no ministra redzespunkta
Ģenerāļi mūsu armijā būs. Tikai ne tūlīt
Tālavs Jundzis,
aizsardzības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”
Turpinājums no 1.lpp.
Diemžēl mēs visai maz spējam izmantot to visu, ko es tikko nosaucu. Ir divas problēmas. Viena — samērā zemais atalgojums, kas neļauj armijā noturēt tādus virsniekus, kādus mēs gribētu. Otra — angļu valodas zināšanas. Nekas no tā, par ko es runāju, nav iespējams bez angļu valodas. Un te mēs cīkstamies ar to. Tie, kas angļu valodu prot, braukā uz ārzemēm daudz, pat vairāk nekā viņiem būtu vajadzīgs. Un ir atkal tādi, kas saņem krievu pensijas un gaida, kad būs pienācis viņu laiks iet atpūtā.
— Abas šīs problēmas acīmredzot rada valsts budžeta ierobežotās iespējas. Patlaban Latvija aizsardzībai atvēlot mazāk nekā jebkura cita Eiropas valsts. Vai tā ir?
— Jā, tā droši var teikt. Albānijai šis skaitlis ir 0,9 procenti no iekšzemes kopprodukta, bet mums — 0,6 procenti. Kā jūs pareizi jautājāt un es pareizi atbildēju, — jā, mēs tuvināmies NATO. Jā, mums visās deklarācijās un koncepcijās ir šis ārpolitiskais mērķis — integrēties NATO. Jo neviens šo mērķi nav atcēlis, un mēs uz to ejam gliemeža gaitā. Bet cik vajadzīgs laika, lai ar tādu finansējumu nonāktu līdz galam?
Te ir divas lietas. No vienas puses, man jāatzīst, ka līdzekļu izmantošana aizsardzībai aizvadītajos gados nav bijusi pietiekami efektīva. No otras puses, teic, ka ieguldīti milzīgi līdzekļi, un meklē, kur tie palikuši. Es saskaitīju — pa visu mūsu neatkarības laiku no 1992. gada līdz šim brīdim aizsardzībai iztērēti 80 miljoni. It kā ļoti daudz. Bet šogad valsts budžets ir pāri par 600 miljoniem latu. Un sešos gados — 80 miljoni. Uz valsts budžeta fona redzams, kas tā ir par summu, no kuras tiek uzturēta mūsu Zemessardze, Drošības dienests, arī Kara muzejs. Un arī visa tā saucamā mūsu armija — Gaisa spēki, helikopteri, lai nu daži, bet tomēr lido, Jūras spēki, kas kontrolē mūsu jūras robežu.
Runājot par budžeta pietiekamību vai nepietiekamību, vēlreiz jāuzsver, ka ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad mums nākas atzīt: te konkurss nav sarīkots, tur celtniecības un remonta darbos ir samaksāta augstāka cena, nekā varētu būt, utt. Jo jāatzīst — kur ir nauda, tur diemžēl uzrodas arī negodīgi cilvēki. Tātad jāpastiprina kontrole. Esam nomainījuši dažu departamentu vadību, nostiprinājuši un papildinājuši revīzijas daļu — ir cerības, ka mēs kārtību ieviesīsim.
Tomēr par to naudu, kas mums ir piešķirta, pat ja to būtu izmantojuši vislabākajā veidā — simtprocentīgi, bez kādiem zudumiem, mums sāk rasties problēmas ar piedalīšanos starptautiskajās programmās, kurās iesaistās lietuvieši un igauņi. Nieks par to, ka mūs aicina kopā ar vēl kādām 20 valstīm uz Briseli un mēs tur nevaram nodrošināt līdzdalību. Nu, vienreiz nevaram, citreiz varam, tas vēl tā. Bet mēs ejam kopā ar Lietuvu un Igauniju. Uz Eiropas Savienību arī ejam kopā — un, redziet, cik nesmuki iznāca, ka Igaunija tomēr ir uzaicināta, bet Latvija un Lietuva nav to partneru skaitā, kas varēs uzsākt sarunas ar Eiropas Savienību par iestāšanos. Bet 1999. gads ir NATO paplašināšanas otrā kārta, kad atkal, līdzīgi kā par Eiropas Savienību, tiks vērtēts, kādā situācijā mēs esam. Ir jāpasaka skaidri — ar divtik mazāku budžetu nekā Lietuvai vai Igaunijai mēs vairs nespējam izturēt tempu. Jo Lietuva un Igaunija ir atrāvušās no mums, sākot ar 1996. gadu. Man te ir shēmas, kur var redzēt, ka mūsu kaimiņi sāk tērēt vairāk un vairāk. Nākamajā gadā Lietuva plāno aizsardzībai 1,7 procentus no iekšzemes kopprodukta, Igaunija — 1,5 procentus, bet mēs (faktiski tie griesti jau ir apstiprināti) — 0,6 procentus. Līdz ar to vairs nevar nopietni runāt par mūsu līdzdalību NATO kopā ar Igauniju un Lietuvu, jo viņi turp iet citā solī. Tas ir tas bēdīgākais. Un tas jāapzinās arī mūsu sabiedrībai — ka tukšā runāšana ir lielāka nekā darīšana.
— Vai par izdevumu palielināšanu valsts aizsardzībai pēdējā laikā ir runāts valdības līmenī?
— Būtībā jau par to kaut kādā veidā man nākas cīnīties katrā valdības sēdē — par lielākām vai par mazākām summām nākamajam gadam un... Jā, to savai mīļajai valdībai esmu apsolījis: vienmēr sākšu savas intervijas uz jautājumiem par budžetu ar to, ka tiešām — valdība atrada investīcijām palielinājumu gandrīz par 700 tūkstošiem latu. Kad vienā no augusta sēdēm tika skatīts budžets, man izdevās pierādīt, ka bruņoto spēku sakaru līdzekļu attīstībai šī nauda ir nepieciešama, un tā tika piešķirta. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo kopš 1992. gada sakaru līdzekļos nekas nav atjaunots. Tur joprojām strādā raidstacijas, kas iegūtas no kolhoziem, reizēm arī par šņabja pudeli nopirktas no bijušās padomju armijas, vai arī pamestās un salabotās — tikai tādas. Tātad šie 700 tūkstoši latu ir ļoti vajadzīgi. Bet, kad sāku rēķināt, tad redzēju, ka budžets nav palicis lielāks — absolūtos skaitļos gan ir lielāks par 300 tūkstošiem latu, bet tie nesedz pat minimālo inflācijas procentu. Tā ka aizsardzībai atvēlētais budžets nākamgad pat ir mazāks.
— Nekāda priecīgā aina ministram laikam nerādās?
— Aina varbūt priecīga nerādās, bet kaut kā jādzīvo ir. Un arī armijā faktiski ir divi ceļi. Viens — mēģināt uzturēt visu šo “lielo” bāzi un armiju un maksāt karavīriem un virsniekiem 80 latu vai 120—130 latu algu. Skaidrs, ka par tādu naudu trīsdesmit gadus vecam puisim ar augstāko izglītību nekas lāga nesanāk. Jo jauniešus ar tādu izglītību paņem bizness, paņem citas valsts struktūras darbā, kur nav naktī jāceļas, kur nav galvassāpju par obligātā dienesta karavīriem utt. Un tāpēc mēs tomēr izvēlamies otru ceļu. Nevis mēģināt visu tāpat turpināt — ar tām pašām algām un arī citu, kas ir, bet censties samazināt visu, ko var samazināt. Tas ir tāds ķirurģisks gājiens: diezgan nežēlīgi un ļoti sāpīgi ir nogriezt kādam ausis vai pirkstus, lai izdzīvotu viss ķermenis. Bet tas ir jādara. Es cenšos arī savu komandu pārliecināt par šī soļa nepieciešamību. Un man tas izdodas. Šķiramies no diviem lidlaukiem. Jēkabpils lidlauks jau ir nodots Privatizācijas aģentūrai, lai to varētu privatizēt. Tukuma lidlauku pārņems vai nu Iekšlietu ministrija vai pašvaldība. Vēl sarakstā ir 31 objekts, ko mēs turpmāk vairs neizmantosim. Kļūsim mazāki, kaut ko apvienosim, kaut ko mēģināsim izmantot efektīvāk. Tas pats arī ar cilvēkiem. Jāsamazina, lai varētu atlikušajiem maksāt pienācīgas algas. Paliks, protams, labākie. Nedaudz nāksies šī gada laikā pārskatīt cilvēku skaitu. Un tad jau būs pamats, lai armijā celtos arī kārtība un disciplīna. Lai nebūtu tā, ka vieniem un tiem pašiem jābraukā uz mācībām ārzemēs, lai mēs tur varētu iekļaut arī jaunākus cilvēkus. Šo ceļu mēs esam izvēlējušies un sākam īstenot. Ministrijā samazinājām štatus par 21 darbinieku. Un valsts sekretārs, kam ar to nākas saskarties katru dienu, apgalvo: nav radušās nekādas problēmas, ka ministrijā vairs nestrādā 21 cilvēks. Faktiski mums jau tā bija salīdzinoši mazs štats — 109 cilvēki. Un 21 atbrīvojām. Un nekas. Varbūt pat labāk — reizēm mazāk lieku papīru, pārskatāmāka vadības struktūra. Un beigu beigās — arī algu fonda ekonomija. Atlikušie cilvēki kārtīgāk strādās, maksāsim prēmijas.
— Pavasarī Andrejs Krastiņš ziņoja par nodomu ņemt ļoti prāvu kredītu, lai modernizētu bruņojumu. Tagad ir ne tikai cits aizsardzības ministrs, bet arī cita valdība. Vai šī iecere par aizdevumu vēl paliek spēkā?
— Dažkārt domā, ka kredītus var ņemt bezgalīgi. Tas taču ir mūsu valsts budžets, un kredīti ir jāatmaksā. Tā kā mēs visi esam vienojušies par bezdeficīta budžetu, tad to ievēro arī šī valdība. Katrā ziņā augustā Nacionālās drošības padome ir lēmusi, ka aizsardzībai budžets ir jāpalielina: “Ieteikt Ministru kabinetam jūtami palielināt 1998. gada militāro budžetu salīdzinājumā ar 1997. gadu, paredzot arī turpmākajos gados aizsardzības finansējuma palielinājumu atbilstoši Latvijas mērķim integrēties NATO.” To ir parakstījis Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Un te ir rezolūcija Robertam Zīlem un Tālavam Jundzim, ko parakstījis Guntars Krasts. Tātad mums ar finansu ministru ir jārealizē šis labais lēmums dzīvē. Kā tas izdosies, budžetu nepalielinot un nevienam neko neatņemot, uz to es nevaru atbildēt. Un tas arī nav mans, bet vairāk Zīles kunga jautājums.
— Runājot par nākamā gada budžetu, ir izskanējusi prasība: ja kāds grib savai nozarei pielikumu, tad jānorāda, kam varētu ko noņemt. Vai jūs to varētu pateikt?
— Varu. Bet ne tā, ka jānoņem izglītībai vai kultūrai. Es spriežu pēc mūsu ministrijas sistēmas un struktūras. Mums ir uzpūsti štati — valsts ierēdņu aparāts kopumā. Nedomāju, ka citā ministrijā vai pārvaldes struktūrā ir labāka situācija nekā Aizsardzības ministrijā vai bruņotajos spēkos, kur jau esam sākuši samazināšanas procesu. Uzskatu, ka tur arī atbrīvotos diezgan lieli līdzekļi valsts mērogā. Bet tas ir ļoti grūti risināms jautājums, zinu, cik mums vajadzēja pūļu, lai divu mēnešu laikā atbrīvotu 21 ierēdni. Tomēr tas ir izdarāms. Mums ir ļoti daudz dažādu inspekciju, pārvalžu, dienestu, kur strādā tūkstošiem cilvēku. Esmu pārliecināts, ka viņu ir par daudz. Kas atkarīgs no manis, esmu pārliecināts, ka šis 21 atbrīvotais ministrijā vēl nav viss, arī citās struktūrās atradīsim iespējas štatus krietni samazināt. Tas pats būtu jādara visām ministrijām. Kā to panākt? Tas ir grūti, bet acīmredzot premjerministram, finansu ministram vēl cītīgāk jāprasa katras štata vienības lietderības pamatojums.
— Pirms kāda laika jūs parakstījāt pavēli, ka Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos nevar strādāt personas, kas saņem militāro pensiju no Krievijas. Kāda ir reakcija uz šo pavēli?
— Reakcija? Mēs šo pavēli gatavojām pietiekami ilgi un demokrātiski. Tāpēc reakcija bija jau no 19. jūnija, kad sākām par to spriest. Pa visu šo laiku man ir nācies pieņemt vienu mūsu virsnieka sievu, tas gan ir bijis vienīgais cilvēks, kas pie manis ir lūdzis audienci šajā jautājumā. Bet personāldaļa mums sistemātiski strādā ar šiem pensionāriem, atbild uz viņu jautājumiem. Izrādās, mūsu virsnieki visai vāji pārzina Latvijas likumus par viņu iespējām saņemt analogas pensijas, tiesa, pēc aiziešanas no dienesta. Šīs pensijas nav mazākas, daudzos gadījumos tās ir pat lielākas, lai gan mazākas ir sociālās garantijas. Bet, tāpat kā citas valstis, mēs nemaksājam vienlaikus pensiju un algu — ja aiziesi pensijā, tad to saņemsi. Pēc pavēles parakstīšanas skaidrošanas darbs joprojām turpinās. Pirmais oktobris vairs nav tālu, negribu neko prognozēt. Tā vai citādi, bet jautājums būs atrisināts, tad arī par to ziņosim presei. Ir cilvēki, kas visu to uztver ļoti normāli: nekādu problēmu, ja ir tāda pavēle, — atteiksimies no Krievijas pensijas. Tomēr ir arī daži, kas nav tik ļoti pārliecināti, ka viņi nevarētu saņemt Latvijas armijas virsnieka algu un Krievijas militāro pensiju.
— Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas jums ir bijusi iespēja jurista pieredzi papildināt ar militārām zināšanām dažādās ārvalstu izglītības iestādēs un institūcijās. Kur bija visinteresantāk mācīties, un kas no apgūtā šķiet visvērtīgākais?
— Nenoliedzami, tā bija NATO Aizsardzības koledža Romā, kur mācījos četrus mēnešus 1996. gadā. Tā ir augstākā un vienīgā NATO militārā koledža. Tur izglītojas NATO augstākā ranga virsnieki un politiķi, diplomāti. Jo NATO nav tikai militāra, bet arī politiska organizācija. Protams, šīs mācības bija pašas interesantākās. Tas ir atbilstoši cits līmenis. Tur nemāca vispārzināmas lietas. Pamatā — stratēģija un militāri politiskā domāšana. Interesants ir arī mācību process, bet kā jau vienmēr pats vērtīgākais — kontakti ar tiem, kas tur mācās un pasniedz — no visām 16 NATO valstīm, arī vēl pārstāvji no “Partnerattiecības mieram” valstīm. Tajā skaitā tolaik tur bija arī Lietuvas bruņoto spēku štāba priekšnieks Tutkus. Tā bija unikāla iespēja visu to klausīties, jo pasniedzēji lasīt lekcijas brauca no visas pasaules. Teiksim, ja kādā valstī ir akadēmiķis, kas rakstījis grāmatas par terorismu, tad viņam apmaksā biļeti uz koledžu. Un viņš atbrauc, lai nolasītu divu stundu lekciju un pēcpusdienā dotos atpakaļ. Viņš ir zvaigzne šajā savā nozarē. Tāpat kāds cits — par ķīmiskajiem ieročiem. Tāds ir šis princips. Protams, tas viss ir pietiekami interesanti, un šādas lekcijas daudz ko dod.
— Vai kaut kas no tā, ko iemācījāties Romā, praktiski noder tagadējā darbā?
— Varbūt tieši praktiski es ieguvu visvairāk. Viss, ko mēs tagad darām, — aizsardzības plāni un aizsardzības koncepcijas un štāba reorganizācija, tās ir zināšanas, ko es tur apguvu. Un tieši to mums Latvijā sevišķi trūkst. Jo virsnieki parasti ir sagatavoti ļoti šaurā specialitātē, it īpaši ja atnākuši no krievu armijas. Viņiem ir grūti veidot mazas valsts armiju un domāt par mazas valsts aizsardzības stratēģiju, kā tas pienāktos Nacionālo bruņoto spēku štābā. Jo Krievijā līdz tādam līmenim neviens no viņiem nebija ticis, varbūt atskaitot pulkvedi Daini Turlo. Man nav militārās izglītības, man nav absolūtu militāro zināšanu, bet uzskatu, ka esmu pietiekami labi sagatavots stratēģiskā līmeņa militāro jautājumu risināšanai, tieši pateicoties Romas koledžai. Ja 1992. gadā man nācās taustīties un prātot tikai par loģiku un desmit reizes pārdomāt, jo zināšanas jau nekādas nevarēja būt un nebija arī kam paprasīt, tad tagad man ir stabilitāte. Jo es zinu, ko daru, ka pasaulē tā notiek, ka teorētiski tas izskatās tā. Tagad jau mēs esam vairāki, kas zinām teoriju un saprotamies, nu sākas diskusijas, kā šo teoriju likt lietā. Un, paldies Dievam, ka tā, jo līdz šim daudz ko darījām praktiski, bet teoriju kaut kur saklaušinājām — kā tas pasaulē tiek risināts...
— Jums noteikti ir savas ieceres, ko jūs gribat izdarīt, kamēr atrodaties ministra postenī, pieņemot, ka tas varētu būt vismaz līdz nākamās Saeimas vēlēšanām.
— Tā ir, tas varbūt atkarīgs arī no mana rakstura. Arī 1991. gada rudenī es nācu šurp ar ļoti lielu skaidrību, ko es gribu izdarīt. Pats gan šaubījos, vai man tas izdosies. Un brīnījos pēc gada, ka mēs toreiz tomēr tos pamatus ielikām Jūras spēkiem, Gaisa spēkiem, Zemessardzei, robežsargiem.
Tagad mērķi formulēt ir mazliet sarežģītāk, tomēr tas ir pietiekami skaidrs. Var teikt, ka es gribētu jūtami savest kārtībā armiju. Ir tapis pavēles projekts, ko pāris nedēļas demokrātiski esam apsprieduši un kas nākamnedēļ tiks parakstīts. Te būtībā atspoguļojas tas, ko es plānoju izdarīt. Īsi sakot — savest kārtībā armiju. Gada laikā tas neizdosies. Bet panākt JŪTAMU un acīm saredzamu uzlabojumu gan. Ko tas nozīmē? Pirmais solis — no janvāra pacelt algas līdz ierēdņu līmenim. Tālāk līdz rudenim jau savākt daudzmaz labākus cilvēkus, tikt vaļā no slaistiem, vismaz no vienas daļas. Tas mums ļaus savējos kārtīgi saģērbt — viens no punktiem ir arī formastērpi, atradīsim naudu, noņemsim citām lietām, kas var pieciest. Mēģināsim arī kārtīgi paēdināt. Tad visas militārās lietas, kas šeit ir iezīmētas un kas saistās ar mūsu līdzdalību Baltijas militārās sadarbības projektos. Mēs mēģināsim tajos aktīvi piedalīties, neraugoties uz mūsu līdzekļiem, tās ir trīs programmas — “Baltbat”, “Baltron” un “Baltnet”.
Sakārtošana ietver arī, kā jau es minēju, atteikšanos no visa iespējami vai nosacīti liekā — sākot ar objektiem un beidzot ar štata vienībām, bez kurām var iztikt. Protams, notiks arī štābu vadības reorganizācija. Pagaidām tas viss rada jaunas neērtības, neziņu, jo nākas vairāk domāt, pierādīt savu vajadzību. Toties tiem, kas būs izturējuši, pēc kāda pusgada uz nākamā rudens pusi vajadzētu būt atslodzei, gandarījumam: jā, tomēr labāk mums iet. Tas ir mans mērķis — kārtība ir lielāka, mums pašiem klājas labāk, vienkāršāk un vieglāk ir strādāt.
— Iekšlietu struktūras pēc mūsu valstiskuma atjaunošanas jau tikušas pie trim ģenerāļiem. Vai Nacionālajos bruņotajos spēkos nejūt vajadzību pēc tik augsta ranga vadītājiem?
— Redziet, man liekas drusciņ komiski, ja uz nesakārtotas sistēmas fona mēs dalām ordeņus vai arī augstas pakāpes. Un ģenerālis — tas ir ārkārtīgi augsts novērtējums virsnieka darbībai, var teikt, ka viens no pašiem augstākiem. Mana pozīcija: pēc iespējas ātrāk jācenšas parādīt, ka bruņotie spēki sakārtojas. Ja būs šī virzība pietiekami jūtama, ja to jutīs ne tikai daži virsnieki vai ministrs, bet arī sabiedrība redzēs, ka mūsu armijā lietas iet uz labo pusi, ka mums ir labas vienības un karavīri, tad arī būs pienācis īstais laiks saņemt ģenerāļa pakāpes.
No gluži praktiskā viedokļa man vajadzētu ātrāk šos ģenerāļus. Jo mums ir diezgan problemātiski piedalīties dažādās starptautiska līmeņa tikšanās reizēs, kur tomēr ļoti cītīgi skatās uz rangiem. Un ir tādas sanāksmes, kur Latvijas bruņoto spēku komandieri, kam, protams, ir jābūt ģenerālim, bieži vien atstāj otrajā plānā, jo pēc visiem militārajiem reglamentiem viņam varbūt nepieklājas sēdēt starp augstākā līmeņa ģenerāļiem.
Ja viss veiksies ļoti labi, tad pats ātrākais, kad Latvijas armijā varētu parādīties pirmie ģenerāļi, būs nākamā gada rudens. Tomēr man nav īstas pārliecības, ka iecerētie uzlabojumi mums izdosies tik jūtami un strauji, lai mēs varētu sabiedrībai pierādīt — Latvijas armija ir pelnījusi šo ģenerāli.
Andris Sproģis,
“LV” nozaru virsredaktors
Foto: Māris Kaparkalējs