no ministra redzespunkta

Ģenerāļi mūsu armijā būs. Tikai ne tūlīt

Tālavs Jundzis,

aizsardzības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Jūsu amata stāžs pašlaik vēl nav simts dienu, lai gan kopumā pieredze, aizsardzības ministra pienākumus pildot, tuvojas diviem gadiem. Kas ir jauns, salīdzinot ar 1993. gada 4. augustu, kad jūs atvadījāties no Aizsardzības ministrijas? Kādas pārmaiņas iepriecina un kādas — ne visai?

— Pirmais, kas iepriecināja, — izauguši jauni un zinīgi cilvēki. Jauni gados un zinīgi par mūsu aizsardzības koncepciju. Jo 1992. gadā tā mums bija vislielākā bēda, ka trūka šādu cilvēku. Arī deputāti bija ar mazu pieredzi politikā un ar vēl mazāku aizsardzības jomā. Tolaik mums notika ļoti karstasinīgi strīdi: kā valstij attīstīties, kādu modeli izraudzīties — vai tas būs Šveices modelis vai vēl kāds cits. Un vienalga mūs apvainoja vai visos pasaules grēkos — mēs kopējot padomju armijas pieredzi... Tagad, paldies Dievam, tas viss nostājies savās vietās, cilvēkus vairs nav jāsāk mācīt no ābeces patiesībām, — mums ir vienots uzskats par aizsardzības koncepciju, par mūsu tālāko attīstību.

Kas man nepatīk? Dažādu iemeslu dēļ kļuvusi neefektīva bruņoto spēku vadības struktūra. Negribu apgalvot, ka agrāk tā bija efektīva, bet tolaik uzdevumi bija pārskatāmāki, mazāki, tad ar tiem tika galā. Šobrīd situācija diemžēl nav sevišķi iepriecinoša. Un tāpēc arī viena no pirmajām reformām bija saistīta ar štāba reorganizāciju.

— Vēl par aizsardzības koncepciju: 1992. gadā jūs žurnālistiem teicāt — ja mums uzbruks, tauta aizies mežos un cīnīsies. Jūsu priekštecim šajā krēslā bija cits viedoklis: maza, neliela profesionāla armija cīnīsies noteiktu laiku, lai pasaulei pierādītu, ka mēs esam pretojušies, un ar to viss beigsies... Vai tās tomēr nav divas dažādas pieejas?

— Mani iepriecina, ka visi, kas veido mūsu aizsardzības stratēģiju, ir vienoti — es šobrīd neesmu dzirdējis nevienu citu aizsardzības koncepciju. Arī mūsu valdības deklarācijā ierakstīts, ka totālās aizsardzības modelis ir mūsu aizsardzības pamats. Un tas paredz obligāto dienestu. Nevis profesionālu, mazu armiju, bet profesionālā militārā spēka savienošanu ar militāro dienestu. Mazai valstij šis modelis faktiski ir vienīgais, cita ceļa jau nemaz nav. Jo mazai valstij aizsardzībai ir jāmobilizē visi resursi, kādi vien tai ir. Un, protams, jācenšas tos efektīvi izmantot. Obligātais dienests ir daudz lētāks, turklāt no militārā viedokļa valstij līdz ar to potenciāls ir daudz lielāks.

Ir piemēri, kas to apstiprina. Kuveitai armijā bija astoņi tūkstoši vīru un apmēram divi miljoni iedzīvotāju. Irāka ar viņiem tika galā 48 stundās. Jo tādu armiju iznīcina, sagrauj lidlaukus — viņiem bija laba tehnika: lidmašīnas, bruņutransportieri. To visu divu dienu laikā izved no ierindas, un cauri — ar to karošana beidzas. Bet kas notika Čečenijā? Ja stāsta, ka čečenus izglābuši kalni, tas gluži tā nav. Kalniem bija sava loma, taču četrus mēnešus čečeni cīnījās pa Grozniju, un tikai tad viņus no turienes dabūja ārā. Tiesa, kalni palīdzēja — viņiem bija kur atkāpties.

Ja salīdzina mūsu konceptuālo pieeju 1992. gadā un tagad, nekas nav mainījies, process ir palicis. Un te nav pretrunas arī ar Andreja Krastiņa viedokli. Jo mazai valstij, ja uzbrūk lielāks agresors, nevar būt iespēju šo iebrucēju atsist. Paliek aizsardzība kā process. Process ar mērķi — iekļauties militārā aliansē. Un atkal mazai valstij nav citu izredžu. Ja mēs pirmo triecienu atvairām un kādu noteiktu stundu skaitu nodrošinām aizsardzību, tad varam cerēt uz attiecīgu militārās alianses palīdzību. Tāda ir mūsu koncepcija.

Pie obligātā dienesta priekšrocībām var minēt vēl daudz citu argumentu ne tikai no militārā un finansiālā, bet arī no politiskā un patriotiskā viedokļa. Profesionālā armija — tie tomēr ir cilvēki, kas par savu darbu saņem algu, es negribu minēt vārdu “algotņi” — tas nav īsti pareizi.

Un pavisam cita lieta, ja cilvēks dodas dienēt tāpēc, ka viņš grib aizstāvēt savu tēvzemi. Es saprotu, šobrīd grūti runāt par patriotiskām jūtām pret tēvzemi, kurā ir ļoti daudz nekārtību. Bet ne jau mūžīgi būs šīs nekārtības. Dānijā jaunieši dodas armijā ar lielu prieku, ir pat konkurss uz obligātā dienesta vietām — jaunieši lozē, kurš būs viens no pieciem, kas tiks dienēt. Jo armijā ir kārtība, armijā iegūst specialitāti, armijā iegūst fizisko sagatavotību. Un kāpēc tad lai neietu dienēt? Bet pēc tam, kad pārnāk mājās, firmas, kā saka, kaujas, lai pieņemtu darbā to, kurš bijis dienestā, jo viņš jau ir pārbaudīts. Šajā mums smagajā situācijā tas viss izklausās kā tāds ideāls. Tomēr domāju, ka šis ideāls Latvijas armijā ir sasniedzams dažu gadu laikā.

— Jūs runājāt par militārās alianses atbalstu. Kā šobrīd ir ar mūsu gājienu vai skrējienu uz NATO? Cik šajā virzībā ir atkarīgs no mums, cik — no pārējām dalībvalstīm? Vai mēs šogad esam tikuši tuvāk iecerētajam?

— Domāju, ka mērķim esam tuvāk par kādu milimetriņu. Jo programmas par militāro sadarbību “Partnerattiecības — mieram” ietvaros ir izstrādātas ļoti daudzos virzienos — gan gaisa spēku, gan jūras spēku, gan sauszemes spēku, gan sakarnieku un štābu līmenī. Mācības notiek visu laiku. Un katras no tām — dažu stundu, dažu dienu vai dažu mēnešu, kad brauc mācīties virsnieki, — tuvina Rietumu militārajai sistēmai, tajā skaitā arī NATO.