Dati: TMC statistika

Aplūkojot kopumā, kompetenču sadalījums starp valsti un pašvaldībām tautas mākslas procesu atbalstīšanā ir šāds:

Valsts:

• mērķdotācija labāko tautas mākslas kolektīvu vadītāju darba samaksai;

• metodiskā atbalsta sniegšana tautas mākslas kolektīvu vadītājiem; tālākizglītības programmas;

• tautas mākslas procesu mākslinieciskā vadība;

• valstisko tautas mākslas norišu organizēšana (Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, starptautiskais folkloras festivāls "Baltica", starptautiskais deju festivāls "Sudmaliņas" u.c.)

• tautas mākslas procesa analīze un rekomendāciju izstrāde;

• profesionālās izglītības nodrošināšana.

Pašvaldības:

• tautas mākslas kolektīvu vadītāju darba samaksa;

• apstākļu radīšana amatiermākslas kolektīvu darbībai, nodrošinot atbilstošu materiālo bāzi un nodarbību telpas;

• kolektīvu dalības nodrošināšana valsts un starptautiskajās norisēs;

• tautas mākslas kolektīvu vadītāju izglītības pilnveides pasākumu finansēšana;

• reģionālo un vietējo tautas mākslas pasākumu sarīkošana.

Tātad, tautas mākslas procesu mākslas un sociālās funkcijas realizēšanā valsts atbildībā ir mākslinieciskās kvalitātes jautājumi, kamēr pašvaldību pārziņā - apstākļu nodrošināšana amatiermākslas kolektīvu darbībai, lai iedzīvotājiem dotu iespējami lielākas iespējas piedalīties mākslas procesā.

Tautas māksla ir tautas tradīciju un jaunrades aktīva izpausme. Tāpat kā visa Latvijas kultūra kopumā, tā ietekmē sabiedrības politiskos un sociālos procesus un veido sociālo vidi, kas nosaka kultūras nozīmi sabiedrības attīstībā. Lai nodrošinātu tautas mākslas nepārtrauktu attīstību, saglabātu tās augsto māksliniecisko kvalitāti, jautājumiem, kas skar tautas mākslas attīstību, jābūt normatīvi regulētiem. Tā kā pašlaik nav normatīvo aktu bāzes, kas regulētu, konkretizētu un noteiktu šīs kultūras sfēras kvalitatīvu attīstību, nepieciešams izstrādāt likumu "Par tautas mākslu". Valsts Tautas mākslas centrs paredzējis to veidot kā "jumta" likumu, kura mērķis ir nodrošināt līdzsvarotu, kvalitatīvu tautas mākslas attīstību visā Latvijas teritorijā. Līdz ar likumprojekta "Par tautas mākslu" izstrādāšanu nav paredzēti lieli finansu papildus ieguldījumi, kā arī jaunu valsts institūciju izveidošana.

Minētie jautājumi risināti citu valstu praksē (Lietuva, Igaunija, Baltkrievija, Ungārija, Bulgārija), kur tautas mākslas juridisko statusu regulē vispārējs likums par kultūru vai īpašs likums par etnisko kultūru. Arī UNESCO ir izstrādājusi ieteikumus, kā tautas mākslas jautājumus risināt ar normatīvo aktu palīdzību.

Likuma izpilde tiks nodrošināta ar KM, TMC un pašvaldību palīdzību.

1999. gadā Latvijā darbojās 3750 tautas mākslas kolektīvi, kuros bija iesaistīti 70 267 dalībnieki, t.sk. 3483 kolektīvs ar 64 465 dalībniekiem - kultūras/tautas namos (skat. 5.2. zīmējumu):

5.2. zīmējums

Amatiermākslas kolektīvu un dalībnieku skaits kultūras namos

Dati: TN/KN atskaites LR Centrālajai statistikas pārvaldei

Tautas mākslas kolektīvu dalībnieku skaita pieaugums lielā mērā atkarīgs no Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku sagatavošanas posma radošās intensitātes. Lielākais kāpums visās nozarēs nacionālās pacilātības ietekmē pēdējā desmitgadē bija 80.-90. gadu mijā, kad aktīvā amatiermākslā piedalījās vairāk kā 75 tūkstoši cilvēku. Kopš 90. gadu sākuma gan kolektīvu, gan dalībnieku skaits samazinājās, stabilizējoties 90. gadu vidū.

Ne visi amatiermākslas kolektīvi saistīti ar TN/KN (skat. 5.3. zīmējumu). Dažādu iemeslu dēļ tie darbojas vai nu patstāvīgi, vai pie kādām citām institūcijām - pašvaldībām, rūpniecības uzņēmumiem u.c.

Koordinējošo funkciju starp tautas mākslas kolektīviem un TN/KN veic Valsts Tautas mākslas centrs, kurā strādājošo nozaru speciālistu uzdevums ir pārzināt situāciju tautas mākslā un veicināt nekomerciālo tautas mākslas žanru attīstību.

Pie Latvijas dažādo tautību kultūras biedrībām un kultūras iestādēm darbojas mākslas kolektīvi - kori, deju grupas, vokālie un instrumentālie ansambļi, orķestri un citi. Biedrības ar valsts un pašvaldību finansiālo atbalstu organizē svētkus, festivālus, piemēram, festivālu "Latvijas vainags".

5.3. zīmējums

Ar kultūras namiem nesaistītu kolektīvu skaits

Dati: E.Melngaiļa Tautas mākslas centra statistika

Lielākā daļa lietišķās un tēlotājmākslas studiju darbojas tautas namos/kultūras centros, kur tām ierādītas pastāvīgas telpas darba tehnisko līdzekļu novietošanai. Lietišķās un tēlotājmākslas studijas nodrošina dažādo latviešu tradicionālo tautas amata prasmju apguvi un pārmantošanu tautā. 1998. gadā Latvijā darbojās 96 lietišķās mākslas studijas un ap 100 mazu kopu. Lielajās rajona studijās apvienoti vairāki virzieni, kamēr mazās kopas kopj vienu žanru. Rīgas pilsētā darbojas 32 dažādu tautas mākslas žanru studijas, bet Latvijas novados dažādie nodarbošanās veidi izkliedēti pa reģioniem.

1998. gadā Latvijā daiļamata nozarēs kopumā strādāja ap 10 tūkstošiem meistaru. Ar Valsts Tautas mākslas centra apstiprinātas Tautas lietišķās mākslas padomes lēmumu ap 4000 tautas mākslas meistariem - māksliniekiem no 1959. gada piešķirts Tautas daiļamata meistara goda nosaukums, - apliecinājums darba augstajai mākslinieciskajai kvalitātei. Prestižais goda nosaukums daudzus meistarus stimulē radoši strādāt, pilnveidot amata prasmi, aktīvi piedalīties izstādēs un apmācīt jaunos daiļamatniekus.

Populārākā lietišķās mākslas nozare ir tekstilmāksla (aušana un rokdarbi). Ar to nodarbojas 65% no visiem daiļamatniekiem. Podnieku amata prasme sakņojas senās tautas tradīcijās. Līdzās savdabību nezaudējušajai Latgales keramikai pēdējos gados aktivizējusies Vidzemes podnieku darbība, arī Kurzemes keramiķi uztur novada amata tradīcijas. Nepieredzētu uzplaukumu pēdējos gadu desmitos ieguvusi pinumu darināšana - 20 %. Koka priekšmetu darinātāju skaits Latvijā visumā neliels - 3 % no visiem Tautas daiļamata meistariem. Metāla apstrādātāji - 7%, un to lielākā daļa ir Latvijas lietišķās mākslas vidusskolu absolventi, kamēr citi darba iemaņas apguvuši studijās un pulciņos. Arī ādas mākslinieciskās apdares nozares uzplaukums saistīts ar Rīgas Lietišķās mākslas koledžas absolventu iekļaušanos studiju darbā 60. gados. Rotkaļi un dzintara apstrādes meistari ir 4 % no daiļamatnieku saimes, un viņi strādā, meklējot ierosmi muzeju fondos saglabātajos un arheoloģiskajos izrakumos atrastajos dažādu laikmetu rotājumos.

Tautas lietišķās mākslas studiju darba plāni koordinēti ar Dziesmu un deju svētku sagatavošanas procesu, jo svētku norises nozīmīga sastāvdaļa ir tautas lietišķās mākslas darbu izstāde. Procesu nodrošina visu tautas lietišķās un tēlotājas mākslas žanru - tekstilmākslas, rokdarbu, keramikas, pinumu, ādas mākslinieciskās apdares, koktēlniecības u.c. regulāras (ik pēc 2 - 3 gadiem) izstādes muzejos, izstāžu zālēs Latvijā un reģionos.

Lai uzturētu TLMS darbu kvalitāti un tautas tradīciju apgūšanu, saglabāšanu un attīstīšanu, svarīgs ir studiju vadītāju, kuri būtībā ir pasniedzēji, profesionālās izglītības līmenis. No kopējā studiju vadītāju skaita 30 % ir augstākā mākslinieciskā izglītība (Latvijas Mākslas akadēmija), 45 % studiju vadītāji ir absolvējuši Latvijas lietišķās mākslas vidusskolas, iegūstot mākslinieka - meistara diplomu. 25 % studiju vadītāji ir ilggadīgi, pieredzes bagāti Tautas daiļamata meistari. Papildus pamatizglītībai studiju vadītāji profesionālās amata iemaņas iegūst Latvijas Universitātes Darbmācības fakultātē, Tehniskajā universitātē, Lauksaimniecības Universitātes Mājturības nodaļā. Tālākizglītības apguves iespējas TLMS vadītājiem un profesionālās pilnveides kursus organizē Valsts Tautas mākslas centra speciālisti. Tas ir stingri plānots darbs (piem. divgadīgs mācību kurss ar 8 semestriem vasaras un darba apģērbu darināšanā, semināri keramiķiem, metālmāksliniekiem, ikmēneša konsultācijas koktēlniekiem un pinējiem, vasaras plenēri gleznotājiem un lietišķās mākslas meistariem u.c. semināru tēmas), kurā ietilpst Latvijas muzeju fondu apmeklējumi un materiāla izzināšana, metodisko materiālu sagatavošana, etnogrāfu, arheologu u.c. speciālistu lekcijas, kas aptver visu Latvijas novadu studijas.

Latvijā darbojas 14 tautas tēlotājas mākslas studijas, no tām 9 - Rīgā. Tautas tēlotājas mākslas studiju konsultanti vienmēr bijuši sabiedrībā augsti vērtēti profesionāli gleznotāji un tēlnieki, kuri iedvesmojuši šīs nozares amatierus nopietni pievērsties izvēlētajam vaļaspriekam un censties pēc mākslinieciskās izaugsmes. Daudzi tautas tēlotājas mākslas studiju dalībnieki, kuri glezniecības meistarību apguvuši studijās, kļuvuši par Mākslinieku savienības biedriem. Regulāri tiek rīkotas izstādes, semināri, vasaras plenēri Latvijā un citās valstīs. Pēdējos gados apsīkusi tautas koktēlnieku darbība.

Folkloras un etnogrāfisko ansambļu darbībai ir milzīga nozīme Latvijas vēstures nozīmīgajā posmā - cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. To darbība vistiešāk saistīta ar tradicionālās kultūras apgūšanu, popularizēšanu un etniskās kultūras turpināšanu, kas bija pretrunā ar padomju ideoloģiju. To aktīvā parādīšanās Latvijas kultūras ainā 80. gados savdabīgi simbolizēja nacionālās kultūras atmodu, piešķīra tai nacionālas identitātes krāsu. Ansambļu dalībnieki aktīvi iestājas par to, lai tautas tradīcijas tiktu saglabātas un iedzīvinātas gan ikdienā ģimenē, gan plašā sabiedrībā. Viņi piedalās tautas svētku norisēs savā novadā un plašāk, pulcējas folkloras svētkos, starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica". Etnogrāfiskie ansambļi joprojām nes sevī un uztur pārmantotas lokālās dziedāšanas tradīcijas un tradicionālās kultūras zināšanas un uzskatāmi par nacionālu kultūrvēsturisku vērtību.

Ansambļi darbojas gan kultūras/tautas namos, gan skolās. Dalībnieku vairums ir dažādu ar mākslu un kultūru nesaistītu profesiju pārstāvji, daļa dalībnieku ir ieguvuši muzikālo pamatskolas vai koledžas, retāk augstskolas izglītību. Grupu vadītāji pēc izglītības visbiežāk ir kordiriģenti, kultūras darbinieki, mūzikas skolotāji, latviešu valodas un literatūras skolotāji. Profesionālas izglītības iegūšanas iespēju folkloras kopu vadītājiem Latvijā nav.

Valsts tautas mākslas centrs apzin folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu darbību, rīko folkloras kopu vadītāju un citu interesentu apmācības (Folkloras skola, semināri); organizē folkloras svētkus, sarīkojumus, piedalās valsts un starptautisku folkloras festivālu un citu sarīkojumu organizēšanā, uztur sakarus ar starptautiskajām organizācijām (CIOFF, Nordlek u.c.).

Arī Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centrs (EKC) aktīvi darbojas šajā virzienā, virzot darbu skolotāju un izglītības darbinieku vidē, vēršot to uz tradicionālās kultūras izpratnes apgūšanu skolā. EKC darbības rezultātā valstī ievērojami pieaudzis bērnu un jauniešu folkloras kopu skaits. EKC organizē ikgadēju bērnu un jaunatnes folkloras festivālu "Pulkā eimu, pulkā teku", kura norises aptver visu Latviju, piedalās festivāla "Ziemeļzemju Ziemassvētki" organizēšanā.

Tā kā folkloras kopu dalībnieki lielākoties repertuāru nav pārmantojuši mutvārdu ceļā, bet apgūst to no nošu un skaņu pierakstiem, materiālu publicējumiem, īpaši svarīgi folkloras un etnogrāfijas arhīvu krājumus darīt pieejamus sabiedrībai publicējumu un pētījumu veidā. Šobrīd daudzi folkloras interesenti aktīvi sadarbojas ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvi, iegūstot materiālus un ierosmes patstāvīgam folkloras vākšanas darbam.

Lai paplašinātu tautas mākslas atdevi sabiedrībai, dotu iespēju tradicionālās kultūras attīstībā ieinteresētiem cilvēkiem regulāri tikties, kontaktēties, radoši bagātināties, Valsts Tautas mākslas centrs izstrādā novadu etniskās kultūras centru koncepciju. Tiem jāveidojas sadarbībā ar folkloras kopām un to darbībai jābalstās dalībnieku iniciatīvā un vietējās tradīcijās.

Deju ansambļu darbība. Tautiskās dejas ir viena no dzīvīgākajiem latviešu kultūras tradīcijām, par ko liecina daudzu gadu gaitā pastāvīgais dejotāju skaits - 18-19 tūkstoši. Deju ansambļi dalās jauniešu, vidējās paaudzes, vecākās paaudzes kolektīvos. To repertuārā ir latviešu tautas deju apdares un oriģinālhoreogrāfijas, cittautu dejas. Veidojot kolektīva māksliniecisko tēlu, ansambļi cenšas izmantot sava novada folkloras materiālus.

Vadošā deju ansambļu grupa ir ap 50 no gandrīz 800 kolektīviem, kuru priekšnesumam piemīt augsta mākslinieciska kvalitāte. Dejas mūziku tiem spēlē instrumentālie ansambļi, nevis tiek izmantoti tikai skaņu ieraksti. Šīs grupas ansambļu vadītāji lielākoties ir profesionāli horeogrāfi, kuri beiguši Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļu. Viņi paši veido savu ansambļu repertuāru, iestudē patstāvīgas koncertprogrammas, veido jaunas deju horeogrāfijas.

Ap 450 vadītājiem ir Latvijas Kultūras skolā iegūta vidējā speciālā izglītība, bet pārējie ir citu profesiju pārstāvji, kuri ilgstoši dejojuši deju kolektīvos un tad pievērsušies deju kopu vadīšanai. Tieši pēdējiem - ap 250 - vadītājiem īpaši nepieciešama regulāra izglītības papildināšana, jo tie nespēj patstāvīgi veidot repertuāru, bet savos kolektīvos iestudē semināros apgūtas dejas. Lielākā daļa no šiem ap 700 kolektīviem pilda Deju svētku estrādi. Svētku koprepertuārs tiek apgūts divu gadu laikā un aprobēts novadu skatēs. Starpsvētku posmā īpaši svarīgi pievērsties vadītāju tālākizglītības jautājumiem un rīkot dažādus pasākumus, lai uzturētu deju kolektīvu māksliniecisko līmeni. Šajā periodā deju mākslas procesu nodrošina valsts mēroga festivāli, salidojumi, jaunrades deju skates, starptautiskais festivāls "Sudmaliņas", reģionālie festivāli, dalība festivālos ārzemēs.

Deju kolektīvu vadītāju izglītību iespējams iegūt: Latvijas Mūzikas akadēmijā, Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, Latvijas Kultūras skolā, Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē. Izglītību iespējams papildināt Valsts Tautas mākslas centra deju speciālistu organizētajos semināros, vasaras kursos, Deju skolotāju skolā.

Instrumentālās muzicēšanas tradīcijas sniedzas dziļi latviešu tautas kultūras vēsturē, bet šodien vispopulārākā ir pūtēju orķestru, tautas mūzikas ansambļu, tai skaitā koklētāju ansambļu, un lauku kapelu (4-5 mūziķu kopa, kura spēlē sadzīves mūziku un tautas mūzikas apdares) muzicēšana. Šo kolektīvu darbība cieši saistīta ar piedalīšanos dažādās vietējās un valsts mēroga tradicionālās kultūras norisēs - festivālos, konkursos, Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

90. gados Latvijā visplašākā instrumentālās kopmuzicēšanas tradīcija saistīta ar pūtēju orķestriem. Pūtēju orķestru koprepertuāra apguvi Dziesmu svētku koncertiem nodrošina kolektīvu vadītāji un rajonu virsdiriģenti. Muzikālo izglītību orķestru diriģenti iegūst mūzikas koledžās, Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vairums diriģentu orķestra diriģēšanu apguvuši fakultatīvi, jo pamatā mācījušies kāda instrumenta spēli. Ap 60% diriģentu ir vidējā speciālā mūziķa izglītība. Nozares organizēšanā piedalās Latvijas Pūtēju orķestru asociācija, kas nodarbojas ar repertuāra izvēles jautājumiem, piedalās pasākumu sarīkošanā.

Latvijas koklētāju ansambļi savā darbībā cieši saistīti ar Latvijas kultūrizglītības sistēmu - lielākā daļa vadītāju ir bērnu mūzikas skolu skolotāji, bet ansambļu dalībnieki - skolu audzēkņi. Koklētāju ansambļu aktīvo darbošanos - līdzdalību kokļu dienās, dažādās skatēs, Dziesmu svētku koncertos - veicina Koklētāju biedrība.

Lai risinātu nozares attīstības problēmas izglītības jomā, nepieciešams izstrādāt un realizēt īpašu programmu tautas instrumentālās muzicēšanas attīstībai.

Amatierkoru darbošanās Latvijā aizsākās 19. gadsimta 60. gados Vidzemē kā tautas nacionālas atmodas izpausme un, strauji pieaugot koru skaitam un sabiedrības interesei, izvērsās Vispārējo latviešu dziesmu svētku kustībā. Kordziedāšanai nostiprinoties kā tautas identitātes nepieciešamai sastāvdaļai -simbolam, tā uzskatāma par tradicionālu sabiedrisku kustību 130 gadu garumā. Šajā laikā pakāpeniski izveidojušies augstie latviešu kordziedāšanas mākslinieciskie kritēriji, kas nodrošinājuši tai stabilu vietu latviešu kultūrā un ievērojamu starptautisko prestižu.

Latvijā tradicionāli ir dominējuši klasiskie koru sastāvi - jauktie, sieviešu un vīru kori. 90. gados īpaši sakuplojis kamerkoru un jauniešu koru skaits. Daudzi vidusskolu kori pārauguši savu izglītojošās mākslinieciskās vienības statusu, labprāt un sekmīgi apgūstot Vispārējo latviešu dziesmu svētku koprepertuāru, piedalās svētkos, sekmīgi startē "koru karos".

Koru kustība aptver visu Latviju, bet īpaši tā koncentrēta lielākajās pilsētās (Rīgā - 88 kolektīvi). Rīgā ir arī visaugstākais diriģentu kvalifikācijas rādītājs un koncentrējies liels daudzums labu speciālistu, un tas ir pamatā koru lielajiem mākslinieciskajiem panākumiem un skaitam.

Amatierkoru procesu veido gan dažādi atsevišķi pasākumi - autorkoncerti, apmaiņas koncerti ar sadarbības partneriem, garīgās mūzikas koncerti baznīcās, kuriem tiek veidotas kora individuālās koncertprogrammas; piedalīšanās rajona/pilsētas Dziesmu svētkos un citos pasākumos, novadu Dziesmu svētkos, Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētkos, tradicionālos festivālos (Latvijas sieviešu un vīru koru festivāls, skolotāju koru festivāls) un citos plašākos Latvijas koru saietos. Piedalīšanās skatēs un konkursos rajonā, novadā, valstī, starptautiskos koru konkursos un festivālos gan Latvijā, gan ārzemēs ne tikai īpaši ceļ koru māksliniecisko līmeni, bet arī nodrošina kontaktu un eksponēšanās iespējas dalībniekiem, kas ir ļoti svarīgs sekmīga amatiermākslas procesa nosacījums.

Koru augsto māksliniecisko līmeni nodrošina plašās kordiriģenta specialitātes apgūšanas iespējas: J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, Daugavpils Pedagoģiskā universitāte, mūzikas koledžas visos Latvijas reģionos. Koru klases ir arī daudzās bērnu mūzikas skolās, un tas veido gan nākamos amatierkoru dziedātājus, gan rada interesi par kora diriģēšanu.

Mūsdienās, kad paplašinājies koru repertuārs - tajā ienākusi kamerkoru muzicēšana, laikmetīgā un garīgā mūzika - daudzu diriģentu profesionālais līmenis vairs neatbilst šodienas prasībām, tādēļ nepieciešams attīstīt kordiriģentu tālākizglītības sistēmu. Valsts Tautas mākslas centrs regulāri rīko diriģentu kursus, kā arī piedāvā dažādu lekciju ciklus vasaras kursos "Irlavas seminārs".

Amatierteātru kustība. Teātra spēlēšana līdztekus kordziedāšanai ir viens no vecākajiem un populārākajiem amatiermākslas veidiem Latvijā - pirms 132 gadiem Rīgā notika pirmā publiskā izrāde latviešu valodā, ko bija sarīkojuši amatieri. Pakāpeniski sakuploja teātra entuziastu pulciņi, bagātinot savu novadu kultūras dzīvi. Lielākā daļa no tiem pastāv līdz mūsu dienām un, neraugoties uz laiku un paaudžu maiņām, darbojas ar lielu entuziasmu.

90. gadu beigās ļoti aktīvi darbojās ap 150 amatierteātri ar 2500 dalībniekiem. Ap 50 grupu (ap 1500 dalībnieku) šīs saimes ietvaros strādā ļoti stabili, sagatavojot vairākus jauniestudējumus gadā un rādot tos arī citur Latvijā, tie piedalās arī starptautiskos festivālos. Bez pastāvīgajiem teātra kolektīviem Latvijā darbojas arī eksperimentālās teātra trupas, kas sapulcējas, lai kopā uzvestu tikai dažas izrādes. Pie daudziem amatierteātriem darbojas bērnu un pusaudžu teātra studijas. Kopumā Latvijā darbojas ap 300 bērnu un jaunatnes teātra grupu - no pamatskolu līdz jaunatnes teātra studijām.

Latvijā ir ap 100 atsevišķu ciemu vai pagastu teātra entuziastu pulciņu, kas izrādes iestudēšanu veic pašu spēkiem, bieži bez profesionālu speciālistu padoma. Šajos ansambļos no paaudzes paaudzē pārmantojas latviskās tradīcijas, ļaujot izpausties aktieriski apdāvinātiem tautas talantiem.

Lai aktivizētu teātra kolektīvus un to režisorus, Valsts Tautas mākslas centrs sadarbībā ar Latvijas Amatierteātru asociāciju ik gadus rīko skates - analīzes, kas noslēdzas ar iestudējumu parādi "Gada izrāde", kad labākās izrādes tiek parādītas Rīgas publikai un profesionālai žūrijai. Reizi četros gados notiek valsts amatierteātru salidojums - 1965. gadā aizsākusies tradīcija. 1991. gadā teātru salidojumā pirmoreiz piedalījās trimdas latviešu teātra ansambļi no Austrālijas un Amerikas. Amatierteātru aktivitātes ietver arī 6-8 reģionālos un starptautiskos festivālus, kurus rīko aktīvākie teātru kolektīvi.

No Latvijas ap 450 dramatisko kolektīvu režisoriem ap 70 ir augstākā izglītība, ap 90 - vidējā speciālā vai režisoru kursi. Līdz 90. gadiem amatierteātru režisorus sagatavoja J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, pēc tam - Latvijas Kultūras akadēmija, kur vairāki režisori ieguvuši arī mākslas maģistra grādu. Laikposmā no 1995. līdz 1999. gadam Valsts Tautas mākslas centrs organizējis divus divgadīgus teātra režisoru kursus. 42 kursu apmeklētāji saņēma amatierteātra režisora sertifikātu. Valsts jaunatnes izglītības centrs rīko kursus skolu dramatisko kolektīvu vadītājiem. Liela loma režisoru izglītības pilnveidošanā ir zinātniskajām konferencēm un radošajām nometnēm.

Šis darbs kopumā uztur augstu amatierteātru māksliniecisko līmeni, bet vēl ir ļoti daudz kolektīvu, kuru vadītājiem vajadzētu mācīties. 1999. gadā Pašvaldību mācību centrs sācis organizēt kursus teātra pedagoģijā. 2000. gadā Valsts Tautas mākslas centrs rīkos kursus jau strādājošu režisoru kvalifikācijas paaugstināšanai. Latvijas Kultūras skolā 1999. gadā vidējo speciālo amatierteātra režisora izglītību iegūst ap 90 jaunie speciālisti. Teātra režisori tiek gatavoti arī Latvijas Kultūras akadēmijā.

Nozares darbu lielā mērā koordinē un aktivizē Latvijas Amatierteātru asociācija

2. Programmas pamatojums

Tradicionālā kultūra un amatiermāksla ir katras tautas nacionālās identitātes pamats, etniskās identitātes izteicēja un uzturētāja modernajā kultūrā. Tā ir nozīmīgs aspekts galveno mūsdienu Eiropas kultūrpolitikas principu realizēšanā: tā padziļina kultūras identitāti, veicina kultūras daudzveidību, jaunradi un sabiedrības iesaistīšanos kultūras dzīvē.

Programma nepieciešama, lai apzinātu un izvērtētu tautas mākslas žanru kvantitatīvo un kvalitatīvo situāciju, iezīmētu nozares profesionālos attīstības virzienus, apzinātu problēmu punktus un to risināšanas ceļus, dotu iespēju pamatot tādas sistēmas nepieciešamību, kura nodrošinātu tradicionālās kultūras un amatiermākslas līdzsvarotu attīstību.

Latvijas valsts un sabiedrības attīstības pašreizējā posmā nacionālā programma "Kultūra" ir valstiskas nozīmes dokuments, kurš pamato tautas mākslas sociālo, ekonomisko un politisko lomu kultūras procesu veidošanā un akceptē, ka tradicionālā kultūra un amatiermāksla:

1) veic kultūras vērtību apgūšanas un reproducēšanas funkciju sabiedrībā, t.i., praktiski garīgo vērtību radīšanu mākslas formā;

2) veic mūžizglītības funkciju mākslas un kultūrvēstures jomā;

3) veic sabiedrības integrēšanas funkciju, radot interešu kopību dažādiem sabiedrības sociālajiem slāņiem, etniskām un profesionālām grupām, ģimenēm;

4) dažādās formās veic sabiedrības sociālpsiholoģiskās vides uzlabotājas funkciju, kas ir nozīmīgi vispārējai sociālajai un sabiedrības apziņas attīstībai;

5) organizē sabiedrību un attīsta cilvēka iniciatīvu, ceļ pašcieņu un pašapziņu, veicina cilvēku kopdarbu;

6) stimulē jaunradi un atteikšanos no pierastā domāšanas veida, veicinot novatorismu;

7) ir svarīgs reģionālās attīstības faktors, ar savām aktivitātēm rada rosību vietējā sabiedrībā; attīstīta sabiedriskā vide kļūst par svarīgu darbaspēka kvalitātes, darbaspēju un radošās iniciatīvas veicinātāju;

8) kā demokrātiskas mākslas nozare ar stabilām, ilglaicīgām darbības formām, pastāvīgu iesaistīto dalībnieku skaitu kļūst par svarīgu motīvu mazās un vidējās uzņēmējdarbības, tostarp tūrisma, attīstībai, radot iespēju piesaistīt papildu finanses, tādējādi plaša multiplikatīvā efekta rezultātā labvēlīgi iespaidojot reģiona attīstību;

9) rosina sabiedrību pievērsties vides un kultūras aizsardzībai, ar to sekmējot uzņēmējdarbības attīstību; veicina uzņēmējdarbības kultūras attīstību;

10) veicina starpvalstu kontaktus;

11) sekmē demokrātijas attīstību valstī.

Problēmas, kas jārisina

Programma nepieciešama, lai rastu risinājumu nozares attīstības problēmām:

• Trūkst noturīgai tautas mākslas attīstībai nepieciešamās Latvijas kultūras procesa vispusīgas analīzes. Nav samēra starp latviešu spilgto, joprojām dzīvīgo tradicionālo kultūru un adekvātu Latvijas zinātnieku interesi par to.

• Nav regulāras sadarbības ar ārvalstu zinātniekiem Latvijas kultūras procesu izpētē, analizējot tos uz citu valstu pieredzes fona.

• Latvijā joprojām nav uzsākta UNESCO 1989. gada Rekomendāciju par tradicionālās kultūras un folkloras aizsardzību apspriešana un ieteikumu īstenošana.

• Trūkst zinātnisku pētījumu un publicējumu par tradicionālo kultūru. Nav pietiekami nodrošināta folkloras un etnogrāfijas materiālu zinātnisko publicējumu iespēja, kas nepieciešama sekmīga tradicionālās kultūras procesa attīstībai.

• Trūkst speciālistu etnoloģijas, etnogrāfijas, etnomuzikoloģijas, bet īpaši etnohoreoloģijas nozarē, kas īpaši izpaužas salīdzinājumā ar Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Norvēģijas kultūrsituāciju.

• Netiek veicināta jaunu tradicionālās kultūras pētniecības centru izveide (reģionos) un esošo folkloras un etnogrāfijas arhīvu tehniskā modernizēšana, kas apgrūtina pieejamību krājumiem, kā arī informācijas ieguves un apmaiņas iespējas. Ir izveidojusies pretruna starp par valsts līdzekļiem izveidotajā Latviešu folkloras krātuvē (dibināta 1924.g.) sakrāto latviešu un cittautu folkloras materiālu daudzumu un tā uzturēšanas iespējām. Pieaugot arhīva apjomam un kultūrvēsturiskajai vērtībai, sabiedrības pieprasījumam, nav pieaudzis uzturēšanai nepieciešamo resursu (speciālistu, telpu, tehniskā aprīkojuma) daudzums.

• Jāizstrādā likumprojekts "Par tautas mākslu" nozares attīstības nodrošināšanai. Pašlaik valstī nav normatīvo aktu bāzes, kas regulētu, konkretizētu un noteiktu šīs kultūras sfēras kvalitatīvu attīstību.

• Likumdošanā nav fiksēta tautas mākslas procesa nodrošināšanas funkcija reģionālajā pārvaldes līmenī.

• Jānodrošina valsts investīciju palielinājums tautas mākslas procesā, ar to demonstrējot atbalstu tautas mākslas sasniegumiem un virzot procesu atbilstoši valsts kultūrpolitikas nostādnēm kvalitātes, daudzveidības un mākslas pieejamības paplašināšanas virzienā.

• Lai realizētu valsts un reģionāla mēroga amatiermākslas projektus, nodrošinātu kvalitatīvu tautas mākslas procesu, Kultūrkapitāla fondā jāizveido Amatiermākslas nozare. Reģionālās un lokālās kultūratbildības veicināšanas nolūkā Kultūrkapitāla fondā jāizveido reģionālās nozaru padomes.

• Nav atrisināta tautas mākslas līdzsvarotas attīstības nodrošināšanas problēma, kas prasa pārskatīt un samērot līdzekļu sadalījumu starp visām tautas mākslas aktivitātēm, proti, lielajiem ārkārtas pasākumiem un ikdienas darbu. Nav izstrādāts sabalansēts valsts un pašvaldību līdzekļu sadalījums starp Dziesmu svētku sagatavošanas procesu (koprepertuāra apguve, valsts mēroga un starptautiskie festivāli, pašu svētku norise) un mazāka mēroga pasākumu organizēšanu, kas saistīti ar dažādu pagastu, kultūras namu, muzeju, bibliotēku, nevalstisko organizāciju un privātpersonu darbību.

• Netiek veicināta amatiermākslas integrēšanās profesionālās mākslas interešu sfērā, kaut arī šāda institucionāla nodalīšana neveicina to sekmīgu attīstību, jo t.s. amatiermāksla būtībā ir profesionālās mākslas darbības sabiedriskais aptvērums. Neveidojoties ciešākām saitēm ar profesionālo mākslu, amatiermākslai draud neizbēgama atpalicība mākslinieciskās kvalitātes ziņā, un tas var palielināt nevēlamo plaisu starp divām mākslā ieinteresētām sabiedrības grupām.

• Jāņem vērā Eiropas Padomes ekspertu ieteikumi par šobrīd no valsts budžeta finansētās profesionālās mākslas plašāku finansēšanu arī no pašvaldību budžeta. Tas radītu labvēlīgus apstākļus profesionālās mākslas attīstībai reģionos, kas pozitīvi ietekmētu arī amatiermākslas attīstību kvalitātes un darbības formu ziņā.

• Trūkst sabiedrības (arī profesionālo mākslinieku) izpratnes par amatiermākslu kā mākslas vērtību apguvēju un mūžizglītības virzienu, jo amatiermākslinieki ir ne tikai mākslas kā produkta lietotāji un nodrošina lielu daļu profesionāļu auditorijas, bet arī sekmē mākslas attīstībai svarīgo aprites funkciju, veicina jaunradi.

• Izglītības sistēmas pašreizējais speciālistu piedāvājums un izglītības programmu loks un saturs neatbilst sabiedrības ekonomiskās un sociālās attīstības radītajam pieprasījumam.

• Trūkst šādu profesionāli sagatavotu tautas mākslas apakšnozaru speciālistu: folkloras kopu vadītāji, tautas deju skolotāji, plaša profila tautas mūzikas instrumentu speciālisti, amatierteātru režisori.

• Trūkst kultūrvadzinību speciālistu, kuri nodrošinātu mūsdienīgu nozares daudzveidīgo pasākumu organizēšanas līmeni.

• Latvijā nav iespējas iegūt izglītību etnomuzikoloģijas un etnohoreoloģijas nozarēs.

• Mūzikas izglītība joprojām ir orientēta tikai uz profesionālās mākslas apguvi un tradicionālajai kultūrai mācību programmās ir epizodiska vieta.

• Nav nodrošināts pietiekams muzikālās izglītības līmenis horeogrāfijas speciālistu sagatavošanā, kas kavē pilnvērtīgu un laikmetīgu šīs apakšnozares attīstību.

• Neapmierinoša situācija mūzikas skolu un koledžu tautas instrumentu nodaļu mācību darbībā, jo audzēkņiem netiek dota iespēja apgūt tautas mākslu kā kompleksu.

• Trūkst mūsdienīgas pieejas tradicionālās kultūras integrētai apguvei vispārizglītojošās skolās.

• Nepietiekama ir Latvijas mazākumtautību tradicionālās kultūras apguve vispārizglītojošās skolās, kas ir nozīmīga sabiedrības integrēšanās procesa sastāvdaļa.

• Trūkst mācību līdzekļu (grāmatu, audio, video materiālu) un metodiskās literatūras par latviešu un Latvijas mazākumtautību tradicionālo kultūru.

• Nav izveidota stabila tautas mākslas kvalitātes uzturēšanai nepieciešamā tautas mākslas kolektīvu vadītāju un citu speciālistu tālākizglītības sistēma.

• Nepietiekama nozares publicitāte un attīstības gaitas dokumentēšana.

• Nepietiekami attīstīta nevalstisko tautas mākslas organizāciju darbība (apakšnozaru, valsts mēroga, reģionālo, starptautisko), nav novērtēta to nozīme un loma tautas mākslas procesā, jo nevalstiskajām organizācijām ir daudz neizmantotu iespēju līdzekļu piesaistīšanā, kultūras pieejamības paplašināšanā, visu sociālo grupu iesaistīšanā tautas mākslā.

• Jāpalielina tradicionālās kultūras un amatiermākslas vieta vietējā un starptautiskajā tūrismā. Tradicionālās kultūras un nacionālo kultūrvēsturisko vērtību aizsardzības nolūkā sadarbībā ar pašvaldībām un citām kultūras apakšnozarēm jāveido kultūrtūrisma projektu izstrādes un realizācijas uzraudzības mehānisms.

3. Mērķi

Programmai "Kultūra" jāveido konceptuāls un juridisks pamats šādu mērķu īstenošanai:

• palielināt tradicionālās kultūras lomu latviešu (un lībiešu) nacionālās kultūridentitātes atklāsmes procesā, realizējot Latvijas sociāli politisko, ekonomisko un garīgo integrāciju Eiropas Savienībā,

• izveidot tādu tiesību aktu bāzi, kas garantē tradicionālās kultūras un amatiermākslas saglabāšanai un attīstībai labvēlīgus nosacījumus; rūpēties par nozares attīstību reģionālo un vietējo pašvaldību reformas gaitā,

• padziļināt sabiedrības izpratni par tradicionālās kultūras un amatiermākslas vietu un lomu valsts sociālajā un ekonomikas attīstībā,

• veicināt tradicionālās kultūras un amatiermākslas daudzveidību; veidot tādu kultūras organizācijas sistēmu, kura sniegtu iespējas indivīdam brīvi izvēlēties radošās darbības jomu un formu, kurā iekļauties,

• sekmēt labvēlīgu apstākļu veidošanos Latvijas dažādo nacionālo grupu kultūras attīstībai, lai veicinātu to integrāciju Latvijas sabiedrībā,

• iesaistīties Eiropas Savienības un Eiropas Padomes izglītības un kultūras programmās, attīstīt sadarbību ar Baltijas un Ziemeļvalstu amatiermākslas organizācijām un kolektīviem, iesaistīties starptautiskos tradicionālās kultūras un amatiermākslas projektos,

• nozares pastāvēšanas nolūkā nodrošināt tās attīstības ekonomiskos nosacījumus:

1) valsts finansiālo atbalstu atbilstoši nozares attīstības prioritārajiem virzieniem, kuri definēti attiecīgās nozares programmās;

2) sponsorēšanas un pašfinansēšanās principu attīstību.

Svarīgākie pasākumi mērķu īstenošanai

• Tradicionālās kultūras lomas palielināšanai latviešu nacionālās kultūridentitātes atklāsmes procesā:

1) rūpēties par kultūrvēsturiskajās tradīcijās sakņotas infrastruktūras saglabāšanu un attīstīšanu, tādējādi nodrošinot tautas kultūras dzīvotspēju un attīstību tradicionālajās garīgi praktiskajās formās;

2) programmas "UNESCO 1989. gada rekomendāciju par tradicionālās kultūras un folkloras aizsardzību realizācija" izstrāde un īstenošana, kas ietver tradicionālās kultūras un folkloras definēšanu, identificēšanu, konservēšanu, saglabāšanu, izplatīšanu jeb popularizēšanu, aizsardzību un starptautisko sadarbību. UNESCO dalībvalstīm dokuments ir ieteikts par pamatu likumdošanas un institūciju veidošanai tradicionālās kultūras un folkloras jomā;

3) novadu etniskās kultūras centru veidošanās finansiāla atbalstīšana;

4) projekta "Inovācijas izglītības programmās" izstrāde un īstenošana, iekļaujot padziļinātu tradicionālās kultūras izpratni un apguvi vispārējās izglītības sistēmā;

5) finansiāli atbalstīt nacionālas nozīmes publicējumus, kuriem ir liela nozīme latviešu un lībiešu nacionālās pašapziņas veidošanā (folkloras un etnogrāfiskie materiāli), sagatavošanu un to pieejamības nodrošināšanu Latvijas skolās un bibliotēkās.

• Tradicionālās kultūras un amatiermākslas attīstībai nepieciešamās tiesību aktu bāzes izveidei, nozares līdzsvarotas attīstības sekmēšanai reģionālo un vietējo pašvaldību reformas gaitā:

1) likumprojektu, kas nodrošina tradicionālās kultūras procesu, kultūrvēsturisko vērtību un infrastruktūras vēsturisko objektu aizsardzību, attīstību, izstrāde (likums "Par tautas mākslu");

2) piedalīšanās novadu kultūras attīstības stratēģisko virzienu izstrādē, atbalstot kultūrvēsturiskajās tradīcijās pamatotu programmu izveidi;

3) novadu kultūras centru koncepcijas izstrāde;

4) reģionālo informācijas un profesionālās pilnveides centru izveide Kultūras pārvaldes decentralizācijas veicināšanai, kam jāparedz arī valsts budžeta līdzekļi.

• Sabiedrības izpratnes padziļināšanai par tradicionālās kultūras un amatiermākslas vietu un lomu sabiedrības attīstībā, amatiermākslas mākslinieciskās kvalitātes līmeņa uzturēšanai:

1) izstrādāt un īstenot mērķprogrammu "Paplašinātas izpratnes veidošana sabiedrībā par tradicionālo kultūru un amatiermākslu", traktējot nozari kā kultūras vērtību aktīvu apgūšanas un radīšanas veidu, sabiedrības mūžizglītības virzienu, labklājības līmeņa apliecinātāju, veidojot sabiedrībā līdzdalības motivāciju;

2) mērķprogrammas "Dziesmu svētki" realizēšana, kas ietver tautas mākslas procesa prioritāro virzienu attīstības programmas ("Izglītības pilnveide", "Pasākumi", "Amatierteātri", "Zinātniskie pētījumi un konferences", "Koprepertuārs" u.c.);

3) Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku norises organizēšana;

4) projektā "Inovācijas izglītības programmās" ietvert vispusīgu kultūras speciālistu sagatavošanas principu izstrādi, balstot to mācību programmās ar līdzsvarotu akadēmiskās un tautas mākslas apguves samēru;

5) programmas "Tautas instrumentālās muzicēšanas attīstība" izstrāde un īstenošana, kas ietver šīs amatiermākslas nozares saglabāšanai un aktualizēšanai nepieciešamos pasākumus;

6) zinātnisku pētījumu pasūtījumi tradicionālās kultūras un amatiermākslas jomā, kuru nepieciešamību nosaka vajadzība pēc argumentētas kultūras procesa analīzes;

7) zinātnisku konferenču un semināru organizēšana un finansiāla atbalstīšana;

8) nozares popularizēšana masu saziņas līdzekļos, internetā, nozares periodikas paplašināšana;

9) tautas mākslas kvalitātes līmeņa uzturēšanas nolūkā valsts dotāciju tautas mākslas kolektīvu vadītāju atalgošanai saglabāšana; atbilstošā nolikuma izstrādāšana;

10) nozares speciālistu (tautas mākslas kolektīvu vadītāju, tautas/kultūras namu vadītāju) tālākizglītības programmu izstrāde un realizēšana;

11) Nacionālās tautas mākslas padomes kā padomdevējinstitūcijas izveidošana aktuālo tautas mākslas procesu analīzei un problēmu izvirzīšanai, Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku un citu pasākumu attīstības izvērtēšanai.

• Tradicionālās kultūras un amatiermākslas darbības veidu dažādošanai:

1) jaunu amatiermākslas organizatorisko darbības formu izpēte un ieviešanas veicināšana (dziedāšanas biedrības un klubi, deju klubi, tautas akadēmijas, etniskās kultūras klubi u.c.), lai veidotu atvērtas darbības formas plašāku sabiedrības slāņu integrācijai tautas mākslas procesā;

2) izstrādāt un īstenot projektu "Tradicionālās kultūras un amatiermākslas audiovizuālās dokumentēšanas centra izveide", kas aktuāli nepieciešams kultūras procesu analīzes, pilnvērtīga izglītības procesa, pieredzes apmaiņas un daudzveidīgas radošās darbības nodrošināšanai.

• Labvēlīgu apstākļu veidošanai Latvijas dažādo nacionālo grupu kultūras attīstībai:

1) programmas "Nacionālo kultūru līdztiesības iedibināšana Latvijā" izstrāde un realizēšana;

2) atbalstīt lībiešu kultūras saglabāšanas un attīstības programmas, ko veido lībiešu nevalstiskas organizācijas;

3) Latvijas mazākumtautību kultūras centru veidošanās finansiāla atbalstīšana.

• Iesaistei Eiropas Savienības un Eiropas Padomes izglītības un kultūras programmās, starptautiskos tradicionālās kultūras un amatiermākslas projektos, sadarbības attīstīšanai ar Baltijas un Ziemeļvalstu amatiermākslas organizācijām un kolektīviem:

1) programmas "Starptautiskie festivāli" īstenošana (mērķprogrammas "Dziesmu svētki" ietvaros), kurā iekļauti: CIOFF darba plānā ietvertais starptautiskais folkloras festivāls "Baltika", starptautiskais deju festivāls "Sudmaliņas";

2) dažādu sabiedrisko organizāciju un kultūras iestāžu u.c. rīkoto lokālo un starptautisko festivālu atbalstīšana, lai nodrošinātu amatiermākslas attīstībai nepieciešamos radošos kontaktus un eksponēšanās iespējas;

3) tautas mākslas kolektīvu piedalīšanās ārzemju pasākumos finansiāla atbalstīšana, lai sekmētu Latvijas integrāciju pasaules kultūrprocesos (Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētki u.c.);

4) piedalīšanās UNESCO un citu nevalstisku organizāciju kultūrtūrisma programmās, kultūrtūrisma projektu izstrādē.

• Nozares attīstībai labvēlīgu ekonomisko apstākļu nodrošināšanai:

1) pētījumu pasūtījumi par nozares finansēšanu, tirgspējību, tautsaimniecisko nozīmi;

2) nozares uzskaites, analīzes un novērošanas sistēmas pilnveide;

3) nozares speciālistu darba tirgus izpēte (pētījumu pasūtījumi);

4) Amatiermākslas padomes izveidošana Kultūrkapitāla fondā;

5) reģionālo nozaru padomju izveidošana Kultūrkapitāla fondā;

6) nozaru un reģionālo nevalstisko tautas mākslas organizāciju darbības finansiāla atbalstīšana, lai aktivizētu sabiedrības līdzdalību kultūrpārvaldības procesos.

4. Galvenie virzieni

1. Tradicionālās kultūras saglabāšana, aizsardzība un attīstīšana.

2. Tradicionālās kultūras lomas palielināšana sabiedrības kultūridentitātes atklāsmē.

3. Tautas mākslas procesu nepārtrauktības nodrošināšana.

4. Mērķtiecīgs darbs nozares sabiedriskā prestiža celšanā un uzturēšanā.

5. Izglītības jautājumu risināšana; nozares speciālistu tālākizglītības sistēmas attīstīšana.

6. Humanitāro un sociālo zinātņu nozaru speciālistu ieinteresēšana un iesaistīšana tradicionālās kultūras un amatiermākslas attīstības izpētē.

7. Tradicionālās kultūras un amatiermākslas kā tautsaimnieciski nozīmīgas nozares izpētes aktualizēšana.

8. Līdzdalība novadu kultūras attīstības stratēģisko jautājumu risināšanā.

9. Sabiedrības integrācijas procesa veicināšana uz latviešu valodas un kultūras pamata.

10. Amatiermākslas integrēšana profesionālās mākslas interešu sfērā, lai nodrošinātu amatiermākslas kvalitāti un pilnvērtīgas attīstības iespējas.

5. Apakšnozares sistēma

LR Kultūras ministrija veido un koordinē valsts kultūrpolitiku tautas mākslas jomā ar tās pārziņā esošā Valsts Tautas mākslas centra un valsts kultūras inspektoru starpniecību (5.5.1. zīmējums).

LR Kultūras ministrija kultūrpolitiku realizē sadarbībā ar pašvaldībām, kuru pienākums ir nodrošināt tradicionālās kultūras un amatiermākslas procesu savā teritorijā. Lai to izdarītu:

• pašvaldības organizatoriski un finansiāli atbalsta amatierkolektīvu līdzdalību radošos konkursos, skatēs, vietējos un valsts tautas mākslas svētkos, Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, starptautiskās norisēs,

• pašvaldību funkcijās ietilpst apstākļu radīšana amatiermākslas kolektīvu darbībai, nodrošinot atbilstošu materiālo bāzi un nodarbību telpas, no pašvaldību līdzekļiem jāsamaksā kolektīvu vadītāju un pedagogu darbs,

• jānodrošina TN/KN uzturēšana un darbība (saskaņā ar "Nolikumu par tautas namiem"),

• pašvaldībām pastāvīgas uzmanības lokā jāpatur tradicionālās kultūrvides elementi: vietējās tradīcijas un to pārzinātāji, kopēji, jārūpējas par sava novada kultūrvēsturisko vērtību - folkloras un etnogrāfisko materiālu - saglabāšanu un popularizēšanu, ieviešanu kultūras apritē. Tie uzskatāmi par nozīmīgiem pasākumiem kā valsts kultūrprocesa attīstībā, tā lokālās kultūridentitātes saglabāšanā.

Valsts kultūras inspektori ir kultūrpolitikas realizētāji pašvaldībās. Viņu uzdevums ir pārzināt kultūras un mākslas procesus, pašdarbības kolektīvu un mākslinieku radošo darbību.

Nozīmīga loma tautas mākslas attīstībā sagaidāma no 1998. gadā sekmīgi darbību uzsākušās valsts bezpeļņas akciju sabiedrības "Kultūrkapitāla fonds" . KKF nodrošina atbalstu nozīmīgiem kultūras aspektiem. Saskaņā ar Kultūrkapitāla fonda dibināšanas mērķi - finansiāli atbalstīt un veicināt visu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību, izglītību un kultūras mantojuma saglabāšanu - tā interešu lokā ir arī tradicionālās kultūras un amatiermākslas procesi.

5.5.1.zīmējums

Tradicionālās kultūras un amatiermākslas apakšnozares struktūra

Valsts Tautas mākslas centrs ir valsts civiliestāde, kuras uzdevumos ietilpst:

• izstrādāt valsts kultūrpolitikai atbilstošas tautas mākslas attīstības stratēģiju un tiesību un normatīvo aktu projektus;

• apkopot un analizēt informāciju par procesiem tautas mākslā;

• sadarboties ar pašvaldību kultūras institūcijām un nevalstiskajām, t.sk. starptautiskajām organizācijām;

• starptautiskās sadarbības projektu izstrāde un realizēšana;

• sekmēt amatiermākslas un folkloras kolektīvu radošo darbību;

• sniegt metodisku atbalstu kultūras iestādēm, amatiermākslas kolektīviem un individuālajiem meistariem;

• nozares speciālistu tālākizglītības organizēšana;

• metodiskās literatūras un nošu materiālu izdošana;

• Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku koprepertuāra veidošana un apguves organizēšana;

• Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku sarīkošana;

• citu valsts mēroga tautas mākslas pasākumu (tautas mākslas festivāli, svētki, konkursi, izstādes u.c.) organizēšana.

Tradicionālās kultūras un amatiermākslas attīstības veicināšanai plānots:

a) izveidot padomdevējinstitūciju - Nacionālo tautas mākslas padomi;

b) pašvaldību reformas gaitā kultūras procesa nepārtrauktības nodrošināšanai, decentralizācijas un organizatoriskā darba uzlabošanas nolūkā paredzēts veidot novadu kultūras centrus. Saskaņā ar koncepciju novada kultūras centrs ir novada kultūras institūciju, nevalstisko organizāciju, kultūras nozares privātstruktūru un sabiedrības grupu (vecuma, sociālo, etnisko, politisko u.c.) informācijas apmaiņas, sadarbības, kultūras programmu koordinācijas un realizācijas centrs, kurš veido kultūrpolitiku novadā un nodrošina tās īstenošanu;

c) novadu etniskās kultūras centri sekmētu Latvijas kultūrvides attīstību, iesaistot kultūras procesā plašāku iedzīvotāju loku, un dotu iespējas dažādot folkloras un amatiermākslas kolektīvu darbības formas;

d) izveidot novadu Informācijas un profesionālās izglītības pilnveides centrus kultūras pārvaldes decentralizācijas veicināšanai.

Nozares popularizēšanas funkciju veic Valsts Tautas mākslas centra izdotais ikmēneša žurnāls "Dziesmusvētki", kurā tiek atspoguļoti tautas mākslas procesi valstī

Vispārējo dziesmu un deju svētku sagatavošanas procesā Valsts Tautas mākslas centrs sadarbībā ar rajonu un pilsētu virsdiriģentiem un Deju svētku virsvadītājiem nodrošina koprepertuāra apguvi un profesionālu konsultāciju iespējas vietējo koru un deju kolektīvu vadītājiem.

Amatierkolektīvi ir etnogrāfiskie ansambļi, folkloras kopas, tautas lietišķās un tēlotājmākslas studijas, kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, ansambļi (vokālie, instrumentālie), amatierteātri.

Sabiedriskās organizācijas (Lietišķās mākslas biedrība, Koru biedrība, Pūtēju orķestru asociācija, Amatierteātru asociācija, CIOFF Nacionālā sekcija) aktivizē nozares speciālistu un dalībnieku radošo darbu, sekmē sadarbību ar kolektīviem Latvijā un ārzemēs.

Latvijas amatiermākslas kolektīvi sadarbojas ar amatierkolektīviem ārzemēs. Sadarbība ar sadraudzības pilsētām ārzemēs notiek pilsētu un to pašvaldību aktivitāšu ietvaros.

Ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas starpniecību informācija par latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību tradicionālās kultūras un amatiermākslas stāvokli un attīstības tendencēm iekļaujas starptautiskā apritē, veidojot Latvijas tēlu pasaulē.

Nozares vadošos speciālistus sagatavo kā LR Kultūras ministrijas pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs - Kultūras akadēmijā, Mūzikas akadēmijā, Mākslas akadēmijā un atbilstošajās vidējās mācību iestādēs, tā arī Latvijas Universitātē un reģionālajās augstskolās.

Nozares apmērs nākotnē

Nozares turpmākā attīstība būs atkarīga no tradicionālās kultūras un tautas mākslas izpratnes sabiedrībā, no iedzīvotāju nodarbinātības veidiem, no brīvā laika nodrošinājuma, kas savukārt atkarīgs no valsts ekonomiskā stāvokļa un pilsoņu izglītības nodrošinājuma.

Nozares vieta sabiedrībā lielā mērā atkarīga arī no tradicionālās kultūras, tautas mākslas vēstures un kultūrvēstures jautājumu iekļāvuma izglītības sistēmā. Tas nodrošina sabiedrības izpratni un iekšēju vajadzību pēc mākslas vērtībām.

6. Sagaidāmais rezultāts

Programmas realizācija:

• veicinās skaidrību par galvenajām problēmām nozares attīstībā mūsdienu apstākļos, radot iespējas prognozēt tradicionālās kultūras un amatiermākslas attīstības tendences kā profesionālās kvalitātes, tā sabiedriskās attīstības sfērā,

• iezīmēs nozares reālajai sabiedriskajai un tautsaimnieciskajai nozīmei atbilstošu, augstu vietu visas kultūras kontekstā, veicinās atbilstoša statusa nodrošināšanu sabiedrībā,

• rosinās radīt vienotu informatīvu sistēmu par tradicionālo kultūru un amatiermākslu, kura veidotu izzinoši objektīvu pamatu valsts kultūrpolitikas īstenošanai šajā jomā,

• rosinās meklēt kā tautas mākslas saturiskās un formas attīstības, tā finansiālā nodrošinājuma mūsdienīgai izpratnei atbilstošus ceļus,

• veicinās tādas sistēmas izveidi, kura nodrošina kultūridentitātei nozīmīgu tradīciju, indivīda daudzveidīgās garīgi praktiskās mākslinieciskās aktivitātes izvērsuma sociāltelpu, tās plašāku iekļāvumu sabiedriskajā realitātē.

Programmas realizācija būs atkarīga no speciālistiem, kuri vadīs konkrētu projektu izstrādi un realizāciju, finansiālajām iespējām realizēt ieceres, valsts kopējās saimnieciskās un kultūras attīstības iespējām un prioritātēm.