Integrācija Eiropā — tas ir ceļš uz saticību, stabilitāti, demokrātiju un labklājību

Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis konferences mājas tēva Lietuvas prezidenta Aļģirda Mīkola Brazauska sabiedrībā;

Lietuvas Prezidenta pils, kurā notika pirmā plašā Austrumeiropas valstu vadītāju tikšanās 1997.gada 5. un 6. septembrī

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” speciālkorespondents

Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

“Vienoti dažādībā — vienoti Eiropai!”

Godājamais priekšsēdētāja kungs!

Prezidentu kungi!

Cienījamie konferences dalībnieki!

Vēlos izteikt pateicību Latvijas draudzīgo kaimiņvalstu — Polijas un Lietuvas — prezidentiem, šī pirmreizējā sadarbības foruma rīkotājiem, par tām lielajām pūlēm, kas ieguldītas konferences organizēšanā. Iniciatīvas, kas saliedē un stiprina Eiropu, ir vitāli nozīmīgas un joprojām nepieciešamas.

Mums personīgi ir patīkami kārtējo reizi viesoties Lietuvas skaistajā galvaspilsētā Viļņā un izbaudīt brāļu tautas viesmīlību un patieso draudzību.

Šī nozīmīgā tikšanās vieno reģiona valstis un vārda tiešā nozīmē met jaunu tiltu uz XXI gadsimta Eiropu. Tikšanās nostiprina to, ko saucam par politisko optimismu, un vēl skaidrāk iezīmē ceļu uz uzsākto vēsturisko, patieso un dabisko kontinenta apvienošanu, demokrātiskajā Eiropas tautu saimē iekļaujot politisko Austrumeiropu.

Zīmīgi, ka konferences dalībvalstis lieliski ilustrē dažādību vēsturiskajā, politiskajā un pat kultūras attīstībā. Labas kaimiņattiecības ir svarīgs faktors kopējās stabilitātes un drošības būvē. Tas ir apstāklis, kas jāņem vērā kā ļoti nozīmīgs starptautisko attiecību faktors.

XIX un arī XX gadsimta postošā ģeopolitika — domāšana mākslīgās politiskās un ģeogrāfiskās kategorijās — reģionam un kontinentam vienmēr ir nesusi pašgraujošu vardarbību un iznīcību. Nākamā — XXI — gadsimta kategorijas, kas aizsākas tagad — XX gadsimta izskaņā —, būs uzticība un atbildība. Tās kliedē aizdomīguma ēnas, lauž ierobežojumus un rāda katrai tautai, katram indivīdam ceļu uz demokrātisku tautu līdzāspastāvēšanu.

Starpkaru vēsturiskā pieredze un arī līdzšinējā attīstība ir pierādījusi, ka valstu drošība lielākā vai mazākā mērā ir bijusi atkarīga no diviem savstarpēji saistītiem faktoriem — no valstu spējas sadarboties un no lielvalstu lomas. Līdz ar kardinālajām un pat dramatiskajām pārmaiņām pasaulē situācija ir mainījusies, veidojas un nostiprinās drošību un stabilitāti veicinošs starptautisko attiecību klimats, kas stiprina vienlaidu kontinenta attīstību. Runājot par uzticību un atbildību, Eiropas Savienībai, turpinot paplašināšanos, ir vitāls pienākums — vienveidīga, stabila, demokrātiska Eiropa, kas nodrošina labklājību tās iedzīvotājiem.

Svarīgs mērķis un būtība ir meklēt un izvērtēt vienojošos faktorus dalībvalstu savstarpējās attiecībās. Vienojošais dažādībā — tāds varētu būt foruma vadmotīvs!

Viļņas konference un ievērojamais dalībvalstu skaits ir pierādījums tam, ka notikusi dinamiska attīstība starptautiskajā politikā. Izmaiņu nepieciešamību starpvalstu attiecībās būtiski ir ietekmējuši tālākai esamībai svarīgie integrācijas procesi Eiropā, kas paver jaunas iespējas sadarbībai starp valstīm un reģioniem. Izprotot un attiecīgi izmantojot Eiropas Savienības vērtības un pieredzi, arvien vairāk valstu kļūst par drošības vairotājiem. Arī Latvija sekmīgi tiecas kļūt par nozīmīgāku drošības stiprinātāju, dodot savu artavu tur, kur vecās iedomas un pat neprāts gūst pārsvaru, tur, kur naids ravē mieru un labklājību visiem. Ir jādomā un jādara viss, lai šāda nepieciešamība, kaut arī pēc kopējām akcijām, samazinoties. Lai pagātnes rēgi un iedomas netraucētu dzīvot, dzīvot mierā, saticībā un labklājībā. Tas ir tautu vadītāju svēts pienākums.

Starpvalstu sadarbība visdažādākajos līmeņos un demokrātiska attīstība ir svarīgi priekšnosacījumi tam, lai nāciju vēsturiskā līdzāspastāvēšana būtu stabila un lai kaimiņattiecību ietvaros dominētu savstarpēja uzticība un drošība. Pašreizējā laikmeta izvirzītās iespējas un starptautiskā situācija, sadarbības un attīstības centieni ir galvenie vienojošie faktori dažādo valstu mijiedarbībā.

Liela uzmanība ir jāpievērš pastāvošo problēmu risinājumiem. Mūsdienu iezīme ir, ka valstu iekšējās problēmas arvien biežāk pārvēršas par kopējām starptautiskām problēmām. Tikai ar valstu kopējām pūlēm nākotnē būs iespējams risināt tādas problēmas kā ekoloģiskās katastrofas, nelegālā migrācija, noziedzība, etniskās nesaskaņas. Taču tam nepieciešama politiska griba, kas patiesi iespējama tikai demokrātijas apstākļos. Nekas vairāk nediskridē tautas varu kā pseidodemokrātija, meli un liekulība. Tautas un to vadītāji nedz dzīvo, nedz var eksistēt atrauti no mūsdienu sadarbības un izlīguma procesiem. Valstu vadītājiem nav vis jāpārvērš savas zemes par nepieejamiem cietokšņiem ar stingru cenzūru, bet gan jāatver tās citām tautām. Nākotne ir kopējā sadzīvošanā gan valstu iekšienē, gan arī starp valstīm.

Aizvien jaunām sadarbības formām veidojoties, skaidrāk un skaidrāk izkristalizējas, ka noslēgtība un pašizolācija nekad nav veicinājusi un neveicinās starpvalstu sadarbību un attīstību. Tā neveicina arī iekšējo stabilitāti un labklājību. Tautas, kas burtiski caur ciešanām ir izdzīvojušas dramatiskos šī gadsimta notikumus un ārkārtīgi spraigā cīņā izcīnījušas tiesības uz demokrātiju, ir arī tiesīgas dzīvot labklājībā un patiesā demokrātijā, tautas varā. Demokrātijai alternatīvas nav!

Strauja ekonomiskā attīstība un valstu integrēšanās plašākās pasaules daļās ir būtiski komponenti drošības nostiprināšanai. Izpratne par ekonomiskās integrācijas nepieciešamību parāda būtiskas izmaiņas sabiedriskajā apziņā, kur vēl pavisam nesenā pagātnē drošība tika definēta tikai absurdos militāros jēdzienos. Tas savukārt apliecina valstu gatavību atstāt pagātnē vēsturiskos konflikts, kas starp tām radīja nevienprātību un izsauca ārvalstu spēku iejaukšanos.

Eiropas spēks izpaužas gan integrācijā, gan atšķirīgo valstu un reģionu mijiedarbībā. Šis motīvs ekonomiski pamato visu Eiropas Savienības paplašināšanas procesu. Eiropas Savienības izplešanās Eiropas centrā, ziemeļos un austumos, ciešākas ekonomiskās attiecības ar Krieviju un Ukrainu atraisa milzīgu siamniecisko potenciālu, veicinot valstu labklājību.

Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā Latvija īpašu nozīmi piešķir Baltijas valstu sadarbībai, kas dod vērā ņemamus ekonomiskos un politiskos rezultātus. Saprotami un nepieciešami ir Baltijas valstu centieni stiprināt attiecības arī plašākā ģeopolitiskā mērogā. Labs tādas sadarbības paraugs ir abas konferences organizētājvalstis — Polija un Lietuva, kas attīsta konstruktīvus sadarbības principus. Šī sadarbība ir nozīmīga arī Latvijai, jo abas minētās valstis ir Latvijas ceļš uz Eiropu — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Latvijas sasniegumi, veidojot demokrātisku tirgus ekonomiku, ir svarīgs faktors tālākiem centieniem uz mums dabisko eiropeisko vidi. Pārveides process Latvijā, uzspiestā totalitārisma izskaušana ir attīrīšanās process, kas konsekventi tiks turpināts. Latvijas vienlaidu nācijas veidošanai ir laikmetam atbilstošā politika. Latvijas sabiedrībā sekmīgi un noteikti dabiskā saliedēšanās procesā iekļausies visi, kas savu dzīvi, savu būtību saista ar Latvijas vārdu. Latvijas tauta, risinot mantotos spriedzes mezglus, mācās zināt, mācās kopā dzīvot, mācās prast un mācās būt.

Krievijas iesaiste konfereces darbā — divpusējais un daudzpusējais dialogs — nodrošina plašākas iespējas definēt sadarbības jomas un veicināt savstarpēju izpratni politikas jautājumos. Kopējā drošība ir arī kaimiņu drošība.

Tomēr nedaudz par robežām — jo, kur ir valsts, tur ir arī robežas. Mūsdienās robežas nevis šķir, bet gan vieno. Taču, lai robežas vienotu, tās ir atbilstoši jāsakārto. Latvija tam ir gatava. Vai vienmēr visi tam ir gatavi? Vai pagātnes rēgi un šķietami ieguvumi, maldīgi priekšstati par vēsturiskajām teritorijām netraucē un nebremzē tautu un valstu virzību uz loloto un sen nopelnīto labklājību? Domāsim un darīsim, lai modernās robežas vienotu, nevis skaldītu!

Priekšsēdētāja kungs!

Esam lepni, ka Latvijas valsts izveidošanās vēsture un noietais dramatiskais ceļš nekad nav bijis agresīvs, pret kādu tautu un līdzcilvēku vērtsts. Tas ir tolerances, sapratnes un izprotošas kopdzīves piemērs. Tādēļ Latvijai tagad nav jānodarbojas ar izlīgumiem, nedz jāievieš mierīga kopdzīve — tā vienmēr ir bijusi Latvijas valsts un nācijas būtības norma.

Latvija vienmēr ir pievērsusi lielu uzmanību drošības jautājumiem. Būtiska un dažbrīd pat izšķiroša loma ir tieši kaimiņattiecībām. Bet attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju ir nozīmīgas arī šajā kontekstā. Pamazām, bet noteikti tiek pārvarēts negatīvais uzspiestais padomju laika mantojums, veidojas kopēja pieredze demokrātisko procesu attīstībā. Varam runāt par pozitīvām tendencēm un labām kaimiņattiecībām. Svarīgi ir visiem iekļauties pasaules modernajos attīstības procesos, dzīvot laikam līdzi un tālredzīgi raudzīties nākotnē. Latvija arī turpmāk ievēros svarīgo atbildības kategoriju — kā lēmumi ietekmē kaimiņu. Tas ir svarīgs tautu līdzāspastāvēšanas faktors, kas jāievēro visiem — gan maziem, gan lieliem. Kopējā drošība lielā mērā joprojām ir atkarīga arī no kaimiņu drošības.

Apjukuma, apmulsuma gadi, kas sekoja totalitārās sistēmas sagrāvei, pakāpeniski beidzas, no dienas uz dienu noteiktāk un noteiktāk iezīmējas pāreja uz skaidro mērķi — integrāciju dabiskajās Eiropas struktūrās. Tas ir kopējais ceļš uz saticību, stabilitāti, demokrātiju un labklājību. Tas ir ceļš uz katra indivīda, katras tautas savdabīguma saglabāšanu un vitālās Eiropas drošības zonas paplašināšanu. Lēnais, bet pamatīgais progress iezīmē to radošo kompromisu, kas dod dzīves telpu un cerību visiem.

Paldies par uzmanību!

Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna Viļņas konferencē “Tautu līdzāspastāvēšana un labas kaimiņattiecības — Eiropas drošības un stabilitātes garantija” 1997.gada 5.septembrī