Privatizācijas filozofija un matemātika

Par pašu privatizācijas procesu diskutējot

Arturs Boruks, Dr. habil. lauks., — “Latvijas Vēstnesim”

Arturs Boruks

Stāvokļa raksturojums

Padomju iekārtas laikā īpašumtiesību jomā bija realizēts galējā pārspīlējuma princips ar visu ražošanas līdzekļu koncentrāciju valsts rokās, atzīstot pilsoņu īpašumtiesības tikai uz ierobežotu personīgo vajadzību apmierināšanai domāto mantu loku — pilsonis varēja brīvi rīkoties ar savu darba algu, patēriņa priekšmetiem, arī personīgiem uzkrājumiem; bez tam viņam bija arī apbūves tiesības personīgās dzīvojamās mājas celtniecībai uz valstij piederošas, viņa lietošanā apbūves mērķiem nodotās zemes.

Atjaunojot Latvijas Republikas suverenitāti, tika veikta tiesiska un saimnieciska reforma. Latvija nostājās uz privātīpašuma, darbības brīvības un tirgus ekonomikas ceļa. Šī procesa realizācija saistījās ar padomju 1940. gada 27. jūlijā izdarītās zemes un citu īpašumu nacionalizācijas seku likvidēšanu, kā arī daļēju (kur tas bija iespējams) īpašumu atdošanu bijušajiem, līdz 1940. gada 27. jūlijam, īpašniekiem vai to mantiniekiem.

Īpašumu restitūcijas process sākās laukos un attiecās uz zemi. Praktiski zemes privatizācija tika veikta, vadoties no likumiem par zemes reformu lauku apvidos (1991. gada 21. novembrī), par zemes privatizāciju lauku apvidos (1992. gada 9. jūlijā) un par zemes reformu pilsētās (1991. gada 20. novembrī). Realizējot šos trīs likumus, faktiski Latvijā līdz 1997. gadam atjaunoja īpašuma tiesības uz zemi, lielākoties atdodot bijušajiem īpašniekiem (vai to mantiniekiem) zemi dabā. Bet, kur to nebija iespējams vai kur bijušais īpašnieks (mantinieks) dažādu apstākļu dēļ nespēja vai negribēja zemi saņemt, viņam izsniedza par to kompensāciju. Zemi, kuru reformas gaitā bijušie īpašnieki (mantinieki) nebija pieprasījuši, nodeva pret samaksu īpašumā pilsoņiem, kas to pieprasīja. Līdz ar to zemes atdošana privātā īpašumā galvenos vilcienos noslēdzas 1997. gadā.

Koncepcija par tautas kapitālismu un sertifikātiem

Valsts īpašuma privatizācija ir tā nodošana privātu fizisko un juridisko personu īpašumā, pamatojot to ar tēzi, ka privātpersona spēj labāk pārvaldīt mantu vai uzņēmumu nekā valsts ierēdnis, jo ir personīgi ieinteresēta uzņēmuma darbības rezultātā, uzņemas pilnu atbildību par tā darbību, labprātāk nekā ierēdnis uzņemas risku un veic pasākumus, kas saistīti ar uzņēmuma darbības modernizāciju un racionalizāciju. Galvenais arguments tomēr ir tas, ka, privatizējot uzņēmumus, valsts kā sabiedrības interešu garants spēj sekmīgāk kontrolēt privāto uzņēmēju darbību, tās atbilstību vides aizsardzības noteikumiem, sodīt šo noteikumu pārkāpējus, nekā tad, ja pati ir šī uzņēmuma īpašniece.

Pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma lielākajā postkomunisma valstu daļā līdzās privatizācijas idejai izplatījās arī mācība par “tautas kapitālismu”. Tā pamatojās atziņā, ka valsts īpašuma pieaugumu padomju iekārtā ir radījis visu strādājošo kopīgais darbs, kas ir iemiesojies konkrētos valsts īpašuma objektos. Šī atziņa bija pamats domai sadalīt daļu no valsts īpašuma tā radītājiem — tautas strādājošajai daļai vai arī visai tautai. Lai to panāktu, ieteica šādu ceļu: novērtēt visu tautas mantu vai arī to daļu, kas pakļaujama privatizācijai, un par atbilstošu summu izlaist valsts vērtspapīrus (sertifikātus), kas bez maksas sadalāmi iedzīvotājiem konkrētu valsts īpašuma objektu iegādei. Līdz ar to valsts īpašums nonāks tā patieso radītāju rokās, izveidosies plašs tautas kapitālistu slānis, kas pārvaldīs un gūs labumu no bijušā valsts īpašuma.

Vērtspapīru (sertifikātu) sadali ieteica veikt:

— vienādi visiem pilsoņiem;

— pēc nostrādāto vai nodzīvoto gadu skaita, vai tos kombinējot;

— ievērojot dažādus speciālus noteikumus vai privilēģijas (piem., pilsonību, represijas padomju laikā u.c.).

Šķiet, ka vispamatotākais veids bija sadalīt izlaižamos sertifikātus vienādi visiem valsts iedzīvotājiem, jo tas nodrošināja iespēju pilnīgi sabalansēt sertifikātu masas vērtību ar privatizācijai pakļaujamās mantas kopvērtību uz konkrētu datumu.

Sadales princips šādā gadījumā varēja būt apmēram šāds (nosacīts piemērs): privatizējamās valsts mantas daļas kopvērtība 1990. gada cenās novērtēta par 20 miljardiem rubļu, iedzīvotāju skaits ir 2,5 miljoni, katram iedzīvotājam pienākas sertifikāti par 20 000 milj.: 2,5 milj.= 8000 rubļiem.

Pārējās metodes nedeva iespēju veikt sadali ar šādu precizitāti, it sevišķi trešais paņēmiens, kam līdz ar to bija būtiski trūkumi, un līdz ar to radās nesabalansētība starp sertifikātu kopvērtību un privatizējamās mantas kopvērtību jau sertifikātu izlaišanas brīdī.

Privatizācija postkomunisma valstīs

Privatizāciju par sertifikātiem kā ceļu uz tautas kapitālismu un PSRS laikā radītās tautas mantas jeb nacionālā īpašuma palielinājuma sadalīšanu starp iedzīvotājiem, kuri to radījuši, plaši pielietoja daudzās postkomunisma valstīs. Turklāt parasti vadījās no pieņēmuma, ka šādā ceļā lietderīgi sadalīt apmēram 1/3–1/2 no visas tautas bagātības — daļu rūpniecības uzņēmumu, amatniecības uzņēmumus, daļu lauksaimniecības un citu uzņēmumu, lielāko valsts dzīvojamā fonda daļu. Vairums nopietnu tautsaimnieku uzskatīja, ka privatizācijai par sertifikātiem nav pakļaujami stratēģiski svarīgi uzņēmumi, zeme, aizsardzības objekti, aizsardzības vajadzībām strādājošie uzņēmumi, vēstures un arheoloģijas pieminekļi, kultūras un veselības aizsardzības objekti, ostas, lidostas, dzelzceļi u.c. visai sabiedrībai nozīmīgi objekti.

Lietuvā visiem iedzīvotājiem izsniedza sertifikātus vērtībā no 1 līdz 5 tūkstošiem rubļu (1990. gada cenās) un par tiem privatizēja galvenokārt dzīvojamo fondu, turklāt šo procesu veica ātrā laikā (1–2 gados). Čehoslovākijā un Rumānijā privatizēja galvenokārt rūpniecības uzņēmumus. Krievijā visiem esošajiem iedzīvotājiem, tai skaitā arī bēgļiem, kas atgriezās no kādreizējām PSRS republikām, izsniedza sertifikātus par 10 000 rubļiem, nosakot arī īsu to izlietošanas termiņu. Uzskatīja, ka vilkt privatizāciju garumā ir nelietderīgi, jo tad zūd pati šī pasākuma jēga.

Īpatnēju ceļu gāja Polijā. Tur tika nodibināti 15 nacionālo investīciju fondi, kuriem katram nodeva apmēram 30–35 uzņēmumus (kompānijas); uzņēmumu kopskaits visos 15 investīciju fondos nedaudz pārsniedza 500. Sertifikātus ieviesa 1995. gadā, pārdodot katram Polijas iedzīvotājam 1 kuponu par 20 zlotiem, kas pēc toreizējā kursa līdzinājās 6,70 ASV dolāriem. Šos kuponus — sertifikātus varēja brīvi pirkt un pārdot, un tos plaši pieprasīja ārzemnieki, kas vēlējās ieguldīt (investēt) naudu Polijas ekonomikā. Pavisam tika izlaisti 26 milj. kuponu, no kuriem 1997. gada sākumā bija pārdoti apmēram 10 milj., turklāt to cena pieauga līdz 50 ASV dolāriem gabalā. Sertifikātu (kuponu) izlaišana veicināja privatizācijas procesu, kā arī ārzemju kapitāla investīcijas Polijas ekonomikā, vienlaikus nodrošinot iedzīvotājiem ienākumus gan no nacionālo investīciju fondos iekļauto uzņēmumu darbības, gan no kuponu cenu celšanās.

Privatizācija Latvijā

Privatizācijas process Latvijā noritēja atšķirīgi lauku apvidos un pilsētās.

Lauku apvidos tas sākās ātrāk un noritēja īpatnējā veidā. Zeme tika privatizēta, atdodot to bijušajiem (līdz 1940. gada 27. jūlija nacionalizācijai) īpašniekiem vai arī pārdodot par samaksu zemes lietotājiem. Bijušo lauku lielsaimniecību — kolhozu un valsts saimniecību mantas privatizācijā vadījās no speciāli izstrādātā likuma “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju”, kuru pieņēma 1991. gada 21. jūnijā. Likuma izstrādātāji vadījās no pieņēmuma, ka valsts (padomju) saimniecības tika veidotas galvenokārt uz bijušo kolhozu bāzes un to mantas privatizācijā ir piemērojami tie paši noteikumi, kas kolhozu mantas privatizācijā — proti, sadale visiem attiecīgajā saimniecībā strādājošiem atbilstoši nostrādātiem gadiem un apvienotam sākuma kapitālam. Turklāt netika ņemts vērā, ka valsts saimniecībās kapitālieguldījumi nāca no valsts budžeta, it sevišķi lielfermu un lopkopības kompleksu, arī kalšu un citu lielu objektu celtniecībā. Tāpat netika ievērots, ka no kolhozu izveidošanās brīža 1949.—1950. gadā bija pagājuši 42 un vairāk gadu, kuru laikā apvienotās mantas vērtība cenu celšanās dēļ bija ļoti izmainījusies.

Likuma autoru mērķis bija pēc iespējas ātrāka kolhozu un padomju saimniecību likvidācija, tāpēc tajā iestrādāja noteikumu par visu bijušo lielsaimniecību piespiedu likvidāciju līdz 1992. gada 15. martam; šo termiņu pēc tam pagarināja līdz 1992. gada 1. jūlijam. Raksturīga īpatnība bija kontroles trūkums no valdības, tai skaitā Zemkopības ministrijas, puses. Sevišķi nozīmīgs bija 19. pants, kas noteica, ka privatizācijai ir pakļauts viss uzņēmums vai atsevišķi nošķirti objekti, uz kuriem ir pieteicies kāds paju īpašnieks, un pieprasītais objekts ir nododams pretendentam (vai izsolē — vairāku pretendentu gadījumā) mēneša laikā, neatkarīgi no uzņēmuma kopsapulces lēmuma un tā, vai tas nes zaudējumus uzņēmumam. Ar to praktiski bija sagrautas uz kolhozu (valsts saimniecību) bāzes veidoto statūtsabiedrību pastāvēšanas iespējas. Tā kā uzņēmuma pajas varēja brīvi pirkt, jebkuram bija iespēja privatizēt labākos saimnieciskos objektus, turklāt par lētu (inventarizācijas) cenu un bez pienākuma kaut vai zināmu laiku saglabāt ražojošo objektu.

Visi šie apstākļi deva iespēju izmantot lauksaimniecības uzņēmumu mantas privatizācijas likuma radītās iespējas savtīgos nolūkos, privatizējot lielfermas, rūpniecības objektus un tūlīt tos pa daļai izpārdodot, gūstot peļņu uz cenu starpību starp objekta inventarizācijas vērtību un tirgus cenu. Daudzviet tas sekmēja reālās mantas izputināšanu, ražošanas sašaurināšanos, ražošanas objektu likvidāciju un nodarīja tautsaimniecībai lielus zaudējumus. Taču bijušo lauksaimniecības lieluzņēmumu vairs nav, viņu manta ir privatizēta, un pašreizējais uzdevums — saglabāt atlikušās ražošanas ēkas un nodrošināt to racionālu izmantošanu.

Lai to panāktu, ir jārada lūzums plašu tautas slāņu, it sevišķi valdošo aprindu, apziņā. Ir jāatzīst, ka lauksaimniecības attīstība ir iespējama tikai tad, ja valdošie politiķi atsakās no Rietumeiropā sen pārdzīvotām vulgārā liberālisma idejām un atzīst, ka valdības uzdevums ir veikt pasākumus tirgus un ražošanas stabilizācijai — tas ir, ievērot regulētas tirgus saimniecības principus.

Sertifikāti un privatizācija pilsētās

Izstrādājot likumu “Par sertifikātiem”, likumprojekta autori ieteica iet īpatnēju ceļu, kam Saeimas deputātu vairums piekrita. Lielākā īpatnība bija tā, ka ne likumprojekta autoriem, ne arī deputātiem apspriežu gaitā neizvirzījās doma par to, cik sertifikātus īsti var izlaist, kāds būs to nodrošinājums un ar kādu valsts īpašuma daļu tie reāli jāsedz. Nebija skaidrs, tieši cik un par kādu summu katrs iedzīvotājs sertifikātus saņems un kāda būs izlaižamo sertifikātu kopmasa. Sarežģītā sertifikātu aprēķinu un izsniegšanas metodika, saistot to ar nodzīvoto gadu skaitu kopā un tai skaitā Latvijā, kā arī dažādas privilēģijas un papildu noteikumi (lai arī taisnīgi domāti) sarežģīja sertifikātu izsniegšanu, ievilka to garumā, turklāt atņēma iespēju sasaistīt izsniedzamo sertifikātu masas vērtību ar privatizējamās valsts īpašuma daļas vērtību kaut uz vienu konkrētu datumu, jo netika sastādīts privatizējamo objektu saraksts. Nebija pat principā izlemts, vai privatizācijai pakļaujama trešdaļa vai puse, vai, pat teiksim, 70 procenti valsts īpašuma. Līdz ar to nevarēja arī noteikt kopējās izlaižamo sertifikātu masas vērtību kaut vai 1990. gada (vai arī cita gada) cenās.

Patvaļīgi noteica arī viena sertifikāta cenu jeb vērtību, pielīdzinot to viena kvadrātmetra celtniecības vidējām izmaksām 1989. gadā sērijveida tipa celtajos pilsētas dzīvojamos namos. Kāpēc tieši tā, tas netiek pamatots, kaut gan jau likuma pieņemšanas laikā bija skaidrs, ka dzīvojamais fonds nebūs vienīgais vai galvenais privatizējamās valsts mantas avots. Nebija arī aprēķinu par to, kāda daļa no šādā veidā noteiktās sertifikātu masas kopvērtības var tikt segta ar privatizējamo valsts uzņēmumu vērtību. Stāvokli vēl sarežģīja arī tas, ka līdzās sertifikātiem par nodzīvoto laiku ar lielu novēlošanos (praktiski plašākos apmēros tikai 1996. g.) izsniedza arī t.s. kompensācijas sertifikātus par īpašumu, kuru bijušais īpašnieks (mantinieks) nevēlējās atgūt vai kuru kādu objektīvu apstākļu dēļ nebija iespējams atgūt dabā, un kura vietā izsniedza atlīdzību sertifikātos.

Visa tā rezultātā nebija skaidrības, vai izdoto sertifikātu masas vērtību vispār varēs segt ar privatizācijai pakļaujamās valsts mantas vērtību. Arī Privatizācijas aģentūra strādāja gausi, privatizācijas noteikumu izstrādāšana ilga gadiem. Piemēram, noteikumus par dzīvokļu privatizāciju izstrādāja četrus gadus un arī tad tajos nebija atrisināti visi jautājumi. Tā rezultātā sertifikātu īpašniekiem praktiski vairākus gadus — no 1993. līdz 1996. gadam — bija niecīgas iespējas izmantot saņemtos sertifikātus privatizācijas procesā. Un arī vēl pašlaik 1997. gadā nav skaidrs, kad radīsies reāla iespēja piedalīties šai procesā. Tas ietekmēja sertifikātu tirgus cenu, kura nokritās ļoti zemu, līdz pat Ls 0,70—0,80 par sertifikātu. Tas bija tikai 2,5—3,0% no sertifikātu nominālās vērtības, kura noteikta Ls 28,00. Arī pašreiz, 1997. gada augustā, sertifikātu tirgus cena ir zema. Latvijas Krājbanka tos pērk par Ls 2,55 jeb 9,1% no nominālās cenas. Arī citi sertifikātu tirgotāji tos pērk par aptuveni līdzīgu cenu. Nekur citur ārvalstīs sertifikātu tirgus cena tik ārkārtīgi nekritās un negrāva valsts prestižu. Jau tika minēts, ka Polijā tā pat pieauga — no 6,70 līdz 50 ASV dolāriem, tas ir, aptuveni 7,5 reizes.

Privatizācijas process Latvijā velkas ļoti ilgi, un, analizējot to, liekas, ka tas netiek vadīts ne no valsts, ne Privatizācijas aģentūras puses. Līdz šim brīdim nav publicēts pilns privatizējamo uzņēmumu saraksts un nav zināms, vai to vērtība segs visus izlaistos sertifikātus vai būs iztrūkums jeb pārpalikums. Ticamas statistisko datu bāzes trūkums ienes lielu neskaidrību privatizācijas procesā un rada iespējas dažādām nelikumībām un personīgās iedzīvošanās iespējām.

Galvenie privatizācijas procesa trūkumi pēdējos četros gados un arī pašreiz ir:

— Privatizācijas aģentūras darbības nekontrolēšana no valsts puses, aģentūras vadības neatbildība ne valdības, ne Saeimas priekšā, kontroles trūkums;

— atklātības jeb caurspīdīguma trūkums sabiedrības priekšā, kas var būt pamats dažādiem vienpersonīgiem lēmumiem;

— pilnīgs informācijas trūkums un nepieejamība sabiedrībai par Privatizācijas aģentūras darbu un tā finansiāliem rezultātiem, par ieņemtiem un izdotiem naudas līdzekļiem, kā arī par to, cik “apēd” pati Privatizācijas aģentūras uzturēšana;

— informācijas trūkums par Privatizācijas aģentūras darba plāniem, to izpildi, turpmākām iecerēm, par to, kad tieši svarīgi objekti tiks nodoti privatizācijai, cik ilgi šis process vēl vilksies;

— ļoti garais privatizācijas periods, kura laikā pilnīgi ir izmainījusies atsevišķu objektu vērtība; ir pieļauta daudzu objektu novešana līdz bankrotam šo objektu nemākulīgas vadības vai vadīšanas nepietiekamas kontroles dēļ.

Taču pats galvenais iemesls neapmierinošai privatizācijas procesa realizācijai, liekas, ir Privatizācijas aģentūras pieņemtā koncepcija par privatizācijas veidu. Proti: stratēģiskā investora, galvenokārt ārzemju kapitāla, meklēšana, kam tiek nodota privatizējamā uzņēmuma akciju kontrolpakete, turklāt Latvijas iedzīvotājiem tas radīja mazas iespējas piedalīties ar saviem sertifikātiem šai procesā.

Tiek radīti ļoti izdevīgi apstākļi akciju kontrolpaketes ieguvējiem, pārdodot viņiem 51—100% no uzņēmuma akcijām par sertifikātiem (piemēram, Rīgas vagonu rūpnīcu 100% pārdeva par sertifikātiem). Turklāt privatizējamo uzņēmumu pārdod par sertifikātu nominālvērtību vai izsoles cenu, kas līdzīga akcijas nominālvērtībai vai arī pārsniedz to nedaudz — līdz 2 reizēm.

Turpretī iedzīvotāji ir spiesti maksāt par privatizējamā uzņēmuma akcijām t.s. atlases cenu, kas veidojas privatizācijas procesā atkarībā no tā, cik pretendentu ir rakstiski izteikuši savu vēlmi iegādāties attiecīgā uzņēmuma akcijas. Pēdējā laikā šī atlases cena parasti pārsniedz akciju nominālvērtību 6–10 reizes, bet dažos gadījumos arī vairāk: Sauriešu būvmateriālu kombinātam tā bija 85 reizes, Rīgas raugam — 40 reizes un valsts akciju sabiedrībai “Staburadze” — 26,7 reizes lielāka par nominālvērtību.

Šāds stāvoklis ir radies lēnā privatizācijas procesa, kā arī Privatizācijas aģentūras pielietotās metodikas rezultātā, jo tā kā privatizē maz uzņēmumu un no tiem tikai ļoti nelielu akciju daļu paredz pārdošanai iedzīvotājiem, viņiem ir ļoti mazas iespējas piedalīties privatizācijas procesā.

Līdz šai dienai nekas nav darīts, lai veicinātu iedzīvotāju investīciju sabiedrību radīšanu, kurās varētu apvienoties cilvēki, kuriem katram atsevišķi nav daudz sertifikātu, bet kas kopēji varētu privatizēt kādu uzņēmumu. Protams, ka šeit jāparedz arī kombinēta iespēja piedalīties kā ar sertifikātiem, tā arī ar naudu, tādējādi nodrošinot privatizētā uzņēmuma darbības un attīstības iespējas.

Pašreizējais Privatizācijas aģentūras praktizētais valsts īpašuma privatizācijas veids veicina Latvijas valsts īpašuma nonākšanu ārzemju kompāniju rokās un līdz ar to Latvijas pakāpenisku pārvēršanos par “trešās pasaules” zemi, kurai vairs nav ekonomiskās suverenitātes.

Ļoti liels trūkums, šķiet, ir privatizācijas procesā vērojamais atklātības jeb caurspīdīguma trūkums. Tas dod iespēju atsevišķām personām vai uzņēmumiem iedzīvoties, uzpērkot sertifikātus par lētu cenu lielā daudzumā un kļūstot par stratēģisko investoru, faktiski iegūstot privatizējamos uzņēmumus par 20—30% no to faktiskās vērtības.

Ilustrēšu teikto ar nosacītu piemēru, kas ir ļoti tuvs reālam gadījumam.

Pieņemsim, ka tiek privatizēts uzņēmums “M”, kura mantas vērtība ir noteikta 3 milj.latu, kas sadalās 3 milj.akcijās. Vienas akcijas nominālvērtība ir Ls 1. Stratēģiskajam investoram pārdod 65% akciju ar noteikumu, ka 20% akciju jāapmaksā naudā, bet 80% sertifikātos. Sertifikāta tirgus cena privatizācijas brīdī — Ls 1. Stratēģiskajam investoram pārdod 1 950 000 akciju ar vērtību Ls 1 950 000. Faktiski viņš akcijas iegūst, samaksājot:

— 20% naudā, tas ir, Ls 390 000;

— 80% sertifikātos, kopā 1 560 000 akcijas pie sertifikāta nominālvērtības Ls 28 par 55 714 sertifikātiem, par kuriem viņš tirgū ir samaksājis Ls 55 714;

— kopā stratēģiskais investors akciju kontrolpaketi iegūst par Ls 390 000 + Ls 55 714 = Ls 445 714 jeb 22,9% no faktiskās vērtības.

Līdz ar to stratēģiskais investors ar pirkuma darījumu ir jau nopelnījis Ls 1 950 000 — Ls 445 714 = Ls 1 504 286. Šī peļņa līdz pat šim laikam netiek aplikta ar ienākuma nodokli, kaut gan visās attīstītajās valstīs saskaņā ar nodokļu likumiem minētā summa ir ar nodokļiem apliekamais ienākums. Tā ir ASV un citās valstīs. Nevienam nav žēl, ja kāds prot nopelnīt — bet likumā teikts, ka par peļņu ir jāmaksā ienākuma nodoklis. Šinī gadījumā tas būtu Ls 376 072.

Pat pieņemot, ka viņš sertifikātus ir iegādājies par 1997.gada augusta vidējo tirgus cenu — Ls 2,55 par sertifikātu, par nepieciešamo sertifikātu skaitu samaksājis Ls 142 071, kopā samaksāts Ls 532 071 jeb 27,3% no uzņēmuma faktiskās vērtības. Viņa peļņa tikai no privatizācijas darījuma vien ir Ls 1 417 929, kas pie pašreizējās kārtības netiek aplikta ar nodokli.

Tātad Privatizācijas aģentūra, nosakot “M” uzņēmuma privatizācijas veidu un ar sertifikātiem maksājamo daļu, deva vienam uzņēmējam (uzņēmumam) iespēju nopelnīt 1,5 milj.latu (otrā variantā — 1,4 milj.), bet Valsts ieņēmumu dienests, neiekasējot par šo pelņu attiecīgo nodokli, zaudēja 376 tūkst.latu.

Lai novērstu esošos trūkumus un aizsargātu pilsoņus no valsts īpašuma nokļūšanas dažu personu (galvenokārt ārzemnieku) rokās par ļoti zemu cenu, kā arī nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem iespēju plašāk piedalīties privatizācijas procesā, ir nepieciešams:

1. Panākt Privatizācijas aģentūras darbības atklātību jeb caurspīdīgumu; šai nolūkā Privatizācijas aģentūrai:

— regulāri jāpublicē atskaites (ceturkšņa, gada) par savu darbību, par darba rezultātiem, norādot, kādi uzņēmumi privatizēti, par kādu summu, kur palikusi ieņemtā nauda (cik iztērēts aģentūras uzturēšanai, cik izlietots investīcijām, ieskaitīts valsts budžetā u.c.);

— obligāti ziņas par katra uzņēmuma privatizāciju mēnesi iepriekš jāpublicē “Latvijas Vēstnesī”, norādot uzņēmuma novērtējumu un visus privatizācijas noteikumus, kas attiecināmi arī uz stratēģisko investoru;

2. Turpmāk Privatizācijas aģentūrai darboties saskaņā ar sastādītu un Saeimā apstiprinātu darba plānu, ievērojot norādītos temiņus;

3. Turpmāk par privatizējamā uzņēmuma akcijām kā stratēģiskajam investoram, tā arī visiem citiem akciju gribētājiem privatizācijas procesā maksāt vienu cenu, kuru nosaka pie stratēģiskā investora noteikšanas izsoles kārtībā.

Ja iedzīvotāju privatizācijas pieteikumi pārsniedz esošo akciju skaitu, katram samazināms saņemamo akciju skaits proporcionāli iesniegtiem pieteikumiem;

4. Papildu ienākumus, kurus privatizācijas procesā gūst stratēģiskais investors par to akciju daļu, kas iegādāta par sertifikātiem, aprēķināt, ievērojot sertifikātu nominālo vērtību un tirgus cenu, un aplikt ar nodokli;

5. Privatizācijas aģentūrai nest atbildību par privatizējamo uzņēmumu, kas atrodas aģentūras pārziņā, saimniecisko darbību, šai sakarā:

— stingri kontrolējot uzņēmumu vadības darbību, prasot ceturkšņa un gada atskaites, veicot revīzijas un pārbaudes;

— nomainot nesekmīgi darbojošos uzņēmumu vadību, ieceļot sanācijas padomi un izstrādājot sanācijas pasākumus;

— nododot prokuratūrai izmeklēšanai visus konstatētos nelikumīgos darījumus, kā arī ziņas par zaudējumiem, kas radīti nemākulīgas un bezatbildīgas darbības rezultātā.

Valdībai un Saeimai ir jāpārskata privatizējamo valsts uzņēmumu un mantas saraksts un jānodod tas atklātībai. Nav pieļaujama stratēģiski svarīgu, kultūrvēsturisku un tādu saimniecisko objektu privatizācija, no kuru darbības ir atkarīga citu nozaru vai uzņēmumu darbība. Privatizācijai pašreizējā laikā nav pakļaujama:

— valsts zeme, izņemot zemes reformas rezultātā uz laiku izveidojušās valsts rezerves zemes;

— Latvijas valsts Krājbanka;

— lielie valsts īpašumā esošie enerģētikas uzņēmumi un to sistēmas, ieskaitot lielās hidroenergostacijas u.c.;

— valsts dzelzceļš, pasts;

— speciāli uzņēmumi pēc Saeimas lēmuma.

Ir jāatceras, ka valsts īpašuma privatizācija ir veicama tad, ja tas uzlabo Latvijas tautas saimniecību, atbilst tās interesēm un nodrošina šo uzņēmumu tālāku pastāvēšanu un labāku saimniecisko darbību.

Ir jāizbeidz privatizācija privatizācijas dēļ!

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”