Mūsu lauki — mūsu sāpe, mūsu rūpe, mūsu problēma

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš vakar, 10.septembrī, Saeimas ārkārtas sēdē:

Par likumu izpildi lauksaimniecībā un lauku vides attīstību

Ceru, ka šodien būs lietišķa saruna par reālām lietām ar reāliem konkrētiem priekšlikumiem un risinājumiem.

Šodien vajadzētu koncentrēties galvenokārt vienai problēmu grupai un tikai vienam šo nozaru problēmu aspektam un, proti,— valsts problēmām lauksaimniecībā. Tas ir, koncentrēties uz tām problēmām, kuras:

• pirmkārt, ir Saeimas uzraudzības cienīgas;

• otrkārt, kuras risināmas tikai šajā valsts likumdevēja namā;

• treškārt, kuru konkrētā risināšanā jāpiedalās daudzām visaugstākā valsts līmeņa institūcijām.

No valsts problēmu grupas lauksaimniecībā es apspriešanai gribu piedāvāt piecas problēmas:

1) tiesiskās bāzes, jeb likumu nepietiekamību,

2) esošo likumu nepildīšanu,

3) valsts institūciju funkciju nepildīšanu,

4) saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas trūkumu un tās darbības dziļu nepietiekamību,

5) diskutablās koncepcijas tautsaimniecības virzības stratēģijā.

Izklāsta sākumā — par situāciju lauksaimniecībā. Visi deputāti un valdības locekļi savlaicīgi saņēma Zemkopības ministrijas Gada ziņojumu un pilnu tā analīzi.

Bez tam godājamiem deputātiem esam papildus nodevuši arī koncentrētu informācijas materiālu. Daļu no tiem es komentēšu savā ziņojumā, bet citi uzskatāmi par ziņojuma papildinājumu, jo, cienot jūsu laiku, tos es nekomentēšu.

Vispirms es atļaušos dažas piebildes, kas raksturo kopējo rezultātu un situācijas nopietnību.

Pirmā piebilde — par lauksaimniecības izsīkšanu.

Iepriekšējā, 1996.gadā, lauksaimniecības pievienotā vērtība iekšzemes kopproduktā samazinājās par 20 miljoniem latu, un pēc mūsu speciālistu aprēķiniem — tāds pats lauksaimniecības pievienotās vērtības samazinājums turpinās arī šogad. Tātad lauksaimniecības izsīkšana (jeb lejupslīde) vēl nav apturēta.

Tam ir vairāki cēloņi.

Viens no tiem ir maksātspējīgā pieprasījuma samazināšanās valsts iekšējā tirgū.

Otrais cēlonis ir stipri ierobežotās lauksaimniecības produkcijas eksporta iespējas, nesakārtotās tirgus attiecības ar Krieviju un citām kaimiņvalstīm.

Trešais cēlonis saistīts ar produkcijas kvalitāti: kvalitātes prasības lauksaimniecības produktiem paaugstinās, bet lielai daļai zemnieku, palīgsaimniecību un piemājas saimniecību nav iespēju vadīt savas produkcijas kvalitāti vajadzīgā līmenī.

Runājot par ražošanas motivāciju un tirgus iespējām, gribu papildināt ar Austrumu tirgus izmantošanas problēmu.

Uzskatām, ka prioritāte piešķirama Austrumu virzienam, jo šis reģions ir patērētājietilpīgs, kā arī šeit pagaidām ir zemākas kvalitātes prasības, salīdzinot ar Rietumu virzienu — Eiropas Savienību un citām Rietumu valstīm. Tomēr tirdzniecību ar lauksaimniecības un pārstrādes precēm Austrumu reģionā iespaido Brīvā tirdzniecības līguma trūkums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju, kā arī citām Neatkarīgās Valstu Savienības valstīm.

Brīvo tirdzniecības līgumu esamība palīdzētu sakārtot arī savstarpējo norēķinu stabilitāti, jo pašreiz šinī aspektā Austrumu reģions ir nedrošs — samaksa par produkciju kavējas dažādu iemeslu dēļ. Tāpat ir problēmas ar produkcijas transportēšanu uz Austrumu valstīm, kā arī produkciju sadārdzina daudzie starpnieki.

Vēl gribu piebilst, ka tirdzniecībā ar NVS valstīm bilance ir pozitīva un 1997.gada 1.pusgadā sastāda Ls 43,5 miljonus, salīdzinājumā ar 1996.gada 1.pusgadu, pieaugums ir Ls 8,2 miljoni.

Mūsu speciālisti konkrēti izanalizēja ienākumu un zaudējumu veidošanos šā gada 1.pusgadā, izmantojot to saimniecību datus, kuru grāmatvedības uzskaiti apkalpo Konsultāciju dienests. Un rezultāts ir tāds, ka zaudējumus no lauksaimniecības daļēji sedz ieņēmumi no savas mežizstrādes un kokapstrādes. Tāpēc, rēķinot uz 1 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, vidējie ieņēmumi šajā saimniecību grupā it kā palielinājušies. Bet krasi — par 81%, rēķinot uz katru ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, palielinājušies ražošanas izdevumi, īpaši mēslu, pesticīdu un citu resursu cenas.

Otrā piebilde — par valsts līdzšinējā atbalsta efektu.

Tas līdz šim bija tik neliels, ka lauksaimniecībā notiekošo procesu dinamiku radikāli mainīt nespēja, par ko jau nupat teicu.

Taču gribu akcentēt, ka iepriekšējos gados saņemtās valsts atbalsta subsīdijas bija vienīgais un galvenais faktors, kas palīdzēja saglabāt un pat attīstīt potenciālu vairākiem svarīgākajiem lauksaimnieciskās ražošanas faktoriem un resursiem — ciltsdarbam, sēklkopībai, ģenētiskajiem resursiem, agroķīmiskajam dienestam un citiem, kuri bez valsts atbalsta būtu izputējuši neatgriezeniski.

Šim gadam subsīdiju apjoms ir palielināts. Zemkopības ministrija ir būtiski pilnveidojusi valsts atbalsta izmantošanas programmas 1997.gadam un subsīdiju izmantošanas noteikumus.

Veidojas kredītu atbalsta fonds, kas paplašina tehniskās attīstības iespējas. Tas dos pozitīvu rezultātu nākotnē.

Izstrādājot valsts ilglaicīgā lauksaimniecības atbalsta programmas turpmākajam periodam — 1998.—2002. gadam, ministrija pilnībā rēķinājās ar Lauksaimniecības likumu, ar tiem atbalsta veidiem un virzieniem, kas šajā likumā paredzēti, un ar likumā noteikto subsīdiju minimālo apjomu, kas nedrīkst būt mazāks par 3% no valsts pamatbudžeta izdevumiem.

Lauksaimniecības atbalsta programmas esam paredzējuši būtiski palielināt atbalsta kredītu izmantošanai, atbalstu saimniecību tehniskai un tehnoloģiskai attīstībai, zemes kultūrtehniskai ielabošanai un citiem aktuāliem pamatpasākumiem.

Par šīm programmām un subsīdiju izmantošanas kritērijiem ir bijis jau daudz informācijas presē, tāpēc jūsu uzmanību par šiem jautājumiem vairāk nekavēšu.

Trešā piebilde situācijas raksturošanai ir nepieciešamība mums visiem izprast, ka lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība ir tikai daļa no lauku teritorijas problēmām.

Ne mazāk svarīga, ja ne vēl svarīgāka, ir lauku sociālo problēmu grupa.

Tūlīt paskaidrošu šo savu tēzi: mums lauku apvidos ir liels skaits — vairāk nekā 300 tūkstošu dažāda lieluma saimniecību, kuras mēs saucam par zemnieku saimniecībām, piemājas saimniecībām un palīgsaimniecībām.

Bez tam vēl ir daudz zvejnieku saimniecību, meža darbinieku un citu palīgsaimniecību. Un visu to absolūtais vairākums ir sīksaimniecības, kuras neražo preču produkciju vai pārdod to nelielos daudzumos, bet mazos apmēros audzē ļoti daudz dažādu kultūraugu, dažādus lopiņus un putnus pašu ģimenes iztikai, pašu vajadzībām.

Tātad vairākiem simtiem tūkstošu ģimeņu lauki ir dzīves vieta, dzīves veids un uztura galvenais avots. Tās visas ir sociālās problēmas, un viņiem nepieciešama visa sociālā aprūpe un sociālā uzmanība.

Visu veidu un visu lielumu saimniecībām ir jāpastāv. Un par tām, kā par ļoti plašu sociālo sfēru, jārūpējas mums visiem — visām ministrijām savas kompetences un savu funkciju ietvaros.

Lauku sociālo problēmu asumu palielina bezdarbs. Tas var mazināties tad, ja veidojas spēcīgi lauksaimniecības, mežizstrādes, kokapstrādes, zivsaimniecības un citi uzņēmumi, kuri spējīgi radīt jaunas darbvietas. Protams, man var arī iebilst, ka laukos ir ap 400 tūkstošu hektāru neapstrādātas zemes, tādēļ bezdarbam nevajadzētu būt. Taču šī zeme pieder īpašniekiem.

Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā var runāt tikai par to daļu, kas pēc būtības ir lauku uzņēmēji, kuri veic uzņēmējdarbību, ražojot tirgus produkciju pārstrādei, pārtikai, kā arī izejvielas citām nozarēm.

Tāpēc es savā ziņojumā runāšu galvenokārt par lauku uzņēmēju problēmām — lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, kas ir Zemkopības ministrijas kompetencē un pārziņā. Un ceru, ka par lauku vides un lauku sociālajām problēmām runās mani kolēģi — citi ziņotāji.

Un tā, situācijas raksturošanai, vēl par dažām sociālajām problēmām:

Lauki strauji noveco. Ir vairāki desmiti tūkstošu lauku viensētu un zemes īpašumu, kur dzīvo un saimnieko tikai pensijas vecuma cilvēki. Ar katru dienu palielinās tukšo lauku māju skaits, kurās, šiem cilvēkiem aizejot, neviens nenāk viņu vietā. Daļu no šīm tukšajām mājām bērni vai mazbērni labākajā gadījumā izmanto kā vasarnīcas.

Likvidējot netiešās sociālās subsīdijas, ko lauki saņem nodokļu atlaižu sliekšņu un atvieglojumu veidā, tukšo lauku māju skaits var palielināties straujāk — no lauku dzīves veida un no lauku vides tad var atteikties arī daļa to zemnieku un piemājas vai palīgsaimniecību apsaimniekotāju, kuri, apgādājot sevi un savus radus pilsētā, tomēr daļu piena vai citu ražojumu pārdod.

Zemkopības ministrija jau ir paredzējusi īpašus pasākumus šīs smagās lauku novecošanas problēmas risinājumam. Nākamā un turpmāko gadu valsts budžeta subsīdiju programmās daudz lielāks atbalsts jāparedz saimniekiem, kuri jaunāki par 35 gadiem.

Joprojām mums paliek aktuāla savas labības problēma. Prognožu aprēķini rāda, ka mums arī šogad var pietrūkt kviešu un citas labības. Diemžēl!...

Labības novākšanas sezonā, laika apstākļu un stabilu līgumattiecību trūkuma ietekmē, bija rindas pie labības uzpircējiem. Taču iepirkta tikai nedaudz vairāk nekā puse no gadam nepieciešamā pārtikas kviešu daudzuma! — Un piegāde jau mazinās. Bet kur vēl spirta ražotāju un lopbarības graudu patērētāju vajadzības?

Mūsu lauku uzņēmējiem un visiem labības tirgus dalībniekiem ir jāiemācās veidot racionālas, efektīvas un sabalansētas attiecības citam ar citu!

Un tagad — par pirmo manis nosaukto problēmu — par likumdošanas nepietiekamību.

Mūsu rīcībā jau no novembra mēneša ir Lauksaimniecības jumta likums, kas saturā ir ļoti ietilpīgs.

Taču tas, kā jau jumta likums, nosaka tikai valsts principiālo attieksmi pret lauksaimniecību, lauksaimniecības stratēģijas mērķus un uzdevumus un ekonomiskos mehānismus un instrumentus likumā definēto mērķu un uzdevumu sasniegšanai.

Lai šis Lauksaimniecības likums varētu darboties, ir nepieciešama vesela gamma tam pakārtotu likumu, Ministru kabineta noteikumu un citu normatīvo aktu.

Protams, mums jau ir vairāki specifiskie likumi, kuri regulē vai reglamentē lauksaimniecību (par zemes lietošanu, par zemes privatizāciju, par zemes dzīlēm, par augu šķirņu aizsardzību, par meliorāciju, par veterinārmedicīnu un vairāki citi).

Bez tam ir daudzi vispārējie uzņēmējdarbību regulējošie likumi, kuri pilnībā vai nosacīti attiecas arī uz lauksaimniecību.

Un tomēr ir grupa struktūrpolitiska un ekonomiska rakstura problēmu un Lauksaimniecības likumā formulētu normu, kuru risinājumam nav tiesiskās bāzes, vai arī tā ir nepilnīga.

Tālāk šo tēzi attīstīšu ar konkrētiem priekšlikumiem.

1. Likums par saimnieciskās darbības pašpārvaldi. Par tā nepieciešamības pamatojumu teikšu, runājot par ceturto problēmu grupu.

2. Likums par produkcijas kvalitātes vadīšanu.

Zemā lauksaimniecības produkcijas kvalitāte, īpaši piena kā izejvielas kvalitāte, smagi sit, pirmkārt, pašu lauksaimnieku — zemnieku, kurš zaudē gandrīz pusi no iespējamās realizācijas cenas.

Otrkārt, smagi sit pārstrādi, jo pārstrādes uzņēmumiem neļauj gatavot augstas kvalitātes produktus, kas varētu izkonkurēt ievestos produktus iekšējā tirgū. Nekas nepiespiedīs pat karstāko savas lauksaimniecības atbalstītāju un savas valsts patriotu pirkt zemākas kvalitātes produktus tikai tāpēc, ka tie ražoti Latvijas laukos.

Treškārt, smagi nīdē pašu nozari kopumā, jo sliktu produkciju nevar pārdot ne savā tirgū, ne arī kur citur. Turot maksimāli stingru ekonomisko robežu un muitas barjeras, mums tomēr skaidri jāsaprot un jāsaka, ka ievestos produktus no tirgus var izspiest tikai ar augstāku kvalitāti un tai atbilstošu cenu.

Bet kvalitātes vadīšana ir plašs jēdziens un daudzveidīgs process. Tas sākas katrā tīrumā un katrā kūtī, turpinās pirmapstrāde, transportā, glabāšanā, pārstrādē un tālākā apritē. Tāpēc kvalitātes vadīšanā jāpiedalās visiem pārtikas un tās izejvielu ražotājiem, pārstrādātājiem, glabātājiem, starpniekiem un tirgotājiem, visām pašvaldībām, saimnieciskās pašpārvaldes apvienībām un daudzām valsts institūcijām.

Likumi “Par patērētāju tiesību aizsardzību”, “Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību” un citi esošie likumi kvalitātes vadīšanas problēmas nerisina. Ir izstrādāts jauns likuma projekts “Par pārtikas aprites uzraudzību”, kuru Zemkopības ministrija atbalsta.

3. Par pašvaldību funkcijām lauku uzņēmējdarbībā.

Lai laukos attīstītos uzņēmējdarbība, lai rastos jaunas darbavietas un nodokļu maksātāji pašvaldību budžetā, ir jāveido tehniski, tehnoloģiski labvēlīga vide. Tas nozīmē — jāveido un jāattīsta tehniskā, tehnoloģiskā un sociālā infrastruktūra. Un tā ir pilnīga ekskluzīva pašvaldību funkcija.

Tāpēc likums “Par pašvaldībām” jāpapildina ar jaunu nodaļu par šīm svarīgākajām pašvaldību funkcijām.

Ļoti svarīgi laukiem būtu, ja Pašvaldību savienība un pašvaldības patiešām, negaidot likumu, vairāk rūpētos par savu budžetu papildināšanu caur infrastruktūras attīstīšanu un jaunu darbavietu radīšanu.

4. Zemes nomas tiesiskā bāze.

Daudziem jums zināms, ka zemes nomas process laukos reāli un plaši darbojas un, ka turpmāk noma paplašināsies vienlaicīgi ar zemes tirgus attīstību.

Bet, mūsuprāt, pirms 60 gadiem pieņemtā Civillikuma normas neatrisina visus svarīgākos jautājumus par tādu zemes nomas sistēmu un kārtību, kas tiesiski garantētu zemes auglības uzlabošanos.

Pašreizējās nomas attiecības darbojas noplicinošā režīmā. Tam ir vairāki cēloņi: nomas līgumi ir īslaicīgi; nomnieki nav pietiekami aizsargāti no zemes īpašnieku — iznomātāju iespējami nekorektas rīcības, — laužot nomas līgumu, kad nomnieks viņu zemi jau iekopis. Nav nokārtoti arī citi jautājumi.

Zemes nomas likuma projekta izstrādāšana mums jāapspriež tuvākajā laikā.

5. Likums par kooperatīvām sabiedrībām un to savienībām, ko ministrija sagatavoja pagājušā ziemā, jau martā Saeimā konceptuāli tika pieņemts. Šogad to vajadzētu neatliekami izlemt 2.lasījumā kā vienu no pirmajiem rudens sesijā. Tas varētu pozītīvi ietekmēt divus procesus:

1. — mazo saimniecību un sīkzemnieku kooperēšanos, mašīnu kopiegādē un izmantošanai, pirmsapstrādes un citu iekārtu iegādei, produkcijas realizācijai utt.

2. — nozaru saimniecības pašpārvaldes zemāko un vidējo posmu veidošanos, jo kooperatīvās sabiedrības taču ir piemērotākā forma pašpārvaldes formējumiem katrai nozarei un katrai teritorijai.

6. Lauksaimniekus interesē arī jau pavasarī Saeimā uzsāktā Valsts statistikas likuma izskatīšana.

Mums nepieciešama korekta objektīva informācija par lauksaimniecību, tāda informācija, kas ļautu detalizēti analizēt saimniecības attiecīgās grupās, valsts novados, reģionos.

Šādam nolūkam nepieciešams arī visu saimniecību reģistrs, neatkarīgi no zemes platības un nosaukuma. Bez korektas un oficiālas statistikas informācijas mēs nevaram risināt ne reģionālas problēmas, nedz nozaru vai citus jautājumus.

7. Jāpieņem jauns likums “Par veterinārmedicīnu”. Projektu jau esam sagatavojuši. Daudzas normas jāsakārto mūsu pašu, mūsu produkcijas patērētāju interesēs, sakārtojot kvalitātes vadības procesus atbilstoši ES direktīvām.

8. Būtiski jākoriģē fitosanitārā likumdošana. Jāsakārto Augu aizsardzības likums, papildinot un pieskaņojot to Eiropas prasībām. Par augu aizsardzību jāpieņem jauni “Augu karantīnas noteikumi”, kuru projekts jau sagatavots, un citi normatīvie dokumenti.

9. Vairākos likumos jāizdara papildinājumi, lai atrisinātu uzkrājušās problēmas privatizācijas procesa nobeigumam lauksaimniecībā. Šo grozījumu pakete jau atrodas izskatīšanas stadijā Ministru kabinetā.

Nepieciešama likumdevēja iejaukšanās arī saimnieciskajās attiecībās starp lauksaimniekiem ražotājiem un lauksaimniekiem — pārstrādes uzņēmumu īpašniekiem vai līdzīpašniekiem.

1995.gada 2.novembrī Saeima pieņēma Zemkopības ministrijas izstrādāto likumu “Par norēķiniem ar neapstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”, kas noteica, ka pārstrādes uzņēmumiem norēķini ar produkcijas ražotājiem par piegādāto produkciju veicami 10 dienu laikā no piegādes dienas vai līgumā noteiktajā termiņā. Par nokavētajiem termiņiem paredzētas soda sankcijas. Taču dzīve parāda nepieciešamību šo likumu papildināt.

Uzņēmumu parādi ražotājiem, pēc Zemkopības ministrijas datiem, uz 1996.gada 15.novembri sastādīja Ls 3 247 721.

Uz 1997.gada 1.jūliju kopējais parāds ir samazinājies un sastāda Ls 1 511 486.

Likuma darbības laikā rajonu lauksaimniecības departamenti tiesās ir iesnieguši vairāk nekā 170 prasības ražotāju interesēs.

Arī šī parādu summa ir liela, jo tie ir lauksaimnieku operatīvās darbības līdzekļi. Daudzi parādnieki kļūst maksātnespējīgi.

Lai paredzētu produkcijas ražotāju (piegādātāju) prasījumu apmierināšanu ārpus kārtas, pirms pārējo kreditoru prasījumiem, Zemkopības ministrija ir izstrādājusi grozījumu projektu likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”. Likumprojekts šobrīd atrodas Saeimā un to vajadzētu steidzami pieņemt.

Smagā sitācija ar šā gada graudu ražas iepirkšanu parāda graudsaimniecības saimnieciskās pašpārvaldes sistēmas trūkumu vai vājumu, nespēju vadīt līgumattiecību un pārējo partnerattiecību procesus visā labības ceļā. Tāpēc valsts ir spiesta iejaukties arī līguma slēgšanas procesā.

Lai uzlabotu situāciju un pastiprinātu atbildību norēķinos, Zemkopības ministrija uzskata, ka nepieciešams normatīvajos aktos paredzēt šādus grozījumus:

1) likumā “Par norēķiniem ar neapstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”:

a) nosakot, ka arī savstarpēji noslēgtajos līgumos samaksas termiņš nedrīkst pārsniegt 2 mēnešus no piegādes dienas,

b) nosakot rajonu lauksaimniecības departamentiem tiesības pieņemt lēmumu atmaksāt bezstrīda kārtībā uzņēmumu parādus produkcijas ražotājiem (piegādātājiem), kā arī veikt šo piedziņu, līdzīgi kā to veic Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas;

2) papildināt likumdošanu, nosakot, ka uzņēmējsabiedrības, kuru darbības veids ir lauksaimniecības produkcijas pārstrāde, padomes sastāvā ir attiecīgā neapstrādātās lauksaimniecības produkcijas veida ražotāji.

Otrā problēmu grupa saistīta ar spēkā esošo likumu un valdības normatīvo dokumentu nepildīšanu.

Runa, pirmkārt, ir par to, ka likumi ir savstarpēji saistīti un viena likuma nepildīšana izslēdz vai kavē cita likuma izpildes iespējas un rada jaunas smagas problēmas.

Vispirms ir jārunā par Lauksaimniecības likuma normu izpildes gaitu pagājušajos 10 mēnešos pēc tā pieņemšanas.

1. Par subsīdiju apjomu. Zemkopības ministrija, kā jau iepriekš atzīmēju, ir izstrādājusi subsīdiju izmantošanas programmu paketi 1998.—2002. gada periodam, kuras realizācijai nākošajā gadā nepieciešami vismaz divdesmit miljoni latu. Ministru kabinets iepriekšējā sastāvā šo paketi novērtēja pozitīvi un pilnībā akceptēja. Jaunās subsīdiju programmas pilnībā atbilst likuma prasībām un lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju interesēm.

Bet ir nepieciešams Saeimas atbalsts divos jautājumos:

Pirmkārt. Lauksaimniekam ir jāzina subsīdiju programmas un to noteikumi ilglaicīgam periodam un stabili! Tikai tad, tikai ilglaicīgā sistēmā, šo valsts atbalstu var izmantot efektīvi, mērķtiecīgi!

Otrkārt. Ministru kabineta akceptētās programmās paredzētā summa — 20 milj. latu 1998. gadam — ar attiecīgu palielinājumu nākošajos gados nedrīkst samazināties, un tas ir šodien jāpasaka, lai ražotāji var sagatavoties līdzekļu racionālai pielietošanai. Šī summa nedaudz pārsniedz likumā noteiktos 3 procentus no valsts pamatbudžeta, bet situācija laukos prasa patiešām labvēlīgāku attieksmi.

Mums ar visu atbildības sajūtu jāapzinās, ka efektīva lauksaimniecība un līdz ar to arī efektīva visu resursu un atbalstu izmantošana ir iespējama vienīgi un tikai ilglaicīgā stabilā zemkopības sistēmā. Un valsts politika, valsts stratēģija lauku uzņēmējam jāzina vismaz piecus gadus uz priekšu.

Ikgadēja subsīdiju summu un to izmaksāšanas noteikumu mainīšana ir līdzekļu neefektīva un neracionāla izmantošana, bet nereti — vienkāši izniekošana.

2. Visām valsts institūcijām, veidojot 1998. gada programmas un budžetu, jāpilda savas funkcijas Lauksaimniecības likuma piektā panta kontekstā. Šajā 5. pantā ir paredzēti divi svarīgākie pasākumu kompleksi:

1) reģionālo īpatnību ievērošana un

2) pielietojamie valsts ietekmes veidi.

Attiecībā uz reģioniem, ministrijas viedoklis un priekšlikumi ir formulēti jums nodotajā ziņojuma pielikumā.

Bet otrā normu grupa 5. pantā nosauc visus tos atbalsta veidus, kādus lauki patiešām gaida. Un tie ir:

• valsts investīcijas,

• stabila nodokļu politika,

• valsts subsīdijas,

• kredītu politika,

• muitas tarifi un kvotas,

• tirgus cenu valsts intervence.

Analīze un Zemkopības ministrijas priekšlikumi par katru šo veidu ir manā ziņojumā vai pielikumos un mūsu gada ziņojumā.

3. ZM ir izstrādājusi un iesniegusi Lauksaimniecības likuma septītā pantā noteikto gada programmu, kurai nepieciešams valdības atbalsts, kā to prasa likums, kurā ir runa par lauksaimniecības politikas valstiskas realizācijas veidiem — par investīciju programmām, nodokļu politiku, kreditēšanu utt.

4. Jāizdiskutē Lauksaimniecības likuma desmitā pantā nosaukto tirgus attiecību regulēšanas ekonomisko instrumentu pielietošanas problēmas, lai būtu skaidras valsts reālās finansiālās iespējas un ražotāji netiktu maldināti.

Piemēram, šajā (desmitajā) pantā paredzētās valsts intervences cenas būtu ļoti derīgas lauksaimniekiem, bet tās varam noteikt tikai un vienīgi tad, ja valsts budžets var izdalīt speciālu summu starpības segšanai starp vēlamo nosakāmo intervences cenu un to cenu, par kādu šo iepirkto produkciju var pārdot kaut kur pasaulē!

5. Par kredītpolitiku (14. pants). ZM valsts ilglaicīgā atbalsta programmu paketē ir paredzējusi krasi palielināt gan kredītu garantijas fondu, gan kredītu pamatsummas finansēšanu no subsīdiju fonda lauksaimniecības stabilizācijas un attīstības ekonomisko problēmu risināšanā — kāda ir augsnes ielabošana, mašīnu iegāde, tehnoloģiju modernizācija u.c.

Ja budžetā netiks ietverta MK akceptētā programmu summa, tad visi plāni sabruks un lauksaimniecības lejupslīde (izsīkšana) turpināsies.

6. Par 15. pantu — par valsts investīcijām, par ko minēju 5. panta sakarā.

Zemkopības ministrija iesniedza Ekonomikas ministrijai investīciju pietiekumus Ls 6,54 milj. apmērā.

22. augustā Ministru kabineta akceptētajā investīciju programmā lauksaimniecībai paredzēti tikai Ls 1,1 milj., kas ir 17 procenti no mūsu prasītās minimālākās vajadzības.

15. pantā taču paredzēts plašs ieguldījumu spektrs, par ko es vēl teikšu, runājot par lauksaimniecības problēmu 5. grupu.

7. Nepildās Lauksaimniecības likuma 11. panta 3. daļa par īpaši iegūto (no kontrabandas u.c.) līdzekļu 50 procentu ieskaitīšanu lauku attīstības fondā, par ko plašāka informācija ir pielikumā.

8. Nepildās 10. panta 4. daļas prasība par cenu paritātes nodrošināšanu, kas prasa valsts budžeta līdzekļu divreiz lielāku summu nekā šī gada subsīdiju summa.

Ja tāda norma likumā ir un paliek, mēs esam pateicīgi. Bet, ja tā ir absolūti nereāla, tad mānīt lauksaimniekus nevajag.

Runa ir par to, ka lauksaimniecībai nepieciešamo pērkamo resursu sadārdzinājums stipri apsteidz lauksaimnieku ražojumu cenas. Tas būtiski samazina lauksaimnieku, mežstrādnieku un zivsaimnieku ienākumus, investīciju iespējas, kavē attīstību.

Trešā problēmu grupa. Dažu valsts institūciju funkciju nepildīšana. Pirmā problēma. Par Zemesgrāmatu nodaļu darbu. Jau pagājuši gandrīz 5 gadi kopš Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanas. Bet kaut cik veicies ar īpašumu noformēšanu ir tikai dažām Zemesgrāmatu nodaļām. To vairums ir nostiprinājušas īpašuma tiesības visai nelielai daļai zemes īpašnieku. Tā rezultātā kopumā Latvijā zemes īpašuma tiesības zemesgrāmatās nostiprinātas tikai ceturtai daļai (ap 110 tūkstoši) no faktiskajiem zemes prasītājiemā īpašniekiem un lietotājiem.

Arī Valsts zemes dienests kadastra reģistrā reģistrējis tikai ap trešdaļu noformēto zemes īpašumu, kaut gan pašvaldības savus lēmumus pieņēmušas un dabā iemērīti jau absolūtais vairākums lauku zemes apsaimniekotāju platību.

Kāpēc es akcentēju šo problēmu? Tāpēc, ka šī iemesla dēļ kavējas divas citas lauksaimniekiem ārkārtīgi svarīgas problēmas:

1) bez nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatās nevar sākties un attīstīties hipotekārā kredītsistēma, lauksaimnieki netiek pie izdevīgākiem kredītiem, jo viņiem nav aizdevuma nodrošinājuma, nav ko ieķīlāt. Bet bez kredītu iespējām taču tiek kavēta daudzu lauksaimnieku attīstība;

2) bez zemes noformēšanas zemesgrāmatā nevar sākties un attīstīties zemes tirgus un tāpēc milzīgs skaits īpašumu atrodas nenoteiktā stāvoklī, kavējas zemes koncentrēšanās kārtīgu saimnieku rokās, kuri to izmantotu profesionāli, racionāli un efektīvi.

Kā redzat, šī problēma neprasa lielus budžeta papildinājumus, bet tikai labāku, ražīgāku darbu Zemesgrāmatu nodaļās un Valsts zemes dienesta nodaļās.

Valsts zemes dienests līdz 1997. gada 31. decembrim ieplānojis reģistrēt kadastra reģistrā visus valstī izveidotos zemes lietotājus un īpašniekus, neatkarīgi no tā, vai viņu zemju robežas dabā ir ierādītas un uzmērītas.

Valsts zemes dienestam ir pietiekošs speciālistu skaits, lai izpildītu pasūtījumu, kas saistīts ar zemes īpašumu noformēšanu, tomēr daudzviet, īpaši Latgalē, īpašuma tiesību noformēšanu kavē arī naudas trūkums zemniekiem un citiem zemes īpašniekiem, jo visi ar īpašuma noformēšanu saistītie procesi prasa naudu un kopā visi maksājumi vienam īpašumam sastāda ievērojamu summu. Tāpēc vajadzētu vienu gadu neprasīt visas valsts nodevas Latgales reģiona zemniekiem par zemesgrāmatu lietām.

Otrā problēma. Teritoriālplānošana un reģionālā attīstība. Nekavējot jūsu laiku un cerot uz mana kolēģa Gorbunova kunga referātu, es gribu tikai akcentēt vienu.

Kamēr visos pagastos nav izstrādāti ģenerālplāni, kā arī detālplānojumi un lokālie plānojumi, nav iespējams normāli risināt daudzus lauku attīstības jautājumus:

• zemes transformāciju uz lietderīgākiem izmantošanas veidiem;

• zemes mērķtiecīgu iekopšanu konkrētā teritorijā;

• meliorācijas sistēmu sakārtošanu, zinot teritorijas attīstības perspektīvu;

• vietējo ceļu sistēmas veidošanu;

• komunikāciju attīstību utt.

Ceturtā problēmu grupa. Šajā grupā es vispirms gribu runāt par saimniecisko pašpārvaldi. Ir ļoti jūtams saimnieciskās darbības pašpārvaldes sistēmas vājums, lai neteiktu — vakuums, tukšums.

Ir zināms, un es jau iepriekš par to runāju, ka demokrātiskā sabiedrībā ar funkcionējošu tirgus ekonomiku savas funkcijas precīzi jāzina un jāpilda visiem četriem līmeņiem jeb sistēmām:

• likumdevējam;

• valsts izpildinstitūcijām;

• pašvaldībām;

• saimnieciskajai pašpāvaldei.

No šīm četrām sfērām visvājāk attīstīta ir saimnieciskā pašpārvalde. Zināms, ka tā strukturāli veidojas no vairākiem līmeņiem.

Par galveno un pirmo līmeni varētu nosaukt pašu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību pārvaldi.

Tā visai bieži vēl ir nekvalitatīva, kas stipri pazemina saimnieciskās darbības efektivitāti. Un tam cēloņi ir vairāki: uzņēmēju talantu trūkums, profesionālās izglītības, praktiskās pieredzes trūkums u.c.

Bet tomēr šis pašpārvaldes līmenis funkcionāli attīstās, un var teikt, ka attīstās normāli — vieniem plaukstot, otriem izstājoties jeb bankrotējot.

Taču ļoti daudzas uzņēmējdarbības saimnieciskās problēmas nav pa spēkam katram vienam uzņēmējam un jārisina kopīgi — kooperējoties, veidojot biedrības, sabiedrības, savienības, asociācijas u.c. formējumus.

Un šai pašpārvaldes sistēmai jāveidojas divās parālēlās plaknēs jeb divos virzienos un jāpilda ārkārtīgi svarīgas funkcijas, no kurām nosaukšu tikai šādas:

• ražojumu pirmapstrādes, glabāšana, saldēšana, dzesēšana, pārstrāde un pārdošana iekšējā tirgū un eksportā;

• izdevīgākā pašapgādē ar resursiem;

• tehnoloģiskā, tehniskā, vadības, tirgvedības un citāda veida saimnieciskā modernizācija;

• ražotāju interešu un tiesību pārstāvība un aizstāvība visos līmeņos un aspektos;

• rūpes par tiesiskās un normatīvās bāzes attīstību;

• ilglaicīgu, stabilu likumu attīstību veidošanas veicināšana.

Viens virziens ir katras apakšnozares vai katra produkta pašpārvaldes veidošanā, piemēram, piensaimniecības, graudsaimniecības utt.

Otrs virziens — teritoriālais, kam jābūt pagastos, rajonos, reģionos un nacionālā līmenī. Lauksaimnieku kopdarbības un pašpārvaldes sabiedrībām vajadzētu būt katrā pagastā.

Pašreiz ir tikai viena lauksiamniecības joma, kurā saimnieciskās pašpārvaldes sistēma visos līmeņos izveidojusies, kaut gan ar robiem un nepilnīgām funkcijām. Tā ir piensaimniecība.

Daļēji pašpārvaldes sistēma darbojas cukura sektorā. It kā skaitās arī graudu ražotāju nacionālā asociācija, taču tā praktiski nedarbojas un šī vakuuma sekas pašreiz graudu iepirkšanas sezonā bija un vēl ir redzamas. Un šīs ražotāju pašpārvaldes funkcijas daļēji bija jāpilda ministrijai.

Atsevišķi pašpārvaldes fragmenti ir kartupeļu ražotājiem, lopu audzētājiem un pārstrādātājiem, dārzkopjiem.

Galvenais iemesls saimnieciskās pašpārvaldes izpalikšanai, atpalikšanai, pārrāvumam, mūsuprāt, ir jau manis iepriekš nosauktais tiesiskās bāzes vakuums. Nav likuma, kurā būtu skaidri, visiem saprotami un pilnīgi definētas un sakārtotas normas:

• par saimnieciskās pašpārvaldes mērķiem, būtību un tās principiem;

• par tās tiesisko statusu;

• par pašpārvaldes uzdevumiem, funkcijām, tiesībām un attīstību;

• par citiem aspektiem;

Nedrīkst saimnieciskās darbības pašpārvaldi jaukt ar sabiedrisko vai politisko organizāciju darbību. Šo divu procesu jaukšana ir saimnieciskās pašpārvaldes būtības neizpratne vai sekla, pavirša spriešana par to būtību. Tāda jaukšana jau ir nodarījusi lielu ļaunumu, it īpaši lauksaimniecībai.

Likums par saimnieciskās darbības pašpārvaldi būtu jāiekļauj īpaši steidzamo un neatliekamo, nepieciešamo jauno likumu sarakstā.

Saimnieciskās pašpārvaldes problēmas spilgti sasaucas ar graudsaimniecības šārudens problēmām, ar nervoziem stihiskiem brīžiem.

Visa labības un tās produktu, kā arī citu ražojumu aprite normāli un sekmīgāk var darboties tikai ilglaicīgu stabilu līgumattiecību sistēmā. Tāpēc šo es gribu akcentēt kā otro šajā grupā.

Ilglaicīgām, vismaz piecgadīgām, un stabilām līgumattiecībām jābūt graudu ražotāju un dzirnavnieku, lopu un putnu barības patērētāju un ražotāju, spirta ražotāju un citu labības uzpircēju starpā.

Gudram, pasvītroju, gudram, ne pārgudram lauksaimniekam, tas rada drošu pamatu vairākos aspektos:

1) stabilai savas darbības un rīcības perspektīvai plānošanai;

2) mērķtiecīgai savu augšņu īpašību veidošanai, augsekas veidošanai un visu agrobioloģisko faktoru izmantošanai;

3) graudu kvalitātes mērķtiecīgai vadīšanai zināmam konkrētam izmantošanas mērķim un nolūkam.

Savukārt dzirnavnieks vai lopbarības graudu patērētājs un spirta, alus vai citu produktu ražotājs precīzi zinātu, kas un cik graudu un kādus graudus viņam piegādās un cik labības viņam būs jāmeklē citur.

Šādu līgumu kopsavilkumam jābūt par pamatu arī visu valsts līmeņa atbalsta un citu pasākumu plānošanai un realizācijai.

Cenas, protams, nevar noteikt vairākus gadus uz priekšu un tās jāprecizē katra gada sākumā ar papildlīgumu, ievērojot reālo tirgus situāciju un cenu attīstību.

Abpusēji izdevīgu līgumattiecību veidošanā visaktīvāk un lietišķāk jādarbojas tieši graudaudzētāju saimnieciskās pašpārvaldes veidojumiem — pagastu graudaudzētāju sabiedrībām, rajonu un reģionālajām apvienībām un visu šo sabiedrību un apvienību racionālai savienībai.

Šai pašpārvaldes sistēmai reāli jāorganizē arī graudu pirmapstrādes un glabāšanas problēmas. Līgumos paredzēto graudu glabāšanas izdevumu kompensēšanai varētu pat izmantot valsts atbalsta subsīdijas, piemēram, vienu latu par tonnu glabājamo graudu mēnesī, par ko arī ir šī papildinformācija pielikumos.

Precīzs līgums, korektas solīdas partnerattiecības starp lauku uzņēmējiem un graudu pārstrādātājiem un patērētājiem (nevis naidošanās!) garantētu mierīgu produktīvāku darba atmosfēru sezonā un ikdienā.

Protams, līgums neliedz nevienam graudu audzētājam ražot vairāk graudu virs līgumā paredzētajiem apjomiem un pašam meklēt citus tirgus.

Piektā problēmu grupa. Šajā grupā es gribu runāt par diskutablām koncepcijām, kas dziļi skar un interesē laukus un lauksaimniekus.

1. Un pirmajā šajā grupā, manuprāt, ir diskusija par tiešajām un netiešajām valsts budžeta subsīdijām laukiem un lauksaimniekiem.

Netiešās subsīdijas nāk pa vairākiem kanāliem:

• pirmkārt, tie ir nodokļu atbrīvojumi jeb sliekšņi, kas noteikti likumos:

“Par uzņēmumu ienākuma nodokli” Ls 45 000 apgrozījums;

“Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” Ls 3000 ienākums;

“Par PVN” Ls 30 000 apgrozījums u.c.

Šādas normas grupas nodokļu likumos atbrīvo no nodokļiem visus sīkzemniekus, mazsaimniekus, piemājas saimniecību un palīgsaimniecību izmantotājus kādi ir absolūtais lauku iedzīvotāju vairākums. Tie maksā tikai zemes nodokli;

• otrkārt, tie ir būtiski nodokļu atvieglojumi, kas lauksaimniekiem noteikti likumos;

• treškārt, tā ir samazinātā akcīzes nodokļa kompensācija par degvielu.

Šo triju kanālu kopsumma ir krietni lielāka par tiešo subsīdiju summu.

Valsts finansistu un ekonomistu aprindās notiek diskusija par netiešo subsīdiju zemo efektivitāti. Tai ir noteikts pamats: var piekrist, ka tādas pašas summas tiešo subsīdiju vai investīciju veidā varētu izmantot daudzkārt mērķtiecīgāk.

Taču jāņem vērā, ka no nodokļiem atbrīvoti ir nevis lauksaimniecības tirgus produkcijas ražotāji, bet tas zemes īpašnieku un lietotāju absolūtais vairākums, kuriem lauksaimniekošana ir tikai vai galvenokārt dzīvesveids laukos.

Tātad šīs summas nosacīti izmanto nevis lauksaimnieki, bet lauki! Kopējo lauku ļaužu iegūto summu no visiem nodokļu atbrīvojumiem grūti precīzi aprēķināt, taču tā var būt ievērojama.

Citādi ir ar nodokļu atvieglojumiem, kurus izmanto arī ražotāji lauksaimnieki — nodokļu maksātāji.

Šā gada 1. janvārī kā nodokļu maksātājas bija reģistrētas 92 procenti no statūtsabiedrībām un apmēram 15 procenti no zemnieku (piemājas) saimniecībām.

No reģistrētajām statūtsabiedrībām kā PVN maksātāji reģistrēti 50 procenti, bet zemnieku saimniecībām tikai 7 procenti saimniecību (vidēji lauksaimniecībā 9 procenti).

Nodokļu atvieglojumus 1996. gadā saņēmuši 44,7 procenti no reģistrētajiem nodokļu maksātājiem.

Vidēji uz vienu nodokļu maksātāju saimniecību saņemtie nodokļu atvieglojumi 1996. gadā sastāda 584 latus.

Vidēji viens iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs lauksaimniecībā 1996. gadā saņēmis 244 latus lielus nodokļu atvieglojumus (teorētiski iespējamais atvieglojums vienam maksātājam ir 3000 lati).

Uzņēmuma ienākumu nodokļa maksātājs (iespējamā atlaide lauksaimniecībā 10 lati par 1 ha) vidēji saņēmis nodokļa atlaidi tikai 415 latus.

Šie skaitļi norāda uz to, ka līdz šim pastāvošie nodokļu atvieglojumi lauksaimniecībā (kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem, tā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem) vairāk ir teorētiski, jo praksē nevar tikt pilnībā izmantoti zemo ienākumu dēļ. Pastāvot šiem nodokļu atvieglojumiem, laukos kaut daļēji tiek risināti arī sociālie jautājumi, tiek mazināta sociālā spriedze.

Akcīzes nodokļa kompensācija dīzeļdegvielai:

1996. gadā uz 1 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tikai Ls 0,55,

1997. gada 1. pusgadā — Ls 0,85.

Teorētiski iespējamā akcīzes nodokļa kompensācija 1996. gadā uz 1 ha Ls 2,40, bet 1997. gadā Ls 9,60.

Nodokļu maksājumi lauksaimniecībā vidēji uz 1 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes šā gada 6 mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājušies par 0,75 latiem un sastāda 17,67 latus.

Zemkopības ministrija 1997. gadā — nodokļu maksājumus prognozēja vidēji Ls 26,48 uz 1 ha, taču, ņemot vērā stāvokli uz 1. jūliju, sagaidāms, ka nodokļu maksājumi uz 1 ha iespējami vēl lielāki.

Kas attiecas uz akcīzes nodokļa atmaksu degvielai, tā, protams, saglabājama, kaut gan, godīgi runājot, šo mehānismu nevar nosaukt par pilnīgu un tādu, kas veicinātu taupīgu racionālu saimniekošanu.

2. Otrā koncepcija, kas, mūsuprāt, prasa diskusiju, ir valsts investīciju programmu struktūras koncepcija.

MK akceptētā valsts investīciju programma nākamam periodam sastāda 41,8 miljonus latu valsts budžeta līdzekļu.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības daļa investīciju programā ir tikai 2–3 procenti (jeb 1,1 miljons latu).

Ja arī likumdevējam nebūtu vēlēšanās runāt par manis nosaukto nozaru grupas prioritāti, tad tomēr jāievēro, ka šo mūsu nozaru kopējā daļa IKP ir 17–18 procenti.

Es atļaušos vēlreiz atgādināt Lauksaimniecības likuma 15. pantu, kurā noteikts, ka valsts iegulda investīcijas meliorācijā, skābo augšņu kaļķošanā, sakaru līniju, elektrolīniju, lauku ceļu un citu infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un būvniecībā laukos, agrārās zinātnes un profesionālās izglītības un citās sfērās.

3. Trešais diskusijas cienīgs objekts ir kvalitātes vadīšanas sistēmas izveide un sakārtošana.

Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir kvalitātes struktūrpolitikas un vadīšanas bloks. Labklājības ministrijā arī ir savas struktūras un iestādes.

Zemkopības ministrijā ir Produkcijas kvalitātes vadības departaments, ir Kvalitātes valsts inspekcija, Sanitārā robežinspekcija, Veterinārā inspekcija un citas tematiskās valsts inspekcijas.

Bet šī sistēma kopumā vēl ļoti vāji ietekmē produkcijas kvalitāti visā produkcijas aprites ceļā, sākot ar ražošanas vietām — kūtīm, kautuvēm, tīrumiem utt.

Tādēļ piena produktu kvalitāte, kas nonāk tirdzniecībā, bieži ir zema un nestabila, gaļas kvalitāte arī neattīstās vēlamā virzienā, graudu kvalitāti vēl maz ietekmē mērķtiecīgs darbs. Tas rada milzīgus un nepamatotus, bezjēdzīgus zaudējumus:

— pirmkārt, pašiem lauksaimniekiem saņemot zemāko cenu;

— otrkārt, pārstrādātājiem, jo nestabilas kvalitātes izejvielas nedod iespēju labi pārdot produktus;

— treškārt, nerodas eksporta iespējas;

— ceturtkārt, zemā kvalitāte kopumā ir galvenais faktors, kas palielina ievesto produktu pieprasījumu iekšējā tirgū un izslēdz iespējas konkurēt ārējā tirgū.

Ierobežotā laika dēļ es savā ziņojumā mazāk skāru mūsu mežsaimnieku, kokrūpnieku, zivsaimnieku problēmas. Arī tur to ir daudz, un par šīm jomām varētu būt atsevišķa diskusija.

Nobeigumā vēlreiz gribu uzsvērt — visu veidu, visu lielumu saimniecībām ir jāpastāv un jāattīstās.

Saeimas 1997.gada 10.septembra ārkārtas sēdei ministra sagatavotais ziņojums

Latvijas Zemnieku federācijas priekšlikumi

Saeimai pirms lauksaimniecības problēmu izskatīšanas ārkārtas plenārsēdē

Otrdien, 2.septembrī, uz sēdi sapulcējās Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) valde, lai apspriestu LZF rajonu nodaļās sagatavotos priekšlikumus graudu iepirkšanas stabilizēšanai un 10.septembrī paredzētajai Saeimas ārkārtas plenārsēdei.

Vispirms LZF valde apsprieda Saeimas ārkārtas sēdei “Par likumu izpildes gaitu lauksaimniecībā un lauku vides attīstības perspektīvām” LZF biedru iesūtītos priekšlikumus. Rezultātā tapa vēstule ar trim LZF valdes apstiprinātiem prasību punktiem, kurus zemnieku organizācija deputātiem iesaka pieņemt Saeimas ārkārtas plenārsēdes laikā. Šī vēstule adresēta arī visām galvenajām valsts amatpersonām, un tās saturs ir šāds:

1. Ministru kabinetam pieprasīt Lauksaimniecības likuma izpildīšanu.

2. Neatliekami izstrādāt lauku attīstības un reģionālās politikas koncepciju, kas lauku iedzīvotājiem nodrošinātu vidējo ienākumu līmeni tautsaimniecībā, ietvertu valdības rūpes par sociālo un bezdarba problēmu risināšanu, kā arī infrastruktūras veidošanos laukos un mazpilsētās. (Koncepcijas izstrādāšanas darba grupa Ministru kabinetam jāizveido līdz šā gada 1.oktobrim, līdz 1998.gada 31.martam Lauku attīstības un reģionālās politikas koncepcija jāiesniedz Saeimai.)

3. Līdz šā gada 1.oktobrim Ministru kabinetam pieņemt lēmumu par Lauksaimniecības pašpārvaldes likuma projekta izstrādāšanu. Lauksaimniecības pašpārvaldes likumam jāievieš skaidrība jautājumā par iespējām, kādas mūsu valstī pastāv demokrātiski virzītiem lauksaimniecības pašpārvaldes pārstāvjiem, lai sistemātiski izteiktu savu viedokli divpusējās sarunās ar valdību.

Zemkopības ministrijas sagatavotais un presē publicētais Lauksaimniecības gada ziņojums ar skaitļiem apliecina, ka Latvijas lauksaimniecībā ražošanas lejupslīde turpinās. LZF uzskata, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ samazinās lauksaimnieciskā ražošana, ir tas, ka lauksaimniekiem praktiskajā darbībā valdība joprojām nav radījusi stabilus “spēles noteikumus”, lai gan likumdevēji nozares problēmu risināšanai tiesisko bāzi ir radījuši — Lauksaimniecības likums ir pieņemts jau 1996.gadā. Šodien LZF secina, ka vismaz 20 šā likuma punkti netiek pildīti. Tādēļ Ministru kabineta, konkrēti Vides un reģionālās attīstības ministrijas un Zemkopības ministrijas veikto darbu lauku problēmu risināšanā LZF Saeimai iesaka atzīt par neapmierinošu.

Ieskatam tikai daži no Lauksaimniecības likuma punktiem, kurus valdība nepilda: lauksaimniecības un tās produkcijas ražošanas un pārstrādes gūtā gada vidējā ienākuma izlīdzināšana ar gada vidējo ienākumu tautsaimniecībā (2.panta 4.punkts; patlaban statistika liecina, ka laukos vidējie ienākumi mēnesī ir Ls 9); Ministru kabinets katru gadu līdz 1.augustam apstiprina lauksaimniecības attīstības gada programmu... (7.panta 1.punkts); Ministru kabinets veic pasākumus, lai veicinātu Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražotāju iespēju realizēt savu produkciju Baltijas valstu, pasaules un iekšējā tirgū, tajā skaitā budžeta iestādēm un valsts rezervei (9.panta 1.punkts); No ieņēmumiem, kas gūti no konfiscētās un bezīpašnieka lauksaimniecības produkcijas un pārtikas produktu realizācijas ne mazāk kā 50% ieskaitāmi Lauku attīstības fondā (11.panta 3.punkts); Līdzekļi, kas valsts budžetā un Valsts īpašuma privatizācijas fondā paredzēti lauksaimniecības produkcijas ražošanai, hipotekārā un zemes tirgus veicināšanai, tiek ieskaitīti Latvijas Hipotēku un zemes bankā. To izlietošanu nosaka Zemkopības ministrijas un Latvijas Hipotēku un zemes bankas izstrādāts un Ministru kabineta apstiprināts nolikums (14.panta 1.punkts) u.c.

Vakar LZA, LMZA un LLU kopsēdē Jelgavā

Turpinājums no 1.lpp.

Akadēmiķis Oļģerts Krastiņš, balstoties uz apkopotajiem un izanalizētajiem statistikas datiem, savā ziņojumā aplūkoja lauksaimniecībā nodarbināto dzīveslīmeņa saistību ar demogrāfisko vitalitāti. Profesors atzīmēja, ka, neraugoties uz visai smagajiem saimniekošanas apstākļiem, laukos tomēr ir augstāka dzimstība, taču tur ir arī lielāks veco ļaužu īpatsvars.

Īsākus referātus nolasīja arī LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis “Tradicionālā kultūra un mūsu lauki”, LZA korespondētājloceklis Edvīns Vanags “Administratīvi teritoriālās reformas problēmas”, habilitētā ekonomikas doktore Pārsla Eglīte “Valsts sociālās politikas ietekme uz sieviešu un ģimeņu labklājību”. Kopsēdē vēl uzstājās LZA ārzemju loceklis profesors Gundars Ķeniņš–Kings, akadēmiķi Mārtiņš Beķeris un Pēteris Guļāns, habilitētais lauksaimniecības doktors Arturs Boruks un ekonomikas doktors Voldemārs Pirksts. Nobeigumā zinātnieki vienprātīgi nolēma nosūtīt uz Saeimu telegrammu, kura tika uzrakstīta pēc profesora A.Boruka priekšlikuma un kurā Saeima aicināta pēc iespējas vairāk palīdzēt lauciniekiem šajā viņiem tik grūtajā laikā.

Zinātnieku uzstāšanos tekstus publicēsim turpmākajos “Latvijas Vēstneša” numuros.

Mintauts Ducmanis,

“LV” redaktors

Laucinieki prasa, deputāti uzklausa.
Deputāti —

Gunta Gannusa...

...Gundars Valdmanis...

... Leonards Stašs...

...Edgars Bāns.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”