Apakšprogramma "Muzeji"

Muzejs ir sabiedrībai pieejama pētnieciska un izglītojoša iestāde, kuras uzdevums ir vākt, saglabāt, pētīt un popularizēt sabiedrībā dabas, garīgās un materiālās kultūras vērtības, sekmēt to izmantošanu sabiedrības izglītošanai un attīstībai.

1. Situācijas raksturojums

Muzeju pirmsākumi Latvijā meklējami 18. gadsimta otrajā pusē, kad Anglijā veidojās Britu muzejs, Krievijā - Ermitāža, Francijā - Luvra. 1773. gadā Rīgas rāte, saņēmusi N.Himzeļa dabaszinātņu, mākslas un vēstures kolekciju dāvinājumu, pieņēma lēmumu par publiska muzeja veidošanu Rīgā. Šis krājums kļuva par pamatu tagadējam Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam un citiem muzejiem, kuri joprojām darbojas Latvijā. 19. gadsimtā muzejus dibināja dažādas biedrības. Laika posmā līdz Pirmajam pasaules karam ieskicējās topošās Latvijas muzeju struktūras aprises.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas tika radīta valsts muzeju sistēma, kas aptvēra nozīmīgākās sfēras. Pirmās brīvvalsts posms raksturīgs gan ar valsts un pašvaldību muzeju tīkla izveidošanos, gan noteiktu valsts politiku arheoloģisko, etnogrāfisko un vēsturisko materiālu vākšanā, novadpētniecības veicināšanā un nacionālā patriotisma audzināšanā. Katra valsts muzeja darbību reglamentēja savs likums. Muzeju sistēmā dominēja Skandināvijas valstīm raksturīgais centralizācijas princips - Valsts Vēstures muzeja nodaļas aptvēra visu valsti. Šodienas tendence - pietuvināt muzejus reģioniem un palielināt to patstāvību - ir perspektīvāka.

Pēc Otrā pasaules kara muzeju sistēma tika pārveidota atbilstoši PSRS standartiem. Pārvaldības mehānismā dominēja centralizācijas princips (piemēram, Vēstures muzeju apvienība, Mākslas muzeju apvienība), kas ļāva politiski kontrolēt muzeju darbību un ierobežoja no profesionālā un finansēšanas viedokļa. Neraugoties uz ideoloģiskajiem ierobežojumiem, līdz neatkarības atjaunošanai 1991. gadā norisinājās muzeju tīkla paplašināšanās, aptverot visus Latvijas rajonus, kā arī daudzveidojās to profili . Tomēr ideoloģiskie ierobežojumi, stingras instrukcijas kultūrvēstures atspoguļojumā radīja vienveidību ekspozīcijās visos vēstures un novadpētniecības muzejos.

Sabiedriski politiskie procesi 90.gadu sākumā atspoguļojās arī muzeju sistēmā - tika pārtraukta totalitārās ideoloģiskās ievirzes muzeju darbība, kādreizējie sabiedriskie muzeji ieguva privātmuzeja statusu, iniciatīvu jaunu muzeju veidošanā izrādīja pilsētu un pagastu pašvaldības. 1997.gadā tika pieņemts Muzeju likums , kurā noteiktas valsts un sabiedrības attiecības muzeju jomā, 1998.gadā - izveidota Muzeju valsts pārvalde un izdoti Muzeju likumā paredzētie Ministru kabineta noteikumi.

Muzeju likums nosaka Latvijas muzeju sistēmu un tās finansēšanas avotus. Valsts muzeji darbojas dažādu ministriju pārziņā un saņem valsts budžeta asignējumus. Lielākā valsts muzeju daļa ir LR Kultūras ministrijas iestādes. Tie galvenokārt ir kultūrvēstures un mākslas muzeji. Pārējie valsts muzeji atrodas nozaru ministriju pārziņā, tādējādi nodrošinot iespēju atsaukties uz šo muzeju darbībā visieinteresētākās sabiedrības daļas vajadzībām un realizēt kultūras iestāžu decentralizācijas principu. Decentralizētas muzeju sistēmas darbības iespējamību nodrošina Muzeju valsts pārvalde.

Pašvaldību (rajonu, pilsētu, pagastu) muzeji tiek finansēti no pašvaldību budžetiem. 80.gadu vidū beidzās muzeju izveide visos Latvijas rajonu centros - tajos darbojas muzeji ar novadpētniecisku (nereti arī mākslas) profilu, kuru darbība aptver visa rajona teritoriju. Tā kā rajonu pašvaldību funkcijās nav paredzēta muzeju uzturēšana, 90.gadu otrajā pusē rajonu muzeji tika nodoti pilsētu pārziņā un bez finansiāla seguma palika muzejiskā darbība, kas vērsta uz visa rajona teritoriju. Šī problēma ir risināma, realizējot Latvijas reģionālo reformu.

Privāto muzeju tīkls ir ļoti daudzveidīgs un plašs, to finansē muzeju dibinātāji - dažādas juridiskās un fiziskās personas.

Muzeju likums paredz, ka akreditētie muzeji neatkarīgi no īpašuma formas var saņemt valsts atbalstu darbības nodrošināšanai. Pagaidām šī iespēja muzejiem netiek nodrošināta - valsts budžetā tam nav atvēlēts finansējums. Muzeju likums nosaka, ka no daudzfunkcionālā muzeju darbības spektra muzeju krājuma komplektēšana un saglabāšana tiek izvirzīta kā prioritāte. Visos valsts un pašvaldību muzejos uzkrātās kultūrvēsturiskās vērtības veido Nacionālo muzeju krājumu , kas ir valsts bagātība un atrodas valsts aizsardzībā. Darbību ar šo krājumu reglamentē Ministru kabineta Noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu.

Lai nodrošinātu kvalitatīvu, profesionālu, uz sabiedrības interesēm un vajadzībām orientētu muzeju darbību, Muzeju likums paredz periodisku valsts un pašvaldību muzeju akreditāciju . Akreditēta muzeja statuss ir priekšnoteikums, lai arī privātie muzeji saņemtu valsts finansiālu atbalstu. Muzeju akreditāciju reglamentē Ministru kabineta Muzeju akreditācijas noteikumi. Akreditācijas process ir uzsākts 1999.gada janvārī.

Valsts kultūrpolitikas mērķtiecīgai realizēšanai Ministru kabineta noteikumi paredz kārtību, kādā LR Kultūras ministrija akreditētajiem muzejiem piešķir valsts budžetā speciāli paredzētos līdzekļus īpašu kultūrvēsturisku, tēlotājas mākslas un citu nacionāli nozīmīgu projektu un programmu realizēšanai. Nacionālajā programmā "Kultūra" pamatotie darbības virzieni ir kritēriji, kas ļauj definēt nacionālās nozīmes programmas un projektus .

Muzeju sistēmas pārvaldībai pēc Muzeju likuma pieņemšanas ir izveidota Muzeju valsts pārvalde. Šīs civiliestādes darbību nosaka Ministru kabineta apstiprināts nolikums, paredzot pārvaldes funkcijas.

Muzeju pārvaldes kompetencē ir visi valsts un pašvaldību muzeji neatkarīgi no to atrašanās vietas un juridiskās pakļautības. Tas ļauj pārvaldīt nozari kopumā un neprasa muzeoloģijas specifiku pārzinošus štatus ministrijās vai pašvaldībās, kuru pārziņā ir muzeji, nodrošinot ekonomisku nozares pārvaldību. Realizējot nacionālajā programmā "Kultūra" pamatotos muzeju profesionālās darbības uzdevumus, Muzeju pārvalde nodrošinās muzeju projektu izvērtējumu konkursa kārtībā, kā to paredz Ministru kabineta noteikumi par nacionāli nozīmīgu programmu un projektu realizāciju akreditētajos muzejos, kā arī pārraudzīs to realizāciju.

Lai nodrošinātu Muzeju pārvaldei deleģēto funkciju pilnvērtīgu veikšanu, vēl jāveido struktūrvienības, kas nodarbotos ar muzeju informatizāciju un datorizētā kopkataloga izveides projektu, kā arī tālākizglītības centru un štata vietu akreditētajiem muzejiem paredzēto līdzekļu sadalei un finansu kontrolei.

Nozares pārvaldības profesionalitāti un demokrātismu nodrošina Muzeju likumā paredzētā sabiedriski konsultatīvā Latvijas Muzeju padome, kurā darbojas gan muzeju, gan sabiedrības pārstāvji un kuras sastāvu un nolikumu apstiprina Ministru kabinets. Padome sniedz atzinumus par būtiskākajiem nozares politikas, Nacionālā muzeju krājuma, muzeju akreditācijas, finansēšanas u.c. jautājumiem.

Valsts reģionālās reformas gaitā jāveido reģionālās muzeju padomes, kas veicinātu reģiona muzeju sadarbību, tajos uzkrātā Nacionālā muzeju krājuma intensīvāku apriti un atdevi sabiedrībai, piedāvājuma izstrādāšanu izglītībai un tūrismam.

 

2.1. zīmējums

Muzeju skaits

(kopā ar filiālēm)

 

 

Dati: MVP statistika

2.1. zīmējums raksturo galvenās muzeju tīkla attīstības tendences Latvijā:

• Valsts muzeju skaits 80. gadu otrajā pusē pieauga, bet 90. gados pakāpeniski samazinājās. Kopš 1996. gada nav izveidots un nav paredzēts izveidot kādu jaunu valsts muzeju. Tomēr svarīgi atrast risinājumu, lai apmeklētājiem būtu pieejamas ekspozīcijas par valsts kultūrvēsturei nozīmīgām tēmām: industriālo mantojumu, laikmetīgo mākslu, Latvijas jūrniecības vēsturi, mūziku, kam jau šobrīd ir eksponējamo kolekciju nodrošinājums.

• Kopš 80. gadu vidus turpinās jaunu pašvaldību muzeju veidošanās. Tie galvenokārt ir pagastu muzeji. Rīgas pašvaldības pārziņā ir tikai viens muzejs - A.Čaka memoriālais muzejs, dibināts 1997.gadā. Aktuāla ir rajonu, pilsētu, pagastu muzeju ekspozīciju daudzveidošana atsevišķu reģionu ietvaros. Tās mērķis ir saskaņot vietējiem iedzīvotājiem būtisko novadpētniecisko darbību ar specifisku, oriģinālu, tūristus interesējošu piedāvājumu.

• Pārējo muzeju grupa (līdz 1991. gadam - sabiedriskie, tagad - privātie) strauji paplašinās. Informācija par privāto muzeju darbību līdz 1997. gadam nav pietiekami pilnīgi apzināta.

• 1998. gadā, Muzeju valsts pārvaldei uzsākot darbību, ir apkopota pilnīgāka informācija par jau darbojošos pašvaldību un pārējo (privāto) muzeju skaitu Latvijā. Informācijas trūkums 2.1. zīmējumā nenozīmē, ka šādi muzeji nebija pirms 1997.gada.

Latvijā veidojas pretruna starp muzeju krājuma apjomu un nozīmīgumu un uzturēšanas iespējām, par ko liecina šādi fakti:

• Valsts un pašvaldību muzejos glabājas vairāk nekā 4,6 miljoni muzeja priekšmetu, kas saskaņā ar Muzeju likumu, tiek atzīti par nacionālo bagātību - Nacionālo muzeju krājumu - un atrodas valsts aizsardzībā.

• Nacionālā muzeju krājuma vērtību nosaka tas, ka:

- šis krājums ir pilnīgākais Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma apkopojums;

- tajā ir starptautiskas nozīmes vēstures, mākslas un dabas kolekcijas un atsevišķi muzeja priekšmeti;

- Nacionālajam muzeju krājumam līdzās kultūrvēsturiskajai un garīgajā vērtībai ir arī materiālā vērtība, kas veido valsts nacionālo bagātību.

• Muzeju krājuma pieaugumam nav sekojis tā uzturēšanai nepieciešamo resursu (telpu, speciālistu, restaurācijas jaudu utt.) pieaugums.

Lai nodrošinātu muzejos uzkrāto kultūrvēsturisko vērtību maksimālu pieeju izglītības, zinātnes, tūrisma un citiem mērķiem, svarīga ir mūsdienīga informācijas tīkla radīšana, kurā kā sastāvdaļa paredzēts Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs.

 

2.2. zīmējums

Muzeju krājums

(kopējais vienību skaits)

Dati: MVP statistika

Uz sabiedrību vērstās muzeju darbības rezultāti raksturoti 2.3.-2.5. zīmējumos.

 

2.3. zīmējums

Apmeklētāji valsts un pašvaldību muzejos

(milj.gadā)

 

Dati: MVP statistika

90. gadu sākumā bija vērojama krasa apmeklētāju skaita samazināšanās. To noteica izmaiņas valsts politikā un ekonomikā, valsts muzeju skaita un tūrisma plūsmu samazināšanās no bijušās PSRS.

Valsts sociālās un politiskās pārmaiņas noteica, ka 90.gadu sākumā visos vēstures un novadpētniecības profila muzejos bija jānomaina ekspozīcijas, jo to saturs un vēstures interpretācija bija novecojusi. Muzeju ierobežotais finansējums neļāva to izdarīt pietiekami operatīvi un mūsdienu prasībām atbilstošā līmenī. Tas atsaucās arī uz muzeju apmeklētību. Jaunu ekspozīciju izveide joprojām ir aktuāla, lai muzejs pilnvērtīgi varētu darboties sabiedrības interesēs, būtu tai vajadzīgs un apmeklēts.

Kopš 1993. gada apmeklētāju skaits nostabilizējies - 1,2 - 1,3 milj. apmeklētāji gadā. Tos gada laikā apmeklē apmēram 50% no valsts iedzīvotāju skaita.

 

2.4. zīmējums

Aktivitātes valsts un pašvaldību muzejos

(skaits gadā)

Dati: MVP statistika

2.5. zīmējums

Ekskursijas valsts un pašvaldību muzejos

(skaits gadā)

Dati: MVP statistika

 

Kopš 90. gadu sākuma iezīmējas pretruna starp muzeju piedāvātajām iespējām un to izmantošanu (2.3.-2.5. zīmējumi). Muzeji konsekventi aktivizē darbu apmeklētāju piesaistīšanai (pasākumi, izstādes), bet tam neseko krass apmeklētāju skaita pieaugums. Tā kā apmeklētība kopš 1990. gada ir samazinājusies, bet pasākumu un izstāžu skaits pieaudzis, pasākumu un izstāžu ienesība (atmaksājamība) ir būtiski pazeminājusies.

Bez kardinālām valsts tūrisma, izglītības u.c. politikas izmaiņām, kas sekmētu muzeju iekļaušanos tūrisma industrijā, vispārizglītojošajā izglītības sistēmā u.c., būtiskas izmaiņas muzeju apmeklētības ziņā nav prognozējamas.

2.6. un 2.7. zīmējumi raksturo nodarbinātību un darbinieku struktūru valsts un pašvaldību muzejos.

2.6. zīmējums

Nodarbinātība valsts un pašvaldību muzejos

(ieskaitot KM pārziņā esošos)

Dati: MVP statistika

2.7. zīmējums

Nodarbinātība LR Kultūras ministrijas pārziņā esošajos muzejos

Dati: MVP statistika

• Lielākā muzeju darbinieku daļa ir apkalpojošais personāls, speciālisti - 32- 40 %.

• Augstākā izglītība ir 60-80 % muzeju speciālistu. Pēdējos gados LR Kultūras ministrijas pārziņā esošajos muzejos šis līmenis samazinājies.

• Informācija par nodarbinātību privātajos muzejos nav apzināta.

• Muzeju darbības kvalitatīvai attīstībai, to orientācijai uz sabiedrības vajadzību nodrošināšanu, respektējot nozares specifiskos nosacījumus, nepieciešamas izglītības iespējas muzeoloģijā, ko Latvijā patlaban iegūt nevar.

Analizējot budžeta izdevumu daļu LR Kultūras ministrijas pārziņā esošajos muzejos kā modeli, kas raksturo muzeju sistēmu kopumā, var secināt, ka pēdējos gados ir mainījies muzeju finansējuma apjoms, taču vidēji 63% izdevumu tiek novirzīti infrastruktūras uzturēšanai un darbinieku algām, nepietiekams ir muzejisko pamatfunkciju finansējums -- no 14% līdz 17% (2.1. tabula).

2.1. tabula

Izdevumi LR Kultūras ministrijas pārziņā esošajos muzejos

	1994	1995	1996	1997	1998
Izdevumi kopā (tūkst. Ls)	1 666,7	1 730,3	2 147,2	2 071,5	2 168,6
- algas	30%	41%	43%	44%	44%
- soc. nodoklis	11%	15%	14%	12%	12%
- komunālie pakalpojumi	19%	25%	22%	21%	22%
- eksponātu iepirkumi	3%	2%	2%	6%	2%
- muzejiskās pamatfunkcijas (restaurācija,
zinātniskā darbība, izstāžu un ekspozīciju
darbība, starptautiskā sadarbība u.c.)	14%	6%	19%	17%	20%
- remonti	23%	11%	-	-	-
- investīcijas - kap. celtniec.

(tūkst.Ls) - - 510,0 505,0 440,0

Dati: MVP statistika

Algas ir pieaugušas 1,8 reizes, salīdzinot ar 1994. gadu, bet vidējā alga ir zema - Ls 60. Pēdējos gados, palielinoties pakalpojumu izmaksām, strauji pieauguši muzeju uzturēšanas izdevumi. 1996., 1997. un 1998. gadā netika iedalīti līdzekļi kapitālajiem remontiem, inventāra iegādei. 1998. gadā līdz minimumam samazināti līdzekļi muzeju krājuma papildināšanai. Muzeju pašfinansēšanās līmenis (pašu ieņēmumi pret valsts vai pašvaldību dotācijām) ir 5-15 % no kopējā finansējuma.

Kopš 1996. gada valsts investīcijas kultūrvēsturisko pieminekļu rekonstrukcijas un restaurācijas darbiem ir saņēmuši Rundāles pils muzejs, Turaidas muzejrezervāts, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs un Latvijas Kara muzejs. Ieguldījums šo muzeju infrastruktūrā ir pozitīvi atsaucies uz darbības kvalitāti, sniegto pakalpojumu apjomu, apmeklētāju skaitu un ieņēmumiem, kā arī uz muzeju lietojumā nodotā valsts īpašuma un apmeklētāju drošību un valsts bagātības - Nacionālā muzeju krājuma - saglabāšanu.

 

Pasaules muzeju pieredze

Dominējošās tendences pasaules muzejos rāda, ka sekmīgi attīstās to valstu muzeju sistēma, kur līdzās pastāv gan valsts, gan pašvaldību, gan privātais finansējums. Valsts uzņemas galveno finansiālo atbildību nacionāla mēroga projektu realizēšanā, tai skaitā nacionālā muzeju krājuma saglabāšanā (Deltaplans Nīderlandē). Valsts sniedz muzejiem finansiālu palīdzību neatkarīgi no īpašuma formas, šīs palīdzības apjomu saistot ar muzeja īpašnieka finansiālā ieguldījuma apjomu (reģionālo u.c. nevalsts muzeju finansēšana Dānijā). Muzeji var veidot finansu uzkrājumus (valsts muzeju autonomizācija Nīderlandē). Muzeju pašfinansēšanās līmenis nav augsts arī valstīs ar augstu dzīves līmeni un iedzīvotāju pirktspēju, piemēram, Somijā - 15%, Dānijā - 12,5 %.

Valsts deleģē muzejiem maksimālu patstāvību, garantējot noteiktas ikgadējas subsīdijas un prasot kvalitatīvu nacionālā krājuma saglabāšanu. Muzeju darbības kvalitātes nodrošināšanai tiek noteikti standarti un kontrolēta to izpilde (reģistrācija Lielbritānijā, akreditācija ASV).

Muzeji neuztur štatā infrastruktūru apkalpojošo personālu, bet pērk pakalpojumus. Valstīs ir attīstīts muzeju konsultāciju jeb dienestu tīkls. Konsultāciju darbinieki, veicot konkrētu pasūtījumu, sniedz profesionālu palīdzību muzejiem, kuros nav nepieciešams vai kuri nevar atļauties pilnā slodzē nodarbināt muzeju darba speciālistus (Vācija, Lielbritānija, Nīderlande).

Ir muzeju darbinieku profesionālās izglītības sistēma gan akadēmiskajā, gan tālākizglītības pakāpē (Lielbritānija, ASV, Francija, Vācija, Zviedrija, Somija). Muzeju potenciāls tiek iekļauts vispārizglītojošajā mācību programmā (Lielbritānija).

Tiek modernizētas esošās ēkas un celtas jaunas tieši muzeju vajadzībām (Somija, Zviedrija, Nīderlande, Vācija, Lietuva, Francija ).

2.8. zīmējums

Muzeju skaits*

( uz 10 000 iedzīvotājiem )

 

2.9. zīmējums

Muzeju apmeklējumu skaits gadā

( uz 1 iedzīvotāju )

Dati 2.8-2.9. zīmējumos : Yearbook of Nordic Statistics 1996, 359.lpp., MVP statistika

*Latvijā valsts un pašvaldību muzeji ar filiālēm

2.10. zīmējums

Muzeju finansēšanas avoti

 

Dati: MVP statistika

 

 

2.11. zīmējums

Finansējums muzejiem uz vienu iedzīvotāju

(Ls)

Dati: MVP statistika

2. Apakšprogrammas pamatojums

Muzeju tīkls, aptverot visus Latvijas reģionus un darbojoties šodienas un nākotnes sabiedrības interesēs, ir neatņemama kultūras, izglītības, brīvā laika sastāvdaļa. Ar muzeju nozari saistīta arī valsts zinātnes, tautsaimniecības, komunikāciju attīstība.

Muzeju un sabiedrības attiecības nosaka Muzeju likums , tomēr līdz šim muzejiem kā kultūras institūcijām nav izstrādāta valsts kultūrpolitikai atbilstoša rīcības programma. Nacionālā programma "Kultūra" ļaus apzināt situāciju kopumā, konstatēt trūkumus un iezīmēt attīstības virzību. Sekmīga programmas realizācija:

1) sekmēs pilnvērtīgu, līdzsvarotu, visaptverošu un ilgtspējīgu muzeju sistēmas funkcionēšanu sabiedrības vajadzībām;

2) nodrošinās tādu darbības modeli, kas vērsts uz attīstību un spēj garantēt muzejos uzkrātās nacionālās bagātības saglabāšanu un aktīvu apguvi ar muzejiem specifiskajiem līdzekļiem - reāliem muzeja priekšmetiem, kas neverbālas saziņas formā spēj uzrunāt visplašākos sabiedrības slāņus;

3) iepazīstinās sabiedrību ar stāvokli muzeju sistēmā un nepieciešamajiem pasākumiem tā pilnveidošanai;

4) rosinās pārvērtēt attieksmi pret muzejiem, sekmējot labvēlīga klimata un atbalsta veidošanos sabiedrībā;

5) ļaus muzejiem atklāt savu potenciālu Latvijas kultūras tēla veidošanā un popularizēt Latvijas kultūru pasaulē.

 

Muzejam kā specifiskai institūcijai ir daudzfunkcionāls raksturs:

1) tas vāc un saglabā kultūrvēsturiskās liecības, veidojot muzeja krājumu;

2) veic šī krājuma zinātnisko izpēti;

3) ekspozīciju, izstāžu un citos komunikācijas veidos nodod sabiedrības apskatei un izmantošanai muzejos glabāto un izpētīto krājumu un informāciju par to, funkcionējot kā izglītības, zinātnes, tūrisma, Latvijas tēla u.c. jomu resurss.

Nozares pilnvērtīgai attīstībai ir svarīgi respektēt un īstenot visu muzeju darbības pamatvirzienu harmonisku attīstību.

Lai arī muzeju sistēmā nav notikušas kardinālas izmaiņas - nepamatota muzeju likvidēšana vai zaudējumi muzeju krājumā, tomēr, muzejiem ilgstoši darbojoties ierobežota finansējuma apstākļos, uzkrājušās ar materiālo bāzi un muzeju krājumu saistītas problēmas, kas līdzās vienmēr aktuālajam problēmu kompleksam par muzeju atdevi sabiedrībai risināmas prioritāri:

1. Saikne ar sabiedrību:

• dinamiskāka muzeju un izglītības sistēmu sadarbība, iekļaujot muzeju potenciālu skolu programmās;

• sabiedrības daudzveidīga un regulāra nodrošināšana ar informāciju par muzeju piedāvājumu;

• muzejs kā mūžizglītības sastāvdaļa;

• muzeju izmantošana vietējā un starptautiskajā tūrismā;

• divpusēji starptautiskie un starpnacionālie sakari un sadarbība;

• muzeju zinātniskā potenciāla izmantošana.

2. Materiālā bāze:

• esošo muzeju ēku uzturēšanas iespējas;

• jaunu ēku celtniecība vai esošo pārbūve muzeju vajadzībām;

• kultūras pieminekļu, kuros izvietoti muzeji, pienācīga uzturēšana;

• neapmierinoša infrastruktūra (ceļi, informatīvā sistēma, viesnīcas utt.), kas nodrošinātu muzeju pieejamību Latvijas reģionos;

• muzeju tehnoloģiskā aprīkojuma modernizācija.

3. Nacionālā muzeju krājuma darbs:

• datorizēta Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga izveidošana;

• Nacionālā muzeju krājumu papildināšanas (tai skaitā iepirkumu) programma valsts mērogā;

• Nacionālā muzeju krājuma saglabāšana, konservācija un restaurācija;

• muzeju krājumu aprite, ik pēc 10 gadiem veicot pamatekspozīciju atjaunošanu, veidojot muzeju kopizstādes un ceļojošās izstādes;

• Nacionālā muzeju krājuma apdrošināšana;

• trimdas mantojuma iekļaušana Nacionālajā muzeju krājumā.

4. Administrēšana un profesionalitāte:

• muzeju tīkla pilnveidošana,;

• mūsdienīgu vadības metožu lietošana;

• tirgus infrastruktūras elementu ieviešana muzeju sistēmā (reklāma, mārketings, pakalpojumi);

• profesionālu muzeja darba speciālistu sagatavošana;

• muzeoloģijas kā zinātnes nozares attīstība.

5. Tiesiskā bāze:

• Muzeju likuma, likuma par Kultūras pieminekļu aizsardzību u.c. normu konsekventa ievērošana;

• nekustamo īpašumu attiecību sakārtošana;

• iestādes lietvedības arhīva nošķiršana no muzeja pamatdarbības dokumentācijas.

6. Finanses:

• muzeju pamatfunkciju veikšanas nodrošināšana;

• attīstību veicinošs muzeju finansējums;

• finansējums muzeju starptautiskajai sadarbībai;

• elastīga un jaunradi stimulējoša darbinieku apmaksas sistēma;

• valsts investīciju piesaiste muzeju darbības atbalstam;

• nozari aptverošs finansēšanas modelis nacionāli nozīmīgu projektu un programmu realizēšanai.

Nerisinot minētās problēmas, ar katru gadu samazinās un pagrimst Latvijas muzeju iespējas realizēt darbības mērķus un sociālās funkcijas, netiek saglabāta Latvijas nacionālā bagātība un tautas vēsturiskā atmiņa.

 

3. Mērķi

Muzeju nozares mērķis ir kalpot sabiedrībai, saglabājot, izpētot un popularizējot kultūras mantojumu.

Šī mērķa sasniegšanai Nacionālās programmas "Kultūra" ietvaros sekmējama tāda muzeju darbība, kas:

• vērsta uz mūsdienu sabiedrības vajadzību - garīguma, zināšanu, visdažādāko ar cilvēka dzīvi saistīto jomu izpratnes - apmierināšanu un tās aktīvu līdzdarbību,

• nodrošina nācijas pastāvēšanai būtisko kultūras pārmantojamību,

• aptver visus Latvijas reģionus, radot sabiedrībai līdzvērtīgas iespējas iekļauties kultūras apritē,

• veido Latvijas tēlu,

• aktīvi iekļaujas Eiropas un pasaules kultūras apritē.

Programmas apakšmērķis ir uzlabot nozares pastāvēšanas nosacījumus, iekļaujot to tautsaimniecības sistēmā un paaugstinot tās pašfinansēšanos, respektējot muzeju misijas specifiku un profesionālās ētikas pamatnosacījumus.

 

4. Galvenie virzieni

Programmas galvenos darbības virzienus un to secību nosaka konstatēto problēmu aktualitāte. Programmas mērķu īstenošanai un problēmu atrisināšanai būtiski veikt šādus pasākumus:

I. Saikne ar sabiedrību

Nodrošinot muzeju darbības atbilstību to lietotāju vajadzībām:

1. Padarīt muzejus par mūžizglītības sastāvdaļu, veidojot programmas dažādām interešu un vecuma grupām.

2. Veidot valsts programmu muzeju un izglītības iestāžu sadarbībai, kas ietver informācijas nodrošinājumu par muzeju piedāvājumu, nepieciešamos resursus muzeja apmeklējumiem mācību procesa ietvaros, muzeju tehnisko nodrošinājumu un modernizāciju, kas respektē skolēnu vecuma grupu īpatnības un mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, pedagogu un muzeju darbinieku regulāru sadarbību.

3. Izmantot muzeju iespējas sabiedrības integrācijas procesu sekmēšanai, veidojot cittautiešu skolēniem paredzētas muzejpedagoģiskās programmas, atbalstot nacionālo minoritāšu iniciatīvas sava kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā.

4. Piemērot muzejus ģimeņu apmeklējumiem , iekārtojot bērnu laukumus, kafejnīcas u.c., kā arī radot citas pakalpojumu sniegšanas iespējas.

5. Pielāgot muzeju invalīdu vajadzībām , izveidojot liftus, specifiskus informācijas pasniegšanas līdzekļus u.c.

6. Veidot muzeju par pievilcīgu vietējā un starptautiskā kultūrtūrisma objektu , nodrošinot informāciju - ceļa norādes, informāciju tūrisma centriem, internetam u.c. medijiem, anotācijas un bukletus svešvalodās, regulārus radio un televīzijas raidījumus par muzejiem, žurnālu "Muzejs", piedalīšanos starptautiskajos tūrisma gadatirgos, sadarbojoties ar vietējām un starptautiskajām tūrisma firmām.

7. Iesaistīties Latvijas tēla veidošanā, sniedzot informāciju par kultūrvēsturisko vidi, veidojot izstādes eksponēšanai ārzemēs, reklāmfilmas (video, CD) par kultūras mantojumu Latvijā.

8. Radīt maksimāli ērtu, operatīvu un mūsdienīgu muzeju resursu pieejamības sistēmu, izveidojot automatizētu datu bāzi par muzeju krājumu un pakalpojumiem.

II. Materiālā bāze

Uzlabojot muzeju materiāli tehnisko bāzi:

1. Novērst avārijas stāvokli objektos, kur pēdējos gados nav finansēti remontdarbi , veikt muzeju ugunsdrošības un apsardzes sistēmu modernizāciju, piešķirt ikgadēju finansējumu remontdarbu veikšanai.

2. Piesaistīt valsts investīcijas rekonstrukcijas un restaurācijas darbu veikšanai valsts un pašvaldību muzejos.

3. Realizēt remontu un restaurācijas programmu muzejiem, kuri izvietoti kultūras pieminekļos , tai skaitā Rīgas pils reģenerācijas projektu.

4. Sekmēt Latvijas reģionu infrastruktūras (ceļi, viesnīcas, ēdināšana u.c.) attīstības programmu, nodrošinot muzeju iekļaušanu tūrisma maršrutos.

5. Modernizēt muzeju komunikācijas līdzekļus (informācijas tehnoloģiju izmantošana, interaktīvās ekspozīcijas, audio gidi utt.) un izveidot datorizācijas materiālo bāzi valsts un pašvaldības muzejos.

III. Nacionālais muzeju krājums

Nodrošinot kultūras mantojuma apriti sabiedrībā un pārmantojamību:

1. Izveidot datorizētu Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogu un nodrošināt datu bāzes administrēšanu un uzturēšanu, muzeja priekšmetu apraksta standartu izstrādāšanu.

2. Izvērtēt Nacionālā muzeju krājuma saturu, paredzot tādus muzeja priekšmetu papildināšanas un izslēgšanas kritērijus, kas nodrošina optimālu valsts finansējuma izlietojumu, un izstrādāt vienotu Nacionālā muzeju krājuma komplektēšanas stratēģiju .

3. Uzlabot muzeja priekšmetu saglabāšanas un restaurācijas iespējas, veidojot specializētus restaurācijas centrus Latvijas reģionos un izveidojot restaurācijas pētniecības un tehnoloģiju izstrādes institūtu.

4. Uzsākt muzeju krātuvju modernizācijas programmu muzeja priekšmetu saglabāšanas apstākļu nodrošināšanai un platību ekonomiskai izmantošanai, kas dos finansu ietaupījumu nākotnē - veidojama kā investīciju projekts katrā ar muzejiem saistītajā ministrijā.

5. Uzsākt muzeju pastāvīgo ekspozīciju atjaunošanas un modernizācijas programmu valsts un pašvaldību muzejos, lai nodrošinātu pamatekspozīciju atjaunošanu ik pēc desmit gadiem, kā arī muzeju kopizstāžu veidošanu un izstāžu apmaiņu Nacionālā muzeju krājuma aprites sekmēšanai.

6. Piesaistīt Kultūrkapitāla fonda finansējumu vietējo un ārpus Latvijas esošo kultūrvēsturisko materiālu iekļaušanai Nacionālajā muzeju krājumā.

7. Izstrādāt koncepciju par Latvijas muzeju spektram būtisko industriālā mantojuma , laikmetīgās mākslas, Latvijas jūrniecības vēstures, mūzikas vēstures kolekciju pieejamību ekspozīciju formā.

IV. Muzeju vadība un profesionalizācija

Attīstot muzeju vadības metodes un muzeju darbības kvalitāti:

1. Veikt muzeju akreditāciju , pilnveidojot muzeju pārvaldību, stimulējot visu muzeja darbības jomu atbilstību optimālajiem standartiem.

2. Attīstīt muzeju specifikai atbilstošās maksas pakalpojumu formas, tiecoties palielināt muzeju ieņēmumus.

3. Muzejos izveidot struktūrvienību, kuras uzdevums ir tirgzinība un sabiedrisko attiecību uzturēšana.

4. Uzlabot profesionālu speciālistu sagatavošanu , izveidojot muzeju darbinieku tālākizglītības sistēmu, uzsākot Muzeoloģijas studiju programmu Latvijas Kultūras akadēmijā akadēmiskās izglītības iegūšanai un piesaistot ārvalstu lektorus programmas profesionālā līmeņa nodrošināšanai.

5. Attīstīt muzeoloģiju kā zinātnes nozari uz Latvijas Kultūras akadēmijas bāzes, un izmantot tās atziņas muzeju profesionalizācijai.

V. Tiesiskā bāze

Saskaņojot muzeju funkcionēšanas nosacījumus ar Latvijas likumdošanas aktiem:

1. Veikt izmaiņas Muzeju likumā , precizējot par muzeju pakalpojumiem iegūto līdzekļu izlietojuma kārtību, paplašinot muzeju juridiskā statusa iespējas, paredzot Ministru kabineta noteikumu izstrādāšanu, lai saņemtu valsts garantijas starptautisko izstāžu apdrošināšanai.

2. Sakārtot nekustamo īpašumu attiecības , nostiprinot tos zemesgrāmatā.

3. Veikt izmaiņas likumā "Par arhīviem", nosakot valsts glabātavas statusu akreditētajiem muzejiem.

VI. Finanses

Veidojot valsts un pašvaldību muzeju finansēšanas politiku:

1. Nodrošināt stabilu valsts un pašvaldību finansējumu muzeju pamatfunkcijām , paredzot pieaugumu, kas sedz inflāciju.

2. Nodrošināt valsts finansējumu akreditētajiem muzejiem nacionāli nozīmīgu programmu un projektu realizēšanai, tā stimulējot muzeju attīstību.

3. Paredzēt budžeta finansējumu muzeja priekšmetu un nekustamo īpašumu apdrošināšanai.

4. Novērst pilnvērtīgas muzeju starptautiskās sadarbības un starptautisko projektu realizēšanas šķēršļus, paredzot nacionālā līdzfinansējuma avotus un dalības maksas starptautiskajās organizācijās.

5. Izmainīt muzeju darbinieku atalgojuma iespējas, garantējot algas apmēru atbilstoši kvalifikācijai un ieguldījumam.

6. Piešķirt valsts investīcijas valsts un pašvaldību muzeju rekonstrukcijas un restaurācijas projektu realizēšanai.

Muzeju nozares finansēšanas kārtību reglamentē Muzeju likums, nosakot, ka valsts finansē valsts muzeju, pašvaldības - pašvaldības muzeju pamatdarbību, bet par privāto muzeju finansēšanu atbild īpašnieks.

Atzīstot visos valsts un pašvaldību muzejos uzkrātos muzeju priekšmetus un kolekcijas par Nacionālo muzeju krājumu, kas atrodas valsts aizsardzībā, šī krājuma nodrošināšanai (krātuvju modernizācijas programmai, restaurācijas centru izveidošanai) būtu piešķiramas valsts investīcijas.

Arī tām programmām un projektiem, kas Nacionālajā programmā definētas kā kultūrpolitiski nozīmīgas (ir ietvertas pasākumu sarakstā) un vērstas uz nozares attīstību, konkursa kārtībā, kā to paredz Ministru kabineta noteikumi, būtu piešķirams valsts finansējums neatkarīgi no tā, vai tos realizē valsts, pašvaldības vai akreditēts privātmuzejs.

 

5. Apakšnozares sistēma

Latvijā muzeju nozares sistēmu veido ( 5.2.1. zīmējums):

· vēsturiski izveidojies muzeju tīkls, kas pilnveidojams un attīstāms;

· sabiedriskās un konsultatīvās institūcijas Latvijā un ārzemēs;

· muzeju sadarbības partneri - muzeja profilam atbilstošās institūcijas un speciālisti, kā arī tūrisma industrija un muzeji ārzemēs;

· apkalpojošā sfēra, kura patlaban ir visvājākais sistēmas posms;

· muzeju darbinieku izglītības sistēma: akadēmiskās izglītības, tālākizglītības, neformālās izglītības posmi.

Muzeju likums nosaka Latvijas muzeju klasifikāciju pēc īpašuma formas.

Valsts finansētie muzeji darbojas ministriju pārziņā (Kultūras ministrijas - 28; Labklājības ministrijas - 4; Izglītības un zinātnes ministrijas - 1; Iekšlietu ministrijas - 1; Zemkopības ministrijas - 3; Satiksmes ministrijas - 1; Aizsardzības ministrijas - 1; Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas - 1).

Pašvaldību muzeji darbojas dažāda līmeņa (rajonu, pilsētu, pagastu) pašvaldību pārziņā un atkarībā no darbības areāla tiek finansēti no rajonu, pilsētu vai pagastu pašvaldību budžetiem.

Visi pārējie muzeji, kuri nesaņem finansējumu no valsts vai pašvaldību budžetiem, saskaņā ar Muzeju likumu, ir privātie muzeji un tos uztur gan juridiskas, gan fiziskas personas.

Muzeju pārvaldības kārtību nosaka Muzeju likums, paredzot Muzeju valsts pārvaldes , Latvijas Muzeju padomes un Reģionālo muzeju padomju funkcijas, vadot muzeju nozari. Programmas laikā būtiskas pārmaiņas muzeju pārvaldības sistēmā nav paredzamas. Tapšanas un attīstības stadijā ir Muzeju valsts pārvaldes struktūrvienības.

5.2.1. zīmējums

 

Kultūrpolitikas stratēģiju muzeju jomā izstrādā un ar sistēmas attīstību saistītu konceptuālu jautājumu lemšanā piedalās Ministru kabineta apstiprināta sabiedriska konsultatīva institūcija Latvijas Muzeju padome, kuras sastāvā darbojas valsts muzeju, pašvaldību muzeju pārstāvji, Latvijas Muzeju asociācijas un Latvijas Pašvaldību savienības deleģēti pārstāvji, kā arī kultūras ministrs . Latvijas Muzeju asociācija ir sabiedriska organizācija, kura pēc brīvprātības principa apvieno muzejus, lai īstenotu projektus, kas ir būtiski asociācijas biedriem.

Starptautisko aktivitāšu realizēšanai Latvijas Muzeju asociācijā darbojas Starptautiskās Muzeju padomes (ICOM) Latvijas nacionālā komiteja , apvienojot gan individuālos biedrus, gan muzejus kā institucionālos biedrus. Latvijas Muzeju asociācija kā asociētais biedrs ir iekļauta arī Eiropas muzeju organizāciju tīklā (NEMO) , kas ļauj operatīvi iegūt informāciju, sadarbības partnerus un sekmēt starptautisko sadarbību.

Latvijas muzeji savu starptautisko darbību realizē gan ar iepriekšminēto organizāciju starpniecību, gan tieši sadarbojoties ar muzejiem ārvalstīs.

Tā kā Latvijas muzeju spektrs ir ļoti plašs (Latvijā ir sabiedrības vēstures, tehnikas, tēlotājas mākslas, lietišķās mākslas, teātra, kino, foto, sporta, mūzikas, medicīnas, literatūras vēstures, kuģniecības un zvejniecības, dabas u.c. profilu muzeji), par muzeju sadarbības partneriem var uzskatīt visdažādākās muzeju profilam atbilstošās institūcijas un speciālistus.

Muzeju sadarbības partneru vidū īpaši akcentējamas tūrisma industrijas institūcijas , ar kuru starpniecību muzejos esošie resursi tiek ievadīti apritē, sekmējot gan vietējo, gan ārzemju apmeklētāju plūsmu muzejos.

Muzeju profilu daudzveidība nosaka arī to, ka pamata izglītību (bakalaura programmas līmenī) muzeju darbiniekiem ir jāapgūst tajā augstākajā mācību iestādē, kurā tiek gatavoti muzeja profilam atbilstošie nozares speciālisti.

Līdz šim muzeju darbiniekiem nav bijis iespējams iegūt muzeja darbam nepieciešamo muzeoloģisko izglītību akadēmiskajā līmenī. Latvijas Kultūras akadēmijā ar 2000. gadu paredzēts uzsākt muzeoloģijas studiju programmu maģistra grāda iegūšanai.

Muzejos strādājošo darbinieku tālākizglītības iespējas kursu, semināru, metodisko materiālu u.c. veidos jānodrošina Muzeju valsts pārvaldei.

Arī Latvijas Muzeju asociācija neformālā izglītības līmenī, organizējot pieredzes apmaiņas pasākumus, seminārus, izdodot muzeoloģisko literatūru, ir muzeju darbinieku izglītības sistēmas sastāvdaļa.

Apkalpojošās sfēras institūcijas, kuru darbība būtu orientēta uz pakalpojumu sniegšanu tieši muzejiem, šobrīd nav izveidotas. Efektīvai nozares attīstībai būtu nepieciešams valsts vai privātu dibinājumu formās attīstīt struktūras, kas muzejus nodrošina ar informāciju par iespējām iegādāties muzeja priekšmetu glabāšanai un eksponēšanai nepieciešamos materiālus un iekārtas; specializētus muzeja priekšmetu restaurācijas centrus Latvijas reģionos, lai nodrošinātu restaurācijas jaudas tiem muzejiem, kuros nav restaurācijas nodaļu; Restaurācijas tehnoloģiju institūtu , kas apkalpotu visus Latvijas restauratorus, pētot un izstrādājot zinātniski pamatotu darba metodoloģiju; konsultāciju dienestus , kas sniegtu profesionālu palīdzību muzejiem ar ierobežotu speciālistu skaitu.

Nozares apjoms nākotnē

Muzeju tīklam Latvijā ir tendence paplašināties. Muzeju skaita dinamika vistiešākajā veidā saistīta ar valsts labklājības līmeni - jo turīgāka ir sabiedrība, jo plašāks un daudzveidīgāks veidojas muzeju tīkls.

Jaunās sistēmas izveidošanas secība

Līdz 2002. gadam:

- Muzeju likumā noteikto pamatprincipu ieviešana;

- pamatojoties uz muzeju akreditācijas gaitā gūtajiem secinājumiem, pieņemt lēmumu par nozares struktūras un Nacionālā muzeju krājuma satura optimizāciju , kas izpaudīsies kā:

1. nozares struktūras decentralizācija , lai tuvinātu muzejus un to sniegtos pakalpojumus mērķauditorijām un sekmētu pašvaldību un privātā finansējuma piesaistīšanu muzeju darbībai;

2. līdzīga profila (piem., vēstures, novadpētniecības, literatūras utt.) vai viena reģiona muzeju specializācija , lai izkoptu katra identitāti, tādējādi piesaistot apmeklētājus un palielinot pašu ieņēmumus;

3. ekonomiski pamatota apkalpojošās sfēras veidošana , lai samazinātu pastāvīgi nodarbināto darbinieku skaitu muzejā;

4. akreditācijas prasībām neatbilstošo muzeju reorganizācija vai likvidācija, lai nepieļautu nelietderīgi tērēt valsts un pašvaldību budžeta līdzekļus.

- izstrādāt Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga pamatprincipus;

- izveidot muzeju darbinieku profesionālās izglītības sistēmu.

Līdz 2005. gadam:

- uzsākt apkalpojošās sfēras institūciju veidošanu.

Līdz 2010. gadam:

- izveidot informācijas tīklu un Nacionālā muzeju krājuma datu bāzi.

6. Sagaidāmais rezultāts

Izstrādājot un realizējot nacionālo programmu:

1) reljefāk iezīmēsies muzeju vieta un uzdevumi Latvijas kultūras kopainā;

2) radīsies līdzsvarots un ekonomiski pamatots muzeju tīkls visā valsts teritorijā, būs priekšnoteikumi katra muzeja identitātes, savdabības atrašanai;

3) kvalitatīvāka un mērķtiecīgāka kļūs kolekciju veidošanās;

4) padziļināsies zinātniskās pētniecības darbs muzejos;

5) radošāk un intensīvāk tiks izmantots muzeju izglītojošais potenciāls;

6) pieaugs sabiedrības informētība un interese par muzejiem;

7) muzeji aktīvāk iekļausies vietējā un starptautiskā tūrisma tirgū;

8) muzeji būs spējīgi darbībai ar lielāku pašfinansējuma īpatsvaru;

9) muzeji saglabāsies kā Eiropas kultūras neatņemama sastāvdaļa, veidojot Latvijas tēlu pasaulē.