Integrācija Eiropā — ceļš uz saticību, stabilitāti, demokrātiju un labklājību

Viļņas konferences reportāža

“Cik tad Eiropā īsti ir centru?!” Šis jautājums ne reizi vien izskanēja starptautiskajā Eiropas valstu līderu konferencē, kas piektdien un sestdien notika Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Vairāku samita dalībnieku referātos tika minēts gan, ka Eiropas ģeogrāfiskais centrs atrodoties Ukrainā, netālu no tās rietumu robežas, gan Lietuvā uz dienvidiem no Viļņas, gan ... Baltkrievijā.

Taču ne jau vecā kontinenta ģeogrāfiskā centra atrašana bija divpadsmit valstu vadītāju un autoritatīvu ekspertu — akadēmisko aprindu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju — uzmanības degpunktā. Viedokļu apmaiņa konferencē bija virzīta uz jauno politisko realitāšu izvērtēšanu Eiropā pēc aukstā kara beigām, valstu savstarpējo attiecību izsvēršanu, miera un sadarbības sekmēšanu kontinentā.

Starptautiskās konferences ieceri visai precīzi izteica jau tās nosaukums — “Nāciju līdzāspastāvēšana un labas kaimiņattiecības”. Zīmīga bija arī organizatoriskā bāze — konferenci rīkoja Lietuvas Republikas prezidents Aļģirds Brazausks un Polijas Republikas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis, pārstāvot valstis, starp kurām vairākus gadu desmitus divu pasaules karu starplaikā pastāvēja saspriegtas politiskās attiecības.

Konferencē piedalījās visu trīs Baltijas valstu prezidenti — bez namatēva Aļģirda Brazauska arī Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri, Ukrainas prezidents Leonīds Kučma, Moldovas Republikas prezidents Petru Lučinskis, Krievijas Federācijas premjerministrs Viktors Černomirdins, Polojas Republikas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis, Baltkrievijas Republikas prezidents Aleksandrs Lukašenko, Rumānijas prezidents Emils Konstantinesku, Ungārijas Republikas prezidents Ārpāds Gencs un Bulgārijas Republikas prezidents Petars Stojanovs. Viesa statusā Viļņas konferencē bija Somijas Republikas prezidents Marti Ahtisārs, dalībnieku vidū — arī VFR Bundestāga pārstāvis Hanss Dītrihs Genšers, bijušais VFR ārlietu ministrs, kura vārds ar spilgtiem burtiem ierakstīts Eiropas un pasaules politikas vēsturē un kuram arī šodien ir liela autoritāte starptautisko norišu vērtējumos.

Viļņas konference sagatavošanas procesā izvērtās plašāka, nekā bija sākotnēji iecerēts. Divpadsmit valstu prezidentu un valdību vadītāju piedalīšanās Viļņas konferencē liecināja par aplūkojamo problēmu aktualitāti, kā arī par politisko procesu intensitāti Viduseiropā un Austrumeiropā. Viļņas konferencē piedalījās arī Eiropas Padomes, Eiropas Savienības, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un citu ietekmīgu starptautisku organizāciju pārstāvji.

Jau pirms darba sākuma starptautiskie komentētāji prognozēja vērā ņemamu konferences ietekmi uz nākotnes politisko attīstību Viduseiropā un Austrumeiropā. Vairāki starptautiskie plašsaziņas līdzekļi paredzēja arī asas diskusijas sakarā ar Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko piedalīšanos konferencē — šādas prognozes tika pamatotas ar nesenajiem ārvalstu žurnālistu arestiem un citiem satraucošiem pēdējā laika notikumiem Baltkrievijā.

Tagad, kad Viļņas konference jau pieder vēsturei, Latvijas un ārvalstu plašsaziņas līdzekļos vērojami visdažādākie vērtējumi. Daudz vērības veltīts diskusijai par situāciju Baltkrievijā. Konferences nozīmes vērtējumu virkne plašsaziņas līdzekļu visnotaļ tieši saista ar tās it kā “neveiksmīgajiem centieniem ietekmēt Baltkrievijas prezidentu Lukašenko”. Visai plaši laikraksti atsaucas uz Latvijas Republikas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa atziņu, ka konferencē “neizdevās panākt, lai Baltkrievijas prezidents mainītu savu attieksmi” (pret cilvēktiesību un mazākumtautību tiesību ievērošanu — J.Ū. ). Tiek citēti Polijas prezidenta Aleksandra Kvašņevska vārdi Viļņā, ka “šī konference nevarēja mainīt Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko pozīciju un politiku”. Jāņem vērā, ka šīs Lietuvas un Polijas, kā arī eventuāli dažu citu samita dalībnieku atziņas par situāciju Baltkrievijā un attieksmi pret Baltkrievijas prezidentu izskanējušas, atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Līdz ar to tās liecina par žurnālistu saasināto interesi Baltkrievijas virzienā, nevis konferences galveno virzību. Šādu žurnālistu interesi savukārt vairoja ne vien objektīvā notikumu attīstība Baltkrievijā, bet arī daudzie konferencei pieskaņotie sabiedrisko organizāciju pasākumi Viļņā, kā arī informācija par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, ko bagātīgi izplatīja Viļņas konferences preses centrā. Bažas par stāvokli Baltkrievijā, kā arī profesionāla situācijas analīze izskanēja vairāku konferences dalībnieku runās.

Tomēr, atceroties Viļņas konferences dienas, pārlūkojot bagātīgo materiālu klāstu diktofonos un piezīmes, kā arī konferences preses centra sagatavoto informāciju, jāsecina, ka šāda “Baltkrievijas jautājuma” izcelšana no kopējās konferences problemātikas ir vienpusīga un būtiski piezemē Viļņas konferences patieso lomu. Nemaz jau nerunājot par Viļņā apspriesto jautājumu loka sašaurināšanu. Patiesības labad jāatzīmē arī saziņas līdzekļu pārlieku sakāpinātā uzmanība par drošības pasākumiem Viļņas konferences laikā, īpaši ap samita priekšvakarā “atklāto atentāta gatavošanu pret prezidentu Lukašenko”. Patiešām, Viļņas ielās pastiprināti patrulēja lietuviešu policija, un uz tiltiem, pār kuriem veda konferences dalībnieku maršruti, dežurēja lietuviešu karavīri pilnā kaujas ekipējumā. Lieli policijas spēki bija koncentrēti ap Lietuvas Prezidenta pili — konferences norises vietu, un žurnālisti tika pakļauti modrai drošības dienesta pārbaudei. Policijas posteņi ik stāvā bija arī “Zaļā tilta” viesnīcā, kur konferences dienās mitinājās “Latvijas Vēstneša” žurnālisti. Taču šādi drošības pasākumi ir raksturīgi ikvienam augsta ranga politiķu forumam. Viļņas konferencē lietuviešu drošības struktūras strādāja nevainojami un demonstrēja labu profesionālo sagatavotību.

Arī Viļņā bija visai grūti iegūt plašāku informāciju par it kā gatavoto atentātu pret “kādu no konferences dalībniekiem”. Lietuvas iekšlietu ministrs vienīgi apstiprināja ziņu, ka samita priekšvakarā “arestēta grupa lietuviešu zemessargu”, taču atteicās izpaust ko vairāk. Pēc neoficiālas informācijas Viļņā, aizdomas par šo (pēc dažām ziņām sešu, pēc citām — septiņu) zemessargu iespējamiem nodomiem balstījās viņu sarunā paustajās negācijās pret attiecīgo personu. Acīmredzot trāpīgs ir Lietuvas prezidenta Aļģirda Brazauska vērtējums, ka šeit līdz “terora aktam bijis tikpat tālu kā līdz Mēnesim”.

Konferenci ievadīja valstu prezidentu un valdību vadītāju ziņojumi par tēmu “Labu kaimiņattiecību ietekme uz drošību un stabilitāti Viduseiropā un Austrumeiropā”. Pēcpusdienā konferences dalībnieki koncentrējās tēmai “Eiropas nāciju samierināšanās Otrā pasaules kara atskaņās un sadarbības perspektīvas”. Pirmais, kā konferences namatēvs, runāja Lietuvas Republikas prezidents Aļģirds Brazausks. Sveicot daudzos viesus, viņš uzsvēra, ka Viļņa uz dažām dienām kļuvusi par vienu no Eiropas politiskajiem centriem. “Es ticu, ka šī konference gūs plašu atbalsi Eiropā un sekmēs ātrāku visu aukstā kara seku novākšanu”, teica A. Brazausks, minot Eiropas Savienību kā spilgtāko piemēru tam, kā labas kaimiņattiecības var kalpot par stabilitātes un labklājības pamatu. “Gribu pat apgalvot, ka pašas Eiropas Savienības aizsākumi rodami tautu savstarpējo pretrunu samierināšanā,” teica Lietuvas prezidents. Viņš uzsvēra, ka arī Lietuvai, cenšoties” nostiprināt draudzīgas un juridiski noteiktas” attiecības ar kaimiņvalstīm, kā arī daudzām citām valstīm, nācies pārvarēt “nelabvēlīgus vēsturiskus stereotipus, no pagātnes mantoto aizdomīgumu un neuzticību. Taču cenšanās pēc vēsturiskas atbildības, dialoga un stabilitātes neizbēgami un konsekventi veda mūs uz savu mērķi”. Aļģirds Brazausks minēja Francijas un Vācijas seno politisko pretrunu pārvarēšanu pēc Otrā pasaules kara kā zīmīgu labu kaimiņattiecību veidošanas piemēru un uzsvēra, ka totalitārisma sistēmas sabrukums Austrumeiropā 1990. gadā radījis priekšnoteikumus arī lietuviešu un poļu attiecību ievirzīšanai jaunā gultnē. “Šodien mūsu valstis saista stipras, draudzīgas un lietišķas attiecības,” uzsvēra Lietuvas prezidents, kā labu valstu sadarbības piemēru minot arī valstu neseno cīņu pret dabas stihiju Polijā, Čehijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Lietuvas prezidents izvirzīja stratēģiski svarīgo jautājumu: “Kādu mēs gribam redzēt Eiropu XXI gadsimtā?” Pēc viņa domām, integrētās Eiropas nākotne lielā mērā saistīta ar pilnīgu demokrātijas nostiprināšanu un brīvu tautu daudzveidību, kas “bagātinās drošu un plaukstošu valstu kopību”.

Atceroties Eiropas jaunāko vēsturi, Aļģirds Brazausks teica: “Cilvēku iekšējās atbrīvošanās procesam, kas izpaudās pretestībā uzspiestajiem režīmiem 1956. gadā Ungārijā, 1968. gadā Čehoslovākijā, 1980. gadā Polijā, 80. gadu beigās Lietuvā, Latvijā un Igaunijā un noveda pie Berlīnes mūra likvidēšanas un PSRS sabrukuma, pašlaik ir iespējas visā pilnībā nostiprināties. Tikai brīvi cilvēki spēj celt savas valsts rītdienu, tikai viņi jūt atbildību par tās nākotni.”

Savas runas noslēgumā Lietuvas prezidents izdarīja vairākus nozīmīgus vispārinājumus:

“Pirmkārt, mūsu tautas jau gadu simteņiem dzīvo tuvu cita citai. Tā gribējis Dievs, tā lēmis mūsu liktenis. Mēs esam bijuši un joprojām esam Rietumu un Austrumu civilizāciju sadures vietā. No mūsu sakariem lielā mērā būs atkarīga arī šo civilizāciju tuvināšanās un tālākā attīstība.

Otrkārt, mēs esam tās valstis, kas šajā gadsimtā visvairāk cietušas no cilvēces lielākā mēra — fašisma un boļševisma. Totalitārās sistēmas sabrukums radīja priekšnoteikumus mūsu valodu atdzimšanai un demokrātijas atjaunošanai. Tagad mēs varam cits ar citu dalīties pieredzē, kā pārvarēt ekonomiskās problēmas, sociālās likstas un garīgo apātiju.

Treškārt, mūsu tautas ilgus gadus tika pakļautas mākslīgai tuvināšanai vai attālināšanai, un tas notika pret mūsu gribu. Tas traucēja arī labu kaimiņattiecību veidošanos. Šodien Eiropa apvienojas, izzūd atšķirības starp atsevišķiem reģioniem, attīstās savstarpēji izdevīgas attiecības starp Rietumeiropas, Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm. Starpreģionu attīstība paver jaunas, plašākas ģeopolitiskās platības. Tas redzams arī šajā konferencē.

Ceturtkārt, XX gadsimta beigas, iznīcinot globāla militāra konflikta briesmas, ir metušas mums jaunu izaicinājumu. Organizētā noziedzība, kas nepazīst robežas, nelegālā migrācija, narkotiku un ieroču tirdzniecība, kodolvielu izplatīšana — tā ir tikai daļa jauno briesmu, kas apdraud valstu drošību un stabilitāti. Šīs problēmas iespējams sekmīgi risināt tikai kopējiem spēkiem, labi koordinējot šo darbu. Arī apkārtējās vides aizsardzības problēmas iespējams risināt vienīgi kopīgiem spēkiem.”

Pēc Aļģirda Brazauska runāja Baltkrievijas, Bulgārijas, Igaunijas, Ungārijas, Latvijas un citu konferences dalībvalstu vadītāji — angļu alfabēta secībā.

Baltkrievijas Republikas prezidents Aleksandrs Lukašenko savā runā atzīmēja, ka mūsu kontinents nekad nav bijis vienots, bet allaž sašķelts, kā arī lielos upurus, ko daudzie kari nesuši baltkrievu tautai. Viņš atzīmēja, ka aukstā kara beigas Baltkrievijā radījušas cerību, ka Eiropa beidzot būs vienota. Tāpēc jo lielāks esot satraukums par “nepopulāriem soļiem”, kas vēlreiz varētu sašķelt kontinentu. Ar šiem “soļiem” A.Lukašenko domāja NATO paplašināšanas plānus, kas tagad, kad Eiropā vairs nepastāvot un neesot arī paredzami agresijas draudi, esot kļūdaini. Baltkrievijas prezidents arī uzsvēra, ka viņa valsts ir izvedusi no savas teritorijas no PSRS mantoto kodolieroču arsenālu, un izteica vilšanos par citām — vārdā neminētām — valstīm, kuras, “apsveicot kodolieroču izvešanu no Baltkrievijas, tagad gatavojoties tādus uzstādīt savā teritorijā”. A.Lukašenko arī apgalvoja, ka “koncentrētas informācijas spiediens, meli un neslavas celšana” pret viņa valsti kļūstot par “reālu šķērsli labu kaimiņattiecību veidošanai.” Patiesībā Baltkrievija esot viena no nedaudzajām valstīm bijušajā PSRS teritorijā, kurā neesot starptautiski un starpkonfesionālu konfliktu un kurā visiem cilvēkiem, neatkarīgi no piederības, esot garantētas vienlīdzīgas tiesības. Īpaši — tiesības uz dzīvību un uz darbu. A.Lukašenko arī apgalvoja, ka Baltkrievija ir bijusi un būs uzticams partneris kopīgo Eiropas un reģionālo problēmu risināšanā.

Bulgārijas Republikas prezidents Petars Stojanovs nosauca pēdējos astoņus gadus Eiropā par “labu kaimiņattiecību gribas triumfu pār apgrūtinošo vēstures mantojumu, par ētikas un tolerances triumfu pār vakardienas politiku”.

Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri akcentēja savstarpējas uzticības nozīmi labu kaimiņattiecību veidošanā, izceļot vārda brīvību un brīvu pilsoniskās sabiedrības attīstību plašākajā nozīmē kā integrējošu demokrātijas komponentu, kas daudziem no mums bijis jāmācās vai jāapgūst no jauna. Viņš atzīmēja Sorosa fonda autoritāti Igaunijā, uzsverot, ka Baltkrievijā šāds fonds ir piespiests pārtraukt savu darbību. “Mēs to uzskatām par nožēlojamu faktu, “teica Igaunijas prezidents, uzsverot, ka “bez demokrātijas nozīmīguma atzīšanas nav pamata uzticībai pār robežām, nav garantijas drošībai un stabilitātei”.

Tālāk Lennarts Meri atzīmēja, ka tās vai citas valsts piederība kādai starptautiskai organizācijai nav traucējusi valstu labās kaimiņattiecības. Kā piemēru viņš minēja NATO locekli Norvēģiju un tās attiecības ar neitrālo Somiju. Igaunijas prezidents uzsvēra, ka viņa valsts izdarījusi savu izvēli un redz savas drošības garantijas saistībā ar transatlantiskajām struktūrām.

Ungārijas Republikas prezidents Ārpāds Gencs savā runā uzsvēra: “Faktu, ka Ungārija, Polija un Čehijas Republika uzaicinātas sākt sarunas par iestāšanos NATO un ka trīs mūsu valstis iekļautas pirmajā grupā no kandidātvalstīm uz iestāšanos Eiropas Savienībā, lielā mērā ir sekmējusi pastāvošā sadarbība starp mūsu trim valstīm. Mēs arī esam izvirzījuši mērķi izveidot Somijas—Igaunijas—Ungārijas konsultāciju tīklu, lai koordinētu mūsu sagatavošanos līdzdalībai Eiropas Savienībā.”

Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis savā runā nosauca uzticību un atbildību par “nākamā, XXI, gadsimta kategorijām, kas aizsākas tagad — XX gadsimta izskaņā un kliedē aizdomīguma ēnas, lauž ierobežojumus un rāda katrai tautai, katram indivīdam ceļu uz demokrātisku tautu līdzāspastāvēšanu”. (Latvijas Republikas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runu Viļņas konferencē publicējam pilnībā.)

Moldovas Republikas prezidents Petru Lučinskis teica, ka viņa valsts noslēgusi ap simt sadarbības līgumu ar kaimiņvalstīm Ukrainu un Rumāniju, un pauda pārliecību, ka Viļņas konference ne vien kalpos tās dalībvalstu un tautu drošībai un sadarbībai, bet būs ieguldījums arī vienotas Eiropas izveidē.

Rumānijas Republikas prezidents Emils Konstantinesku pakavējās pie NATO paplašināšanas plāna un valstu vairākuma vēlmes piedalīties šajā procesā. Pēc viņa domām, “šī vēlēšanās nav balstīta aukstā stratēģiskā aprēķinā, bet valstis tādējādi pauž savu sabiedrību viedokli”, ko dzīvē iemieso dažādās no brīvās demokrātijas pasaules mantotas sadarbības formas.

Ukrainas Republikas prezidents Leonīds Kučma nosauca Viduseiropas un Austrumeiropas valstu kopīgu ekonomisko interešu un ekonomiskās neatkarības veidošanu par galveno stabilizējošo faktoru reģionā un Eiropas drošības stiprināšanas garantu. Ukrainas prezidents arī ierosināja 1999. gadā viņa valstī sarīkot Baltijas un Melnās jūras reģiona valstu samitu.

Krievijas Federācijas premjerministrs Viktors Černomirdins runu sāka, nododot Viļņas tikšanās dalībniekiem savas valsts prezidenta Borisa Jeļcina panākumu vēlējumus “mierīgas un demokrātiskas Eiropas izveidošanas galveno problēmu atrisinājuma” meklējumos. Krievijas vadība Viļņas konferences rīkošanas iniciatīvu uzskatot par “svarīgu un savlaicīgu”, un labām kaimiņattiecībām starp konferencē pārstāvētajām valstīm jākļūst par “visas Eiropas mēroga faktoru”. Tālāk V.Černomirdins uzsvēra, ka Krievija nevarot aplūkot savu drošību atrauti no vispērējā Eiropas drošības konteksta un ka tieši šis apstāklis arī nosakot Krievijas politiku Baltijas — Melnās jūras reģionā. “Mēs viennozīmīgi esam pret militāru vai ekonomisku dominanti, bufera zonu vai ietekmes sfēru veidošanu,” teica Krievijas Federācijas premjerministrs. “Mūsu galvenās nacionālās intereses šeit ir līdztiesīgas partnerattiecības un sadarbība, pilnīgs atbalsts reģionālai un vispārējai Eiropas integrācijai un līdzdalība tajā.” Pēc V.Černomirdina vārdiem, tieši šo principu ievērošana Krievijai ļāvusi dot savu būtisku ieguldījumu labu kaimiņattiecību un savstarpējas uzticības nostiprināšanā Viduseiropas un Baltijas reģionā. No šejienes izvests gandrīz miljonu vīru liels karaspēka grupējums. Ar lielāko daļu valstu Viduseiropā un Baltijā noslēgti principiāli jauni līgumi, kas likuši pamatu starp mūsu valstīm kā līdztiesīgiem demokrātiskiem partneriem.

Tālāk Krievijas Federācijas premjerministrs izteica savas valsts viedokli, ka sarežģītas problēmas darbīga reģionālās drošības modeļa izveidošanai esot radījis nesenais lēmums par NATO paplašināšanu. “Krievijas vadība joprojām pret to izturas negatīvi,” teica V.Černomirdins, uzsverot, ka viņa valstī šo lēmumu uzskata par “ lielāko stratēģisko kļūdu pasaules politikā pēc aukstā kara beigām”. Viņš arī izteica Krievijas pārliecību, ka alianses locekļi stingri ievēros Krievijas un NATO attiecību pamataktu, kas “rada nepieciešamos apstākļus drošības un stabilitātes veidošanai Eiropā”.

“Mūsu kopīgais uzdevums ir beidzot pavirzīties uz Eiropas Drošības hartas sagatavošanu,” teica Krievijas premjerministrs. Viņš arī piezīmēja, ka dažkārt sarunās par Baltijas — Melnās jūras reģiona drošību ieskanoties “antikrieviski toņi”, bet izvirzāmie projekti atgādinot ar naftalīnu bagātīgi apkaisītos 20. gadu plānus ar “ģeopolitisko kordonu” izveidošanu pret Krieviju. Savu valsti Viktors Černomirdins nosauca par lielāko drošības donoru Baltijas reģionā un uzsvēra, ka Krievijā radot bažas Baltijas valstu pieminēšana Madrides deklarācijā NATO tālākās paplašināšanas kontekstā. “Mūsu ieskatā, Baltijas valstu ārpusbloku statusa līdz ar Somijas un Zviedrijas nepiedalīšanos militāros blokos saglabāšana radītu pamatu Krievijas puses konkrētiem papildu soļiem uzticības un drošības nostiprināšanai reģionā,” teica Viktors Černomirdins. Viņš piebilda, ka “tādā gadījumā varētu padomāt par tādiem soļiem, kā “karstās tālruņa līnijas” iekārtošanu starp militārajām pavēlniecībām Kaļiņingradas apgabalā un Baltijas valstīs, lai operatīvi izlemtu konkrētus jautājumus par kuģu pārvietošanās un aviācijas lidojumu drošību, tāpat savstarpēju informēšanu par lieliem manevriem Baltijas valstīs un tām tuvajos Krievijas apgabalos”. V.Černomirdins minēja arī eventuālu kara kuģu draudzības vizīšu prakses paplašināšanu, kā arī iespēju Kaļiņingradas apgabalā veikt tikai aizsardzības rakstura manevrus.

Viktors Černomirdins uzsvēra atteikšanos no teritoriālajām pretenzijām kā vienu no galvenajiem valstu labu kaimiņattiecību priekšnoteikumiem. Viņš atzīmēja arī kaimiņvalstu ekonomiskās sadarbības nozīmīgumu, īpaši uzsverot robežrajonu kontaktus. Krievijas premjerministrs arī teica, ka labas kaimiņattiecības un uzticība nav iespējamas bez cilvēka tiesību ievērošanas. “Diemžēl te vēl viss nav kārtībā, tai skaitā virknē Baltijas valstu,” teica Krievijas premjerministrs. “Mūsu pozīcija šajā jautājumā ir balstīta Eiropas standartos, un tai nav nekā kopēja ar iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Mēs esam par nacionālo minoritāšu problēmu atrisināšanu konstruktīvā reģiona valstu dialogā, izmantojot EDSO, Eiropas Padomes mehānismus un Baltijas jūras valstu padomes mehānismus.”

Viļņas konferences ievada cēlienu noslēdza otras rīkotājvalsts — Polijas — prezidents Aleksandrs Kvašņevskis. Viņš atzīmēja Polijas un Lietuvas, kā arī Polijas un Vācijas attiecību radikālo uzlabošanos, atmetot atmiņas par vēsturisko netaisnību un koncentrējoties pragmatiskai, uzticībā balstītai starpvalstu sadarbībai. A.Kvašņevskis uzsvēra, ka Polija jau no paša sākuma aktīvi iestājusies par reģionālo sadarbību ar savām dienvidu kaimiņvalstīm Čehiju, Slovākiju un Ungāriju, tā sauktajām Višegradas grupas valstīm, un Viduseiropas valstu brīvās tirdzniecības zonu CEFTA, kurā iestājušās arī Slovēnija un Rumānija. A.Kvašņevskis atzīmēja savas valsts attiecību uzlabošanos ar Krieviju, neraugoties uz joprojām pastāvošo pozīciju atšķirību NATO paplašināšanas jautājumā. Viņš arī atzīmēja Krievijas premjerministra klātbūtni Viļņas konferencē kā intereses apliecinājumu par sadarbību ar mūsu reģionu.

Polijas prezidents uzsvēra atklāta un pacietīga dialoga nepieciešamību ar Baltkrieviju. “Mēs esam pret šīs valsts starptautisku izolēšanu. Polija ir pārliecināta, ka Eiropai un mūsu tuvākajam reģionam ir nepieciešama demokrātiska un neatkarīga Baltkrievija,” teica Aleksandrs Kvašņevskis, izsakot pārliecību par demokrātijas principu atjaunošanas iespēju šajā valstī.

Savas runas nobeigumā Polijas prezidents pauda pārliecību, ka Viļņas konference dos būtisku ieguldījumu stabilas un drošas, uz miermīlīgu sadarbību balstītas Eiropas veidošanā.

Viļņas konferences pirmajai sesijai beidzoties, Lietuvas Prezidenta pils pagalmā notika visu vienpadsmit valstu vadītāju preses konference. Garā virknē, taču atstatu cits no cita bija izvietoti vienpadsmit galdi ar konferences dalībvalstu karodziņiem. Valstu līderi ieņēma katrs savu vietu, un žurnālistiem bija brīva izvēle — pie kura politiķa piestāt. Vairums žurnālistu , acīmredzot cerot uz kādu sensāciju, apstāja vesela miesassargu pulka bagātīgi apsargāto Baltkrievijas prezidenta Lukašenko galdu.

“Latvijas Vēstnesis” sāka ar jautājumu Latvijas Republikas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim:

—Kā jūs vērtējat šo Viļņas konferenci no Baltijas valstu vienotības viedokļa? Vai tā būs ieguldījums mūsu vienotības nostiprināšanā un mūsu valstu kopīgajā virzībā uz Eiropas struktūrām?

— Atbildi uz šo jautājumu deva vairākas nule notikušās prezidentu uzstāšanās. Manuprāt, vismaz trīs, četri prezidenti runāja, ka šis ir arī jautājums par politisko optimismu un par politisko vienotību. Starp citu šādā pašā sakarībā to minēja arī Krievijas premjerministrs. Es uzskatu, ka Lietuva, sagatavojot šo konferenci, ir izdarījusi milzīgu lielas politiskas nozīmes darbu, kas ļaus mums turpināt integrācijas procesu Eiropā un arī ļaus, manuprāt, pozitīvāk risināt Baltijas vienotības jautājumu. Šodien pirmo reiz ļoti aktuāli ieskanējās doma par Baltijas un Melnās jūras aliansi vai iespējamo vienošanos un sadarbību. Tātad šajā konferencē ļoti stipri tiek paplašinātas reģionālās robežas.

— Kā jūs vērtējat savas divpusējās sarunas ar valstu vadītājiem šīs konferences laikā? Kas ir svarīgākie tajās apspriežamie jautājumi?

— Ļoti nozīmīgajā sarunā ar Krievijas premjerministru mums ir trīs jautājumu bloki. Pirmais ir ekonomisko jautājumu bloks, otrs — par robežām. Un trešais jautājumu bloks ir par to, kā Latvijā jūtas dažādu tautību cilvēki. Latvijai šeit ir ko teikt — gan par padarīto, gan arī par nākotnes perspektīvu. Jo no Krievijas viedokļa, šis viņiem ir viens no aktuālākajiem jautājumiem.

Ar Baltkrievijas prezidentu tiekoties, aktuāls ir jautājums par ekonomisko sadarbību, kā arī tas, kā mēs katrs izprotam procesus, tai skaitā demokrātiskos procesus mūsu valstīs.

Ar Rumānijas prezidentu šī ir pirmā, vairāk iepazīšanās tikšanās. Laiks rādīs, kā veidosies mūsu valsts tālākā sadarbība ar Rumāniju.

Ļoti interesanta vēsturiskas izpratnes, pagātnes analīzes un nākotnes skatījumā ir tikšanās ar VFR Bundestāga pārstāvi Hansu Dītrihu Genšeru.

Latvijas Republikas Valsts prezidents atbildēja arī uz citu plašsaziņas līdzekļu pārstāvju jautājumiem:

— Kā jūs vērtējat pirms brīža izskanējušo Viktora Černomirdina apgalvojumu par cilvēka tiesību pārkāpumiem dažās Baltijas valstīs?

— Tas ir dzirdēts ne tikai nupat. Tas ir daudzu Krievijas politiķu politisks triks. Domāju, ka gan Krievijā, gan Baltijas valstīs jau sen ir lieliski sapratuši, ka īstenība ne tuvu nav tāda. Mums vienkārši jāapsēžas pie sarunu galda un jāizlemj daudzi sadarbības jautājumi. Protams, jautājums, kā attiecīgajā valstī jūtas katrs tās pilsonis vai nepilsonis, vienmēr būs aktuāls. Mēs savā valstī tam sekojam un arī turpmāk strādāsim šajā jomā. Domāju, neraugoties ar šeit konferencē izskanējušo apgalvojumu, mūsu attiecības ar Krieviju kļūst aizvien labākas, un es ceru, ka mēs apspriedīsim vēl daudzus jautājumus, kas mums ļaus tuvoties izvirzītajiem mērķiem. Proti, robežu līguma noslēgšanai, ciešai sadarbībai ekonomiskajos jautājumos, atrisinot robežu šķērsošanas un ar to saistīto dažādu muitas šķēršļu problēmas, kas vēl pastāv starp mūsu valstīm, un arī vairākus citus jautājumus.

— Novērtējiet, lūdzu, šeit izteikto Krievijas attieksmi pret Baltijas valstu vēlēšanos iestāties NATO.

— Krievijas attieksme pret NATO šodien tika pateikta ļoti tieši. Tikpat cieša paliek mūsu pozīcija attiecībā uz NATO. Attieksmē pret sadarbību, ko jūs nosaucāt par garantijām,— šāds jautājums starp mūsu valstīm pagaidām vēl nav apspriests. Domāju, ka, tiekoties ar Černomirdina kungu, mēs skarsim arī šo jautājumu. Taču detalizēti šāda iespēja vēl nekad nav izskatīta. Kā jūs jau zināt, mēs savu drošību orientējam uz NATO struktūrām, viņi savukārt — uz NVS struktūrām.

— Prezidenta kungs, kā jūs vērtējat tos priekšlikumus Baltijas drošībai, ko šodien izteica Krievijas premjers Černomirdins?

— Ļoti piesardzīgi. Šādus priekšlikumus mēs tik noteiktā un drošā veidā saņemam pirmoreiz. Mēs par šādiem priekšlikumiem līdz šim neesam domājuši. Jo, kā jūs zināt, mūsu drošības politikas orientācija ir uz NATO struktūrām, uz Eiropas Savienību, uz dažādu Eiropas valstu iesaistīšanu. Turpmākajā sarunu gaitā Krievijas puse droši vien izteiksies detalizētāk. Tad mēs varēsim uz šiem priekšlikumiem atbildēt konkrētāk.

— Vai konferences sākums rāda, ka tās labie mērķi var piepildīties?

— Es domāju, ka konference ir izdevusies. Es piekrītu Polijas prezidenta teiktajam, ka Viļņa šai ziņā ir kļuvusi ne tikai par notikuma vietu, bet arī par simbolu. Tas ir Polijas un Lietuvas ārpolitisko aktivitāšu rezultāts un šo valstu kopējs nopelns. Domāju, ka tam būs arī rezultāti.

— Kā jūs, prezidenta kungs, izskaidrojat Latvijas negatīvo attieksmi pret Būtiņģes naftas termināla būvi Lietuvā?

— Tas ir ekspertu viedoklis. Un pagaidām tas nav saistīts ne ar kādiem Latvijas valdības lēmumiem. Taču man gribētos, lai Lietuvas puse atrastu iespēju ieklausīties Latvijas ekspertu viedoklī divpusējās sarunās, lai šajā jautājumā nevajadzētu vērsties pie trešajām instancēm.

“Latvijas Vēstneša” jautājums Igaunijas Republikas prezidentam Lennartam Meri:

— Prezidenta kungs, kā jūs vērtējat Viļņas konferenci no Baltijas valstu vienotības interešu viedokļa?

— Šī konference vēlreiz parāda, ka, par spīti Eiropas Komisijas lēmumam trīs Baltijas valstu vietā izraudzīties tikai vienu sarunu sākšanai par iestāšanos Eiropas Savienībā, Baltijas valstu vienotība un solidaritāte ir tikpat stingra, kā bijusi. Es esmu ļoti laimīgs par to, ka šī konference jo labi parāda — Baltijas valstu vienotība joprojām ir stipra un īslaicīgās problēmas, kas ir radušās, rodas un arī turpmāk droši vien radīsies, nespēj šo vienotību ietekmēt.

Aģentūras “Interfax” jautājums prezidentam Meri:

— Kā jūs, prezidenta kungs, vērtējat Krievijas premjerministra Černomirdina pausto pozīciju pret Baltijas valstu dalību NATO un Krievijas piedāvāto jauno drošības sistēmu?

— Ziniet, es neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem tīk “auļos laist pa Eiropu”. Es Černomirdina kunga runu atradu par visnotaļ interesantu. Mēs drošības jautājumos atrodamies dažādās pozīcijās. Taču galvenais, manuprāt, ir, lai būtu nopietna vēlēšanās uz visiem laikiem izbeigt šo politisko retoriku, lai valstis varētu dzīvot normāli un mierīgi. Kā labi kaimiņi.

Pēc vienpadsmit valstu vadītāju viedokļu izklāsta konferences pirmās dienas rīta cēlienā Viļņas foruma darbs turpinājās vēl trīs sēdēs, kad pazīstami šo valstu politiķi, zinātnieki un sabiedriskie darbinieki apmainījās viedokļiem par aktuāliem starpvalstu kontaktu padziļināšanas un savstarpējās uzticības vairošanas jautājumiem. Pirmā pēcpusdienas sēde bija veltīta starptautisko institūciju un organizāciju lomai drošības un sadarbības stiprināšanā Eiropā. Otrajā dienā tika spriests par Eiropas nāciju saliedēšanos pēc Otrā pasaules kara un nākotnes sadarbības metiem, kā arī par sabiedrisko un nevalstisko organizāciju ietekmi uz nāciju līdzāspastāvēšanu un labām kaimiņattiecībām.

Apspriežot šo tematiku, Viļņas konferencē izskanēja daudz vērtīgu atziņu, kas gan būtiski papildināja valstu līderu teikto, gan — atsevišķos gadījumos — parādīja problēmas jaunā aspektā. Daudzi no šiem viedokļiem atklāja mūsdienu Eiropu un tās aktuālākās problēmas pavisam jaunā gaismā, metot jaunus metus uz mūsu kopīgo rītdienu.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors,

pēc Viļņas — Rīgā