Tā ir misija un darbs: nest Latvijas vārdu

Ivars Silārs, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Izraēlā, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Runa ir konkrēti par Kairu, kur, manuprāt, būtu jāatver vēstniecība, lai apliecinātu, ka neieņemam tikai vienas puses pozīciju, ka mūsu valsts ārpolitika šajā politiski sarežģītajā reģionā ir līdzsvarota.

— Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs savas vizītes laikā Ēģiptē izteica mūsu valsts vēlmi atvērt vēstniecību Kairā. Galvenais kavēklis, cik man zināms, ir līdzekļu trūkums.

— Jā, es to saprotu un tā to arī skaidroju. Bet šāds skaidrojums būtu pieņemams tad, ja pēc vēstniecības atvēršanas Izraēlā, Latvija nevienu citu vēstniecību nebūtu atvērusi. Bet pa šiem gadiem ir atvērtas vēstniecības vairākās Eiroipas valstīs. Un tad nu rodas jautājums: kāpēc jums atrodas līdzekļi vēstniecības atvēršanai tur un tur, bet nav līdzekļu, lai vēstniecību atvērtu kaut vai vienā arābu valstī? Tātad — līdzekļi jums vispār ir, tikai “nav” priekš mums...

— Acīmredzot arābu valstu diplomātu attieksme ir īpaši sakāpināta, ja viņiem par attiecībām ar Latviju jārunā, atrodoties Izraēlas galvaspilsētā Telavivā. Londonā vai Bonnā tas droši vien nebūtu tik sāpīgi.

— Runājot par šīm lietām, diplomātam vienmēr kāda izeja, kāds skaidrojums ir jāatrod. Un es to arī, ceru, atrodu. Skaidroju, ka politiskais lēmums par vēstniecības atvēršanu ir pieņemts un ka tagad Ārlietu ministrija gaida, kad tiks apspriests un apstiprināts nepieciešamais finansējums valsts budžetā. Taču katru gadu diemžēl nākas stāstīt vienu un to pašu. Ko darīt, arī ar tadām problēmām nākas saskarties. Ceru, ka valdība un Saeima pieņems pareizu lēmumu.

— Kādas jūsu vērtējumā ir Latvijas attiecības ar Izraēlu?

— Domāju, ka tās ir labas. Jo Latvijas valsts politika ir bijusi iecietīga pret minoritātēm jau laikā starp abiem pasaules kariem, tai skaitā arī pret Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem. Mēs minoritātes nekad neesam šķirojuši, izdalot kādu atsevišķu minoritāti ne pozitīvā, ne negatīvā nozīmē. Šī Latvijas politika attiecībā uz minoritātēm kopumā ir bijusi iecietīga un pretimnākoša. Un, protams, mēs nevaram būt līdzvainīgi par to postu, ko Latvijā nodarījušas okupācijas varas. Abas — kā nacistiskās Vācijas, tā komunistiskās Padomju savienības — varas, kas okupēja mūsu zemi. Mēs par to nevaram būt ne atbildīgi, ne līdzvainīgi. Domājot par Latvijas tautu un Latvijas valsti — de facto Latvijas valsts okupācijas laikā nepastāvēja, bet tauta bija pakļauta okupācijas varas patvaļai.

Līdzko mēs bijām atjaunojuši savu neatkarību, jau no pirmajiem brīžiem tikām pasaulei rādījuši, ka nosodām okupācijas varu pastrādātās nelietības un darām visu iespējamo, lai likvidētu to negatīvās sekas un atjaunotu tās labās latviešu un ebreju attiecības, kādas mūsu zemē vienmēr ir pastāvējušas. Un kādas veidojas arī tagad. Par to liecina arī fakts, ka Latvijā ebreju kopiena skaitliskā ziņā ir ievērojami lielāka nekā Polijā un Lietuvā.

— Vai jūs to domājat procentuāli?

— Nē, arī absolūtajos skaitļos. Tagad, kad ir brīva izvēle, kur dzīvot, kurp doties, daudzi ebreji ir izlēmuši palikt Latvijā.

— Kā jūs vērtējat mūsu valstu ekonomiskos kontaktus?

— Tirdzniecības apgrozījums gadu no gada ar Izraēlu pieaug, diemžēl mūsu eksports uz Izraēlu pieaug lēnāk nekā Izraēlas eksports uz Latviju.

Izraēla ir samērā maza valsts, tā ir diezgan tālu no Latvijas. Mums nav ne kopīgu zemesceļu, ne jūrasceļu. Turklāt šodien šis tirgus ir ierobežots. Bet, protams, jāskatās pāri šodienai uz rītdienu un parītdienu. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ es aicinu mūsu valdību izšķirties par diplomātiskās pārstāvniecības atvēršanu Kairā. Visa pasaule ir ieinteresēta mierā šajā reģionā, jo tas ir ekonomiski pievilcīgs. Ne velti tur jūtama visas pasaules klātbūtne. Katra ekonomiski daudzmaz attīstīta valsts cenšas turēt savu pirkstu uz Vidējo Austrumu pulsa, lai nepalaistu garām piemērotāko brīdi šā reģiona tirgus iespēju izmantošanai. Tas ir ļoti perspektīvs reģions. Ja šodien tirgus tur ir ierobežots, tad rīt tas būs lielāks nekā šodien un parīt tas būs lielāks nekā rīt.

— Par Latvijas tēlu Izraēlā — kāda ir izraēliešu informētība par Latviju, un kā viņu priekšstati saskan ar mūsu valsts realitāti?

— Manuprāt, šis tēls ir neitrāls, tomēr ar plusa zīmi. Par Latviju mēs tikpat kā neko neredzam CNN un citos starptautiskos TV ziņu kanālos.

— Varbūt jāteic, paldies Dievam, ka neredz — jo pie mums nav tik dramatisku notikumu, nav politisku sadursmju, nav asinsizliešanas.

— Jā, Latvijā viss ir mierīgi. Lai gan mums pašiem liekas, ka šeit ir politiskās un ekonomiskās krīzes, ir bijusi pat banku krīze. Bet tās nav apturējušas mūsu valsts virzību uz priekšu un nav izsaukušas ķēdes reakciju reģiona vai pat Eiropas ekonomikā.

Pats galvenais, kam, protams, seko Izraēla, ir — lai nebūtu antisemītisma izpausmju. Nevienā pasaules valstī. Un pie mums šajā ziņā, cik varu spriest, viss ir kārtībā. Lai gan nav noslēpums, ka arī pie mums ir citādi domājoši cilvēki. Bet tādi ir visā pasaulē: ir tādi, kas latviešus saukā par fašistiem, un ir tādi, kas visās nelaimēs vaino ebrejus.

— Runa šajā gadījumā ir par atsevišķiem indivīdiem.

— Protams! Tas ir atsevišku cilvēku zemais inteliģences līmenis. Nezināšana, neizpratne un cenšanās savās nelaimēs, neveiksmēs vainot citus. Tam nav nekāda sakara ar Latvijas valsts politiku. Tā ka var teikt: mūsu valstu attiecības, arī plašākas sabiedrības līmenī, tāpat Latvijas latviešu un Latvijas ebreju attiecības ir labas. Man nav nācies dzirdēt nekādas apsūdzības Latvijai. Es esmu apmierināts, ka šajā ziņā Latvijā viss ir kārtība. Un, ja Latvijā viss ir kārtībā, tad arī vēstniecībai vieglāk strādāt.

— Mēs jau savā laikā runājām par plašo propagandas kampaņu pret Latviju, kas, man par lielu pārsteigumu, 1992. gadā notika arī tādā demokrātiskā un Latvijai draudzīgā valstī kā ASV. Nekaunīgākais un blēdīgākais šīs kampaņas akcents bija plaša, absurda fotoreportāža ar demagoģiskiem komentāriem žurnalā “Life”, kurā bija apgalvots, ka mūsu valstī plaukstot antisemītisms un ebreji esot spiesti bēgt no Latvijas. Atceros, tolaik jūs, Latvijas parlamenta deputāts, arī bijāt dziļi sašutis par šo insinuāciju un, ja nemaldos, tieši tad arī sākās jūsu iedziļināšanās Latvijas ebreju situācijā un faktos par to.

— Jā, tā tas bija.

— Iespējams, ka tieši šis Latvijas apmelojums jūs arī noveda līdz pašreizējam statusam — Latvijas vēstnieka amatam Izraēlā. Tāds savdabīgs pretstatu vienības precedents — negatīvs fakts, kas mūs dziļi satrauca, ir radījis pozitīvu rezultātu. Proti, Latvijas vēstnieks Izraēlā ir latvietis, kuru patiesi interesē ebreju liktenis mūsu valstī un kurš šo jautājumu ir pamatīgi izpētījis.

—Jā, tā varētu sacīt.

— Žurnāla “Life” publikācija gan nebija vienīgā tā laika insinuācija par Latviju ASV un arī dažu citu valstu presē. Es toreiz vairākos izdevumos publicēju savu analīzi, kurā izteicu viedokli, ka šo propagandas kampaņu pret Latviju īsteno bijušās PSRS specdienesti, kas turpina funkcionēt, izmantojot savu pasaulē plaši sazaroto aģentūru. Un ka šiem dienestiem acīmredzot ir tieša ietekme arī uz ASV un citu Rietumvalstu plašsaziņas līdzekļiem. Bet vai šī antilatvijas kampaņa atstāja arī kādu iespaidu Izraēlā?

— Nē, neatstāja. Ir ļoti interesants vēl kāds apstāklis. Jūs minējat apmelojošo rakstu žurnālā “Life”, pēc kura publicēšanas arī centos tūlīt visiem mūsu cilvēkiem dot ziņu: nevainot šajā publikācijā ebrejus. Ka tur ir vainojami citi — tieši tā, kā jūs teicāt. Arī es par to esmu pārliecināts, ka šīs insinuācijas bija tapušas bijušajos PSRS specdienestos. Šajā sakarībā nāk atmiņā arī raksts, kas parādījās pēc manas akreditēšanās Izraēlā. “Moskovskij komsomoļec” apvainoja mūsu Valsts prezidentu kā “nacistu spiega dēlu”, kurš esot nozīmējis par vēstnieku Izraēlā “ebreju šāvēja dēlu”. Šis “Moskovskij komsomoļec” tiek izplatīts vairāk nekā miljonu lielā tirāžā visā pasaulē. Protams, tas nonāca arī Izraēlā, un tāds jau arī bija viņu nolūks. Man par to jautāja, man bija jāsniedz intervijas Izraēlas presei. Skaidrs, ka tie bija salti meli, ko man nebija grūti atspēkot. Taču šis piemērs apliecina, ka bijušie PSRS specdienesti ar savu aģentūru turpina iejaukties Latvijas politikā, cenšoties to diskreditēt. Tādēļ es ļoti ceru, ka arī turpmāk mūsu vēlēšanu likumi nepieļaus šo “censoņu” līdzdalību Latvijas likumdošanā un politikas veidošanā un SAB darbosies aktīvāk.

— Tagad Izraēlā dzīvo arī relatīvi daudz ebreju, kuri turp aizbraukuši dzīvot no Latvijas. Vai viņiem ir arī kāds iespaids priekšstatu veidošanā par mūsu zemi?

— Redziet, katram gribas būt atpazītam. Kad izveidojās Izraēlas valsts, Latvija no pasaules politiskās kartes bija “pazudusi”. Gandrīz 50 gadus cilvēki, kas dzīvojuši Izraēlā un ieguvuši tur izglītību, ir apraduši ar domu, ka ir viena liela Padomju savienība, ko īsāk sauca par Krieviju. Latvija kā tāda daudziem neko nenozīmēja. Tādēļ arī daudzi no tiem, kuri Izraēlā ieceļoja no Latvijas, saka, ka viņi ir no Rīgas. Jā, Rīgas vārds Izraēlā ir zināms, taču daudzi domā, ka Rīga ir Krievijā. Maz ir to, kuri saka, ka viņi ir no Latvijas. Tad nu mūsu visu uzdevums ir skaidrot, kāda starpība ir starp Latviju un Krieviju. Kāda starpība ir starp Baltijas valstīm un NVS valstīm. Arī Izraēlā daudzi ērtības labad nomaina šos četrus burtus “PSRS” ar trim burtiem “NVS”, domājot, ka tur ir tās pašas 15 republikas, kas tagad visas veido NVS. Tad nu nākas skaidrot arī to, kas tā NVS tāda ir. Jo bieži vien Izraēlas presē parādās ziņa, ka kāds šīs valsts politiķis ir bijis vizītē NVS, kaut gan viņš nav bijis ne Uzbekistānā, ne, teiksim, Moldovā, bet tikai Maskavā. Līdz ar to sabiedrība jāizglīto arī šajā jomā. Ne tikai pats par sevi skaidrojot, ka Latvija ir suverēna valsts jau kopš 1918. gada. Ir jāstāsta vēsture, reizēm sākot jau no Kristus dzimšanas.

— Kā jūs tieši realizējat šo misiju? Kā nokļūstat līdz Izraēlas auditorijai? Vai jums ir labi kontakti ar Izraēlas plašsaziņas līdzekļiem?

— Jā, man ir kontakti ar Izraēlas radio, tāpat ar rakstošajiem žurnālistiem. Taču viņus ne vienmēr interesē dzirdēt par Latviju. Viņiem ir svarīgāk, kā panākt stabilu mieru un drošību valstī. Viņu prioritāte ir Eiropas Savienība, Amerika. Un arī Krievija. Šie lielie tirgi. Bet atliek vēl pasākumi universitātēs. Nupat jūlija sākumā man bija iespēja uzstāties Telavivas universitātē, pastāstīt par Latviju kopš 1918. gada līdz mūsdienām. Un visas diplomātiskās un politiskās tikšanās reizēs ir jābūt ļoti aktīvam, lai iepazītos ar ietekmīgiem Izraēlas cilvēkiem, kuri savā vidē atkal pastāsta tālāk to, ko viņi uzzinājuši no manis.

— Kā rit Latvijas vēstniecības darbs Telavivā? Cik jums ir darbinieku, vai to skaits ir pietiekams?

— Ņemot vērā mūsu valsts iespējas, es teiktu, ka darbinieku ir pietiekami. Mēs esam trīs diplomāti, un cits citu, kad vien nepieciešams, cenšamies aizvietot. Cenšamies katrs aptvert visu iespējamo. Mums nav īpaša atašeja kultūras, izglītības, zinātnes, tautsaimniecības, militārajā jomā. Tas ir parastais rutīnas darbs — tikties, veidot personīgos kontaktus. Kurš attiecīgajā brīdī ir brīvs, tas runā ar cilvēku, ar kuru vajadzētu runāt. Darba nedēļu pirmdienas rītos mēs sākam ar 15 minūšu ilgu kopēju sarunu, kurā apspriežam priekšāstāvošo nedēļu — kādi kuram plāni, kādas tikšanās. Un izlemjam, kas kur ies, lai nedublētu viens otru. Vārdu sakot, katrs ir speciālists visos jautājumos.

— Kā jums izskatās Latvijā notiekošie procesi — vērojot tos, es gan negbribētu šo vārdu lietot pilnā nozīmē — un tomēr — vērojot tos it kā no malas? Jūs esat Latvijas pilsonis un mūsu valsts diplomāts. Jūs esat arī Latvijas patriots, kurš aktīvi piedalījās Latvijas neatkarības atjaunošanā. Un tomēr — tagad jūs esat ģeogrāfiski patālu no Latvijas, arī informācija acīmredzot no Latvijas pienāk vēlāk. Cik zinu, Latvijas avīzes jums ar diplomātisko pastu piesūta reizi nedēļā. Vai tas jums ļauj varbūt koncentrētāk redzēt mūsu valstī notiekošos procesus? Kā jūs, piemēram, uzņēmāt vēsti par briesmīgo un absurdo traģēdiju Talsos?

— Es domāju, ka man šis šoks bija vēl daudz lielāks nekā jums šeit Latvijā. Jo jūs šo informāciju saņēmat mazās porcijās katru dienu. Jums ir laikraksti, radio, televīzija, personiskie kontakti. Mēs Latvijas laikrakstus saņemam reizi nedēļā. Un tad, kad es tos izlieku sev priekšā un sāku lasīt, žurnālistu komentāri man liek domāt, ka kaut kas Latvijā tiešām nav kārtībā. Tad es nevaru saprast, kas Latvijā īsti notiek. Es to pārdzīvoju ne tikai kā Latvijas pilsonis, es pārdzīvoju kā Latvijas valsts pārstāvis Izraēlā. Domāju, līdzīgi to pārdzīvo visi Latvijas dioplomāti, kuri atrodas ārpus Latvijas. Mums nav, kam pajautāt, un mēs ik pa laikam nesaprotam, kas īsti notiek Latvijā un kāpēc tā notiek.

— Jūs gribat teikt, ka no Latvijas avīzēs kopumā nāk tāds ļoti negatīvs lādiņš un maz pozitīvu emociju?

— Jā, ļoti, ļoti negatīvs lādiņš. Patiešām ļoti negatīvs. Es jau esmu pat pārstājis lasīt šīs lasītāju vēstules “Lauku Avīzei”. Pēc tam ir grūti strādāt. Tu, cilvēks, nevari koncentrēties savam tiešajam darbam, jo ir jādomā: kas tur Latvijā īsti notiek? Un nav atbildes, jo nevari jau nepārtraukti zvanīt uz Rīgu, nav arī tik daudz laika.

Mani māc lielas bažas par valsts varas atsvešināšanos no iedzīvotājiem. Es nezinu, vai īstenībā tā ir, bet pēc presē lasītā rodas tāds iespaids. Arī tagad, pāris nedēļas uzturoties Latvijā, es esmu laukos ticies ar cilvēkiem un izjutis šo neuzticēšanos valdībai, parlamentam. Tas ir ļoti, ļoti bīstami. Te vairs nav runa par pozīciju vai opozīciju. “Visi zog”, “visi ir korumpēti”, “visi ir blēži” — tāds viedoklis. Un ir sāpīgi to dzirdēt, jo es skaidri zinu, ka tā tas nav! Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā tas nav! Jā, es ticu, ka kāds arī ir pārkāpis likumu. Bet nedrīkst apvainot visus. Tas ir tāpat, kā apgalvojumi nesenā vēsturē, ka visi latvieši esot “fašisti”. Vai tāpat kā apsūdzēt, ka visi latvieši būtu vainojami genocīdā pret ebreju tautu. Tā nedrīkst! Un ne jau viss parlaments, visi 100 deputāti ir vainojami. Un ne jau visa valdība! Protams, ja likuma pārkāpumi ir bijuši, tā pārkāpējiem ir jāsaņem pelnītais sods. Bet jāsaprot arī, ka ir tāds juridisks jēdziens — formāls pārkāpums. Un tas ir jāatšķir no vainojamā pārkāpuma. Bet nonivelēšana, nolīdzināšana un beztiesas sprieduma pasludināšana man nekādi nav pieņemama. Gluži tāpat kā man nav pieņemama likuma pārkāpēja nesodīšana.

Taču es ļoti labi zinu, ka daudzi cilvēki Latvijā strādā, saņemot naudu “aploksnēs”. Darba devējs līdz ar to nemaksā attiecīgos nodokļus, kādi viņam būtu jāmaksā. Darba devējs nesamaksā sociālo nodokli par darba ņēmēju, bet darba ņēmējs, konstatējot, ka viņam līdz ar to iznāk maza pensija, nevaino pats sevi, ka, gribēdams saņemt lielāku algu, ņēmis naudu aploksnē, bet kārtējo reizi vaino valdību.

Es domāju, mums katram tomēr vairāk vajadzētu analizēt to, kas notiek ap mums, un izdarīt pareizos secinājumus. Tas ir tas, par ko man patiešām sāp sirds, esot tālu no Latvijas. Varbūt uztveru to saasinātāk, nekā es to darītu, šeit uz vietas dzīvojot. Tur, tālumā, klāt nāk tāda neizpratne par to visu, kas šeit notiek. Kā nekā Izraēlā man ir tomēr jāskaidro Latvijā notiekošais. Tādēļ ir vajadzīga izpratne par šiem procesiem. Tāpēc es rūpīgi lasu “Latvijas Vēstnesi”, lasu Saeimas sēžu stenogrammas, lai zinātu, kā politiskā, sabiedriskā, ekonomiskā, kultūras dzīve attīstās Latvijā. Jo parrāvums informētībā nedrīkst būt.

— Vai es pareizi sapratu — vai, jūsuprāt, žurnālisti redz, saskata un savās publikācijās atspoguļo galvenokārt tikai melno un tādējādi negatīvi iespaido arī sabiedrības apziņu?

— Jā! Es domāju, ka žurnālistu rokās ir liela vara. Reizēm man rodas iespaids, ka žurnālisti pat neapzinās, cik liela vara ir viņu rokās. Ne velti saka, ka ar vārdu iespējams nokaut cilvēku.

— Saka arī, ka ar avīzi var nosist gan mušu, gan ministru.

— Jā, arī tā saka. Un es domāju, ka Latvijas politiskās nācijas veidošanā žurnālistiem ir ļoti liela loma un uzdevums skaidrot visu, kas un kāpēc notiek valdībā, parlamentā un sabiedrībā. Jā, kritikai ir liela nozīme. Bet reizēm, man liekas, Latvijas presē pietrūkst šīs konstruktīvās kritikas. Situācijas objektīvās analīzes. Es gan negribu nevienam diktēt, kas viņam jādara. To jau diktē, manuprāt, katra cilvēka pienākuma apziņa.

Katram pašam ir jāapzinās, kas viņam jādara, taču darāmais nedrīkst būt pretrunā ar sabiedrības interesēm.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors