Ar turību — uz stabilitāti, kārtību un skaistumu

Lauksaimniecības sekojot

Latgalē veiklākie sporta zirgi nāk no “Turības”. Tā nav pazīstamā patērētāju “Turība”, bet gan Riebiņu pagasta agrofirma, ko vada Romualds Kavinskis. Pilnā vārdā: paju sabiedrība agrofirma “Turība”. Patērētāju biedrība gan tā saukusies jau pirms kara, bet atmodas sākumā, kad Riebiņos notikusi pārorientēšanās un izveidojusies statūtsabiedrība, nosaukums bijis brīvs. Romualds Kavinskis šo soli raksturo tā:

— No kolhoza atteicāmies, liekas, pirmie Latvijā. Toreizējā Augstākā Padome vēl nemaz nebija pieņēmusi attiecīgo lēmumu. No kolhoza atvadījāmies, bet no lielražošanas neatteiksimies nekad. Citādi ir izputēšana. Tikko kaut kur lasīju, ka pašlaik mūsu, Preiļu rajonā uz cilvēku iznākot 25,3 santīmi dienā. Bet zemniecību kā nodarbošanās veidu taču nevar ļaut iznīcināt! Lielražošanā tu pats esi saimnieks — vari izrēķināt, kā tikt uz priekšu. Mums arī ne laukkopība, ne lopkopība pašas par sevi nebūtu rentablas. Bet mēs visu, ko izaudzējam uz lauka, laižam caur lopkopību, no tās pienu un gaļu — uz saviem pārstrādes cehiem un tālāk — uz saviem veikaliem tepat pagastā, Līvānos un Daugavpilī. Ražojam trīs četru veidu “Gotiņas” un piegādājam arī Krievijai. Pēc tām ir liels pieprasījums. Mūsu sūri grūti pelnītā nauda, ko krājām tehnikas atjaunošanai, gan palika Bankā Baltija , bet esam izķepurojušies. Ne santīma neesam aizņēmušies. Lai tikai valdība tiktu ar kontrabandu galā, tā mums stipri traucē.

—Kā “Turībai” izdodas saglabāt un attīstīt šo visai nerentablo zirgkopības nozari?

— Es esmu optimists un domāju tā: kamēr būs Lavija, būs arī lauki. Kamēr dzīvosim, lauki pastāvēs kā dzīvesveids, kā vide. Un kamēr būs lauki, būs arī zirgi. Zirgs ir tāds īpašs dzīvnieks. Tas nav sivēns, ko var nokaut vai pārdot, kad negrib vairs turēt. Ar zirgiem tā nevar. Zirgkopībai kā nozarei nedrīkst ļaut iznīkt. Pēc tam nebūs tik viegli atjaunot. Uz peļņu pašlaik nav ko cerēt. Ir zaudējumi. Bet vai tad tā būs vienmēr?!

— Kad tad šai nozarei bija ziedu laiki?

— Vislielākais pacēlums bija atmodas laikos. Kad sākās zemes privatizācija, visi pēkšņi atcerējās, ka savā laikā ir ar bērīti vagu dzinuši vai seglos sēdējuši. Mēs pielikām pūles, lai izaudzētu labus darba zirgus. Sākumā bija noiets, bet tad laikam jaunsaimnieki apdomāja, ka ar tādu lopiņu par daudz liela noņemšanās. Zirgs jau nav nekāds dzelzs gabals. Par viņu jārūpējas, viņš jāapmīļo. Uz tās mazās zemītes neesot pietiekami nodarbināts. Bet kāpēc tad nevar ar to pašu zirdziņu aizbraukt uz veikalu un baznīcu vai varbūt pasportot? Bērni jau to gribētu. Daudzi ir kā uzburti. Prasās pat uz stalli gulēt. Laikam jāizaug jaunai paaudzei. Gan jau zirgs atkal būs cieņā. Es dzīvi laukos bez zirga nevaru iedomāties. Pats esmu bijis gan uz zirga, gan zem zirga. Kā desmit–divpadsmitgadīgs puišelis esmu ar zirgu gan aris, gan rullējis. Jājis un kritis. Tikai 1958. gadā konstatēju, ka bijis kompensēts septītā krūšu skriemeļa lūzums. Nupat sāku to arī vairāk just. Bet ļaunu prātu uz zirgiem neturu. Prieka no viņiem daudz vairāk nekā to punu.

— Tagad no darba zirgiem esat pārgājuši uz sporta zirgu audzēšanu. Vai tiem ir labāks noiets?

— Savā laikā mēs savus sporta zirgus pārdevām vai puspasaulei. Caur Maskavas tirgu tie gāja uz Kanādu un Ameriku, Vāciju, Holandi un citām Eiropas valstīm, arī uz bijušajām padomju republikām. Ukrainai un Baltkrievijai tagad vairs nav naudas tādām lietām. Pāri okeānam arī pēdējos gados neko neesam veduši, kaut gan no Amerikas nesen saņēmu vēstuli, ko rakstījusi kāda māte. Ģimene pirms vairākiem gadiem dēlam nopirkusi mūsu Latvijas šķirnes sporta zirgu. Tas esot izaudzis tik skaists, tik labu raksturu, ka viņi labprāt gribētu iegādāties šī zirga brāli vai māsu.

Bet tādu vēstuļu nav daudz. Izsoles pēdējos gados nenotiek. Jāpaļaujas uz sacīkstēm, arī personiskajiem kontaktiem. Pašlaik tie vislabākie ir ar Vāciju, Dāniju, Holandi un Poliju. Gadā pārdod caurmērā 30 zirgus. Šogad labu pircēju neesot daudz. Kādus trīs četrus pārdošot uz Vāciju, pāris — uz Igauniju. Romualds Kavinskis par sviestmaizi negrib zirgu atdot:

— Par četrgadīgu zirgu sola 1000 vācu marku. Bet ar viņu taču ir intensīvi strādāts! Tas ir brīnums, ko visu mūsu zirgi prot! Lai tad labāk paliek mums pašiem. Savā laikā zirgi palīdzēja uzturēt “Gotiņu” ražotni, tagad “Gotiņas” palīdz zirgiem. Tāpēc jau mums ir lielražošana, lai nozare nozari balstītu. Un vēl mums ir labi zirgkopji. Kā Juris Astičs — diplomu viņam lielu nav, bet prot visu. Zirgi viņu pa gabalu jūt. Pagūst aprūpēt, apmīļot gan mūsu zirgus, gan palīdz ar padomu arī saimniekiem, kam zirgs sētā. Izaudzinājis trīs jauniešus, kas kopā ar viņu izmēģina jaunos zirgus, gatavo sacīkstēm. Tagad kopā trenējas, kopā piedalās sacīkstēs.

Ir jau savas rūpes un likstas droši vien arī šajā saimniecībā, bet nevar nepamanīt lielo mērķtiecību, perspektīvas izjūtu, ar kādu “Turības” ļaudis domā par rītdienu, arī par zirgkopības nākotni. Kā saka Romualds Kavinskis, turība nav tikai bagātība. Tā pirmām kārtām ir stabilitāte un kārtība.

Aina Rozeniece, “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Zirgi nāk runāties ar zirgkopības nozares vadītāju Juri Astiču