MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Par nacionālo pašapziņu — bez sludināšanas un vaimanām

Pasaules brīvo latviešu apvienības rosināti, pirmdien, 8.septembrī, Rīgas Latviešu biedrības namā pulcējās latviešu filozofi, psihologi, sociologi, politiķi un izglītības darbinieki no ASV, Austrālijas, Kanādas un citām zemēm, lai kopā ar Latvijas zinātniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem piedalītos seminārā “Tautas nacionālā pašapziņa — problēmas un iespējas”. Atklāšanas uzrunas teica PBLA valdes priekšsēde Vaira Paegle un Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Ar domu blīvumā un dvēseliskā atvērtībā līdzsvarotu referātu sarunu analītiski emocionālā gultnē ievadīja pazīstamā psiholoģijas doktore, “Saules dainu” kārtotāja un latviskās dzīvesziņas pētniece, Kanādas viceprezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

Pazīstamais izglītības un kultūras darbinieks Eduards Silkalns savas uzrunas sākumā atzinās, ka tautieši Austrālijā viņu pavadījuši ar novēlējumu: “Tu tikai nesludini! Un, ja nu tu mēro tālo ceļu uz Latviju, tad tev tur jāpasaka kaut kas tāds, kas viņiem pašiem nebūtu ienācis prātā!”

Šķiet, atturēšanās no sludināšanas un vēlēšanās izteikt savu viedokli, savu sāpi un cerību nodrošināja klausītāju atsaucību arī LU docentei, filozofijas doktorei Ilzei Ostrovskai un pazīstamajiem komentētājiem Uldim Gravam un Ojāram Cellem, kas par nacionālās pašapziņas problēmām runāja socioloģijas, preses un politikas aspektā.

Piepildījās arī semināra vadītāja Aivara Saulīša novēlējums, lai referenti būtu sarunas rosinātāji, domas katalizatori. Diskusijā iesaistījās Saeimas deputāti, skolotāji, sabiedriskie darbinieki. Runāja izglītības un ģimenes atbalsta programmu vadītāja Dr. Līga Ruperte, pazīstami sabiedriskie darbinieki Tālivaldis Kronbergs, Arturs Cipulis, Paulis Lazda, Juris Sinka, Tupešu Jānis, Inese Birzniece un daudzi citi.

Vairāki referāti ir “Latvijas Vēstneša” rīcībā un tiek gatavoti publicēšanai. Diskusijas gaitā izskanējušos viedokļus apkopoja Dr. Jānis Priedkalns.

Izsakot cerību, ka seminārā aizsāktā saruna rosinās plašu domu apmaiņu sabiedrībā, dzejniece Māra Zālīte nobeigumā sacīja: — Stāvēt par Latviju nozīmē stāvēt par kultūru. Vienotu demokrātisku sabiedrību spēj veidot tikai kultūra. Un to visvairāk apdraud ieilgusī morāles krīze, kas nogurdina vairāk kā vissmagākais darbs. Patriotisms noteikti nav tikai dziedāt “Nevis slinkojot un pūstot”, bet gan neslinkot un nepūt.

Šī doma sasaucās ar to noskaņu, kādā savu ievadreferātu beidza Vaira Vīķe Freiberga:

Kāda veida patriotisms tad nu būtu tas, kas būtu pieņemams visām pusēm un kas tiktu uzskatīts kā īsts un patiess, un kas mums kā kopībai būtu jādara, lai tādu audzinātu mūsu tautā? Es domāju, pie tā mums visiem būtu jāpiestrādā, lai tas būtu tiešām izaudzis no pašas tautas, ne ticis tai uzspiests no augšas vai tikai piekabināts. (..) Pie pašapziņas tas labākais ir tas, ka neviens tev to nevar atņemt. Reiz apgūta, tā tev ir un tev pieder, lai ko citi saka. Kas attiecas uz mani, tad es vis negrasos atmest un atteikties no savām pirmdzimtības tiesībām kā latviešu tautas locekle. Es nekad neesmu tās pārdevusi — ne par lēcu virumu, ne par ko citu. Es esmu tās likumīgi mantojusi no savas mātes un sava tēva miesām. Un aiz viņiem un pirms viņiem man pieder mantojums, kas sniedzas atpakaļ aizvēstures laikos. Tās garīgās vērtības, ko mani priekšteči gadu tūkstošos ir krājuši, tās arī man personīgi itin visas pieder. Viss, ko mani senči ir centušies, cerējuši, cietuši, strādājuši un veidojuši, ir nodots tālāk garai paaudžu ķēdei, kas ir nonākusi līdz manīm. Es esmu pilnvērtīga un pilntiesīga šīs ķēdes locekle, un es esmu darījusi savu, lai ar mani tā nepārtrūktu. Es esmu darījusi, kas ir bijis manos spēkos, lai paaudžu ķēde — miesīgi un garīgi — turpinātos vēl nākošā gadu tūkstotī iekšā.

Būt latvietei man nozīmē to, ka man ir prieks, kad maniem tautas brāļiem un māsām ir prieki. Man ir lepnums par viņu skaistumu un gandarījums par viņu sasniegumiem. Latviešu valoda turpina dzīvot arī caur manu muti. Latviskā skaistuma izjūta, latviskais goda prāts, latviskais tikums ir mani izauklējuši. Bet man arī sāp, kad citiem latviešiem ir sāpe, man salst viņu salšana un grauž viņu izsalkums. Es zinu, ko nozīmē — sviedrus slauku tecēdama, asariņas stāvēdam'. Uz manas muguras sāp seno vagaru rīkstes, un manas miesas izjūt inkvizīcijas un čekas kambaru mocības. Man sarkst par manas tautas kaunu, mani nospiež manas tautas negods.

Latviešu tauta ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas. Man tik ļoti gribētos, lai tā nemistos pieaugt spēkā, skaistumā, gudrībā, laimē. Man gribētos, kaut man būtu enģeļu mēles un praviešu varēšana, lai es spētu savai tautai izteikt, cik daudz spēka un skaistuma viņā ir potenciāli iekšā, cik daudz gaišuma, mirdzuma un cik daudz patiesības. Kādas pilnības alkas un kāda nākotne, kas visa ir vaļā. Un cik ļoti tai vajadzīgs, lai katrs viens tās loceklis labāk spētu cienīt cilvēku kā cilvēku, pats sevī un citos, jo tikai tad tam būs iespējams savu tautu arī patiesi mīlēt.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Godātie semināra dalībnieki!

Man ir patiess prieks būt šai zālē, jo šodien Pasaules brīvo latviešu apvienība ir sarīkojusi pasākumu, lai iztirzātu ne tikai latviešiem, bet arī visai Latvijas sabiedrībai ļoti nozīmīgu jautājumu. Es ceru, ka šis seminārs ievadīs plašāku diskusiju sabiedrībā par šeit apspriežamajiem jautājumiem, un tāpēc esmu jo pateicīgs par uzaicinājumu uzrunāt semināra dalībniekus.

Savas pārdomas es gribētu sākt ar labi zināma fakta konstatāciju — latvieši ir salīdzinoši jauna nācija. No Garlība Merķeļa mēs zinām, ka laikā, kad citas tautas jau piedzīvoja nacionālās pašapziņas uzplaukumu un savu valstu veidošanu, latviešiem šādas problēmas vēl bija gauži svešas. Tomēr tieši Merķeļa sacerējums ļauj mums apjēgt, kādu milzīgu soli latvieši bija spēruši viena (pusotra) gadsimta laikā, no savrupiem zemniekiem kļūstot par tautu ar rosīgu kultūras dzīvi un spēcīgu nacionālo pašapziņu.

Man šķiet, ka atskārtība par kopēju vēsturi un kultūras mantojumu, kā arī vēlme saglabāt šo vienotību nākotnē veicināja domu par noteiktu pašpārvaldi latviešu vidē. Turklāt mūsu tautas tieksme pēc zināmas autonomijas izrādījās tik spēcīga, ka ļāva uzplaukt ne vien neskaitāmiem politiskiem projektiem, bet arī varonīgajiem strēlnieku pulkiem.

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika kļuva par visu iepriekšējo politisko, saimniecisko un kultūras centienu iemiesojumu. Jaunā demokrātiskā valsts vainagoja latviešu nacionālās pašapziņas attīstību, rodot piepildījumu vispārdrošākajām latviešu politisko darbinieku iecerēm jau kopš gadsimtu mijas.

No otras puses, jaunizveidotā politiskā sistēma stiprināja mūsu tautas pašapziņu. Tā bija eiropeiska valsts, kas veidota saskaņā ar laikmeta progresīvākajiem politiskajiem principiem. Tā bija unitāra valsts, kurā vienlaikus tika nodrošinātas priekšzīmīgas tiesības etniskajām minoritātēm. Tā bija moderna nacionāla valsts, kas sekmēja latviešu tautas saimniecisko attīstību un garīgo uzplaukumu. 18. novembra republika lieku reizi apstiprināja labi zināmo patiesību: nacionāla valsts ir jebkuras tautas sekmīgas un ilgstošas pastāvēšanas priekšnoteikums.

Šī atziņa caurvij arī pēdējo desmit gadu Latvijas vēsturi, kas kulminēja valstiskās neatkarības atgūšanā 1991. gada augustā. Tieši savas nacionālās identitātes atskārsme un sevis kā noteiktas etniskas kopības apzināšanās ļāva latviešiem saliedēties un izturēt 80./90. gadu mijas spējos vēstures pavērsienus, galu galā atgriežoties pie neatkarīgas Latvijas. Tas nozīmē, ka latviešu nacionālās pašapziņas spēks un valstiskā suverenitāte ir bijuši cieši saistīti XX gadsimtā.

Tomēr šobrīd, kad pagājuši jau seši gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, mēs varam vērot latviešu nacionālās pašapziņas vājināšanos. Tas izpaužas ne vien nicīgā attieksmē pret mūsu vēsturi un valstiskajiem simboliem, bet arī gluži ikdienišķā pesimismā par Latvijas sabiedrības attīstības rezultātiem. Varbūt daudzi no mums klusībā atminas šķietamo pārticību ne tik senā pagātnē, lai rūdītu savu vilšanos tagadnē. Un varbūt pat viņiem ir zināma taisnība. Tomēr šeit mēs nonākam jau citā dimensijā. Šeit ir runa par mūsu iekšējām vērtībām un prioritātēm. Kaut arī es esmu zaudējis plānveida turības ilūziju, esmu iemantojis daudz svarīgāku atskaites sistēmu savai esībai, ko vienā vārdā es dēvētu par brīvību. Kaut gan es varētu nosaukt ne vienu vien kļūmi vai nepadarītu darbu, kā īstens patriots es arvien uzsvēršu tos fantastiskos panākumus, kas sasniegti manā demokrātiskajā valstī drudžainajos pārmaiņu gados.

Tomēr nacionālās pašapziņas atslābumu es negribētu saistīt vienīgi ar ekonomisko, politisko un sociālo reformu sekām Latvijā. Man šķiet, ka industriāli attīstītajās sabiedrībās ir vērojama noteikta internacionalizācijas tendence, kas jo spilgti izpaužas Eiropas Savienības veidošanās procesā. Top ne vien pārnacionālas institūcijas, bet arī kvalitatīvi atšķirīgas identitātes, kas vairs nebalstās uz piederību noteiktai etniskai grupai vai nacionālai valstij.

Taču būtu pāragri izsludināt nacionālās identitātes galu. Ka tautas nacionālā pašapziņa ir dzīva un ka tā pretojas globalizācijas un unifikācijas tendencēm, par to liecina gan Francijas kultūras politika, gan Lielbritānijas attieksme pret Eiropas integrāciju, gan “klusā rūgšana” Skandināvijā. Iepazīstoties ar mūsu kontinenta attīstītāko valstu iekšējo dinamiku, esmu secinājis, ka nacionālajai pašapziņai nozīmīgi jautājumi joprojām ir Eiropas valstu iekšpolitiskā prioritāte, kas gan ne vienmēr tiek plaši reklamēta. Tas nozīmē, ka arī latviešu centieni stiprināt savu identitāti nav nekas arhaisks, “Eiropai nesaprotams” vai politiski nepieņemams. Ņemot vērā okupācijas perioda vienpusējo nacionālo politiku, kā arī nepieciešamību stiprināt Latvijas valsti, šādi centieni ir atbalstāmi.

Vienlaikus es saredzu vairākas problēmas, ar kurām varētu saskarties latviešu tautas nacionālās pašapziņas veicināšana. Vispirms mums būtu dziļāk jādefinē latviskā identitāte, kas ir mūsu tautas pašapziņas stūrakmens. Turklāt šajās diskusijās būtu jāņem vērā gan pašmāju domātāju nesenais veikums (I.Ziedonis & Co), gan citu nāciju uzkrātā pieredze XX gadsimtā. No tā izriet, ka mēs nevaram atgriezties pie 30. gadu otrās puses nacionālromantikas — ir jārod citi principi un citas izpausmes. Taču savos meklējumos par pamatu mums būtu jāņem jau Trešās atmodas gados gūtā atziņa, ka tikai šajā valstī latvieši spēs pastāvēt un pilnvērtīgi attīstīties kā tauta.

Nacionālās identitātes un pašapziņas stiprināšanas procesā mums būtu jāpatur prātā Latvijas ārpolitiskās prioritātes — dalība Eiropas Savienībā un NATO. Jau tagad mēs izjūtam dažādu starptautisku organizāciju pastiprinātu interesi par jautājumiem, kas ir saistīti ar latviešu identitātes problemātiku. Man nav pamata domāt, ka šī vērība mazināsies līdz Latvijas pilnīgai dalībai Eiropas Savienībā un it īpaši tad, ja izveidosies nopietna diskusija sabiedrībā par tautas pašapziņas nozīmi un tiks veikti enerģiski pasākumi, kas izkristalizēsies šīs diskusijas gaitā. Tāpat mums ir jāapsver nacionālās identitātes saglabāšana pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kaut gan šeit liela nozīme būs mūsu prasmei un politiskajai gribai pirmsiestājas sarunās.

Domājot par latviešu tautas pašapziņas spēcināšanu, es nespēju ignorēt Latvijas vēstures faktus, vēsturisko pieredzi, ģeopolitisko un iekšpolitisko stāvokli. Latvijai ir izveidojušās īpašas attiecības ar vienu no kaimiņvalstīm, kas sakās aizstāvam noteiktu etnisko grupu intereses. Bijušā padomju bloka valstīs šāds modelis nav retums, un tas jo spilgti izpaužas, piemēram, Ungārijas un Rumānijas vai Ungārijas un Slovākijas attiecībās. Tomēr Latvijas situācijas īpatnība slēpjas tai apstāklī, ka vairums t.s. aizstāvamo nav Latvijas Republikas pilsoņi. Līdz ar to pašsaprotamus nacionālās identitātes un valstiskuma sitprināšanas pasākumus nav grūti pārdēvēt par nacionālistisku histēriju vai ko tamlīdzīgu.

Protams, šāda terminoloģiska vingrināšanās nav nekas cits kā nožēlojama propaganda. To iespējams atspēkot, Latvijas sabiedrībai saglabājot nelokāmu uzticību demokrātiskas valsts ideālam, turpinot nodrošināt pienācīgas mazākumtautību tiesības un aktīvi, nepiekāpīgi un diplomātiski skaidrojot mūsu nostāju ārpus Latvijas robežām.

No manis teiktā nebūs grūti izlobīt, ka latviešu tautas pašapziņas stiprināšana ir ārkārtīgi delikāts jautājums, kura risināšana var atbalsoties daudzās jomās. Arī šī procesa iznākums var nebūt visiem pieņemams. Tomēr es uzskatu, ka šim procesam ir jānotiek, ja mēs nevēlamies kļūt par psiholoģisku kompleksu un aizspriedumu nomāktu tautu vai pat izzust kā etniska ļaužu kopība. Latvijas vēsture mums māca, ka mūsu neatkarība, tātad valsts, tātad tautas harmoniska attīstība ir iespējama tikai augstas nacionālās pašapziņas apstākļos.

Mēs esam piederīgi Eiropas civilizācijai, un mums ir jābūt eiropiešiem. Taču arī vācieši, franči, poļi, dāņi ir eiropieši, bet tas viņiem netraucē apzināties sevi kā vāciešus, frančus, poļus vai dāņus un lepoties ar to. Manuprāt, mums nav iemesla atteikties no šādas pieejas, tomēr tā ir daudz rūpīgāk jāiepazīst, nošķirot vārdu sēnalas no darbu graudiem. Tad varbūt noskaidrosies daudzas līdzības un būs vienkāršāk aptvert, kāpēc pasaulei latvieši ir interesanti un nozīmīgi savā atšķirībā no citām tautām.

Pēcpadomju valstīs etniskā pašapliecināšanās nereti kalpo kā salīdzinoši vienkāršs politiskās mobilizācijas ierocis. Tā ir arī sava veida atbilde uz iepriekšējā sistēmā piekopto nacionālo nihilismu. Es novēlu semināra dalībniekiem pārvarēt šo intelektuālo ierobežojumu un aplūkot latviešu tautas pašapziņas problēmas ilglaicīgā un daudzkrāsainā perspektīvā.

Es ļoti ceru, ka šīsdienas saruna, kas ir ļoti nopietns aizsākums diskusijai par tautas nacionālo pašapziņu, izraisīs pārdomas ne tikai šajā auditorijā, bet katrs no šīs auditorijas publikāciju veidā rosinās latviešu tautu padomāt par kategorijām un tēzēm, ko esam aizsākuši savā uzrunā. Paldies!