starptautiskie dokumenti

Darba kārtība 2000

(Agenda 2000)

Paplašināšanās iespējas

“Latvijas Vēstnesis” Nr.197., 198., 199., 200., 201., 202. (no 6. līdz 13. augustam) publicēja Eiropas Komisijas 1997. gada 15./16. jūlija dokumentu ““Agenda 2000” — Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā”, kas ticis apstrīdēts no dažādiem redzespunktiem.

Šodien publicējamajā dokumentā — “Agenda 2000 — paplašināšanās iespējas” — Eiropas Komisija izskaidro, kā tā pēc vienotiem kritērijiem izskatījusi visu pretendentvalstu pieteikumus. Vienlaikus “Latvijas Vēstnesis” pateicas Eiropas Komisijas delegācijai Latvijā par šīs publicēšanas iespēju.

Šī “Agenda 2000” paziņojuma daļa ir daudzdaļīgs dokuments par Savienības paplašināšanos. Šo dokumentu Komisijai uzticēja sagatavot Eiropas Padome Madridē. Dokumenta mērķis ir izskaidrot, kā Komisija izskatījusi dažādos pieteikumus par uzņemšanu Savienībā un no tiem izrietošos galvenos jautājumus, kā arī visreālāk iespējamo grafiku sarunu uzsākšanai. Tās galvenie secinājumi un rekomendācijas izriet no atzinumiem, kas atspoguļo Komisijas viedokli par uzņemšanas sarunu procesa sākšanu. Tajā aplūkoti arī horizontālie jautājumi, kas saistīti ar paplašināšanos, kā arī praktiski pasākumi sarunu sākuma fāzei un pirmspievienošanās stratēģijas nostiprināšanai kopumā.

Šie secinājumi un rekomendācijas pamatojas uz kritērijiem, kurus Eiropas Padome pieņēma Kopenhāgenas tikšanās laikā 1993.gada jūnijā:

“dalība paredz, ka kandidātvalsts:

— ir panākusi demokrātiju garantējošo institūciju likuma varas un cilvēktiesību stabilitāti un cieņu pret minoritātēm un to aizsardzību;

— funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšanu, kā arī spēju izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēkus Savienībā;

— spēj uzņemties dalībavalsts pienākumus, tai skaitā politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķus.”

I. Uz pievienošanās kritērijiem balstītais novērtējums

Pēc Padomes lūguma Komisija ir sagatavojusi slēdzienu par katru dalības pieteikumu. Tās vērtējums balstās uz dažādiem informācijas avotiem, pamatā izmantojot atbildes uz anketām, kas tika nosūtītas katrai pretendentvalstij 1996.gada aprīlī. Ar ikvienu no pretendentvalstīm tika rīkotas divpusējas tikšanās, kurās tām bija dota iespēja līdz 1997.gada maijam sniegt papildinformāciju par to gatavošanos uzņemšanai Savienībā.

Komisija ņēma vērā arī dalībvalstu sagatavotos novērtējumus, it īpaši attiecībā uz politiskajiem kritērijiem, kurus dalībai Savienībā noteica Eiropas Padome Kopenhāgenā. Komisija izmantoja arī Eiropas Parlamenta ziņojumus un rezolūcijas, dažādu starptautisko un nevalstisko organizāciju, kā arī citu institūciju darba rezultātus.

Komisija arī izvērtēja progresu divpusējo līgumu ietvaros, kas veido galveno elementu Savienības attiecībās ar pretendentvalstīm. Spēkā stājušies Eiropas (Asociācijas) līgumi, kas noslēgti ar sešām pretendentvalstīm, aptverot ekonomisko sadarbību, tirdzniecību un politisko dialogu. Līgumi ar Igauniju, Latviju un Lietuvu, lai tie stātos spēkā, ir jāratificē visām dalībvalstīm. Slovēnijas gadījumā līgums vēl ir jāratificē Slovēnijas parlamentā.

Komisijai uzticētajam uzdevumam nav bijis precedenta, jo Kopenhāgenas kritēriji politiskā un ekonomiskā izpratnē ir plaši un pārsniedz acquis communautaire (Eiropas likumdošanas kopuma) ietvarus (piemēram, administratīvo un juridisko spēju novērtējuma ziņā), kā arī tādēļ, ka kopš iepriekšējās paplašināšanās pati acquis ir ievērojami palielinājusies. Tagad Savienības acguis ietver kopējo ārpolitiku, drošības politiku, tieslietas un iekšlietas, kā arī politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķus un to pakāpenisku ieviešanu.

Komisija ne tikai sniedz kopainu par situāciju 1997.gadā un par pretendentvalstu gūtajiem panākumiem pēdējo gadu laikā. Tā ir arī izanalizējusi sagaidāmo progresu vidēji ilgā perspektīvā attiecībā uz ekonomiskajiem kritērijiem un valstu iespējām ieviest acquis. Komisija, gatavojot šo perspektīvo novērtējumu, ievērojusi tendences, kas jūtamas pretendentvalsts stratēģijā un programmās Eiropas likumdošanas paketes pakāpeniskai ieviešanai. Komisija arī prognozējusi Savienības stratēģijas attīstību nākotnē, it īpaši atsevišķās jomās — vides, vienota tirgus un informētas sabiedrības sfērā, kur acquis tiek strauji attīstīta.

Attiecībā uz dalības izvirzītajiem politiskajiem kritērijiem Komisija uzskata, ka novērtējums būtu balstāms tikai uz pašreizējās situācijas elementiem, kurus tā varēja pārbaudīt un apstiprināt. Noteicošais jautājums, izvērtējot valsts pieteikumu par uzņemšanu Savienībā, ir demokrātijas efektīva funkcionēšana. Amsterdamas Vienošanās ir ietvērusi F. Pantā konstitucionālu principu, “ka Savienība balstās uz brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un likuma varas principiem”. Tādēļ Starpvalstu konference ir nolēmusi izmainīt O. Pantu, lai F. Panta ievērošana kļūtu par nepārprotamu noteikumu uzņemšanai Savienībā.

Tādēļ Komisija uzskata, ka Eiropas Padomes Kopenhāgenā pieņemto politisko noteikumu ievērošana pretendentvalstij ir nepieciešams, taču ne pietiekams nosacījums uzņemšanas sarunu uzsākšanai.

1. Politiskie kritēriji

Eiropas Padome Kopenhāgenā norādīja: “dalība paredz, ka kandidātvalsts ir panākusi demokrātiju garantējošo institūciju, likuma varas un cilvēktiesību stabilitāti, un cieņu pret minoritātēm un to aizsardzību”.

Lai novērtētu, cik lielā mērā pretendentes ievēro šo dalībai izvirzīto noteikumu, Komisija ikvienā slēdzienā neaprobežojās ar formālu politisko institūciju un savstarpējo attiecību aprakstu, pēc virknes detalizētu kritēriju novērtējot demokrātijas faktisko īstenošanu praksē. Tā pārbaudīja, kā dažādas tiesības un brīvības, tādas kā izteikšanās brīvība, tiek īstenotas, piemēram, ar politisko partiju, nevalstisko organizāciju un masu saziņas līdzekļu starpniecību.

Demokrātija un likuma vara

Valstīm, kas vēlas kļūt par Savienības loceklēm, ne tikai jāatbalsta demokrātijas un likuma varas principi, bet tie faktiski jāīsteno praksē ikdienas dzīvē.

Kopumā pretendentvalstu konstitūcijas garantē demokrātiskās brīvības, tai skaitā plurālismu, izteikšanās un reliģijas brīvību. Tās ir izveidojušas demokrātiskas institūcijas un neatkarīgas tiesību un konstitucionālās iestādes, kas ļauj dažādām valsts iestādēm normāli funkcionēt, ir rīkojušas brīvas un taisnīgas vēlēšanas, ļaujot pie varas pārmaiņus atrasties dažādām politiskajām partijām, un visumā atzinušas opozīcijas lomu.

Dažās no pretendentvalstīm — līdztekus normālajam vēlēšanu ciklam — nav institūciju stabilitātes, kas ļautu valsts varas iestādēm pienācīgi funkcionēt un nostiprināt demokrātiju. Visām pretendentvalstīm ir trūkumi likuma varas īstenošanā, kas tām jānovērš. Trūkst atbilstošas kvalifikācijas tiesnešu, un nav viņu neatkarības garantijas. Policija saņem zemu atalgojumu, un tai nepieciešama labāka apmācība un disciplīna. Vairākos gadījumos stingrāks likumdošanas pamats nepieciešams arī pašvaldības autonomijai.

Rumānijā līdz pat 1996.gada vēlēšanām nebija notikusi patiesa valdības maiņa. Politiskajā sistēmā ilgi dominēja prakse, kas mantota no komunistiskās sistēmas, ar pārāk lielu valdības iejaukšanos masu saziņas līdzekļu darbā un tieslietu sistēmā. Izmaiņas, kas notikušas pēc jauna prezidenta ievēlēšanas un jaunas vairākuma valdības izveides, ievērojami ietekmējušas situāciju valstī: ir uzlabojusies tās institūciju funkcionēšana un stabilitāte. Ļoti ātri pabeigta slepenpolicijas dienestu un tieslietu sistēmas reforma.

Izmaiņām, kas šogad notikušas Bulgārijā, un valdības izsludinātajām reformām ir jādod iespējas panākt izšķirošu progresu demokrātijas, likuma varas un tās institūciju stabilitātes jomā.

Slovākijā vēl joprojām pastāv neatbilstība starp konstitūcijas teksta burtu un politisko praksi. Komisijai ir bažas, ka likuma vara un demokrātija vēl nav pietiekami iesakņojusies. Būtu nepieciešams nodrošināt lielāku atklātību pretējiem viedokļiem, pienācīgu valsts iestāžu funkcionēšanu un to individuālo lomu ievērošanu konstitucionālā kārtībā. Demokrātiju nevar uzskatīt par stabilu, ja pati valdība var apšaubīt tādu institūciju tiesības un pienākumus kā prezidentūra, konstitucionālā tiesa vai centrālā referendumu komisija, un ja netiek atzīta opozīcijas likumīgā loma parlamentārās komitejās.

Neveiksmes 1997.gada referendumā par dalību NATO un par tiešām prezidenta vēlēšanām, valdības nesekmīgie mēģinājumi pārstrādāt kriminālkodeksu, lai ierobežotu izteikšanās brīvību, centieni bloķēt slepeno dienestu darbības izmeklēšanu un dažāda veida spiediens, kuru valdība vērš pret ierēdņiem un kultūras iestādēm, ir valsts institūciju nestabilitātes simptomi.

Cilvēktiesības

Pamatbrīvību ievērošana principā tiek garantēta vairumā pretendentvalstu. Visas valstis ir pievienojušās Eiropas Padomes Konvencijai par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, un Protokolam, kas ļauj pilsoņiem griezties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Rumānija sistēmu mantoja no komunistiskā režīma, kas daudzus bērnus ļāva ievietot valsts iestādēs apstākļos, kas pārkāpj bērnu tiesību konvencijas. Tas attiecas uz vairāk nekā simt tūkstošiem bāreņu. 1972.gadā pieņemtie likumdošanas noteikumi ir atcelti un izveidota bāze reformām, kas pamatojas uz tiešu atbalstu ģimenēm.

Visās pretendentvalstīs ir nodrošināta izteikšanās un biedrošanās brīvība, taču dažos gadījumos jānostiprina radio un televīzijas neatkarība.

Cieņa pret minoritātēm

Daudzās pretendentvalstīs dzīvo minoritātes, kuru sekmīga integrācija sabiedrībā ir demokrātiskas stabilitātes priekšnosacījums. Minoritātes veido 44% no iedzīvotāju skaita Latvijā (no kuriem 34% ir krievi), 38% Igaunijā (30% krievu), 20% Lietuvā (9% krievu, 7% poļu), 18% Slovākijā (11% ungāru, 5% čigānu), 14% Bulgārijā (9% turku, 5% čigānu) un 13% Rumānijā (8% ungāru, 4% čigānu).

Eiropas Padome pieņēmusi virkni dokumentu, kas regulē nacionālo minoritāšu aizsardzību, tai skaitā Ietvara Konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Rekomendāciju 1201., kuru 1993.gadā pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja. Šis dokuments, lai gan tas nav saistošs, rekomendē atzīt kolektīvās tiesības, bet Ietvara Konvencija nodrošina minoritāšu grupām piederīgo personu individuālās tiesības. Ietvara Konvenciju vēl nav parakstījusi Bulgārija; Čehijas Republika, Latvija, Lietuva, Polija un Slovēnija ir valstis, kas konvenciju vēl nav ratificējušas.

Rumānijā ungāru minoritāti parlamentā pārstāv 25 deputāti un 11 senatori, bet valdībā — 2 ministri. Tā ir pārstāvēta arī pašvaldībās un izmanto tiesības pamatskolās un vidusskolās iegūt izglītību ungāru valodā, kā arī tiesības lietot ungāru valodu sasakarsmē ar administrāciju un tiesu sistēmu.

Slovākijā, kur šādas tiesības principā tiek atzītas, ungāru minoritāte savu tiesību īstenošanā saskaras ar virkni problēmu. Pēc tam, kad tika pieņemts likums par valsts valodu un tā kā vēl nav likuma par minoritāšu valodu pielietojumu, vairāku tiesību īstenošana ungāru minoritātei tika apsaubīta. Bažas rada nesenās norises attiecībā uz subsīdiju samazināšanu kultūrai un izmaiņas valsts administratīvajā iedalījumā.

Nepilsoņi veido 28% no visu iedzīvotāju skaita Latvijā un 25% — Igaunijā. Nav pierādījumu, ka šīs minoritātes tiek diskriminētas, izņemot problēmas, kas saistītas ar noteiktu profesiju pieejamību Latvijā. Taču abās valstīs nepilsoņu naturalizācijas temps ir bijis lēns un tas jāpaātrina, lai nodrošinātu nepilsoņu minoritāšu integrāciju sabiedrībā.

Minoritāšu integrācija sabiedrībā visumā ir apmierinoša, bažas rada čigānu minoritātes situācija vairākās pretendentvalstīs.

Minoritāšu problēmas, ja tās netiks atrisinātas, var ietekmēt demokrātijas stabilitāti vai novest pie strīdiem ar kaimiņvalstīm. Tādēļ gan Savienības, gan pretendentvalstu interesēs ir pirms uzņemšanas procesa pabeigšanas panākt apmierinošu progresu minoritāšu integrācijā, izmantojot visas šajā kontekstā piedāvātās iespējas.

Secinājums

Lai gan virknē pretendentvalstu vēl ir jāpanāk progress attiecībā uz faktiski funkcionējošu demokrātiju un minoritāšu aizsardzību, tikai viena pretendentvalsts — Slovākija — neatbilst politiskajiem nosacījumiem, kurus Kopenhāgenā noteica Eiropas Padome.

2. Ekonomiskie kritēriji

Eiropas Padome Kopenhāgenā norādīja, ka dalība ekonomiskajā jomā paredz “funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšanu, kā arī spēju izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēkus Savienībā”.

Pretendentvalstis ir sasniegušas ievērojamu progresu pārejā uz tirgus ekonomiku, tai skaitā arī privatizācijas un liberalizācijas jomā, lai gan to ekonomiskās situācijas ir stipri atšķirīgas. SEPP (Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes) — agrākā komunistu tirdzniecības bloka sabrukums un tirgus reformu sākums tām visām nozīmēja lielu sākotnējo šoku. Taču dažās valstīs reformas sākumu jau pašā sākumā apgrūtināja nopietns līdzsvara zudums attīstībā, kamēr citas valstis saņēma mantojumā salīdzinoši stabilu situāciju un augstāku dzīves līmeni. Vēl jo vairāk, pusei pretendentvalstu vajadzēja radīt jaunas valsts institūcijas, vienlaicīgi fundamentāli pārveidojot savu ekonomiku.

Reforma dažādās valstīs ir noritējusi atšķirīgi. Dažās valstīs reforma guvusi plašāku atbalstu un politika izrādījusies relatīvi noturīgāka pat valdības maiņu gadījumos. Lai gan pēdējos gados gandrīz visas pretendentvalstis ir guvušas vērā ņemamus panākumus, bieži vien ar augstiem attīstības tempiem, dažas no tām vēl joprojām atrodas trauslos ekonomiskajos apstākļos. Ir bijuši daži gadījumi, kad attīstība pavērsta pretējā virzienā, ieviešot administratīvas kontroles formas, piemēram, importēto preču un cenu jomā.

Vidējais NIK (Nacionālais iekšzemes kopprodukts) uz vienu iedzīvotāju pretendentvalstīs sasniedz apmēram tikai vienu trešdaļu no Savienības nacionālā iekšzemes kopprodukta. Pēdējos gados dažas pretendentvalstis, un nekādā ziņā tikai tās, kam ir zemākais ienākums uz vienu iedzīvotāju, ir sasniegušas 5—7% lielu NIK pieaugumu gadā, kamēr citas, dažādu iemeslu dēļ, ir atpalikušas. Dažas ir sasniegušas augstu cenu stabilitātes līmeni un ir tuvu budžeta līdzsvarotībai, kamēr citas saskaras ar lielu un/vai augošu tirdzniecības deficītu, kas radies kapitāliekārtu, kā arī patēriņa preču importa rezultātā. Kopumā struktūras reformai ir ejams vēl ilgs ceļš, it īpaši banku un finansu sistēmas jomā, kā arī sociālās drošības laukā. Vairumam pretendentvalstu vēl jāpārstrukturē lielas, valstij piederošas nozares, kas dominē vietējā ekonomikā un kurās sociālu un ekonomisku iemeslu dēļ reformas ir ļoti grūti veikt.

Šobrīd neviena no pretendentvalstīm pilnībā neatbilst Kopenhāgenā izvirzītajiem diviem ekonomiskajiem noteikumiem, lai gan dažas no tām varētu to sasniegt pēc pāris gadiem.

Funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšana

Pirmais ekonomiskais kritērijs, kuru Kopenhāgenā noteica Eiropas Padome, ir funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšana.

Šai gadījumā ir jāapmierina virkne nosacījumu, kas tiek analizēti katrā gadījumā, ka:

— līdzsvaru starp pieprasījumu un piedāvājumu nosaka tirgus spēku brīva mijiedarbība; preces tāpat kā tirdzniecība, tiek liberalizētas;

— nav nopietnu barjeru ieiešanai tirgū (jaunu firmu izveidei) un izejai no tā (bankroti);

— pastāv likumdošanas sistēma, tai skaitā īpašumu tiesību regulācija; likumi un līgumi ir izpildāmi;

— makroekonomiskā stabilitāte ir panākusi atbilstošu cenu stabilitāti, kā arī dzīvotspējīgas valsts finanses un ārējos norēķinus;

— pastāv izvērsta viedokļu vienotība par ekonomiskās politikas galvenajiem elementiem;

— finansu sektors ir pietiekami attīstīts, lai uzkrājumus virzītu līdz produktīvām investīcijām.

Atzinumos šo noteikumu gaismā ir dots ikvienas pretendentvalsts novērtējums. Komisija uzskata, ka piecas no tām (Čehijas Republika, Igaunija, Ungārija, Polija un Slovēnija) var tikt uzskatītas par funkcionējošām tirgus ekonomikas valstīm, pat ja tām vēl jāpilnveido un tālāk jāattīsta dažas svarīgas iezīmes, piemēram, kapitāla tirgi. Sestā pretendentvalsts (Slovākija) ir tam ļoti tuvu likumdošanas un sistēmisko iezīmju ziņā, taču tai trūkst caurskatāmības šo iezīmju ieviešanā.

Pārējās pretendentvalstis ir guvušas nozīmīgus panākumus, it īpaši pēdējā laikā, un nākamā gadsimta sākumā tām vajadzētu atbilst šim pirmajam ekonomiskajam kritērijam. Šīm valstīm tagad galvenais uzdevums ir nostiprināt savu tiesisko un institucionālo reformu īstenošanu un dažos gadījumos novērst tālākas makroekonomiskās nestabilitātes risku.

Spēja izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēkus Savienībā

Otrais ekonomiskais kritērijs ir spēja izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēkus Savienībā. Tādēļ pretendentvalstu galvenajos ekonomikas sektoros būs nepieciešams vismaz minimāls konkurētspējas līmenis.

Pēc šī kritērija sniegt novērtējumu ir daudz grūtāk nekā pirmā kritērija gadījumā. No vienas puses, nepieciešams visaptverošs viedoklis, kas ietver ievērojamu faktoru skaitu, un, no otras puses, jānovērtē nākotnes attīstības izredzes. Galvenais jautājums ir, vai firmām ir nepieciešamās pielāgošanās iespējas un vai to vide atbalsta turpmāku pielāgošanos. Vērā ņemamo elementu vidū ir:

— funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšana, ar pietiekamu makroekonomiskās stabilitātes pakāpi, lai ekonomiskie aģenti stabilitātes un paredzamības apstākļos varētu pieņemt lēmumus;

— pietiekams cilvēku un fiziskā kapitāla apjoms ar atbilstošām izmaksām, tai skaitā infrastruktūrā (enerģijas piegādē, telekomunikācijās, transportā utt.), izglītībā un zinātnē; attīstība šajā jomā nākotnē;

— līmenis, kādā valdības politika un likumdošana ietekmē konkurētspēju ar tirdzniecības un konkurences politikas, valsts palīdzības un MVU atbalsta starpniecību utt.;

— tirdzniecības integrācijas pakāpe un temps, kuru valsts sasniedz attiecībās ar Savienību pirms iestāšanās tajā. Tas attiecas gan uz dalībvalstīs jau tirgojamo preču apjomu, gan arī uz to raksturu;

— mazu firmu īpatsvars, daļēji tādēļ, ka mazas firmas visvairāk gūst no tirgus pieejamības uzlabošanas, gan daļēji arī tādēļ, ka lielu firmu pārsvars var norādīt uz lielāku nevēlēšanos pielāgoties.

Analīze, kuru atzinumu sagatavošanai veica Komisijas dienesti, ļāva iegūt šādu kopainu:

— vairumā valstu ievērojami progresējusi tirdzniecības integrācija un dažās valstīs — Tiešās ārvalstu investīcijas (TĀI). Taču vairākās valstīs noticis pavērsiens sākotnējai tirgus liberalizācijai pretējā virzienā, galvenokārt makroekonomisku iemeslu dēļ;

— visur uzlabojas kapitāla tirgus un konkurences noteikumu funkcionēšana, taču kopumā tā vēl tālu nav apmierinoša;

— infrastruktūras stāvoklis vēl joprojām ir slikts;

— algu līmeņi ir daudz zemāki par attiecīgajiem līmeņiem Savienībā;

— privatizācija noritējusi dažādos tempos, un process vēl ir jāpabeidz.

Galvenās grūtības, novērtējot pretendentvalstis pēc otrā kritērija, sagādā to nākotnē vērstais raksturs. Lai gan visas valstis ir pamatīgi paplašinājušas ārējo tirdzniecību, ieeja vienotajā tirgū (ieskaitot harmonizētu PVN, valsts apgādi, banku apdrošināšanu utt.) tās ievērojami pavirzīs uz priekšu pa integrācijas ceļu. It sevišķi tām jābūt spējīgām ražot Eiropas tehniskajām prasībām atbilstošus produktus, ko veicinās Eiropas likumdošanas paketes pieņemšana, radot nepieciešamās institucionālās struktūras un liekot tām darboties, kā arī atbilstoši standartizācijas pasākumi. Grūti paredzēt, kādus panākumus tās gūs attiecībā uz šo kritēriju. Pagaidām turpmākais progress, kas sasniegts, īstenojot pasākumus, kā norādīts 1995.gada Baltajā grāmatā par Vienoto tirgu, būs gan svarīga sagatavošanās metode, gan aptuvena novērtējuma skala pretendentvalstu gatavības pakāpes noteikšanai.

Lai atbalstītu pretendentvalstu iekšpolitikas centienus, būs nepieciešams tuirpināt Phare's un Starptautisko finansu institūciju (SFI) sniegto ārējo atbalstu. Pēc uzņemšanas Savienībā strukturālie fondi (šajā jomā) pārņems attiecīgi vadošo lomu.

Paturot prātā grūtības, kas saistītas ar šāda novērtējuma sagatavošanu, Komisija uzskata, ka divas valstis (Ungārija un Polija) varētu atbilst otrajam kritērijam vidējā laika perspektīvā, ar nosacījumu, ka tās turpina savu pašreizējo kursu. Vēl trīs valstis (Čehijas Republika, Slovākija un Slovēnija) varētu sasniegt tādu pašu stāvokli ar nosacījumu, ka tās pastiprina savus centienus un izvairās no politikas pavērsiena pretējā virzienā. Tā kā Igaunija ir modernizējusi un radikāli liberalizējusi savu ekonomiku, tā pietuvojas šai pēdējai grupai, taču bažas rada tās lielā ārējā nelīdzsvarotība. Pēdējā laikā lielus soļus uz priekšu spērušas Latvija, Lietuva un Rumānija, taču tām nepieciešama turpmāka to centienu nostiprināšana. Bulgārija atbrīvojas no smagā pagātnes mantojuma; pēdējā laikā tā ir ievērojami progresējusi, un tai ir izredzes nākamās desmitgades laikā pievienoties pārējām.

Secinājums

Tādējādi, kopumā pēc diviem kritērijiem, visvairāk tiem atbilst Ungārija un Polija, no tām daudz neatpaliek Čehijas Republika un Slovēnija, Igaunija atbilst pirmajam kritērijam, taču tai vēl jāpanāk zināms progress, lai atbilstu otrajam kritērijam, spējot izturēt konkurences spiedienu. Slovākija atbilst otrajam kritērijam, taču tā vēl pilnībā nav uzskatāma par funkcionējošas tirgus ekonomikas valsti.