Tas ir rūpes ne tikai par ražošanu, bet arī par cilvēku

Lauksaimniecības lielražošanai sekojot

Pirms neilga laika jaunais zemkopības ministrs Andris Rāviņš apmeklēja SIA “Druvas Unguri”. Tā ir valsts lielākā šķirnes cūku audzētava, kas izveidota 1993. gadā pēc Saldus rajona paraugsaimniecības “Druva” sadalīšanās. Ministru interesēja un satrauca divi jautājumi. Kāpēc Latvijā strauji samazinās cūku skaits, respektīvi, cūkgaļas ražošana? Kas jādara, lai Latvijas cūkgaļas ražotājs atgrieztos Eiropas tirgū kā konkurētspējīgs tā dalībnieks?

Pašlaik Latvijas cūkkopības nākotne tiešām ir apdraudēta. Ja pirms dažiem gadiem cūku skaits valstī sasniedza pusotru miljonu, tad šā gada sākumā šo mājlopu bija atlicis vairs tikai 750 tūkstoši. Tirgū cūkgaļas cena ir zema, tāpēc individuālā audzētāja peļņa no vienas cūkas nepārsniedz piecus sešus latus. Cik cūku zemnieks nobaro savā sētā? Astoņas? Desmit? Par peļņu un attīstības iespējām nav jēgas pat runāt. Taču ieguldītais darbs ir liels, savukārt patērētās barības lietderības koeficients — mazs. Būtībā audzēt dažas cūkas tagad atmaksājas tikai savas ģimenes patēriņam, lai gan prasmīgi citas lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji arī šo nostādni noliegs: nedrīkst tērēt laiku, līdzekļus un savu smadzeņu enerģiju, darbojoties ekonomiski neizdevīgā nozarē — iegūsti naudu tur, kur tā nāk, un nopērc to, ko tev vajag. Diemžēl vairākums zemnieku vēl mēģina ražošanu savā saimniecībā uzsākt un pat izvērst ar tēvutēvu metodēm, balstīties uz padomju laika atziņām lauksaimniecībā. Pēdējā laikā notikušās zemnieku akcijas manuprāt liecina, ka cilvēki ir apjukuši, nonākuši izmisumā, sevī spēku neatrod un meklē palīdzību citur. Kooperācijas laukos veidojas ļoti lēni, tātad atliek tikai valsts institūcijas, kuras lūgt palīgā vai arī vainot savā nelaimē.

Pēc sarunas ar SIA “Druvas Unguri” vadītājiem radās pārliecība, ka bez straujas kooperāciju dažādu formu attīstības laukos Latvijas lauksaimniecībā ekonomiska augšupeja nav gaidāma. Pat vairāk — nav iespējama. Un tomēr dažs labs individuālais zemkopis, beidzot piepildījis seno sapni par savu stūrīti zemes, neredz (negrib redzēt?) lielo vilni, kas nāk no Rietumiem un sev līdzi nes smago konkurences cīņu, kas jau iedegas arī mūsu laukos. Viņš nemeklē (nespēj atrast?) jaunas iespējas, ko paver lauksaimniecības un ekonomikas zinātnes, darba procesa datorizācija vai pat vienkārša pieredzes apmaiņa, kursi, pašmācība. Jājautā — cik ilgi vēl mūsos saglabāsies savulaik ieaudzinātā rīcības mazspēja: kur nu es, lai jau tie citiÉ Latvijas ekonomiskās dzīves attīstība liecina, ka tās norisēs līdz šim ir dominējis princips “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ”. Ir jāizdara secinājumi.

Tieši tāpēc SIA “Druvas Unguri” — tā nodibinājās salīdzinoši vēlu — nonāca smagos ekonomiskos apstākļos, jo nesaņēma kredītus savas saimnieciskās darbības aktivizēšanai. Taču speciālistu kadri neizklīda, palika arī labākie no apkalpojošā personāla. Fanātiskā darbā tika saglabāti ne vien dzīvnieki, bet arī ciltsdarbs. Turklāt visai niecīgie ienākumi netika izlietoti “apēšanai”, bet gan tālejošu plānu īstenošanai — kvalitatīvas lopbarības nodrošināšanai, augstvērtīgu šķirnes dzīvnieku iepirkšanai, uzskaites un ciltsdarba kompjūterizācijai. Vienlaikus tika analizēts, kāpēc Latvijā saražotā cūkgaļa neiztur konkurenci Eiropas tirgū. Secinājums: Latvijas baltās cūkas ir pārāk treknas un lēnaudzīgas. Turklāt, lai iegūtu šo lieko treknumu, tās patērē par ceturtdaļu vairāk barības nekā konkurentes. Savukārt katrs lieki izbarots kilograms ir vējā palaista nauda. “Druvas Unguru” speciālisti nonāca pie kopīga secinājuma: lai atrisinātu šīs problēmas, ar cūku ēdināšanas un turēšanas apstākļu sakārtošanu vien nepietiek — ir jāmaina visa ganāmpulka genofonds. Vienīgais ceļš nepieciešamo līdzekļu ieguvei bija pedantiska līdzekļu uzkrāšana un taupīga izlietošana tikai un vienīgi šā mērķa sasniegšanai. Audzētava iegādājās pirmos datorus, augstas precizitātes iekārtas cūku svēršanai, ultraskaņas aparatūru dzīvnieku speķa kārtas biezuma noteikšanai, Vācijā ražotus instrumentus modernai cūku identificēšanai. Šķirnes materiāls — dāņu Jorkšīras un dāņu Landrases cūkas — tika iepirkts Dānijā. Ciltsdarba datorprogrammas izstrādi un visa ciltsdarba uzskaiti pabeidza un datorizēja jau pagājušajā gadā. Šobrīd droši var teikt, ka šķirnes cūku audzētavas darbs tuvojas rietumvalstu selekcijas staciju līmenim. Tam pamatā ir mērķtiecīgi datorizēts ciltsdarbs, kas veikts saskaņā ar pasaules progresīvākajām selekcijas metodēm. SIA “Druvas Unguri” realizētā selekcijas metodika balstās uz:

– dzīvnieku selekciju ne pēc fenotipa, bet genotipa;

– maksimāli ātru paaudžu nomaiņu;

– pastiprinātu selekciju uz lieso gaļu;

– mākslīgās apsēklošanas izmantošanu;

– specializāciju konkrētas šķirnes selekcijā.

Vēl jāpiebilst, ka visa ciltsdarba datu apstrāde ir datorizēta, bez kā selekcija pēc genotipa nemaz nav iespējama.

Ja citās nozarēs lietotās programmas vairāk vai mazāk kalpo firmas specifiskajām vajadzībām, tad ciltsdarbā lietotā programma “Seleks C v 2.0” paredzēta ikvienam cūkaudzētājam, kurš strādā ar noslēgtu ciklu un kura sivēnmāšu skaits mērojams vairākos desmitos.

Paveikto darbu atzinīgi vērtē gan pašmāju, gan Rietumu speciālisti. Jau tiek uzsākta dzīvnieku vērtēšana pēc BLUP (Best Linear Unbiased Prediction) metodes.

Pērn ekspluatācijā nodeva modernu kombinētās lopbarības rūpnīcu, kas izgatavota Dānijā. Tā paredzēta visu vecuma un ražošanas grupu cūku kombinētās spēkbarības sagatavošanai ar jaudu 3 tonnas produkcijas stundā. Barības sagatavošana notiek datorizēti, nodrošinot augstu maisījuma precizitātes pakāpi. Iesvēršanas mehānisma pieļaujamā kļūda nepārsniedz 100 gramus uz vienu tonnu. Visas receptes sagatavojusi dāņu firma “Dansk Vilomix, A/S”. Šī firma piegādā arī receptēs minēto premiksu (jau iepriekš sagatavotu vielu maisījums, ko pievieno barībai pirms tās izēdināšanas).

Šī rūpnīca ne vien saražo pašu cūkām (7000 galvas) nepieciešamo spēkbarību, bet paver iespēju to pārdot arī citiem rukšu audzētājiem. Gan Kurzemes Valsts mākslīgās apsēklošanas stacijā, gan “Druvas Unguru” kontrolnobarošanas stacijā veiktie pētījumi par rūpnīcā ražoto barību /tā nesatur tradicionālās kviešu klijas, bet pastiprināta ar sojas pupu spraukumiem/ rāda, ka daudzu dzīvnieku svara diennakts pieaugums pārsniedz vienu kilogramu.

Īsā laikā paveikts daudz. Jau šodien SIA “Druvas Unguri” Latvijas cūkaudzētājiem piedāvā triju veidu Eiropas līmeņa tirgus produkciju:

– šķirnes materiālu (tīršķirnes dzīvnieki dāņu Jorkšīras, dāņu Landrases dzīvnieki, uzlabots Latvijas baltās cūkas tips);

– lopbarību;

– ciltsdarba uzskaites datorprogrammas.

Vienlaikus ar jaunāko atziņu meklējumiem ārzemēs SIA “Druvas Unguri” speciālisti dalās savā pieredzē ar visiem, kam interesē cūkkopības straujāka attīstība gan Latvijā, gan paša sētā.

— Sākums bija grūts un katra diena izmisuma pilna, — stāsta valdes priekšsēdētāja Lidija Jende. — Nekādus kredītus nedabūjām, kaut ko pārdevām, kaut ko pirkām — dzīvojām, kā saka, no rokas mutē. Spēkbarības rezerves nepietika pat vienai nedēļai. Droši vien klājās tikpat grūti kā citiem. Vienīgi mums bija liels dzīvnieku skaits — pieci tūkstoši, un tos visus vajadzēja saglabāt, citādi vairs nebūtu nekādu attīstības perspektīvu. Pats galvenais bija saglabāt sivēnmātes un nodrošināt tām normālus apstākļus ganāmpulka vairošanai. Daļu sivēnu pārdevām zemniekiem. Kaut kā lāpījāmies. Atceros, reiz piektdienā beidzās visas barības rezerves, bet priekšā — sestdiena un svētdiena, kad nav, kam lūgt palīdzību. Naudas nav, ražotāji spēkbarību uz krīta vairs nedod. Kliegdami, brēkdami drāzāmies uz Rīgu, uz ministriju. Tur mums mierīgā balsī atbildēja: tās ir jūsu problēmas, domājiet paši. Toreiz mums palīdzēja Tukuma rajona “Straume”. Bija arī līgums ar “Dobeles dzirnavnieku”, bet tie visi bija aizgājuši atvaļinājumāÉ Pēc šī atgadījuma sapratām, ka drīkstam paļauties vienīgi paši uz sevi. Ķērāmies pie dzīvnieku ēdināšanas problēmu risināšanas. Uz to pamudināja arī tas, ka cūkkopības pašizmaksā 70 līdz 80 procentus veido ēdināšanas izdevumi. Turklāt bez plānveidīgas, precīzas ēdināšanas nav iespējama normāla dzīvnieku selekcionēšana.

Tad arī galīgi nobrieda doma par savas lopbarības rūpnīcas iegādi.

— Mēs varam nopirkt tehnoloģiju, varam iegādāties šķirnes dzīvniekus, taču jāstrādā ar cilvēkiem, kādi mums ir, — turpina Lidija Jende. — Cilvēki sākumā sanāca tie paši, kas te strādāja kolhoza laikā. Taču jaunās prasības daudzi neizturēja. Sprieda tā: ja jau ferma tā pati, tad arī strādāt var tāpat kā agrāk — kaut kā nebūt, pa roku galam. Taču, ja gribam izdzīvot, tad tā vairs nedrīkst. Darbam ir jābūt rezultatīvam. Pat cūku kopējam ir jābūt domājošam sava darba darītājam. Nedrīkst nolaisties līdz robota līmenim, kas tikai ieber barību silē un vairāk ne par ko neliekas ne zinis. Kopējam jāredz un jāzina, cik sivēnmāte izēd, cik izdzer, vai barība ir svaiga, vai pēc ēšanas silē ir atlikums. Arī lopiņa noskaņojums jāizjūt. Tāpat kā cilvēka, arī sivēnmātes dzīvē liela nozīme ir labsajūtai. Diemžēl daudzi spēj normāli strādāt tikai tik ilgi, kamēr priekšnieks uzturas tuvumā. Dabīgi, ka tādiem nevar uzticēt ne dzīvnieku kopšanu, ne citu atbildīgu darbu.

Daudz runā par bezdarbu un bezdarbniekiem. Bet kas tie mūsu pusē ir? Cilvēki, kas savu slikto ieradumu dēļ nespēj nevienā darba vietā ilgāku laiku noturēties. Mums ļoti vajadzīgs traktorists. Pēdējā laikā jau apgrozījušies trīs kandidāti. Labākais no tiem divas dienas izturēja, trešajā piedzērās tā, ka traktora sēdeklī nevarēja ierāpties. Tagad atkal ir bezdarbnieks un droši vien lād mūs un valdību. Lai šo dzīvi pārveidotu, vispirms ir jāsāk ar sevi.

Lai nodrošinātu cūkaudzētavas normālu darbu, uzņēmuma vadībai nākas darbaspēku vākt no visai plašas apkārtnes, pat no Brocēniem, kas atrodas 8 kilometrus aiz Saldus. Katru rītu autobuss, nobraukdams desmitiem kilometru, atved strādniekus uz “Druvas Unguriem”, bet vakaros tos izvadā pa mājām.

Minot cilvēkus, kuriem jāpateicas, ka “Druvas Unguri” sāk nostāties uz kājām, priekšsēdētāja kā pirmo nosauc Teovilu Stengreviču (“Viņš ir mūsu smadzeņu centrs,” saka Lidija Jende).

Viņš stāsta:

— Es selekcijas darbu strādāju kopš 1984. gada. Tas nav daudz, bet pietiekoši, lai varētu secināt, ka visā padomju laikā intensīva Latvijas baltās cūkas selekcija nav notikusi. Toreizējās metodes nedeva nekādus rezultātus. Būtībā dzīvnieki selekcionējās paši. Smagajos cūku turēšanas apstākļos, kad arī barības nepietika, mēs faktiski Latvijas balto selekcionējām uz dzīvotspēju. Tāpēc tagad, salīdzinot ar “ārzemniecēm”, var teikt, ka Latvijas baltās ir dzīvotspējīgākas, labāk apaugļojas, tās ir vieglāk kopjamas. Taču, ja aplūko ekonomisko pusi, tad mūsējās “ārzemniecēm” zaudē. Uzlabojot Latvijas baltās, mēs gribam no Rietumu cūkām iegūt trīs labas īpašības: ātraudzību, mazāku barības patēriņu un lielāku liesās gaļas iznākumu. Ja mantoto ģenētisko īpašību dēļ “ārzemnieces” dod par 100 gramiem lielāku dzīvsvara pieaugumu, ja tās katru dienu apēd par vienu kilogramu barības mazāk, tad, pareizinot ar cūku skaitu, viss pārvēršas tonnās, un kļūst skaidras lielās priekšrocības, ko iegūst Latvijas baltās šķirne, to uzlabojot. Izmantojot iespējas, ko paver visu datu kompjūterizācija un izstrādātās programmas, mēs jebkurā brīdī varam veikt tālejošus ģenētisko īpašību aprēķinus.

Ja runājam par cilvēkiem, kuru apziņas līmenis neapmierina, es iesaku viņu apšaubāmās kvalitātes darbu nomainīt ar datorizētām iekārtām, kurām var vienmēr uzticēties. Es esmu visu procesu datorizācijas piekritējs.

Kā perspektīvs speciālists tiek novērtēts veterinārārsts Atis Brizga, kurš vada arī kombinētās lopbarības rūpnīcas darbu. Daudz labu vārdu priekšsēdētāja velta zootehniķiem, kam — diena vai nakts, darbdiena vai svētku diena — vienmēr jāpalīdz dzīvniekam, ja tam kaut kas atgadījies. Īpaši tiek uzteikta vecākā cūkkope Ieva Utbarde.

— Visus eksperimentus mēs veicam ar viņas grupas dzīvniekiem, — stāsta Lidija Jende. — Viņai vienmēr var uzticēties, turklāt Ievai piemīt svarīga īpašība — viņa precīzi izjūt katra dzīvnieka veselības stāvokli un zina, kā viņam palīdzēt.

Uz žurnālista jautājumu, kad bijis vieglāk strādāt — tagad vai kolhoza laikā, vecākā cūkkope atbild:

— Tagad, jo reizē ar jaunās tehnoloģijas ieviešanu kūtīs ienākusi lielāka tīrība un kārtība.

Uzticēto 47 sivēnmāšu aizgaldus viņa iztīra nepilnas stundas laikā. Arī darbadienas garums nepārsniedz astoņas stundas. Protams, ir reizes, kad nākas arī naktī vai svētdienā steigties uz kūti kādai “mammai” palīgā.

Lidija Jende ar savu komandu ir apmierināta. Iepriecinot tas, ka gados jaunākie kadri veiksmīgi nomaina vecākās paaudzes speciālistus.

Vai tagad ir kļuvis vieglāk?

Varbūt. Varbūt arī ne. Beidzot SIA “Druvas Unguri” no Pasaules Bankas ir saņēmusi kredītu 100 tūkstošu latu apmērā. Taču noteikumi ir stingri: atmaksas termiņš — divi gadi, kredīta likme — 20 procenti.

— Cenšamies piedalīties dažādos konkursos, arī konkursā “Sējējs”. Lai iegūtu kredītus ar atvieglotiem noteikumiem, — stāsta priekšsēdētāja, — nākamajā gadā startēsim jaunās tehnoloģijas ieviešanas konkursā. Šogad šā konkursa kārtībā saņēmām līdzekļus šķirnes dzīvnieku iegādei. Drīz brauksim uz Dāniju tos atlasīt.

Pirmais pusgads beidzies “uz nullēm” — visi ienākumi tūlīt aizgājuši attīstībai, finansiālu uzkrājumu nav. Vai otrā pusgada rādītāji būs labāki? Jācer. Taču jau tagad ir skaidrs, ka tuvākajā laikā tiks iegādāts liels, labi saglabājies cūku audzēšanas komplekss, kas atrodas paju sabiedrībā “Lutriņi” un jau vairākus gadus netiek izmantots. Tad “Unguros” paliktu vairs tikai šķirnes dzīvnieki un sivēnmātes. Savukārt nobarojamās cūkas atradīsies “Lutriņu” kompleksā. No veterinārā viedokļa tāds risinājums dotu lielāku drošību pret varbūtēju slimību izplatīšanos, jo pašreiz visas kūtis ir pārslogotas. Liels darbs tiks veikts tehnoloģijas uzlabošanā, selekcijas darbā, kā arī graudkopībā. Bet tā jau ir pavisam cita joma.

— Perspektīvā mēs sāksim audzēt graudus pašu vajadzībām — tā ir lētāk, — saka Lidija Jende. — Gribam savu cūkkopības biznesu izveidot kā noslēgtu ciklu — no cūku izaudzēšanas līdz to realizācijai un gaļas pārstrādei. Tas prasīs lielus līdzekļus, taču tad mūsu darbs un tā rezultāti vairs nebūs tik ļoti atkarīgi no tādiem nelabvēlīgiem faktoriem kā neraža un cūkkopībai neizdevīga tirgus konjunktūra.

Domāju, ka šī saruna ar SIA “Druvas Unguri” vadītājiem dod atbildi arī uz jautājumu, kas jādara, lai Latvijā palielinātos cūkgaļas ražošana un mūsu valsts spētu sekmīgi konkurēt Eiropas tirgū. Arī individuālā cūkgaļas ražotāja perspektīva šķiet skaidra — lai izturētu konkurenci, ir jākooperējas.

Vairis Ozols, žurnālists

Autora foto

SIA “Druvas Unguri” valdes priekšsēdētāja Lidija Jende

Kombinētās lopbarības rūpnīca, kuras darbību nodrošina trīs cilvēki

Priekšsēdētāja vietnieks Teovils Stengrevičs savā “smadzeņu centrā”

Vecākā cūkkopēja Ieva Utbarde šobrīd apkopj 47 sivēnmātes