pēc notikuma

Integrācija Eiropā — tas ir ceļš uz saticību, stabilitāti, demokrātiju un labklājību

Viļņas konferencē —

“Latvijas Vēstnesim”

Povils Gilis,

Lietuvas bijušais

ārlietu ministrs:

“Konference

izmaksāja dārgi”

Turpinājums no 1.lpp.

— Kā jūs šo konferenci vērtējat no tik daudz diskutētā Baltijas valstu vienotības viedokļa?

— Domāju, ka Baltijas valstu vienotība bija jau pašā šīs konferences pamatā. Un ceru, ka Viļņas konference deva arī būtisku ieguldījumu mūsu vienotības tālākā nostiprināšanā. Diemžēl starp mūsu valstīm es redzu arī pārāk daudz konkurences un pārāk maz savstarpējas iecietības. Jā, protams, mūsu valstis ir dažādas, un katrai no tām ir savas ekonomiskās intereses. Taču ir jāatrod saprātīga proporcija starp konkurenci un iecietību. Tāda proporcija, kas kalpo mūsu stratēģiskajam mērķim — Baltijas valstu vienotībai un integrācijai Eiropas struktūrās.

Rimants Karazija,

Lietuvas vēstnieks Latvijā:

“Lietuvai

tā bija liela atbildība”

— Vēstnieka kungs, jūs pārstāvat valsti — konferences iniciatori. Kāds tagad, kad konference jau pieder vēsturei, ir jūsu vērtējums?

— Acīmredzot būtu nekorekti to vērtēt savādāk, nekā vērtē konferences dalībnieki. Protams, es šo konferenci vērtēju pozitīvi. Šī bija ļoti vajadzīga saruna, jo labas kaimiņattiecības ir ļoti aktuālas. Es domāju, šī bija pirmā, bet ne pēdējā konference. Ir tāds teiciens, ka cilvēkam vajag “berzēt pieri pret otru pieri, nevis pret trotuāru” — tad rodas savstarpēji pieņemami lēmumi.

Sākumā daudzi ar zināmu piesardzību raudzījās uz Lietuvas un arī Latvijas kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidenta Lukašenko līdzdalību šajā konferencē. Protams, Baltkrievijai ir pašai savs viedoklis par savas valsts iekšpolitiku un ārpolitiku. Man personīgi patika, un arī daudzi citi to atzīmēja, ka Baltkrievijai veltītā kritika šajā konferencē tika izteikta korekti un labvēlīgā tonī. Jā, bija kritika, to izteica arī Lietuvas prezidents Aļģirds Brazausks, tāpat Igaunijas prezidents Lennarts Meri, taču ļoti korektā formā.

Pastāv neatrisināti jautājumi starp visām valstīm, arī starp Latviju un Lietuvu. Bet šādu sarunu ceļā, ar laiku un pacietību mēs visus šos jautājumus atrisināsim. Šāda konference dod iespēju iepazīties ne vien politiķiem — jo visas dalībvalstis bija pārstāvētas ar autoritatīvām delegācijām, kurās bija arī pazīstami zinātnieki un sabiedriski darbinieki. Domāju, ka Viļņas konference bija lietderīga arī jums, žurnālistiem.

— Kā jūs, vēstnieka kungs, vērtējat drošības pasākumus, ko konferences priekšvakarā un tās laikā veica Lietuvas drošības dienesti? Cik pamatots bija lietuviešu zemessargu grupas arests, un kāda ir tālākā šīs lietas attīstība?

— Protams, uzņemt divpadsmit valstu prezidentus un premjerministru, kā arī citus augstus viesus — tā ir milzīga atbildība visiem rīkotājvalsts dienestiem. Es neņemos spriest detalizēti par šo lietu. Signāls tika saņemts, un attiecīgos cilvēkus aizturēja lietas noskaidrošanai. Tie bija vīri no Latvijas zemessardzei līdzīgas organizācijas. Pārbaudē fakti neapstiprinājās, un šos cilvēkus, cik zinu, atbrīvoja jau konferences beidzamajā dienā. Var jau kāds arī teikt, ka tā bija pārlieka modrība, taču uz šo signālu mums, konferences rīkotājiem vajadzēja reaģēt. Uz mums gūlās atbildība. Jūs jau pats redzējāt, ka arī Viļņas ielās patrulēja gan karavīri, gan policija.

Erkans Gezers,

Turcijas vēstnieks Latvijā:

“Ļoti labi organizēta

konference”

— Jūsu ekselence, kādi ir jūsu vērojumi Viļņas konferencē?

— Es varu jums atbildēt kā konferences viesis un novērotājs. Vispirms gribu uzsvērt, ka šī konference ļoti labi organizēta. Ļoti laba ir jau pati šādas konferences organizēšanas ideja. Konferencē tiek apspriests ļoti aktuāls jautājums. Es patiešām augstu vērtēju šo Polijas un Lietuvas prezidentu iniciatīvu.

Konference pulcējusi veselu virkni augsta ranga politiķu. Šeit sabraukuši gandrīz visu šī reģiona valstu prezidenti, piedalās arī Krievijas Federācijas premjerministrs Viktors Černomirdins. Prominenti pasaules mēroga valstu līderi konferencei atsūtījuši savus apsveikumus ar foruma augstu novērtējumu. Konferenci apsveica ASV prezidents Bils Klintons, Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, tāpat virkne citu augsta ranga politiķu. No tā redzams, ka konferences augstais līmenis nevienam nerada šaubas. Es arī augstu vērtēju atklāto dialogu, kas norit Viļņā. Tas ir īpaši svarīgi šīs konferences dalībvalstīm, valstīm, kas gatavojas iestāties Eiropas Savienībā.

— Kādu rezonansi jūs paredzat pēc šīs konferences?

— Es domāju, šādas konferences nākotnē tiks turpinātas un tajās iesaistīsies vēl lielāks dalībnieku skaits. Līdz ar to šādi forumi būs vēl nozīmīgāki kopējās drošības nostiprināšanai kontinentā.

— Kādu iespaidu atstāja Latvijas Republikas Valsts prezidenta runa samitā?

— Tā bija ļoti interesanta, prezidents Ulmanis uzsvēra vairākas svarīgas iniciatīvas drošības nostiprināšanai un uzsvēra ļoti aktuālo domu, ka Eiropai šobrīd, kad tā strauji iet uz apvienošanos, vairāk nekā jebkad jādomā arī par reģionālās vienotības padziļināšanu.

Atis Sjanīts,

Latvijas vēstnieks Lietuvā:

“Viļņā runājām

par lielām lietām”

— Kādu iespaidu uz jums atstāja konferences pirmais cēliens, kurā runāja vienpadsmit valstu vadītāji?

— Runas bija ļoti interesantas. Pat tās, kurām es nepiekritu. Arī tajās, tai skaitā Krievijas Federācijas premjerministra Viktora Černomirdina runā, bija pēc formas ļoti precīzi formulēti, konstruktīvi priekšlikumi. Diezgan uzbrūkoša bija Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko runa, bet arī tā bija svarīga, jo Baltkrievija ir mūsu kaimiņvalsts, turklāt ļoti svarīgs kaimiņš.

— Vai epizode ar vides aizsardzības valsts ministra Induļa Emša vēstuli Japānas bankai, kas bija izraisījusi zināmu satraukumu Viļņā (jums kā vēstniekam nācās skaidrot Latvijas nostāju), netraucēja konferences norisei tieši Latvijas un Lietuvas attiecību aspektā?

— Nē, tas ir pilnīgi atsevišķs mūsu attiecību aspekts. Šeit mēs runājām par lielām lietām. Būtiņģe ir konkrēts projekts, un Ārlietu ministrijas pozīcija tika formulēta vienā teikumā — īsi, bet ļoti skaidri: mēs esam to jau teikuši un tagad uzsveram vēlreiz, un arī uz priekšu to teiksim — ka šis objekts ir mūsu rūpju lokā. Un, ja šis projekts tiks realizēts, tas mums var radīt problēmas ilgam laikam.

Izets Serdarevics,

Bosnijas un Hercegovinas

vēstnieks Latvijā:

“Esmu pārsteigts

par konferences plašumu”

— Kādi ir jūsu iespaidi Viļņas konferencē?

— Vispirms — es esmu pārsteigts. Sākumā bija doma, ka šeit pulcēsies Baltijas jūras valstu vadītāji. Taču konferencē piedalās arī vairāku Melnās jūras valstu prezidenti. Līdz ar to konference ir ļoti interesanta. Manā skatījumā visas prezidentu tikšanās šeit ir ļoti lietderīgas. Un nav šaubu, ka tās tuvinās šeit pārstāvēto valstu tautas. Līdz ar to tiks padziļināta sadarbība un drošība Eiropā.

Konferencē daudz uzmanības tika veltīts situācijai Baltkrievijā. Es šeit nevaru sniegt nekādus komentārus, jo man šīs valsts situācija nav zināma. Taču valstu vadītāju un citu konferences dalībnieku runas bija ļoti konkrētas. Līdz ar to šai konferencei ir paliekoša nozīme, un būtu labi šādu konferenču rīkošanu pārvērst tradīcijā.

— Vai arī jūsu valsts varētu piedalīties kādā no nākamajām konferencēm?

—Šobrīd man uz šo jautājumu grūti atbildēt. Es domāju, mūsu piedalīšanās varbūt būtu problemātiska mūsu valsts ģeogrāfiskās situācijas dēļ. Mēs tomēr neatrodamies Austrumeiropā. Šeit izskanēja doma, ka nākamā konference varētu notikt 1999. gadā. Domāju, ka tajā būs vēl lielāks dalībnieku skaits un ka līdz ar to tās nozīme valstu sadarbības un drošības padziļināšanā arī vēl lielāka.

— Visbeidzot, kad mēs jūs redzēsim atkal Rīgā? (Vēstnieka rezidence ir Stokholmā —J.Ū.)

— Šo jautājumu man atkal un atkal uzdod mana sieva, kas, kā zināms, ir latviete.

— Lienas kundze, ir patīkami Viļņā ar Bosnijas un Hercegovinas vēstnieka kundzi runāt latviski.

— Man arī ir patīkami tikties ar tautiešiem. Es šeit jau runāju arī ar Valsts prezidentu Gunti Ulmani, arī ar Latvijas Universitātes rektoru Juri Zaķi un profesoru Aivaru Strangu — viņi abi ir šīs konferences dalībnieki. Tā bija ļoti skaista sajūta — runāt atkal ar latviešiem. Es Viļņā jutos gandrīz kā mūsu pašu zemē Latvijā. Ir tik aizkustinoši satikties ar latviešiem normālā veidā. Ne tā, kā bija agrāk, kad mums bija jābaidās.

— Cik zinu, jūs esat dzimusi Latvijā. Cik gadus esat bijusi citās zemēs?

— Jā, es esmu dzimusi Latvijā 1941. gadā. Latviju es ar vecākiem atstāju 1944. gadā. No 1944. gada līdz 1947. gadam mēs bijām bēgļu nometnēs Vācijā un Austrijā. 1947. gadā iebraucām Zviedrijā un dzīvojām tur līdz 1969. gadam, kad es sāku braukt apkārt pa pasauli ar savu vīru, kurš tolaik arī bija bēglis no tā laika komunistiskās Jugoslāvijas. 1992. gadā mēs atgriezāmies atpakaļ Zviedrijā, jo mans vīrs jau bija iecelts par vēstnieku.

— Jūsu dzīvestāstā ļoti uzskatāmi redzama Latvijas zemes un latviešu tautas traģiskā vēsture kopš Otrā pasaules kara. Konferencē valstu līderi un citi referenti runāja būtībā par to, kā veidot labāku pasauli — pēc tam, kad sabrukusi “ļaunuma impērija”, kas arī jums un jūsu vīram atņēma dzimteni.

— Es domāju, tas ir labs veids, lai satiktos regulāri un pārrunātu mūsu valstu kopīgās problēmas, kas varbūt ir pasvešas Rietumu pasaulei. Taču mūsu zemēm tās ir ļoti labi pazīstamas un saprotamas. Personīgi man ir žēl, ka arī Bosnija oficiāli nepiedalās šajā konferencē. Man liekas, šī ir patiešām ļoti laba iniciatīva.

— Par ko jūs runājāt ar Valsts prezidentu Gunti Ulmani?

— Viņš man vaicāja, kas patlaban notiek Balkānu valstīs. Viņu tas ļoti interesē. Un viņš man arī mazliet pārmeta, ka es tik ilgi neesmu tagad bijusi Latvijā.

— Šādu pārmetumu var saprast. Kad plānojat atbraukt uz dzimteni?

— Mēs ar vīru domājām atbraukt jau pagājušajā gadā 18. novembrī, bet tieši tad man nomira tēvs, tā brauciens bija jāatliek. Bet šogad gan es ceru 18. novembrī būt Rīgā.

Atis Lejiņš,

Rīgas Ārpolitikas institūta

direktors:

“Krievijas priekšlikumos

nav minēta Amerika”

— Kāda, jūsuprāt, būs šīs konferences atbalss pasaulē?

— Jūs jau pats redzat šeit pārstāvēto presi. Te ir žurnālisti ne tikai no daudzām, Austrumeiropas valstīm, bet arī no Rietumiem.

— Konferences preses centrā akreditēti vairāk nekā 300 žurnālisti no vairāk nekā divdesmit valstīm.

— Ja šādas konferences rīkotāji dabon vienu sižetu iekšā CNN, tad viņi ir daudz panākuši. Bet nav slikti arī tad, ja šī informācija izplatās tikai mūsu “parametros”, tas ir, Centrāleiropā. Šis ir tāds rajons, kur labi, ja cilvēki redz, ka politiķi tiekas ar Viktoru Černomirdinu utt. Katrā ziņā, tas mums, Baltijas valstīm, var tikai palīdzēt.

— Vai Viļņas konferencei būs paliekoša nozīme?

— Konferences nekad nedod paliekošu nozīmi. Būtībā tā ir tikai tāda simboliska tikšanās, tāda bilde. Ir jāskatās, kas būtībā notiek ar šo valstu attiecībām. Mēs, piemēram, zinām, kas notiek Latvijas un Krievijas attiecībās. Mums ir aktuāls savstarpējās robežas jautājums. Mums ir aktuāli arī citi jautājumi. Liekas, pavisam ir astoņi punkti, ko mēs ar Krieviju varam parakstīt. Taču būtiski, ka šāda konference varēja notikt — jo konkrētais ministriju darbs starpvalstu attiecību veidošanā virzās uz priekšu visai sekmīgi.

— Kura no vienpadsmit valstu vadītāju runām jums likās pati zīmīgākā ?

— Tās sniedza labu pārskatu par Austrumeiropas vēsturi. Visi prezidenti gan teica apmēram vienu un to pašu. Mani personīgi kā drošības jautājumu speciālistu īpaši interesēja Krievijas Federācijas premjerministra Viktora Černomirdina teiktais par Baltijas valstu drošību. Viņš uzskaitīja virkni konkrētu punktu. Taču viņa runā netika minēta Amerika, tās eventuālā loma Baltijas valstu drošības garantēšanā. Taču bez Amerikas pieminēšanas visi šie Krievijas skaistie punkti ir nederīgi, jo tad mēs atkal tiktu ievilkti atpakaļ Krievijas ēnā. Krievija ir liela un stipra, bet mūsu valstis — mazas. Bet Amerikas lomas vērtējumu mēs šajā Krievijas priekšlikumu punktu uzskaitījumā neredzējām.

Juris Zaķis,

Latvijas Universitātes

rektors:

“Politiķi uz šīm lietām

raugās savādāk”

— Jūs pats esat šīs konferences dalībnieks. Kā vērtējat Viļņas forumu?

— Man būtu grūti dot politiķa vērtējumu. Man ir interesanti šeit vērot, ko var izdarīt nevis politiķi, bet tie zinātnes un sabiedrības pārstāvji, kuriem jāveic konkrētais rītdienas darbs. Gribēju redzēt, ko konkrēti iespējams darīt starpvalstu sakaru jomā. Manuprāt, no augstajām politiskajām virsotnēm tā lieta izskatās mazliet savādāk. No viņu viedokļa ir tā: ja kas ir jānotur, tad jānotur. Bet mēs, akadēmiskā vide, šajā ziņā esam mazliet brīvāki savā rīcībā. Mēs problēmu varam vērtēt gan vēsturiskā aspektā, gan arī tā, kā to redzam nākotnē. Labi, ka konferencē netika vērtēts, kuram izglītība un kultūra ir “augstāka” un kuram “zemāka”. Mēs esam dažādi, un tas mūs bagātina. Tāpēc mēs šajā savā ziņā “saspiestajā” jeb “blīvajā” reģionā varam ērti viens pie otra piekļūt. Un tas var būt liels pozitīvs ieguvums, kaut mūs ļoti traucē valodas jautājums. Arī šeit, klausoties uzstāšanās, redzams, ka viens lieto tādu, otrs — atkal citu valodu. Mani mazliet uztrauc, ka tulkojums brīžiem nav īsti adekvāts tai idejai, ko orators izteicis. Tāpēc ir labi, ja konferences dalībnieki runā savā dzimtajā valodā, tad tomēr nianses saglabājas.

Pirmajā dienā no prezidentu runām būtībā neviena mani nepārsteidza. Mēs dzirdējām to, ko jau labi zinām — kā par mums domā Austrumu pusē un kā — Rietumu pusē. Zinājām arī, ka mūs gatavojas “mācīt” un teikt, kādiem mums “vajag būt”. Protams, jādomā par pašu demokrātijas izpratni. Jā mazliet mani tomēr pārsteidza Baltkrievijas prezidents Lukašenko — kad viņš tik pašpārliecināti pateica, ka viss pie viņiem esot vislabākajā kārtībā, ka citi tikai viņu nesaprotot. Protams, mēs viņu negatavojamies “pāraudzināt”. Tomēr man likās, ka būs grūti veidot stabilus kontaktus ar cilvēkiem, kuriem jūtami atšķiras vērtību kritēriji.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors,

pēc Viļņas — Rīgā