Pie pirmavotiem

Latvijas valsts un tās vīri

Pirmpublikācija

Kārlis Ulmanis, sarakstē ar domubiedru

Turpinājums. Sākums — “LV” 28.08., nr.213; 29.08., nr.214; 02.09., nr.215;

03.09., nr.216; 04.09., nr.217; 05.09., nr.218/219

L. Co 11. 10. 1905.

Ļoti godātais Enzeliņa kgs!

Atsūtītos rakstus es izskatīju. Strades raksts būtu drukājams, jo viņš nav slikts, lai gan es šī raksta labumus atrodu citur, nekā to Str. iztēlojis.

Es domāju: taisni piena labāka izvērtēšana ir tas, kas piespiež un uz priekšu vēl aizvien vairāk piespiedīs lopturus uz lopu sugu un lopu ēdināšanas uzlabošanu. Un centrifugām ir nenoliedzami labumi. Tad — kopmoderniecība taču ir pavisam cits kas, nekā to Strade definē. Jau šie divi punkti, neskatoties vēl uz citiem, varētu iekustināt veselīgu domu izmaiņu, tāpēc raksts būtu drukājams, bet varbūt tikai nākošā gadā, un tikai pēc tam, ja redakcijai ir rokā visu apsolīto rakstu virkne. Bez tam šis raksts dod iespēju izvest vēl arī citu kādu lietu. Redzat, mēs tagad liksimies ar visu sparu uz kopmoderniecībām. Te nu būtu katrā ziņā vajadzīgs zināt, kā tiek izvērtēts piens pie tagadējās kārtības, ar un bez centrifugām, cik lieli ir ražošanas izdevumi. Es domāju, ja lasītāji būtu iekustināti caur domu izmaiņu “L”, tad varētu uzaicināt iesūtīt dibinātus apskatus par piens. ienesīgumu, par centrifugām u.t.t. Varbūt varētu “L” izsūtīt nelielas jautājumu lapas. Uz šādām jautājumu lapām es lieku ne mazas cerības — arī priekš citu svarīgu jautājumu un lietu izskaidrošanas un izspriešanas. Šādas jautājumu listes varētu varbūt palīdzēt lietišķi, vispusīgi un pārliecinoši izspriest diezgan patukšo strīdu par kuļmašīnām, ģēpeļiem u.t.t. Tāpat arī par pļaujamu un citu mašīnu ienesīgumu un labumiem. Līdz šim ir drukāti tikai prātojumi un teorija. Bet mums vajaga dabūt ieskatu patiesā lietas sastāvā. Saprotams, mēs izvedīsim arī mēģinājumus un salīdzinājumus kulšanā ar ģēpeli, kuļmašīnu, rijā kulšanu, tad arī par grābšanu (ziem.labības) ar rokām un mašīnām. Tad arī par pļaušanu ar rokām un mašīnu. Prātojumi un aprēķini sākas ar: “pieņemsim, teiksim u.t.t.” (Kuros ir teikts — zirgi nekā nemaksā). Kuros trūkst katra patiesa novērota skaitļa un piedzīvojuma — ir galu galā mazvērtīgi. Un viss tas nesīs abonentus “L” — saprotams lielais labums jau nāks lasītājiem. Bet es nu novirzījos par daudz tālu no Str. rakstiem. Es domāju — drukāt, bet tikai pēc iesūtīto atbilžu (..) un iesūtījumu nodrukāšanas, kad viss rokā, kā es jau teicu.

— Brasliņa raksts ir tukšs čalojums — kuru cilvēku tad pārliecinās viņa: šaubos, neticu u.t.t. Kirhenšt. ir Hegelunda st. met. lietā lielumā ņemot taisnība. Heg.M.nav nebūt labāka par kaut kuru citu kārtīgu un pareizu izslaukšanas vīzi — bet ir ļoti sarežģīta. Henka izmēģinājums ir nevis pirmais, bet beidzamais ar iznākumu pret H. Es nezinu, vai Ki tie citi izmēģinājumi ir pazīstami. Galavārdu jau Ki šajā strīdā gribēs rakstīt, tad varētu jau iepriekš vēl Br. rakstiņu nodrukāt — bet protams bez visām nelietīgām personībām (Br. ir 19 1/2 gadu vecs) un pēc tam, kad Br.savu rakstiņu būtu pārstrādājis, ieliekot savu šaubu etc. vietā skaitļus un piemērus (es neesmu priekš H. metodes speciēli — bet tikai priekš kārtīgas izslaukšanas vispārīgi. No govu izsūkšanas es tomēr nebaidos.)

Tad šie Frīdberga jautājumi. Jaut.4 Fr. — varētu uzrakstīt mazu “lasītāju atsauksmi”, ka jautājumos nav labi iespējams izsacīties — un šim brīžam man arī nav vaļas. Jaut. 5 — es nevaru te dot atbildi, es zinu tikai, ka linsēklas (maltas, grūstas) var gan govīm dot — 1—1 1/2 m. pa dienu, bet vai tas atmaksājas, to es nezinu. Nodrukājat šo jautājumu, varbūt dos kāds atbildi. Es mēģināšu ko nebūt atrast vācu laikrakstos.

— Man liekas, ka ne instruktoram, ne “L” redakcijai darba tik ātri neaptrūks, jo ar katru dienu nāk jaunas lietas klāt un vecas vēl nebūt nav nokārtotas! *) Cerēsim tomēr, ka visam šim darbam būs labi panākumi. Rādās, ka līdzstrādnieku “L” arī netrūks: 3 veterinārārsti jau ir, kad tik varētu uzdabūt vēl kādus agronomus u. tā tāļāk. Strade ir gatavais Mefistofels — it ne ar ko viņš nav mierā. Tomēr arī tādi ļaudis ir vajadzīgi, tikai man liekas ka viņa polemikas rakstos ir daudz lieka balasta. Personības, kuras pašu lietu uz priekšu nevirza, bet tikai apgrūtina lasītājus. Kāpēc tas Ādamsons neatbild uz to mulķīgo piezīmi par “slāpekli” un zemes apstrādāšanu.

Arī Brasliņa raksts ir uzpūties bez gala — vai tad tie vīri nejūt, ka “L” tendence ir — virzīt lietu un nevis gādāt “Tumelplatz” priekš jauniem un veciem strīdniekiem.

Es Jums nosūtu te līdz Str, Br, un Fr, lapas.

Sveiki! Jūsu K.Ulmanis.

Lopu ēdināšanas izmēģinājumi mūsu kūtīs, mēslošanas mēģinājumi. Sakat lūdzu — ko tā Bērzmuiža dara?

Šī ir Kārļa Ulmaņa pēdējā vēstule no Leipcigas domubiedram Hermanim Enzeliņam, kas rakstīta 1905. gada 11. oktobrī

Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs izpētījis, ka visās K.Ulmaņa biogrāfijās teikts — pēc studijām Leipcigā viņš apceļojis vairākas Eiropas valstis, tā sekojot Vācijas universitāšu beidzēju tradīcijām.

Domājams, Valmierā Ulmanis ierodas novembrī. Viņu apstiprina par H.Enzeliņa rediģētā “Lauksaimnieka” līdzredaktoru.

1905. gada “Lauksaimnieka” 22. numurā publicēts K.Ulmaņa aktualitāšu apskats “Pēdējo dienu notikumi” (skat. zemāk).

Tā kā tajā ļoti spilgti atklājās autora tā laika uzskati un domas par politiskajām norisēm Latvijā, sniedzam šo Kārļa Ulmaņa publikāciju pilnībā, jo “Lauksaimnieks” vairs atrodams tikai grāmatu krātuvēs un plašākam lasītāju lokam ir grūti pieejams.

Decembrī K.Ulmanis uzstājas tautas sapulcēs. Te viņš izsakās arī par autonomu Latviju un prasa pilnīgi latviskas skolas.

1905. gada 21. decembrī Kārlis Ulmanis par visu to tiek arestēts un ieslodzīts Pleskavas cietumā. Tur H.Enzeliņš apmeklē K.Ulmani un aizved viņam grāmatas.

1906. gada maija vidū K.Ulmanis no cietuma izlaists. Viņš dodas pie brāļa Indriķa uz Šķibes “Ezerkleišām” (4,5 km no “Pikšām”).

Pēdejo dienu notikumi

Grūtas un smagas dienas ir bijušas pēdejās dienas. No visām pusēm, tiklab no Vidzemes un Kurzemes, kā arī no visas Krievijas nāk ziņas par krievu valdības briesmu darbiem. Kazaku un zaldātu bari klīst apkārt dauzīdami un šauzdami, kaudami un šaudami. Zaldātus vadā pa lielākai daļai muižnieki — kā tas bijis arī pie briesmīgās ļaužu slaktēšanas Ropažos. Un lai gan ir jau daudzu nevainīgu un mierīgu ļaužu asinis plūdušas, — tomēr ar to vēl nav diezgan ne valdībai, ne muižniekiem: pašā pēdīgā brīdī nāk ziņa, ka izsludināts

kara stāvoklis Vidzemē,

kurš prasīs varbūt tūkstošiem upuru. Nu nospiestā, pēc brīvības tvīkstošā un par savām tiesībām cīnošās tauta it sevišķi varēs sajust krievu valdības lielo “gādību un žēlastību”! Par kara stāvokli mēs varam pateikties Vidzemes gubernatoram Svegincovam, Vidzemes muižniekiem un savā ziņā arī Rīgas Avīzei, kura nevar un nevar beigt latviešu tautu apmelot un denuncēt krievu valdības priekšā. Gubernators Svegincovs bija 3.novembrī bez kāda pamata telegrafējis uz Pēterburgu, itkā Vidzeme un Kurzeme gribētu atdalīties no Krievijas un lūdzis pēc kara stāvokļa ievešanas arī Vidzemē (Kurzemē viņš jau pastāv). Vidzemes muižnieki gādāja par to, lai nemieri uz laukiem nebeigtos — un tad valšķīgā kārtā paši griezās pie viņiem paklausīgās Krievu valdības ar lūgšanu pēc palīdzības. Valdība viņu gribu arī izpildījuse — un tagad valdībai un muižniekiem par prieku plūdīs varbūt tūkstošu cilvēku asinis! Bet labuma viņiem no tam nebūs nekāda — kara stāvokļa ievešana vēl jo vairāk pamudinās tautu palikt pie savām dibinātām un taisnīgām prasībām un piespiedīs viņu lietot vēl noteiktākus līdzekļus. — Pateicoties valdības stūrgalvīgai īsredzībai, vēl aizvien turpinās

pasta un telegrafa streiks,

kuram patlaban pievienojas arī vēl

dzelzceļa streiks.

Lielas grūtības, kas caur to visu ceļas, tikai vēl vairāk veicina revolucionaro kustību. — Kā zinām, valdība bija solījuse, ka

valsts dome

tikšot paplašināta viņas sastāvā un pie vēlēšanām tikšot pielaistas plašākas aprindas. Bet kā ziņas iz Pēterburgas rāda, tad arī šie solījumi ir bijuši tikai tukši vārdi, jo pēc domām un uzskatiem, kuri valda tagadējā ministru padomē, iznāk, ka noteikumi par valsts domes vēlēšanām paliek gandrīz tie paši vecie — izņemot dažus sīkumus — bezmantīgākie ļaudis (zemnieki, strādnieki) paliek kā bijuši izslēgti iz valsts domes. Tāpēc arī še no valdības nav nekas derīgs sagaidāms, un visi sauc pēc satversmes sapulces, kura izstrādās noteikumus arī par nākošās valsts domes sastāvu un vēlēšanas kārtību. Visām vēlēšanām (tiklab satversmes sapulcei, kā arī valsts domei un vietējā pašvaldībā) vajadzēs būt vispārējām, vienlīdzīgām, tiešām un aizklātām. Kādās 26 guberņās (kurās valda bads) ir izcēlušies

zemnieku nemieri,

kurus pēc jaunākiem valdības lēmumiem grib apklusināt caur zemniekiem tik vajadzīgās dienišķās maizītes izsniegšanas apturēšanu. Tā tad bez apšaušanas arī vēl izmērdēšanas. Bet arī tas ir veltas pūles — nemieri caur to taps vēl jo lielāki. —

Tomēr pēdējās dienās ir notikušas arī dažas lietas, kuras dod atkal jaunu dūšu un iespēju cerēt uz uzvaru cīņā ar apspiedējiem — tikai vajaga mums izturēt un spēkus neskaldīt. Te būtu minams

tautskolotāju kongress Rīgā

no 10. līdz 14.novembrim. Ticis nolemts, tautskolās (pirmmācības skolās) ievest mātes valodu kā mācības valodu, mācīt arī pēc pavisam jaunas programas un neturēties vairs pie inspektoru cirkulāriem. Vecās programas uzdevums bija pārkrievināšana — nelūkojoties uz to, vai bērni ko derīgu iemācās jeb ne. Drīzāk varētu te runāt par bērnu notrulināšanu un mocīšanu. Jaunās programas uzdevums būs — iemācīt bērniem ko derīgu un dzīvē vajadzīgu, izaudzināt viņus par apzinīgiem un krietniem sabiedrības locekļiem. Bet tas panākams tikai tad, ja mācības top pasniegtas mātes valodā; protams arī svešas valodas (krievu, vācu) ir mācāmas. Tautskolās ievedams 6 gadu, nevis ziemu, piespiests (obligatorisks) mācības laiks. Bērni ies tautskolās no 8 līdz 14 gadiem, pie tam tautskolas ir pilnīgi bezmaksas skolas, bērniem būtu dodams pat apģērbs, ēdiens un grāmatas no skolas līdzekļiem, kurus savā kārtā dod atkal valsts un sabiedrība. Tautskolu mācību apmērs tā nokārtojams, ka pēc viņu beigšanas ir iespējams tieši (bez eksāmeniem) pāriet uz vidus skolām (tagadējām reālskolām, ģimnazijām), kurās mācības laiks būtu 4—6 gadi. No vidus skolām tieša pāreja uz augstskolām. No lēmumiem vēl būtu minams, ka baznīca šķirama no valsts, skola no baznīcas — un ticības mācības skolās nebūtu mācāmas. — Rīgas skolotāju kongresam seko

skolotāju un vecāku mītiņi

pilsētās un uz laukiem. Šo mītiņu lēmumi lielumā pievienojas Rīgas tautskolotāju kongresa lēmumiem. Jāaizrāda tikai uz to, ka daudz vietās (arī Valmierā) ir nospriests

ticības mācības

skolās šimbrīžam piepaturēt, bet ne kā piespiestu (obligatorisku) priekšmetu, tas ir, ticības mācības pasniedzamas tikai tiem bērniem, kuru vecāki to vēlas. Pie tam ticības mācības būtu stipri reformējamas, atsvabināmas no visiem nevajadzīgajiem bībeles stāstiem, pielikumiem un partejiskiem paskaidrojumiem. Arī es esmu tais domās, ka nebūtu ieteicams jau t a g a d ticības mācības galīgi izmest iz skolām. Šāda rīcība varētu kaitēt visai skolu reformai. Visi vecāki piekrīt tam, ka mūsu tagadējās skolas ir nederīgas, ka vajadzīgas jaunas skolas — bet dzirdēdami, ka ticības mācības tiek galīgi iz skolas izmestas, satrūkstas un raujas atpakaļ. Un lai nu skolotāji grūtajā cīņā varētu atbalstīties uz bērnu vecākiem, tad nav ieteicami sarūgtināt un atbaidīt tos no viņiem, kuriem ticības mācības ir vēl svēta un dārga lieta. Turpretī nepieciešami ir vajadzīgs šķirt baznīcu no valsts un sarakstu vešanu par laulībām, dzimšanām, miršanām uzdot valsts iestādēm, tas ir atcelt piespiesto baznīcas laulāšanu, kristīšanu un apbedīšanu u.t.t. Tāpat nepieciešami vajadzīgs ir arī atņemt mācītājiem katru iespaidu uz skolas programu un mācību gaitu. Lai mācītājiem paliek baznīca, skolotājiem skola! Gan tad ļaudis atsvabināsies no mācītāju iespaida; laužu izglītība, viņu zinību mērs un pareizas spriešanas spēja pieņemsies. — Dažās skolās ir jau iesākts mācīt latviešu valodā un pēc iespējas pēc jaunās programas. Tikai pagastu un pilsētu valdēm vajaga bez stomīšanās pabalstīt skolotāju darbu un aizsargāt viņus pret tagadējās valdības varmācībām. Jaunajā skolā inspektoriem un mācītājiem nekas nav meklējams. — Īsi pēc skolotāju kongresa notika Rīgā 19. un 20.novembrī arī

pagastu delegātu kongress.

Šo kongresu aizliedza policija un gubernators Svegincovs (skat. augšā) — bet kongress tomēr notika, un visa darbība noritēja bez kādiem traucējumiem no valdības puses. No spriedumiem būtu minami — nolēmums p a b a l s t ī t s k o l o t ā j u s v i ņ u d a r b ā p i e j a u n ā s p r o g r a m a s i e v e š a n a s u n s a r g ā t v i ņ u s p r e t i e r ē d ņ u u z b r u k u m i e m. K o n g r e s s i z t e i c ā s p a r p l a š a s p a š v a l d ī b a s (a u t o n o m i j a s) i e v e š a n u Latvijā. Pēc manām domām šis kongresa nolēmums ir ļoti svarīgs. Tā tad uz priekšu nebūtu vairs Krievijas valstī Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņu, bet gan plaša province Latvija, kura aptvertu Vidzemes latviešu daļu, Kurzemi un Inflantiju.

Latvija

būtu neatdalāma Krievijas valsts daļa, vēlētu tautas vietniekus vispārējā valsts domē, pievienotos Krievijas valstej, jeb labāki sakot, Krievijas valstju savienībai (jo arī igauņi, leiši, poļi u.t.t. prasa autonomiju) pasta, telegrafa, dzelzceļu, muitas, apsardzības u.t.t. lietās, tāpat arī aizstāvībā uz ārieni (sūtņi), bet būtu pilnīgi patstāvīga un neatkarīga savās iekšējās darīšanās (nodokļi, skolas, tiesas, draudžu un pilsētu pārvaldīšana u.t.t.). Tikai caur autonomijas ievešanu un caur plašu vietējo pašvaldību (draudzēs, pilsētās) ir iespējams cerēt, ka arī pie mums iestāsies atkal miers un sāksies kārtīga dzīve un sparīga attīstība. Bet tā kā no tagadējās valdības būtu lieki gaidīt uz autonomijas pielaišanu, — tad kongress tālāk nolemj rūpēties par s a t v e r s m e s s a p u l c e s sasaukšanu, kura izspriestu jautājumu tiklab par visas Krievijas nākošo valsts un valdības formu, kā arī jautājumu par provinču autonomiju. Pēc tam tad sanāktu Latvijas satversmes sapulce, kura izstrādātu sevišķi uz Latvijas pašvaldību attiecošos nolikumus un noteiktu pašvaldības formas un viņas izpildu iestāžu veidus. Tālāk kongress nolemj pagastos ievest atjaunotu pagaidu pašvaldību jau tūliņ (līdz 10.decembrim). Šim nolūkam ir pagastu valdes un tiesas viscaur pārvēlamas uz vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas vēlēšanas kārtības pamata, piedaloties visiem vīriešiem un sievietēm, kuri sasnieguši 20. gadu un top tai pagastā nodarbināti. Jaunās valdes un tiesas uzņemas visas pagasta darīšanas, bet stāv sakarā nevis ar komisāriem un gubernatoriem, bet gan ar sevišķi   ievēlētu  centralbiroju Rīgā. Jaunajām iestādēm jāgādā arī par pagastu apbruņošanu, lai vajadzības gadījumā varētu sekmīgi stāties pretī melnai sotņai u.t.t. Kongress nolemj arī, ka Rīgas Latviešu Biedrība ir tik ilgi jāboikotē (nav jāievēro), kamēr viņas priekšgalā paliek līdzšinējie vadoņi. Par R.L.B. Lauks. Nodaļas sasaukto lauksaimniecības biedrību delegātu sapulces gaitu ir ziņojums šai pašā numurā uz 225. lapas puses. Laucinieki, cik redzams un dzirdams, jo sparīgi stājas pie kongresa lēmumu izvešanas. Jāvēlas tikai, ka vecie amata vīri nedarītu jaunajiem viņu smagajā cīņas darbā vēl liekas grūtības un būtu visiem viņiem ieteicams bez kavēšanās padoties pagastu pilnu sapulču lēmumam un atdot visas darīšanas jauno amata vīru rokās. — Jāaizrāda arī uz to, ka pilsētas arī sāk pievienoties laucinieku kustībai. Tā p.p. Jelgavas namu īpašnieku un īrnieku sapulce 20.nov. ir taisījuse nolēmumus attiecoties uz pilsētas valdi un policiju, kuri saskan ar pagastu delegātu sapulces spriedumiem. Saprotams, tagadējās valdības ierēdņi pretojas tautas prasībām un rīcībai, bet kā salaužama valdības vara un izvedams tautas prāts, to rādījuši Aizputes (Kurzemē) apgabala iedzīvotāji. Vienā naktī tur notikuse pilnīga tautas sacelšanās — un

20 000 apbruņotu cilvēku

ar plintēm, revolveriem, cirvjiem un citiem ieročiem rokās nonākuši pie Aizputes policijmeistera un piespieduši viņu 1) atsaukt izlaisto aizsūtīšanas pavēli (vairākiem skolotājiem un citiem drošākiem cilvēkiem bija dota pavēle atstāt Kurzemi), 2) neizdarīt vairs arestēšanas un 3) aizsaukt no ielām policiju, kazakus, draguņus un zaldatus. Bez tam policijmeisters apsolījies saziņā ar apriņķa priekšnieku izlaist no cietuma jau apcietinātos 6 zemniekus. Redz, ko panāk tautas vienprātība un dūšība. Ja nu vēl še atzīmē, ka Sevastopole atrodas vēl revolucionāru rokās, ka Kijevā zaldati ceļ barikādes un pārvalda pusi no pilsētas, ka Novorosijskā, Jekaterinodarā, Jeļizavetpolē zaldati ar ieročiem pievienojušies strādniekiem un ka pat Carskojeselas ķeizera mitekļos oficieri paziņojuši valdībai, ka viņi nešaus uz ļaudīm, — tad varam gan cerēt, ka uzvarēs šai grūtajā cīņā tauta ar savām taisnīgām prasībām.

K.U. (Kārlis Ulmanis)

“Latvijas Vēstneša” publikācija.

Dr. Sigizmunds Timšāns, “LV” informācijas redaktors