Galvenais — lai kapitāls strādātu

Latvijas labības tirgus sarežģījumus pārrunājot

Silvestrs Gerhards, akciju sabiedrības “Rīgas dzirnavnieks” ģenerāldirektors,

Aivars Legzdiņš, Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienības padomes priekšsēdētājs,

Atis Slakteris, zemnieku saimniecības “Mālnieki” īpašnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Silvestrs Gerhards

Atis Slakteris

Baltijas lielākā labības pārstrādes uzņēmuma — akciju sabiedrības “Rīgas dzirnavnieks” — ģenerāldirektors Silvestrs Gerhards, vērtējot šāgada ražas iepirkumu, teica, ka salīdzinājumā ar citiem graudu iepirkšanas punktiem pie “Rīgas dzirnavnieka” vārtiem rindu nebija:

— Pusstundu, ilgākais četrdesmit minūšu laikā tika pieņemti piegādātie graudi, un labības piegādātāji šeit ilgi neuzkavējās. Zemnieki ir apmierināti ar apkalpošanu mūsu uzņēmumā. Esam pieņēmuši pat līdz 1500 tonnām labības diennaktī, un tas nepārsniedz mūsu jaudas.

No šogad izaudzētā “Rīgas dzirnavnieks” pārstrādei un glabāšanai ir pieņēmis 15 000 tonnas kviešu, 9500 tonnas rudzu un 6000 tonnas auzu. Ģenerāldirektors prognozē, ka uzņēmums no šāgada ražas rudenī nopirks vēl apmēram 3000 — 5000 tonnas kviešu, 2500 — 3000 tonnas rudzu un 3000 tonnas auzu. “Rīgas dzirnavnieks” strādā tikai ar tiem zemniekiem, kuri pavasarī ir noslēguši līgumus par graudu piegādi. Jāatzīmē, ka šie līgumi ražas laikā nav mainīti. Gadā, sistemātiski darbojoties, uzņēmums spēj pārstrādāt un uzglabāt 36 000 — 40 000 tonnas kviešu, 16 000 tonnas rudzu un 8000 — 10 000 tonnas auzu, taču graudi apcirkņos glabājas vēl arī no pērnā gada. Pirmie pretendenti uz vēl nepieciešamā labības daudzuma pārdošanu “Rīgas dzirnavniekam” acīmredzot tālu jāmeklē nebūs: uzaicinājumu vispirms saņems tie zemnieki, kuri savus graudus glabāšanā uzticējuši tieši šim uzņēmumam.

— Tas, ka graudi jau šobrīd atrodas “Rīgas dzirnavniekā”, ir viņu priekšrocība. Mēs vēl šodien pieņemam labību glabāšanā, un diezin vai rentabli būtu šobrīd katrā Latvijas stūrītī būvēt apšaubāma tipa elevatorus. Taču tā jau ir cita saruna,— spriež uzņēmuma ģenerāldirektors.— Graudu piedāvājums būs, kaut vēl neviens valstī nav pārliecinājies par to, ka šogad ir lielāka raža nekā pērn. Šāgada labības novākšanas laiks bija īpatnējs ar to, ka vienlaikus ļoti strauji nogatavojās dažādas graudaugu kultūras. Līdz ar to arī to pieņemšana uzņēmumā notika vienlaikus. Nebija arī īpašas distances starp graudu nogatavošanās laiku dažādos valsts reģionos. Zemnieku interesē tikai viens: pēc iespējas veiksmīgāk un dārgāk savu izaudzēto realizēt un samaksu laikā arī saņemt. Ražas tālākais ceļs — tās jau ir mūsu, dzirnavnieku, problēmas. Mēs esam vidusposms, un mums jāsabalansē attiecības starp ražotāju un patērētāju. Tajā pašā laikā, salīdzinot dažādu pārstrādes uzņēmumu iepirkuma cenas, varu atzīmēt, ka mūsu cenas ir vienas no visaugstākajām valstī. Šajā ziņā mēs kā privāts uzņēmums nevaram būt nekorekti. Jāatzīmē gan, ka graudu kvalitāte bija zemāka, nekā gaidījām. Taču arī šādai situācijai līgumos bija nosacījumi paredzēti, un strīdu starp uzņēmumu un zemniekiem nav bijis. Naudu mēs maksājam un centīsimies arī izmantot Zemkopības ministrijas piedāvāto kredītprocentu subsidēšanu.

Nevienam vairs Latvijā nav noslēpums, ka uz “Rīgas dzirnavnieku” acis met Zviedrijas koncerna “Cerealia AB” meitas uzņēmums “Nord Mills”. Jautāts par uzņēmuma kontrolpaketes pārdošanu, Silvestrs Gerhards teica, ka uzņēmuma turpmāko likteni lemj tā akcionāri. Ja arī šāds pavērsiens uzņēmuma liktenī notiktu, šo faktu nevajadzētu uzņemt pārlieku emocionāli. Ikviens uzņēmums, lai kur arī tas atrastos, ir ieinteresēts iepirkt labas kvalitātes izejvielas par sev izdevīgām cenām. Tā ka Latvijas labības audzētāji jebkurā gadījumā būs spiesti pierādīt savu konkurētspēju neatkarīgi no uzņēmuma akciju kontrolpaketes turētāja mītnes zemes. Jebkurā gadījumā Latvijas graudu ražotājs atrodas tuvāk “Rīgas dzirnavniekam”, un šo priekšrocību neviens viņam atņemt nespēj. Visu diktē tikai un vienīgi ekonomika, un kapitāls strādā pēc saviem likumiem visā pasaulē. Taču vēl nekas nav izlemts, un zviedri pašlaik veic uzņēmuma finansiālo un saimniecisko pārbaudi, tādēļ par “Rīgas dzirnavnieka” īpašnieku maiņu vēl ir pāragri runāt.

— Galvenais, lai uzņēmumā ienākošie līdzekļi, kapitāls strādātu,— saka Silvestrs Gerhards.— Pārējais ir atkarīgs no mums pašiem. Šajā jautājumā esmu optimists, jo pārzinu labības tirgu gan Baltijā, gan Eiropā, gan pasaulē. Situācija, ka valstī ienāk ārvalstu investīcijas, ir process, kas norisinās visā pasaulē. Mēs pie tā vēl vienkārši neesam pieraduši.

Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienības padomes priekšsēdētājs Aivars Legzdiņš, neraugoties uz to, ka “Rīgas dzirnavniekā” ražas nodošanas brīdī neizveidojās garas rindas, uzskata, ka labības tirgus Latvijā vēl joprojām nav sakārtots:

— Labības tirgus valstī veidojas stihiski, un tā tas turpinās kopš 1992. gada. Ik gadu dažādu un brīžiem nesaprotamu iemeslu dēļ rodas liela starpība labības cenās, jo graudu sektorā nav bijusi ilglaicīga politika. Šī jaunā kampaņa — kredītprocentu subsidēšana — zemniekiem nekādu labumu nedos. Ja tā būtu plānota laikus, vismaz divas nedēļas agrāk, tad vienīgie ieguvēji nebūtu tikai pārstrādes uzņēmumi. Uzskatu, ka šī kampaņa nekādā veidā nav veicinājusi graudu iepirkšanu no zemniekiem.

Atis Slakteris, bijušais kooperācijas valsts ministrs, Bauskas rajona Codes pagasta zemnieku saimniecības “Mālnieki” īpašnieks, ir Bauskas rajona graudu audzētāju un pārstrādātāju kooperatīvās sabiedrības “Bauskas grauds” biedrs un daļu savā saimniecībā izaudzētās labības pārdod arī “Rīgas dzirnavniekam”. Tādēļ “LV” interesēja viņa viedoklis, jo “Mālniekos” ziemas un vasaras kvieši aug 370 hektāru platībā:

— Stāvoklis šobrīd laukos ir daudz sliktāks, nekā kāds vispār spēj iedomāties. Gaidāms, ka Bauskas rajonā, kas ir graudu audzēšanas rajons Latvijā, ziemājus iesēs mazāk nekā pagājušajā gadā, jo zemniekiem trūkst naudas. Taču — nebaidos runāt nepopulāras un nepatīkamas lietas — to, ka situācija ar labību būs tāda, kāda tā šobrīd ir, varēja paredzēt. Un daudzi to arī paredzēja. Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs sagatavo izdevumu “Tirgus un cenu apskats”, un tajā jau pagājušā gada beigās tika publicēts apskats par pasaules labības tirgus jautājumiem un prognozes. Prognozes (pretēji daudzu augstu Latvijas amatpersonu spriedumiem) bija, ka pasaulē kopš pagājušā rudens ik mēnesi pazeminās labības cenas, un būtu pilnīgi neloģiski domāt, ka Latvijā pēkšņi būs graudu cenu kāpums. Šopavasar, slēdzot līgumus ar dzirnavniekiem, nosacījumi bija krietni vien sliktāki nekā pagājušā gada pavasarī. Tādēļ daudzi zemnieki cerībā, ka šoruden būs tāda pati situācija kā pērn, līgumus nenoslēdza. Mazāk zemnieku pieteicās arī konkursam par graudu pārdošanu valsts labības rezervei. Taču graudu cenas, ko piedāvāja pavasarī, nemaz nebija tik ļoti sliktas. Jā, salīdzinājumā ar pagājušā rudens cenām tās bija krietni zemākas, taču tās nemaz nav zemas, ja uz tām skatāmies šodien. Es paļāvos uz prognozi un parakstīju it kā neizdevīgus līgumus. Un šodien nenožēloju. Nosacījumi “Rīgas dzirnavnieka” līgumos pavasarī izskatījās vieni no vissliktākajiem, taču šie nosacījumi, kaut arī zemniekam pasmagi, šobrīd ir vieni no vislabākajiem. Jau vairākus gadus sadarbojos ar “Rīgas dzirnavnieku” un mainīt šo savu partneri neredzu pamata — nopietnu domstarpību līdz šim nav bijis, esmu apmierināts.

Atis Slakteris uzskata, ka šogad lielākā daļa labības problēmu uzkrautas uz graudu ražotāju pleciem, jo galējais samaksas termiņš par nodotajiem graudiem var būt pat 1. aprīlis. Tiesa, ja iepriekš ar to rēķinās, tad atbilstoši situācijai zemnieks arī ņem kredītu, jo ziemāju sēja nav atliekama. Taču, ņemot kredītu, zemnieks maksā kredītprocentus, tajā pašā laikā ar bezprocentu aizdevumu kreditējot dzirnavniekus. Vai šo kredītu, lai norēķinātos par graudiem, nevarētu ņemt dzirnavnieki? Pagājušajā gadā kredītu smagumu izbaudīja uzņēmumi, bet šogad šis slogs uzgūlies labības audzētājam. Zemniekiem ir nepieciešami labi partneri, ar kuriem var slēgt līgumus un būt droši, ka līgumi tiks korekti pildīti. Prevalē uzskats, ka gadījumā, ja pārstrādes uzņēmuma īpašnieki paši ir graudu audzētāji, līgumu nosacījumi būs labvēlīgāki un uzņēmums noteikti darbosies sekmīgāk.

— Tam nu gan nevaru pilnībā piekrist, jo nopietnam ražotājam ir pietiekami daudz darba savā saimniecībā, lai vēl atlicinātu laiku uzņēmuma vadīšanai,— saka Atis Slakteris. — Biznesā ir savi nosacījumi, kurus nezinot vai ignorējot pastāvēt nevar. Jā, ir uzņēmumi, kuru īpašnieki ir lauksaimniecības preču ražotāji un kuri darbojas izcili labi, taču ir arī pilnīgi pretēji piemēri.

Labs pasākums, pēc Ata Slaktera domām, ir iepirkums valsts labības rezervē, kas ir sava veida cenu regulācijas mehānisms. Tas, ka zemnieki paši pavasarī neizmantoja iespējas piedalīties šajā konkursā, gaidot labākus nosacījumus no dzirnavnieku puses, bija liela kļūda.

— Es nedomāju, ka Latvijā šobrīd graudu būtu par daudz. Taču problēma ir tā, ka visiem naudu vajag rudenī,— teic Atis Slakteris.— Daudzi zemnieki tādēļ ražu bija ar mieru pārdot par zemāku cenu. Graudu lietas jāsakārto līdzīgi, kā tas ir visā pasaulē. Nevar būt situācija, ka vienā graudu pieņemšanas punktā par kviešiem maksā 90 latus, bet pāris soļu tālāk par tiem pašiem kviešiem maksā 50 latu. Esmu labības tirgus un biržas jautājumus pētījis, un diezin vai mēs varēsim Latvijā graudu lietas noregulēt, ja nebūs valsts līdzdalības. Nule iepazinos ar sistēmu, ko sauc par nākotnes tirgu ( future's market ) un kas Rietumvalstīs ļoti veiksmīgi darbojas — to varētu nosaukt arī par savstarpējo drošības mehānismu starp ražotāju un pārstrādātāju, kas nodrošina godīgu konkurenci. Tā ir sistēma, kas ļoti pamatīgi un dziļi jāizpēta, lai mēs atkal Latvijā nemēģinātu “no jauna izgudrot divriteni”, un jāievieš iespējami ātri, jo zemnieku noskaņojums šobrīd ir ļoti, ļoti drūms. Un, kāds šis ražas laiks patiesībā bija, to redzēsim pēc rudens sējas rezultātiem. Visā pasaulē, lai kā šis teiciens būtu apnicis, valsts rūpējas par saviem lauksaimniekiem. Un arī mēs būsim spiesti to darīt.

Rūta Bierande, “LV”