Trikāta — ar tradīcijām, izaugsmi un perspektīvu

Piena pārstrādes uzņēmuma ikdienā ielūkojoties

Rihards Meļķis

Trikātas piensaimnieku tradīcijas aizsākas XIX gadsimtā, 1893. gadā, kad tika dibināta Trikātas piensaimnieku sabiedrība. Pirms simts gadiem būvētās ēkas labi uzturētas un vēl kalpo šais laikos veidotajai piensaimnieku biedrībai “Beverīna”. Trikātas pienotavas direktors Rihards Meļķis stāsta:

— Cik toreiz biedrībā bija biedru, nezinām. Bet, ka tā strādājusi labi, liecina nesen atrastie apbalvojumi — medaļas un kauss. Tie bija norakti zemē. Sākumā gan puikas bija paspējuši dažas medaļas izliet bļitkās. Kā redzams, tolaik trikātieši gatavojuši labu sviestu.

Trikātas piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Beverīna” dibināta 1993. gadā, sākoties privatizācijas procesam. Stāsta biedrības priekšsēdētājs Juris Kļaviņš:

— Tiklīdz Ekonomikas institūtā izstrādāja piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu, tā mēs arī sākām savu darbību. Esam viena no tām biedrībām, kurām ir sava ražotne. Ir biedrības, kam tādas nav. Bija tā, ka no malas jau privatizācijai klāt netika. Par paju biedriem varēja kļūt tikai tie, kam bija govis. Iestāšanās nauda bija visiem vienāda — l0 latu, toreiz 2000 LV rubļu. Patlaban mums ir 330 biedri. Ir tādi, kam pieder tikai dažas govis, bet ir arī tādi, kam ir liels ganāmpulks. Piemēram, Riharda Circeņa lielfermā ir 320 govis, un viņš piegādā turpat 1000 tonnu piena gadā. Tā ir viena septītā daļa no visa piegādātā piena daudzuma, kas sasniedz 7000 tonnu. Jāteic, ka vairāk nekā puse ir tieši lielie piena piegādātāji. Pienu mums ved arī no Raunas, SIA “Vāle”, tāpat SIA “Plāņi”, paju sabiedrības “Smiltene”, kur ir lielas fermas. Vienmēr cenšamies par pienu samaksāt laikā. Piemēram, patlaban mēs līdz 15. datumam maksājam par augustā piegādāto pienu. Vidējā cena — 9,5 santīmi par augstākās šķiras (biedrības biedriem par 0,5 santīmiem vairāk), 7,5 santīmi — par pirmās un 5 santīmi par otrās šķiras pienu. (Turklāt transporta izmaksas ir uz biedrības rēķina.) Atšķirība ir ļoti liela, jo stimulējam augstākas kvalitātes piena ražošanu. Citādi nevaram, jo mūsu galvenais produkts ir siers.

Gardākais siers valstī

Jā, par sieru, kas nenoliedzami ir viens no gardākajiem Latvijā. Trikātā ražo galvenokārt Krievijas, nedaudz Holandes un aizsākta arī Rokforas siera gatavošana. Piensaimnieku profesionālajos konkursos Trikātas ražojumi vienmēr saņem augstākās godalgas. Nenoliedzami, ka vislielākais nopelns ir ilggadīgajam siera meistaram Vladislavam Čulčam, kurš šajā profesijā strādā jau 51 gadu. Viņš ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Arī todien meistaru sastopam pie lielajām siera vannām. Pateicoties nesen uzceltajai piebūvei, darba apstākļi kļuvuši labāki. Šeit izvietotas arī jaunās siera vannas. Meistars vienmēr varot paļauties uz savām palīdzēm Valentīnu Mucenieci un Ināru Grantiņu. Esot jau gājis visādi. Kaut vai tad, kad nav elektrības, piena maisīšanu nedrīkst pārtraukt. Tad stundām ilgi to jādara pašiem ar lielajām koka mentēm. Tāpat jāņem vērā simts dažādu sīkumu. Vladislavs Čulčs rāda piezīmju grāmatiņu. Tajā ik dienas viņš izdara ierakstus. Par siera kvalitāti varēs spriest tikai pēc pusotra mēneša, kad būs pagājis nogatavināšanas periods. Meistaram ir iekārtota arī speciāla laboratorija, kur nelielos apmēros tiek gatavots Rokforas siers. Ķēries pie šī darba pērnā gada rudenī. Kā zināms īstu Rokforas sieru Francijā gatavo pēc 900 gadu senas receptes no aitas piena, tomēr meistars veidojot Trikātas Rokforas sieru. Šeit nav pārlieku sena pagraba, pilna ar pelējumu. Tāpēc jāizmanto no ārzemēm ievestās pelējuma sēnītes. Patlaban mēnesī tiek izgatavots no 50 līdz 100 kg Rokforas siera. Sākumā pēc tā nebija sevišķi liela pieprasījuma. Bet tagad jau pasūtītāji paņem visu izgatavoto partiju.

Par sieru varētu runāt daudz. Kaut vai tāds fakts — Krievijas sieru Latvijā ražo septiņos uzņēmumus. It kā vienāda tehnoloģija, standarts arī viens, bet iznākums — dažāds. Tātad noteicošā ir meistara māka, kvalitāte. Trikātieši savu vietu tirgū ir iekarojuši. Tagad jau meklē viņus. Piemēram, firmas “Rimi Baltija” lielveikali noslēguši līgumu par Krievijas un Holandes siera piegādi. Faktiski jau tikai pasūtītāju dēļ tiek gatavots arī Holandes siers. Protams, trikātiešu ražojumu var iegādāties arī Rīgas Centrāltirgū un daudzviet citur. Vasarā, kad piena ir daudz, pagrabus, kuros glabājas 90 līdz 100 tonnu siera, nav tik vienkārši iztukšot, toties ziemā pieprasījums ir ļoti liels. Un tad trikātieši, protams, priekšroku dod pastāvīgajiem klientiem.

Saimniekošanas gudrības

Ir daudz kas jāievēro, lai pienotava strādātu sekmīgi un ražotu augstvērtīgu produkciju. Savulaik Trikātas kolhozs bija Latvijas brūno lopu audzētava. Vidējais izslaukums no govs gadā šeit sasniedza 4000 kg piena. 100 buļļu māšu ražība bija ievērojami lielāka. Pēc privatizācijas ganāmpulks ir paputējis. Tomēr aktīvi strādā arī piena pārraugi, Piensaimnieku sabiedrība “Beverīna” algo ciltslietu zootehniķi Birutu Krūzi, kas palīdz zemniekiem izkopt ganāmpulku. Ikgadējā sapulcē “Beverīnas” biedri tiek informēti par ražīgākajām govīm, piena kvalitāti. Iegādātā modernā piena pārbaudes aparatūra tagad sekmē cīņu par somatisko šūnu samazināšanu.

Gadu gaitā “Beverīna” izveidojusi arī savu autoparku — sešās autocisternās tiek piegādāts piens no zemnieku un paju saimniecībām. Pamazām vien piensaimnieku sabiedrība būvējas. Īpašums palielinās, un tagad jau vienas pajas vērtība ir krietni liela. Stāsta priekšsēdētājs Juris Kļaviņš:

— Vienas pajas vērtība ir vidēji 304 lati. Tagad iestāšanās nauda veido 25 procentus, tātad jāmaksā apmēram 400 latu. Mūsu kapitāls sastāv ne vien no pašu īpašuma, bet arī no līdzdalības daļas citās sabiedrībās. Piemēram, “Vidzemes pienā” mums pieder 2,5 tūkstoši akciju par 54 latiem gabalā. Savulaik iepirkām arī Unibankas akcijas. Tolaik ieguldījām pavisam nelielu kapitālu, bet patlaban var droši apgalvot, ka tas bija pareizs solis, jo akciju vērtība ir krietni pieaugusi.

Par goda lietu uzskatām ik gadu izmaksāt dividendes. Pirmajā darbības gadā gan neiznāca nekāda peļņa, bet 1994. gadā par paju jau maksājām 5 latus, pērn — 16 latus. Kopsummā dividendēs vien izmaksājām 9000 latu.

Nav noslēpums, ka ne mazāk svarīga palīdzība zemniekiem nepieciešama pavasarī. Sējas sākumā parasti nepietiek līdzekļu degvielas iegādei. Tāpēc vienojāmies ar Valmieras autoservisu, ka viņi piegādās dīzeļdegvielu par vairumcenu — 19,6 santīmiem litrā. Bet norēķināties par to varēja ar piegādāto pienu. Protams, kā to paredz likums, tiek saņemts atpakaļ akcīzes nodoklis. Šeit gan nešķirojam, kooperatīva biedrs vai ne. Samaksa pienā gan jānokārto līdz pusjūlijam, jo tas ir visgrūtākais laiks. Piena ir daudz, sieru pērk mazāk, bet cilvēkiem ir jāmaksā. Ne tikai piena nauda, bet arī algas mūsu 70 strādājošajiem, nodokļi. Tāpēc ir tik svarīgi vasarā gatavoto sieru uzglabāt, lai ziemā varētu pārdot. Arī cenas tad ir krietni augstākas. Ja vasarā uzpircēji maksā 1,5 latus, tad ziemā — 1,95 latus par kilogramu siera.

Protams, palīdzam arī skolai, jo tie taču ir mūsu piensaimnieku bērni. Vispār pagasta dzīve bez biedrības aktivitātes nav iedomājama.

Ingrīda Rumbēna,”LV”

Siera uzglabāšanas noliktavā valdes priekšsēdētājs Juris Kļaviņš un siera meistars Vladislavs Čulčs

Meistares siera gatavošanas cehā Valentīna Muceniece (no kreisās) un Ināra Grantiņa

Foto: Aleksejs Koziņecs