starptautiskie dokumenti

Darba kārtība 2000

(Agenda 2000)

Paplašināšanās iespējas

“Latvijas Vēstnesis” Nr.197., 198., 199., 200. (no 6. līdz 13. augustam) publicēja Eiropas Komisijas 1997. gada 15./16. jūlija dokumentu ““Agenda 2000” — Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā”, kas ticis apstrīdēts no dažādiem redzespunktiem.

Šodien publicējamajā dokumentā — “Agenda 2000 — paplašināšanās iespējas” — Eiropas Komisija izskaidro, kā tā pēc vienotiem kritērijiem izskatījusi visu pretendentvalstu pieteikumus. Vienlaikus “Latvijas Vēstnesis” pateicas Eiropas Komisijas delegācijai Latvijā par šīs publicēšanas iespēju.

Turpinājums. Sākums “LV” nr.223

I. Uz pievienošanās kritērijiem balstītais novērtējums

3. Citas līdzdalības saistības

Eiropas Padome Kopenhāgenā secināja, ka dalība paredz “spēju uzņemties dalības saistības, ieskaitot saistības stingri ievērot politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķus”.

Politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķi

Iesniedzot pieteikumu par uzņemšanu Savienībā, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis atzina Eiropas Savienības līguma mērķus, tai skaitā arī politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķus.

Attiecībā uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku pretendentvalstis politiskā dialogā un konkrētā darbībā ir apliecinājušas vēlēšanos dot savu ieguldījumu Savienības efektīvā darbībā. Komisijas vērtējumā, kas ietverts tās slēdzienos, atzīmēts, ka šīs valstis varētu pildīt dalībvalstu pienākumus šajā jomā.

Attiecībā uz ekonomiskās un monetārās savienības mērķi, nav sagaidāms, ka pretendentvalstis būs spējīgas tūlīt pēc uzņemšanas Savienībā iesaistīties eirozonā. Būs nepieciešams turpmāks progress strukturālās reformas jomā, pirms tās būs spējīgas saglabāt pietiekamu ilgtermiņa makroekonomisko stabilitāti. Taču jaunajām dalībvalstīm būs jāpieņem EMS (Ekonomiskās un monetārās savienības) 2.stadijas likumdošanas pakete. Tā paredz centrālas bankas neatkarību, ekonomisko stratēģiju koordināciju (nacionālas konverģences programmas, daudzpusēju uzmanību, pārmērīga deficīta procedūru...) un attiecīgo stabilitātes un izaugsmes panta noteikumu stingru ievērošanu. Jaunās dalībvalstis atteiksies no jebkāda tieša centrālās bankas finansējuma valsts sektora deficītiem, kā arī no valsts varas iestāžu privilēģijām pieejā finansu institūcijām. Tām jāpabeidz kapitāla pārvietošanās liberalizācija. Tām arī ir jāpiedalās apmaiņas kursa mehānismā un jāizvairās no pārmērīgām apmaiņas kursa izmaiņām.

Acquis (Eiropas likumdošanas kopuma) pieņemšana

Acquis pieņemšana un ieviešana, iestājoties Savienībā, pretendentvalstīm ir nopietns pārbaudījums, un tām jāveic ievērojami papildpasākumi. Tas ir daudz lielāks pārbaudījums nekā iepriekšējās paplašināšanās gadījumā. Pēdējā Savienības paplašināšanās reizē jaunās dalībvalstis kā EEA dalībnieces ar augsti attīstītu ekonomiku jau bija pieņēmušas lielāko acquis daļu. Tas tā nav pašreizējo pretendentvalstu gadījumā. Bez tam Kopienas likumdošana ir ievērojami paplašinājusies. Attiecīgās stratēģijas, kas tajā laikā bija ierobežotas, šodien pārtapušas iespaidīgā principu un saistību kopumā. Jaunas saistības radušās Vienotā tirgus, KĀDP, EMS, tieslietu un iekšlietu jomā.

Tāpat kā iepkriekšējās paplašināšanās reizēs, Eiropas Padome ir noraidījusi jebkuru ideju par daļēju acquis pieņemšanu. Komisijas novērojumi šajā jautājumā, Spānijas un Portugāles pievienošanās kontekstā, gaidāmajam paplašināšanas procesam ir svarīgi. “Daļēja acquis pieņemšana bez attiecīgās problēmas atrisināšanas, kuras risinājums tiktu vienīgi atlikts uz vēlāku laiku, varētu radīt jaunas, daudz lielākas grūtības. Ja viena vai otra puse panāktu šādu izņēmumu, ir skaidrs, ka tas izraisītu sekas. Pamazām sāktos process, kas pārsniegtu principu, ka integrācijas problēmas var atrisināt pakāpeniski ar pārejas pasākumu palīdzību, lielā mērā izkliedējot acquis kā kopumu. Bez tam problēmas radītu institūciju spēja pieņemt lēmumus attiecībā uz stratēģijām, kas vairs nebūtu kopīgas.”

Par spēju uzņemties dalībvalsts saistības, kas ietver stratēģiju un pasākumu loku, kas veido Savienības acquis , var zināmā mērā spriest no pretendentvalstu sekmēm esošo saistību izpildē.

Pirmkārt, valstu sekmes, pildot saistības saskaņā ar Eiropas līgumu vai citiem ar Savienību noslēgtiem līgumiem, piemēram, tirdzniecības politikas un likumdošanas saskaņošanas jomā, sniedz zināmas norādes par to spēju ieviest acquis . Taču vairumā gadījumu līgumi nenosaka precīzus mērķus, bet tikai to, ka valstīm būtu jācenšas pakāpeniski nodrošināt savas likumdošanas atbilstību Savienības likumdošanai. Taču ir arī konkrēti noteikumi attiecībā uz valsts palīdzību un konkurenci.

Otrkārt, 1995.gada Baltā grāmata par Vienoto tirgu noteica galvenos acquis elementus, kas jāpieņem katrā sektorā. Tomēr neviena no pretendentvalstīm nav vēl spējusi iekļaut nacionālajā likumdošanā lielu daļu no Kopienas likumiem par Vienoto tirgu, un pirms pievienošanās Savienībai nepieciešams veikt lielu darbu saskaņā ar precīzu grafiku un kontroles procedūru.

Treškārt, ir acquis jomās, kas nav ietvertas vai ir tikai daļēji ietvertas Baltajā grāmatā, to vidū ir daudzas citas svarīgas Savienības darbības jomas, tādas kā lauksaimniecība, vide, enerģētika, transports un sociālā politika.

Pakāpeniska acquis pieņemšana šajās dažādajās jomās, attiecīgo trīs stadiju ietvaros, ir uzdevums, kas pretendentvalstīm, iespēju robežās, jāizpilda vēl pirms iestāšanās Savienībā. Pagaidām šo valstu virzība uz priekšu ir nevienmērīga, ievērojot tendences, ko parāda indikatori, kurus Komisija izskatīja katrā atzinumā:

a) Eiropas līgumā noteiktās saistības, it īpaši attiecībā uz tiesībām veidot uzņēmumus, kā arī attiecībā uz nacionālo interešu ievērošanu, brīvu preču apriti, intelektuālo īpašumu un valsts pasūtījumu;

b) progress Baltajā grāmatā noteikto pasākumu ieviešanā un efektīvā izpildē, it īpaši Vienotā tirgus galveno direktīvu īstenošanā tādās jomās kā nodokļi, valsts apgāde un banku darbība;

c) acquis pārējo daļu sekmīga ieviešana un izpilde. Šajā jomā situācija pretendentvalstīs ir ļoti atšķirīga. Vairumā valstu svarīgi un tālejoši pasākumi likumdošanas pielāgošanā būs nepieciešami vides, enerģētikas, lauksaimniecības, rūpniecības, telekomunikāciju, transporta, sociālo lietu, muitas administratācijas, tieslietu un iekšlietu jomā. Tādēļ novērtējums par šīm jomām ir vairāk vērsts uz perspektīvu, vairāk nekā citās.

No iepriekšminētā un ievērojot pretendentvalstu secību pieteikumu iesniegšanā par uzņemšanu Savienībā, jāsecina, ka:

— Ungārija gūst apmierinošu progresu attiecībā uz visiem trim galvenajiem kritērijiem, ļaujot secināt, ka tā varēs pieņemt galvenās acquis daļas vidēji ilgā perspketīvā; īpašs progress būtu panākams vides, muitas, kontroles un enerģētikas jomā.

— Polija, neskatoties uz tās visaptverošo stratēģiju, sadūrusies ar problēmām attiecībā uz (a) (tirdzniecības strīdiem), taču tās rādītāji (b) sakarā ir apmierinoši; attiecībā uz (c) jāpaātrina pašlaik veiktie pasākumi jomās, kur progress vēl nav tik straujš (kā lauksaimniecība, vide un transports); ja tas tiks izdarīts, Polija varētu būs spējīga pieņemt galveno acquis daļu vidēji ilgā perspektīvā.

— Rumānija, neskatoties uz tās veiktajiem pasākumiem (a) sakarā, vēl nav īstenojusi galvenās (b) un (c) daļas, un nebūs spējīga uzņemties acquis saistības vidēji ilgā perspektīvā.

— Slovākija ir pavirzījusies tālu uz priekšu attiecībā uz (b) un (c), taču vēl paliek dažas problēmas (a) sakarā. Ja tiktu ievērojami kāpināti pašlaik veiktie pasākumi, Slovākija varētu būt gatava pieņemt galveno acquis daļu vidēji ilgā perspektīvā, pat ja būtu vēl veicams papildu darbs noteiktos sektoros, it īpaši attiecībā uz vidi.

— Latvija ir priekšlaikus uzņēmusies svarīgas Eiropas līgumu saistības, taču ļoti būtiski pasākumi vēl veicami (b) un (c) sakarā, lai galveno acquis daļu varētu pieņemt vidēji ilgā perspektīvā.

— Igaunija ir priekšlaikus uzņēmusies svarīgas Eiropas līgumu saistības, taču būtiski pasākumi vēl veicami (b) un (c) sakarā, lai galveno acquis daļu varētu pieņemt vidēji ilgā perspektīvā.

— Lietuva ir priekšlaikus uzņēmusies svarīgas Eiropas līgumu saistības, taču ļoti būtiski pasākumi vēl veicami (b) un (c) sakarā, lai galveno acquis varētu pieņemt vidēji ilgā perspektīvā.

— Bulgārija ir panākusi apmierinošu progresu attiecībā uz (a), taču nevis attiecībā uz (b) un (c), un nebūs gatava uzņemties acquis paredzētās saistības vidēji ilgā perspektīvā.

— Čehijas Republika sadūrusies ar problēmām (a) sakarā, taču gūst apmierinošu progresu attiecībā uz (b); (c) sakarā jāturpina pašreiz veicamie pasākumi; ja tas tiks izdarīts, Čehijas Republika varētu būt gatava pieņemt galveno acquis daļu vidēji ilgā perspektīvā. Īpaši pasākumi būs nepieciešami tādos sektoros kā lauksaimniecība, vide un enerģētika.

— Slovēnija sakarā ar aizkavēšanos Eiropas līgumu parakstīšanā un ratifikācijā, ir ievērojami atpalikusi attiecībā uz (a). Bez tam (b) un (c) ir neapmierinoši, un nav izstrādāta nekāda nacionālā programma par acquis paketes ieviešanu. Slovēnijai būs jāpieliek vērā ņemamas pūles, lai pieņemtu acquis , tai skaitā arī par Vienotu tirgu (netiešo nodokļu aplikšanu).

Administratīvās un tiesiskās spējas piemērot acquis

Pretendentvalstu administratīvajām un tiesiskajām spējām ir izšķiroša nozīme acquis pieņemšanā, ieviešanā un piemērošanā un finansu atbalsta efektīvā izmantošanā, it īpaši no strukturālajiem fondiem. Ir svarīgi, lai Savienības likumdošana tiktu ieviesta nacionālajā likumdošanā. Taču ar to nepietiek, lai nodrošinātu Savienības likumdošanas pareizu piemērošanu. Tikpat svarīgi ir modernizēt pretendentvalstu administrācijas, lai tās spētu ieviest un piemērot likumdošanas paketi. Tam nereti būs nepieciešamas jaunas administratīvas struktūras, kā arī atbilstoši apmācīti un atalgoti administratori. Pretendentvalstu tiesiskajām sistēmām jābūt spējīgām nodrošināt likuma piemērošanu. Ir nepieciešama tiesnešu pārkvalifikācija un dažos gadījumos pat nomaiņa, lai nodrošinātu tiesu efektīvu darbu, izskatot lietas, kas attiecas uz Kopienas tiesībām. Ir svarīgi, lai šo valstu tiesas jau no pievienošanās brīža būtu spējīgas piemērot Kopienas tiesību principus, tādus kā prioritāte pār nacionālajiem likumiem vai kādas likumdošanas tiešo ietekmi. Tāpat ir svarīgi, lai šajās tiesās būtu pietiekams skaits tiesnešu, kas pārzina Kopienas likumdošanu un varētu izmantot 177.pantā paredzēto iepriekšējā lēmuma procedūru, un lai nodrošinātu sekmīgu sadarbību ar Eiropas Kopienu Justīcijas tiesu.

Taču daudzos gadījumos pretendentvalstīs vēl nav struktūru, kas nepieciešamas jaunu noteikumu piemērošanā, piemēram, par vides un tehniskajām inspekcijām, banku darbības uzraudzību, valsts atskaitēm un statistiku. Tāpat arī plaši izplatītas ir korupcijas problēmas, kuras patlaban risina vairums pretendentvalstu valdību.

Katrā atzinumā norādītas valsts administrācijas un uzraudzības iestādes, kā arī darbinieku skaits, kas būs atbildīgi par likumdošanas ieviešanu. Vispārējā situācija rada nopietnas bažas. Veiktie pasākumi sāk dot rezultātus Ungārijā, Polijā, Igaunijā, Lietuvā un Čehijas Republikā.

Katra no pretendentvalstīm būtu jālūdz ar Phare palīdzību sastādīt grafiku par likumdošanas paketes ieviešanas atbildīgo institūciju, administrāciju un tiesisko sistēmu nostiprināšanu, kas veidotu daļu no pirmspievienošanās stratēģijas. Viena no Phare programmas divām prioritātēm ir apmācība šim nolūkam. 30 procentus no Phare programmas resursiem varētu izmantot, lai finansētu apmaiņas un dalībvalstu ekspertu ilgtermiņa piesaisti pretendentvalstī divu pušu programmu ietvaros. Šai speciālistu apmācībai Kopienas acquis piemērošanā sekotu pasākumi, kas nodrošinātu apmācītā personāla palikšanu valsts dienestā uz vairākiem gadiem.

Secinājums

Galveno kandidātvalstīs novēroto tendenču gaismā var secināt, ka, pastiprinot pašreiz veicamos pasākumus, Ungārija, Polija, Čehijas Republika būtu gatavas vidēji ilgā perspektīvā pieņemt lielāko acquis daļu un izveidot administratīvo struktūru tās piemērošanai, kamēr Slovākija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Slovēnija būtu gatavas to darīt vienīgi tad, ja tiktu ievērojami nepārtraukti padziļināti to veiktie pasākumi.