Pagaidām Saeimā

daudz ir runu,

bet maz darba

Alfreds Čepānis, Saeimas priekšsēdētājs

Turpinājums no 1.lpp.

— Tomēr neraugoties uz jūsu prognozi, ko mūsu laikrakstam paudāt augustā, Saeimā ir samazinājies pie frakcijām nepiederošo deputātu skaits, nodibinoties jaunai un atjaunojoties bijušai frakcijai. Vai turpmāk arī kļūs mazāk “neatkarīgo” deputātu?

— Protams, augustā sakot, ka pie frakcijām nepiederošo deputātu skaits nemainīsies, es paļāvos uz to, ka, 6. Saeimas darbam nosliecoties uz otru pusi, deputāti jau būs stingri un konsekventi noteikuši savu politisko piederību. Izrādījies, ka tā tas tomēr nav. Tagad domāju, ka, tuvojoties 7.Saeimas vēlēšanām, iespējams, vēlme piederēt pie kāda politiskā spēka var pat pastiprināties, ne tikai iet mazumā. Īpaši es gribu to teikt par frakcijas “Tautas kopa Brīvībai” veidošanos. Tur ir salasījies tāds konglomerāts, ka lai Dievs stāv klāt šiem deputātiem, viņiem darbojoties. Es negribu viņus ne mācīt, ne audzināt, bet tur ir tādi cilvēki kā Saulītis un Strods, kas 6.Saeimas laikā ir paguvuši nomainīt jau kādas četras partijas, un tas, manuprāt, divu gadu laikā tā kā būtu par daudz. Bet ko lai dara? Tāda ir viņu izvēle.

Tiesa, nevienu ne otru no jau izveidotajām frakcijām mēs juridiski vēl nevaram apstiprināt. Jo mums nav ne šo frakciju nolikumu, ne arī tajās iestājušos deputātu parakstu zem frakcijas nolikuma, ar ko tiktu apstiprināts, ka viņi patiešām ir vienas politiskās partijas biedri. Kamēr šādu nolikumu nav un deputātu parakstu nav, mēs nevaram atdot šos iesniegumus par jaunas frakcijas izveidošanu Saimnieciskajai komisijai, kam jālemj par frakcijas nodrošināšanu ar konsultantiem, automašīnu, kompjūteriem, telpām un citām lietām. Ja nu šie dokumenti tiks sakārtoti tā, kā tas ir nepieciešams, mēs par to lemsim. Bet pagaidām šo jauno frakciju izveidošana ir tikai deklarāciju līmenī. Juridiski vērtējot, šo frakciju Saeimā vēl nav.

— Kādas bijušas pēdējā laikā un būs drīzumā Saeimas ārpolitiskās jeb starptautiskās aktivitātes?

—Septembra sākumā es un Daudiša kungs pirmoreiz bijām ieradušies uz Ziemeļvalstu un Baltijas valstu parlamentu vadītāju sanāksmi Zviedrijā, Karlskrūnā. Šādi neformāli Ziemeļvalstu parlamentu vadītāju lietišķi saieti ļoti draudzīgā un sirsnīgā gaisotnē notiek tur katru gadu. Šogad piedaloties šajā saietā, es konstatēju, ka sanāksme sarīkota Baltijas valstu parlamentu vadītāju dēļ. Bija ļoti vērtīga un auglīga divas dienas ilga saruna. Ar ziņojumiem uzstājās Zviedrijas un Somijas parlamenta vadītāji. Viņi faktiski centās mums “ieliet mutē ar karoti” to, kas būtu darāms katram no Baltijas valstu parlamentiem, lai mēs ar mazākiem šķēršļiem un mazāku pretestību iekļūtu Eiropas Savienībā. Nupat ar Eiropas lietu komisijas starpniecību saņēmām uzaicinājumu deputātiem piedalīties starptautiskā seminārā oktobra beigās Dānijā — par Eiropas Savienības paplašināšanu —, ko rīko un finansē dāņu puse. Tur varēs piedalīties diezgan daudz deputātu. Ceru, ka no Latvijas pieteikušies pietiekami zinoši un ieinteresēti deputāti. Novembra beigās līdzīga starptautiska sanāksme būs Tallinā. Šīs konferences nosaukums būs “Igaunija un Eiropas Savienība”, taču tajā piedalīties uzaicināti arī mūsu cilvēki. Tas par to ceļu, kāds mums ejams uz Eiropas Savienību.

Protams, ir kārtējās vizītes. Nāk atrādīties vai pieteikties dažādu valstu vēstnieki. Nupat ieradās līdzšinējais EDSO misijas Latvijā vadītājs Čarlzs Megi kungs un atveda līdzi savu pēcteci Semjuela kungu. Notika vērtīga un lietišķa saruna.

Jāsaka, ka visu valstu parlamentiem, rudenī atsākot darbu, aktivitātes palielinās, turklāt tās kļūst lietišķas salīdzinājumā ar vasaras brīvdienu periodu.

— Tagad kārtējo reizi jums jāpilda Valsts prezidenta pienākumi. Kādas funkcijas jums līdz ar to papildus jāveic?

— Jā, līdz 30. septembrim man jāpilda arī Valsts prezidenta pienākumi. Galvenā funkcija, kas man jāveic šajā laikā, ir izsludināt Saeimas pieņemtos likumus. Tā, kā tas ir paredzēts Satversmē un citos likumdošanas aktos. Tādējādi man pašam ir jāparaksta Saeimā pieņemtie likumi un pašam kā Valsts prezidenta vietas izpildītājam jāparaksta arī dokumenti par to izsludināšanu un spēkā stāšanos. Tas būtībā arī ir vienīgais un lielākais pienākums, kas man veicams Valsts prezidenta vietā. Citu īpašu, ārkārtīgi svarīgu, apgrūtinošu vai atbildīgu pienākumu man nekad nav bijis Valsts prezidenta prombūtnes laikā un nav arī tagad. Tātad es varu teikt, ka no tā, ka es izpildu Valsts prezidenta vietu, kronis man uz galvas netiek uzlikts, ne arī noņemts. Es šajā laikā pastāvīgi uzturu kontaktus ar Valsts prezidenta kungu. Es visu laiku zinu, kur viņš atrodas. Tā ka mēs abi esam pilnīgi informēti viens par otra darbību.

— Kādas ir jūsu attiecības ar Ministru prezidentu Krasta kungu?

— Man vairākkārt ir bijušas tikšanās ar viņu pēc apstiprināšanas valdības galvas amatā. Man patīk tā saprātīgā un nosvērtā Krasta kunga pieeja visām lietām. Tiesa, viņš ir ārkārtīgi uzmanīgs politiķis, uzmanīgāks par mani un varbūt arī par Valsts prezidentu. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka dažas lietas Krasta kungs varētu risināt, tik ļoti uzmanīgi neskatoties uz Sadarbības padomi, uz savas partijas lēmumiem, uz citiem blakusfaktoriem. Jo daudz kas viņam pašam jāizlemj kā Ministru prezidentam. Bet es respektēju viņa pieeju un lēmumus.

— Bet varbūt Guntars Krasts tiecas mazliet atšķirties no Andra Šķēles, kam piemita šis tas no autoratīvā vadības stila?

— Jā, te es jums piekrītu. Bet ir lietas, kas jāizlemj tam cilvēkam, kas ir amatpersona. Piemēram, ja jums gribas ēst, ir jāiet pusdienot. Un tad nevajag ne partijas lēmumu, ne ko citu. Ir taču pašsaprotami jautājumi, kas pašam jāizlemj. Bet tas, es atkārtoju, ir mans personīgais viedoklis.

Mintauts Ducmanis,

“LV” redaktors