegto valsts pakalpojumu pieejamība, valsts un pašvaldību iestāžu pieejamība, banku pakalpojumu pieejamība un dzīvojamo ēku pieejamība, personu ar invaliditāti iespēju brīvi un viņiem saprotamā veidā iegūt informāciju u.c. Plānā iekļauti pasākumi saistībā ar vides pieejamības nodrošināšanu personām ar invaliditāti, veicinot šo cilvēku aktīvāku sociālo līdzdalību un integrēšanos sabiedrībā. Plāns ir saistīts ar šādiem galvenajiem politikas plānošanas dokumentiem un politikas plānošanas dokumentu projektiem, kā arī tiesību aktiem.

• Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija "Par cilvēku ar invaliditāti tiesībām (Latvijas Republika 2010. gada 1. martā ratificēja 2010. gada 1. martā). Konvencijas un tās fakultatīvā protokola ratifikācija apliecina valsts gatavību radīt un ievērot noteikumus, kas virzīti uz cilvēku ar invaliditāti ekonomisko, sociālo, juridisko un citu tiesību starptautisko standartu ievērošanu. Līdz ar to Konvencija ir kļuvusi par Latvijas Republikas tiesību sistēmas saistošu sastāvdaļu un ir apstiprināti arī principi, uz kuriem balstoties, jāveido valsts politika attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti.

• EP Barselonas deklarācija "Pilsēta un personas ar invaliditāti (pieņemta 1995. gada 23. martā). Eiropas tiesību aktu par pieejamību pirmsākumi ir lasāmi Eiropas Padomes Barselonas deklarācijā "Pilsēta un personas ar invaliditāti" (turpmāk – Deklarācija)⁵⁸ (1995). Deklarācijā ir teikts, Publiskām iestādēm un pakalpojumiem jābūt izveidotiem tā, lai tie būtu pieejami visiem sabiedrības dalībniekiem, kuru atšķirības ir uzskatāmas par daļu no sabiedrības daudzveidības, lielākajā tiesā gadījumu neprasot īpašus pielāgojumus personām ar invaliditāti.

• Eiropas Sociālā harta (Latvija pievienojās 2002. gada 2. martā). Eiropas Padome veica izmaiņas Eiropas Sociālajā hartā⁵⁹, kurai Latvija pievienojās 2002. gadā. Starp obligātajiem Eiropas Kopienas dalībvalstu sociālās politikas principiem ir minēta personu ar invaliditāti tiesību uz neatkarību, nediskrimināciju, sociālo integrāciju un līdzdalību sabiedriskajā dzīvē nodrošināšana.

• EP rezolūcija "Par kultūras infrastruktūras un kultūras pasākumu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti" (2003. gada 6. maijā). Tieši Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdošanā pirmo reizi tika īpaši izvirzīts jautājums par vēsturiskā, kultūras un arhitektūras mantojuma objektu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti. Sākotnēji tas pieminēts Eiropas Padomes rezolūcijā "Par kultūras infrastruktūras un kultūras pasākumu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti"⁶⁰ tika ietverta prasība ES dalībvalstīm izvērtēt un nodrošināt cilvēku ar invaliditāti fiziskās piekļuves iespēju tādām vietām kā arheoloģijas pieminekļi, muzeji, kultūras pasākumu vietas, ievērojot drošības prasības.

• EP Ministru komitejas "Rīcības plāns cilvēku ar invaliditāti tiesību un līdzdalības sabiedrībā veicināšanai: uzlabojot cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti Eiropā 2006–2015". 2006. gadā Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma "Rīcības plānu cilvēku ar invaliditāti tiesību un līdzdalības sabiedrībā veicināšanai: uzlabojot cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti Eiropā 2006–2015" (apstiprināts ES Ministru komitejā 2006. gada 5. aprīlī) (turpmāk – Rīcības plāns). Viens no Rīcības plāna mērķiem ir pakāpeniski veidot pilsētu infrastruktūru cilvēkiem ar invaliditāti, piemērojot universālā dizaina principus un izvairoties no jaunu šķēršļu veidošanas.

• EP rezolūcija "Pilnas līdzdalības panākšana ar universālā dizaina palīdzību" (2007. gads). Eiropas Padomes rezolūcija "Pilnas līdzdalības panākšana ar universālā dizaina palīdzību" (2007) aicina pieņemt Universālo dizainu kā filozofiju un stratēģiju, kas atbalsta pilnīgu personu ar invaliditāti tiesību īstenošanu un uzsver izvairīšanos no jebkāda veida jaunu šķēršļu radīšanas, lai nodrošinātu vienlīdzīgas un demokrātiskas tiesības sabiedrībā visiem cilvēkiem neatkarīgi no vecuma, spējām vai kultūras.

• Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (European Disability Strategy) 2010.–2020. gadam. Ar šo stratēģiju ES dalībvalstis apņemas veidot no šķēršļiem brīvu Eiropu, kuras galvenie uzdevumi ir uzlabot personu ar invaliditāti iespējas brīvi piekļūt videi (gan ēkām, gan transporta un sakaru jomā) un pakalpojumiem, tādejādi realizējot sevi jebkurā dzīves jomā neatkarīgi no funkcionālā traucējuma veida. 

Stratēģijas lēmumu izpildei kopš 2011. gada turpinās darbs pie Eiropas Pieejamības akta izstrādes (Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz preču un pakalpojumu pieejamības prasībām)⁶¹. Dokuments joprojām nav pieņemts gala variantā, taču tajā ir noteikti un ietverti konkrēti mērķi un nosacījumi pieejamības standartu izstrādei, ar kuru palīdzību paredzēts uzlabot preču un pakalpojumu pieejamību visās ES dalībvalstīs. Direktīvas, priekšlikums varētu sniegt būtisku ieguldījumu personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanā un esošo tiesību īstenošanā.

• EP un padomes direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (Dokuments attiecas uz EEZ): Visiem iepirkumiem, kuri paredzēti lietošanai fiziskām personām – neatkarīgi no tā, vai tie paredzēti plašākai sabiedrībai vai līgumslēdzējas iestādes personālam –, minētās tehniskās specifikācijas, izņemot pienācīgi pamatotos gadījumos, sagatavo tā, lai ņemtu vērā kritērijus par pieejamību personām ar invaliditāti vai projektēšanu visu lietotāju ērtībām. Ja ar Savienības tiesību aktu pieņem obligātas piekļuves prasības, tehniskajās specifikācijās ietver atsauci uz šādiem standartiem, ciktāl ir runa par piekļuves kritērijiem personām ar invaliditāti vai projektēšanu visu lietotāju ērtībām.

• EP un Padomes direktīva 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) nosaka minimālo pakalpojumu apjomu, kāds elektronisko sakaru pakalpojumu jomā jānodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, vajadzības gadījumā uzliekot universālā pakalpojuma (turpmāk – UP) saistības, ja attiecīgā tirgus konkurences apstākļi nespēj šos pakalpojumus nodrošināt.

• EK Regula (ES) Nr. 13 00/2014 par savstarpējās izmantojamības tehniskajām specifikācijām attiecībā uz Savienības dzelzceļa sistēmas pieejamību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. 2014. gada 18. novembrī tika pieņemta Komisijas Regula (ES) Nr. 13 00/2014 par savstarpējās izmantojamības tehniskajām specifikācijām attiecībā uz Savienības dzelzceļa sistēmas pieejamību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Valsts īstenošanas plāna izstrāde nepieciešama, lai progresīvi un samērīgā laikā, veicot saskaņotas darbības apakšsistēmu atjaunošanai un modernizācijai, kā arī, īstenojot operatīvās darbības, novērstu visus apzinātos šķēršļus pieejamībai.

• EP un Padomes Regula (EK) Nr. 1371/2007 (2007. gada 23. oktobris) par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem. Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regula (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem nosaka, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un staciju apsaimniekotājiem būtu jāņem vērā invalīdu vai cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzības un jārīkojas saskaņā ar savstarpējas izmantojamības tehniskās specifikācijas attiecībā uz Savienības dzelzceļa sistēmas pieejamību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kas pieņemtas ar Komisijas Regulu 1300/2014.⁶²

• Attiecībā uz dzelzceļa transportu, atbilstoši ES komisijas direktīvai 2013/9/ES⁶³, ES dalībvalstīm ir jānodrošina pieejamība infrastruktūras apakšsistēmām un ritošā sastāva apakšsistēmām personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai tām nodrošinātu piekļuvi vienlīdzīgi ar citām personām, neveidojot vai novēršot šķēršļus un veicot citus atbilstīgus pasākumus.

• Personu ar invaliditāti diskriminācijas aizlieguma principi ir ietverti Latvijas Republikas Satversmē. Tās 91. pants nosaka, ka "cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Tādēļ personām ar invaliditāti ir pilna tiesībspēja un rīcībspēja Latvijā bez jebkādiem ierobežojumiem. Savukārt 115. pantā ir izklāstīts valsts pienākums aizsargāt "ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Tādējādi gan būvētās, gan dabīgās vides pieejamība ir viens no šīs vides kvalitātes svarīgākajiem elementiem un, attiecīgi ikviena Latvijas pilsoņa (iedzīvotāja) konstitucionālā tiesība.

• Latvijas likumdošanā jēdziena "persona ar invaliditāti" definīcija ir ietverta Invaliditātes likumā persona ar invaliditāti ir definēta kā persona, kurai ir "ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā". Attiecībā uz pieejamību, Invaliditātes likuma " 12. panta 9. punktā tiek noteiktas personu ar invaliditāti tiesības "saņemt atbalstu viena mājokļa pielāgošanai personām ar I grupas invaliditāti, personām ar II grupas redzes vai dzirdes invaliditāti un personām līdz 18 gadu vecumam, kurām noteiktas medicīniskās indikācijas bērna invalīda īpašas kopšanas nepieciešamībai." Taču jāatzīmē, ka tikai dzīvokļa pielāgošana neatrisina personas ar invaliditāti sociālās iekļaušanas un neatkarības jautājumus. Barjerai mājoklī seko šķēršļi kāpņu telpā, pagalmā, uz ielas un citviet, kas prasa citu atbildīgo pušu iesaistīšanos, līdz ar to pieejamības jautājums ir sisināms horizontāli, dalot atbildību starp nozaru ministrijām.

• Izglītības likumā personas ar speciālām vajadzībām ir viena no galvenajām izglītības mērķgrupām. Speciālā izglītība saskaņā ar Izglītības likumu ir personām ar speciālām vajadzībām un veselības traucējumiem vai arī speciālām vajadzībām vai veselības traucējumiem adaptēta vispārējā un profesionālā izglītība. Persona ar speciālām vajadzībām var iegūt speciālo izglītību izglītības iestādē, ja tai šajā iestādē ir nodrošinātas iespējas iegūt veselības stāvoklim un attīstības traucējuma raksturam atbilstošu izglītību. Republikas pilsētas pašvaldība un novada pašvaldība nodrošina izglītības ieguvi izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām (atbilstoši veselības stāvoklim, kas ietekmē izglītības ieguves veidu) speciālās izglītības iestādēs, pirmsskolas izglītības grupās bērniem ar speciālām vajadzībām, speciālās izglītības klasēs, kā arī internātskolās (atbilstoši Izglītības likuma pārejas noteikumu 60. un 61.punktam jaunu internātskolu dibināšana no 2018. gada 1. janvāra nav atļauta; valsts turpina līdzfinansēt esošās internātskolas līdz 2018. gada 31. decembrim; no 2019. gada 1. augusta no likuma tiks izslēgts termins "internātskola"). Likuma 42. pants nosaka, ka speciālās izglītības programmas īsteno, ņemot vērā izglītojamā veselības stāvokli, savukārt termins "speciālās vajadzības" ir definēts Vispārējās izglītības likuma 1. panta otrās daļas 14. punktā, nosakot, ka speciālās vajadzības ir nepieciešamība saņemt tāda veida atbalstu un rehabilitāciju, kas rada iespēju izglītojamajam apgūt izglītības programmu, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, spējas un attīstības līmeni.

• Teritorijas attīstības plānošanas likums nosaka, ka viens no teritorijas attīstības plānošanas principiem ir vienlīdzīgu iespēju princips — nozaru un teritoriālās, kā arī privātpersonu un sabiedrības intereses tiek vērtētas kopsakarībā ar mērķi veicināt attiecīgās teritorijas ilgtspējīgu attīstību.

• Pamatlikums, kas nosaka Latvijas kvalitatīvas dzīves vides radīšanas regulējumu, ir Būvniecības likums, kas nosaka būves lietošanas drošība un vides pieejamība ir vienas no būvei izvirzāmajām būtiskajām prasībām. Būvniecības likums arī nosaka, ka būvniecības procesā ir jāievēro vides pieejamības princips, saskaņā ar kuru būvniecības procesā tiek veidota vide, kurā ikviena persona var ērti pārvietoties un izmantot būvi atbilstoši tās lietošanas veidam. Savukārt alternatīvos tehniskos risinājumus un atkāpes no būvnormatīvu tehniskajām prasībām speciālajos būvnormatīvos noteiktajos gadījumos attiecībā uz vides pieejamību saskaņo būvvalde vai institūcija, kura pilda būvvaldes funkcijas. Būvvalde ir tā institūcija, kas izskata alternatīvus tehniskos risinājumus vides pieejamības nodrošināšanai, ja nepieciešams, lūdzot attiecīgās jomas nevalstisko organizāciju ekspertu viedokli gadījumos, kad būvprojektā nav iespējams ievērot būvnormatīvu tehniskās prasības. Būvniecības likums arī nosaka, ka Būvniecības valsts kontroles birojs organizē būvniecības procesā iesaistīto uzraudzības un kontroles iestāžu un nevalstisko organizāciju sadarbību, lai veicinātu būvspeciālistu profesionālās kompetences paaugstināšanu.

• Informācijas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam, kur likts uzsvars uz e-pakalpojumu pieejamību tādā līmenī, lai personas ar funkcionāliem traucējumiem spētu tās lietot bez citu cilvēku palīdzības.

• Transporta attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam, caur kurām ir risināms jautājums par transporta pakalpojumu pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem.

• LDZ Vidēja termiņa investīciju plānā 2018.–2022. gadam tiek meklētas iespējas paaugstināt dzelzceļa pasažieru pārvadājumu kvalitāti un efektivitāti, nodrošinot ērtus un drošus dzelzceļa pakalpojumus pasažieriem, tostarp nodrošinot pieejamību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

• MK 2018. gada 12. marta rīkojums Nr. 102 "Par Elektronisko sakaru nozares politikas plāns 2018.–2020.gadam", kas paredz, palielinot investīciju apjomu, nodrošināt kvalitatīvu un ērtu elektronisko sakaru pakalpojumu pieejamību visā Latvijas Republikas teritorijā, uzlabojot publiskā elektronisko sakaru tīkla pārklājumu un palielinot interneta pieejamību mājsaimniecībām. Plāns paredz arī nodrošināt UP personām ar invaliditāti, sakārtojot UP zaudējumu kompensēšanas mehānismu, pieaicinot iesaistītās puses, nosakot kārtību, kādā no valsts budžeta sedz UP zaudējumus, kas rodas sniedzot pakalpojumus personām ar invaliditāti.

• ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.−2020. gadam ietver pasākumus, kuru mērķis ir veicināt personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un tiesību īstenošanu. Par prioritārajiem rīcības virzieniem invaliditātes politikas jomā pamatnostādņu īstenošanas periodā noteikta izglītība, nodarbinātība, sociālā aizsardzība un sabiedrības izpratne, attiecīgi norādot, ka pieejamības nodrošināšana visās dzīves jomās ir priekšnosacījums tam, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un īstenot savas tiesības un vienlīdzīgi ar citiem piedalītos sabiedrības dzīvē un norisēs.

• MK 2018. gada 21. augusta noteikumu Nr. 543 "Prasības izglītojamo ar speciālām vajadzībām uzņemšanai vispārējās izglītības iestāžu īstenotajās vispārējās izglītības programmās" (pārizdoti saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 53. panta pirmo daļu, ņemot vērā to, ka ar 2018. gada 21. jūnija likumu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" precizēta minētās normas redakcija; iepriekš atbilstošs regulējums bijis ietverts MK 2012. gada 16. oktobra noteikumos Nr. 710 "Noteikumi par vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu nodrošinājumu atbilstoši izglītojamo speciālajām vajadzībām") 1. pielikumā tiek noteikts nodrošinājums speciālās izglītības programmas īstenošanai speciālās izglītības klasē, savukārt 2. pielikumā – vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestādes vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības klasē uzņemtajiem izglītojamiem ar speciālām vajadzībām atbilstošs nodrošinājums. Līdz ar to tiek veicināta izglītības ieguves pieejamība izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām.

• Vides pieejamības prasības ir noteiktas MK 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi", kuri nosaka, ka Būvvalde, saņemot būvatļaujā dokumentus vai apliecinājuma karti, pārliecinās, ka būvprojektā ievērotas visas tehnisko noteikumu prasības, un, ja nepieciešams, vides pieejamības prasības. Tomēr jāmin, ka gadījumā, ja iepriekš būvēta ēka neatbilst jaunākām prasībām un tai veicot rekonstrukciju vai renovāciju, attiecīgās (arī vides pieejamības) prasības tehniski nav iespējams ievērot, Būvniecības likums pieļauj atkāpes no būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu tehniskajām prasībām saskaņot būvprojektā attiecīgajām valsts un pašvaldību institūcijām. Tas nozīmē, ka atkāpes no būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu tehniskajām prasībām būvprojektā attiecībā uz vides pieejamību saskaņo pašvaldības būvvalde. Tā var saskaņot tos alternatīvos risinājumus, kas izpilda Būvniecības likuma būtiskās prasības – nodrošina visas būves un tās atsevišķu daļu stiprību un stabilitāti; ugunsdrošību; drošību lietošanā; higiēniskumu un nekaitīgumu cilvēka veselībai un videi; energoefektivitāti; akustiskās prasības.

• MK 2014. gada 2. septembra noteikumi Nr. 529 "Ēku būvnoteikumi" paredz, ka būvniecības ieceres un būvprojekta dokumenti satur skaidrojošu apraksta par plānoto būvniecību, tai skaitā par vides pieejamības risinājumiem, ja ēkai atbilstoši normatīvajiem aktiem nodrošināma vides pieejamība. Vides pieejamības prasību izpilde ir arī viens no būvprojekta ekspertīzes un būves pieņemšanas ekspluatācijā jautājumiem.

• MK 2015. gada 30. jūnija noteikumos Nr. 331 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 "Publiskas būves"" ir noteiktas detalizētas publisku būvju vides pieejamības prasības atbilstoši cilvēku funkcionālajiem traucējumiem – redzes, dzirdes, kustību vai psihosociāliem traucējumiem. Tomēr šajā būvnormatīvā noteiktās vides pieejamības prasības var neievērot, projektējot publiskas būves atjaunošanu vai būves daļas, atsevišķas telpas pārbūvi, ja paredzētie risinājumi nav saistīti ar vides pieejamības nodrošināšanu vai arī tehniski nav iespējams ievērot tās saskaņā ar Būvniecības likuma 9. panta trešo daļu.

• MK 2015. gada 30. jūnija noteikumi Nr. 340 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-15 "Dzīvojamās ēkas" nosaka, ka publiskās telpās jānodrošina vides pieejamība atbilstoši šī būvnormatīva prasībām. Noteikumi arī nosaka vides pieejamības prasības daudzdzīvokļu ēkās, tomēr atsevišķas vides pieejamības prasības piemēro, ja daudzdzīvokļu ēkā paredzēti dzīvokļi ģimenēm, kurās ir personas ar kustību traucējumiem. Vides pieejamība jāparedz arī tūristu mītnēs un mazstāvu dzīvojamās ēkās, kuras paredzētas personai ar funkcionāliem traucējumiem (redzes, dzirdes, kustību un garīga rakstura traucējumi).

• MK 2014. gada 14. oktobra noteikumi Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" paredz, ka detālplānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumos ir jāietver arī vides pieejamības nosacījumi.

• Savukārt MK 2013. gada 30. aprīļa noteikumos Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" ir sniegta pieejamas vides definīcija, proti, vides pieejamība – iespēja jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma un fiziskām spējām brīvi un patstāvīgi piekļūt un pārvietoties vidē atbilstoši būves vai telpas funkcijai. Noteikumi nosaka detalizētas vides pieejamības prasības, projektējot un izbūvējot ietves, gājēju celiņus, tuneļus, pasažieru kuģu, jahtu, laivu piestātnes un peldbūves, kā arī, ierīkojot publiskas atpūtas vietas, kā, piemēram, dabas takas, laipas un peldvietas.

• MK 2017. gada 13. jūnija noteikumos Nr. 338 "Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem" ir noteikts, ka klientiem ar kustību traucējumiem ir jānodrošina piemērotas telpas ēkas pirmajā stāvā, šajās telpās ir jānodrošina pilns sociālo pakalpojumu apjoms, ja sociālo pakalpojumu sniedzējs sociālos pakalpojumus sniedz telpās, kuras ir izvietotas vairākos stāvos un ēkā nav lifta vai pacēlāja. Arī attiecībā uz tualetēm klientiem ir noteikts, ka ir jānodrošina pieejamas tualetes un higiēnas iekārtas atbilstoši publisko būvju būvnormatīvos noteiktajām prasībām.

• MK 2009. gada 20. janvāra noteikumi Nr. 60 "Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām", nosaka, ka ārstniecības iestāde, ievērojot būvniecības jomu reglamentējošajos normatīvajos aktos un šajos noteikumos noteiktās prasības, nodrošina vides pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem. Ārstniecības iestādēs, kurās nav nodrošināta vides pieejamība personām ar funkcionāliem traucējumiem, ir jānodrošina iespēja personām ar funkcionāliem traucējumiem saņemt veselības aprūpes pakalpojumus atbilstoši apstiprinātajām medicīniskajām tehnoloģijām un jābūt ārstniecības iestādes vadītāja apstiprinātai informācijai, kādā ārstniecības iestāde personām ar funkcionāliem traucējumiem nodrošina iespēju saņemt ārstniecības iestādes sniegtos veselības aprūpes pakalpojumus.

• MK 2018. gada 25. septembra noteikumos Nr. 611 "Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā" noteikts, ka sadaļā "Viegli lasīt" iekļauj īsu aprakstošu informāciju par iestādi un citu iestādes klientiem nepieciešamu informāciju vieglajā valodā. Tomēr ir nepieciešams papildu skaidrojums, nosakot informācijas apjomu, kas būtu iekļaujams institūcijas tīmekļvietnē, lai nepieļautu situāciju, ka informācija ir šaura un nesniedz nepieciešamo informāciju cilvēkiem, kuriem ir kognitīvo spēju traucējumi.

• MK 2017. gada 4. jūlija noteikumi Nr. 402 "Valsts pārvaldes e-pakalpojumu noteikumi" nosaka prasības e-pakalpojumam, kuram izmanto tīmekļa lapas, proti, valsts pārvaldes iestādēm ir jānodrošina piekļūstamību saskaņā ar Latvijas nacionālā standarta EN 301549:2017 "IKT produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasības Eiropas publiskajos iepirkumos" 9. nodaļas prasībām.

• MK 2002. gada 27. decembra noteikumi Nr. 610 "Higiēnas prasības izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās pamatizglītības, arodizglītības vai profesionālās vidējās izglītības programmas" nosaka, ka izglītības iestādēs un to teritorijā jānodrošina būvniecības normatīvajos aktos noteiktās vides pieejamības prasības, neizdalot specifiskas vides pieejamības prasības izglītojamiem ar speciālām vajadzībām.

• MK 2016. gada 12. jūlija ieteikumi Nr. 2 "Vienotās prasības valsts pārvaldes iestāžu biroju ēkām un biroja telpu grupām" nosaka, ka iestādē ir jānodrošina personu ar kustību, redzes un dzirdes traucējumiem piekļuves iespējas saskaņā ar būvnormatīvu par publiskām būvēm, kā arī tualete personām ar kustību traucējumiem aprīkojama ar atbilstošiem palīglīdzekļiem saskaņā ar būvnormatīvu par publiskām būvēm.

• MK 2017. gada 28. novembra noteikumi Nr. 692 "Peldvietas izveidošanas, uzturēšanas un ūdens kvalitātes pārvaldības kārtība." nosaka, ka peldvietas apsaimniekotājs pirms peldsezonas sākuma peldvietā izvērtē un, ja iespējams, nodrošina peldvietas un tās infrastruktūras objektu vides pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī piekļuvi ar bērnu ratiņiem.

Labklājības ministra vietā –
veselības ministre I. Viņķele