• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
No privātprakses līdz privātai slimnīcai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.09.1997., Nr. 224 https://www.vestnesis.lv/ta/id/30610

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par valsts īpašuma objektu privatizāciju Par pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju Par dzīvojamo māju privatizāciju

Vēl šajā numurā

11.09.1997., Nr. 224

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

No privātprakses līdz privātai slimnīcai

Jaunu privatizācijas ceļu ejot

Rauls Renemanis, privātās slimnīcas “Šmerlis” galvenais ārsts, — “Latvijas Vēstnesim”


Rauls Renemanis

Pirms septiņiem gadiem Rauls Renemanis kopīgi ar savu kolēģi Georgu Ritovu bija pirmie ārsti Latvijā, kas uzdrīkstējās sākt nodarboties ar privātpraksi. Tolaik tā patiešām bija uzdrīkstēšanās. Varbūt pat zināmā veidā avantūra. Jo vajadzēja sākt no nulles. Bez privātprakses pieredzes un bez kapitāla. Vienīgi ar ķirurgu meistarību un vēlēšanos strādāt savādāk. Mērķis ir attaisnojis līdzekļus. Abiem celmlaužiem tagad ir sava privāta slimnīca. Ir pacientu cieņa un atzinība. Jo, kas reiz pabijis slimnīcā “Šmerlis”, citur vairs ārstēties nevēlas. Šajā slimnīcā rūpes par pacientu allaž ir pirmajā vietā. Slimniekiem tiek nodrošināta kvalificēta ārstēšana, ja nepieciešams, tiek pieaicināti konsultanti.

— Kas jūs, ārstu, pamudināja uzsākt privātpraksi tad, kad Latvijā ar to vēl neviens nenodarbojās?

— Lai arī cik tas varbūt ir dīvaini, taču iespējams, ka nozīme bijusi iedzimtības faktoram. Mani vecāki gan dzīvoja laikā, kad nekādu privātu darbību uzsākt nedrīkstēja, toties abi mani vecvecāki varēja ar to nodarboties. Vectēvam no mātes puses piederēja veikals. Par tirdzniecībā nopelnīto naudu viņš manai vecaimātei nopirka zemi un mājas. Savukārt vecaistēvs no tēva puses bija būvuzņēmējs un viņa vadībā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā uzceltas daudzas ēkas Rīgā un izstāžu telpas ārzemēs. No mazotnes man vienmēr ir gribējies patstāvīgi darboties un savām rokām kaut ko paveikt. Vienmēr ir bijušas idejas. Taču ārsta darbadiena ilgst desmit, divpadsmit stundas dienā un kādas idejas citā jomā var realizēt vienīgi pēc šī laika, uz savas veselības rēķina.

Medicīna laikam ir viskonservatīvākā nozare, jo deviņdesmito gadu sākumā, kad zemnieki sāka savā īpašumā iegūt zemi, kad sākās rosība citās nozarēs, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka ārstam varētu būt privātprakse. Taču impulsu veidot kaut ko savu deva Pirmais pasaules latviešu ārstu kongress. Mēs tikāmies ar Rietumu kolēģiem, kuriem nebija tādu problēmu, kā mums, Latvijā dzīvojošiem, uzzinājām, kā strādā viņi, un sapratām, ka kaut kas ir jāmaina. Bet kā to izdarīt? Jo tajā laikā nevarēja pateikt: es vēlos strādāt privāti. Ar kolēģi Georgu Ritovu ilgi domājām, kā visus apmānīt. Tolaik modē bija visādas eksperimentālas grupas. Arī mēs izveidojām eksperimentālu nomas grupu un nomājām telpas 7.klīniskās slimnīcas 19.nodaļā, kur bija brīvas slimnieku gultasvietas. Pēc darba gājām ārstēt savus pacientus, cenšoties organizēt ārstēšanas procesu tā, kā bijām iecerējuši — lai būtu labāk slimniekiem. Doma bija, ka no pacientiem saņemtā nauda būs mūsu un varēsim ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem. Tā 7.slimnīcas paspārnē nostrādājām trīs vai pat četrus gadus. Darba bija daudz. Tagad atceroties šo periodu... Jā, kaut ko jau mēs nopelnījām. Bet liela šī peļņa nebija. Taču bija jāmaksā darbiniekiem algas, jāpērk nepieciešamie instrumenti un aparatūra. Nopelnīto naudu vajadzēja ieguldīt attīstībā. Arī pacientu labākā ēdināšanā. Ar kaut ko taču vajadzēja piesaistīt, sagādāt pacientiem kaut nelielu komfortu, labāk viņus apkopt. Iegādājāmies arī televizorus.

Pēc kāda laika nolēmām savu eksperimentālo nomas grupu pārveidot par SIA, kuras nosaukums bija medicīnas sabiedrība “Gaiļezers”. Taču pret mums sāka veidoties visai negatīva nostāja. Dažiem šķita, ka mēs varbūt strādājam uz valsts rēķina, ka varbūt neesam godīgi savā darbībā. Acīmredzot cilvēkiem toreiz bija grūti saprast, ka, strādājot privāti, ir daudz mazāk iespēju būt negodīgam. Jebkura privāta darbība (un acīmredzot jo īpaši medicīnā) nokļūst it kā zem palielināmā stikla un sabiedrības uzmanības lokā. Bet mums taču par visu, ko iegādājāmies, par visu ko darījām, nācās atskaitīties. Un negodīgai darbībai nav reālu iespēju. Mūsu darbu atviegloja tas, ka medicīnā nav peļņas nodokļa. Protams, peļņa gan arī nav nekāda lielā.

Pamazām sākām domāt, ka vajadzētu no telpām 7.slimnīcā iet projām, celt kaut ko savu. Man šķita, ka nav vajadzības celt, ja ir par daudz slimnīcu (toreiz gan par to vēl skaļi nerunāja un slimnīcas neslēdza). Gan valstij, gan mums būtu labāk, ja mēs atrastos valsts slimnīcā, jo tā no mums saņemtu zināmu summu naudas, bet mums savukārt būtu pieejama dažāda aparatūra. Taču izveidojās situācija, ka mums jāstrādā citur, atsevišķi. 1993.gada martā samilzušu problēmu (tagad teiktu — bankrota) dēļ slēdza Rīgas 8.slimnīcu (kuras bijušās telpās atrodas mūsu slimnīca). Slimnīca bija nerentabla, gadiem ilga tās remonts (ja to var tā dēvēt), viss iespējamais tika izlauzts. Mums piedāvāja šīs telpas un īsā laikā vajadzēja pieņemt izšķirošu lēmumu. Palūkojoties atpakaļ, es saprotu, ka toreiz šādam solim bija vajadzīga liela drosme, un mums šī drosme bija. Toties nebija ne mazākās apjēgas, ko mēs darīsim, kā iegūtās ēkas apsaimniekosim. Staigājām, skatījāmies — trīs salīdzinoši lielas ēkas (Gaiļezerā īrējām divas trīs istabas), apkārt mežs... Kā mēs to visu uzturēsim, kā apsargāsim? Galu galā, ko šajās telpās izvietosim? Ilgi nevarējām izlemt, kā rīkoties. Turklāt tolaik mūsos vēl bija visai muļķīga doma, ka atliek tikai kaut ko privatizēt un tad jau viss pats atrisināsies. Bet bez kapitāla taču neko nevar iesākt! Un pat, ja kapitāls ir, jābūt arī iestrādēm. Sākotnēji šo slimnīcu kopīgi ar mums gribēja nomāt arī kāda firma, bet tai sākās kādas finansiālas problēmas un gan Dome, gan arī mēs sapratām, ka sadarbība nevar veidoties. Bijām palikuši divi vien ar kolēģi Georgu Ritovu (t.i., mūsu SIA “Gaiļezers”). Finansējuma nekāda. Bet kādu dienu piezvana no Domes un prasa divu stundu laikā atbildēt, vai mēs šo slimnīcu ņemsim vai ne. Kolēģis tajā laikā atradās ārpus Latvijas, zvanīju viņam uz kuģi, bet dzirdamība slikta, un to vien sapratu, ka viņš piekrīt šo slimnīcu iegādāties. Retrospektīvi atskatoties, jāsaka, ka tā toreiz no mūsu abu puses bija īsta avantūra. Jo nebija taču nekāda finansiāla seguma. Vienīgi profesionāla ārstu pieredze.

Rīgas Dome mums šo slimnīcu atdeva, taču nācās nomaksāt daļu no tās parādiem, samaksāt bijušajiem darbiniekiem un arī miličiem (par it kā sargāšanu) algas. Faktiski gan šis objekts bija pamests un katrs no tā nesa projām, ko vien varēja. Noslēdzām līgumu par šīs slimnīcas nomu. Līguma pielikumā bija norāde, ka mums šīs ēkas ir jāizremontē, jāatjauno. Neprasot, kur iegūsim līdzekļus. Regulāri kāds nāca pārbaudīt, cik esam izdarījuši. Līdz pagājušajai ziemai šī objekta remontdarbos un labiekārtošanā, tāpat nomaksājot 8.slimnīcas parādus, esam ieguldījuši trīsdesmit tūkstošus latu. Kopš pavasara esam privāta slimnīca.

Iesākums bija vairāk nekā grūts. Visam vajadzīga nauda, bet mums tās nebija. Tā kā skaitījāmies medicīnas firma, tad zāļu lieltirgotavā iegādājāmies zāles, kuru cena pēc kāda laika cēlās par simts, divsimts procentiem. Daļu no zālēm pārdevām, lai iegūtu kaut cik naudas. Mums taču vajadzēja sākt maksāt saviem darbiniekiem algas, vajadzēja apsardzi ēkām. Arī pirmais slimnieks bija tikai pavasarī un nogulēja pie mums pāris mēnešus. Viss personāls (toreiz — kādi septiņi cilvēki), protams, ap šo vienu pacienti “čubinājās”. Kad kolēģi, kurus satikām, uzzināja, ka mums ir tikai viens slimnieks, viņi smējās, uzskatot, ka ar mums “ir cauri”, ka šāda privāta slimnīca eksistēt nevar. Nedaudz jocīgi jau bija ap dūšu... Vasarā paņēmām kredītu un iekārtojām operācijas bloku ar divām operāciju zālēm. Oktobrī to atklājām un sākām operēt. Privatizāciju, manuprāt, mums atļāva tādēļ, ka visi redzēja, ka mēs strādājam, ka ar nomu tiekam galā. Protams, arī finansiāli vajadzēja spēt “pacelt” privatizējamo objektu. Mums bija arī septiņu gadu privātas darbības pieredze. Visi šie faktori deva iespēju slimnīcu privatizēt. Tagad daudzi man jautā, kā mēs esam noturējušies. Pats to nezinu. Pašlaik sākam kārtot zemes jautājumus. Par ēkām jau vairāk par piecdesmit procentiem esam nomaksājuši. Zeme pieder Rīgas pilsētai. Neviens īsti nezina, kā šo jautājumu risināt. Diemžēl tikpat nezinoši kā mēs ir arī ierēdņi. Viņi tāpat nākuši no sociālisma sistēmas un ar daudz ko sastopas pirmo reizi. Sastopoties ar ierēdniecību, visās sfērās sastopam maz cilvēku, kuri prot pieņemt lēmumus. Tā ir pašreizējo vadītāju lielākā bēda, ka viņi nav pieraduši paši pieņemt izšķirošus lēmumus. Vienīgais, ko pašlaik simtprocentīgi uzdrošinās, — kaut ko aizliegt. Jo tad it kā pats sev nenodara ļaunumu un nerada arī nekādas problēmas. Viegli un vienkārši. Bet — bēdīgi.

— Cik pacientu pašlaik ārstējas jūsu slimnīcā?

— Divdesmit septiņi. Bet varētu būt trīsdesmit pieci vai pat četrdesmit. Mūsu slimnīcā nav specializētu ķirurģisku, terapeitisku vai citu slimību nodaļu. Pacienti pirms un pēc operācijas atrodas palātās, kas tuvāk operāciju zālei. Vēlāk šos ķirurģiskos pacientus pārvietojam uz citām palātām. Nav vajadzības mūsu nelielo (gultu skaita ziņā) slimnīcu sadalīt specializētās nodaļās. Galvenais ir pacientus ārstēt un aprūpēt. Kopš pagājušā gada beigām esam gan atvēruši hemodialīzes (jeb mākslīgās nieres) nodaļu ar septiņiem aparātiem. Šajā nodaļā ārstēšanās ir bezmaksas, jo to finansē valsts.

— Jūsu slimnīcai ir arī sava ātrā palīdzība.

— Nodibinājām to pirms gada. Bet tā ir atsevišķa ambulatora firma kopīgi ar ģimenes ārstu praksi. Sākumā šai firmai mums nācās piemaksāt no slimnīcas līdzekļiem, taču pašlaik divus trīs mēnešus ātrā palīdzība strādā jau ar peļņu. Ātrajai palīdzībai ir arī abonementu sistēma. Abonementa cena ir 18 latu gadā. Mums ir pāri par tūkstoš abonentiem.

— Vai jūsu ātrās palīdzības brigāde pēc pacienta vēlēšanās ved viņu arī uz kādu valsts slimnīcu?

— Protams. Tā ir tāda pat līgumorganizācija kā valsts ātrā palīdzība. Esmu izbrīnīts, kādēļ valsts ātrā palīdzība visu laiku ir kā monopols. Privātā ātrā palīdzība var veikt visu to pašu, turklāt par daudz mazāku samaksu nekā valsts ātrā palīdzība.

— Kāds ir jūsu viedoklis par veselības apdrošināšanu?

— Es uzskatu, ka vienīgā normālā veselības apdrošināšana pašlaik ir, ja cilvēks par sevi maksā desmit, piecpadsmit latu mēnesī. Ar šo summu vismaz var nosegt daļu no medicīniskajiem pakalpojumiem. Es arī esmu apdrošinājis savu veselību, man ir polise par piecpadsmit latiem. Jo, ja man vajadzētu ārstēties, es nevarētu par to samaksāt. Pareizi rīkojas darba devēji, kuri samaksā par savu darbinieku veselības apdrošināšanu. Darbinieks ar to tiek savā veidā prēmēts, piesaistīts uzņēmumam. Bet darba devējs savukārt iegūst darbinieku, kurš nebūs nervozs, nebaidīsies par savu nākotni. Runājot par iespējamo obligāto iedzīvotāju veselības apdrošināšanu... Tā nebūs izeja no situācijas, tas tiks darīts piespiedu kārtā.

— Ja nav noslēpums, vai jūsu slimnīcā strādājošie saņem lielākas algas nekā valsts slimnīcās?

— Nedaudz, varbūt par kādiem desmit procentiem lielākas. Vairāk samaksāt mēs nespējam, jo pagaidām slimnīcai nav vēl tik lieli ienākumi.

— Vai ārsti un medicīnas māsas uz zināmu pacientu skaitu jums ir vairāk nekā valsts slimnīcās?

— Ārstu ir aptuveni tikpat, bet māsu, māsu palīgu un sanitāru ir vairāk. Ja līdzekļi atļautu, mēs darbinieku skaitu palielinātu. Pašlaik mūsu slimnīcā strādā vairāk par simts cilvēku. Un visu laiku jūtos viņu priekšā vainīgs, ka nespēju maksāt normālu, atbilstošu algu. Lai uzturētu slimnīcu, nākas “aplaupīt” tās darbiniekus, ekonomēt uz viņu rēķina. Bet tas taču nav normāli, ja no algas, kādu es saviem darbiniekiem maksāju, viņi nespēj samaksāt par dzīvokli.

— Jūsu slimnīcas pacienti atšķirībā no valsts slimnīcām saņem ievērojami labāku ēdienu. Turklāt iepriekšējā dienā ēdienu pēc izvēles var pasūtīt. Gandrīz kā restorānā. Cik dienā izmaksā viena pacienta ēdināšana?

— Divarpus latu. Toties pacientiem nav nepieciešami papildu “pienesumi”, ar kuriem parasti slimnīcās pārpildīti skapīši.

— Cik pacientam jāmaksā par diennakts uzturēšanos jūsu slimnīcā?

— Terapeitiskiem slimniekiem ir jāmaksā desmit divpadsmit latu. Ķirurģiskiem — mazāk, bet toties ir jāmaksā par operāciju. Maksa par operācijām ir atšķirīga, un tas atkarīgs no dažādiem faktoriem — operācijas apjoms, narkoze...

Armīda Priedīte, “LV”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!