MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Reformas ieguvumu un zaudējumu kopumā

Igauņi meklē visdrīzāko un reālāko variantu

Joprojām Igaunijas presē turpinās diskusija par administratīvo reformu. Laikraksts “Postimees” publicē Igaunijas administratīvā dalījuma attīstības hronoloģiju un pārdomas ar virsrakstu “Pagasts vai pilsēta nav tikai vārds kartē”. Igaunijā pat līdz 1938. — 1939.gadam pastāvēja Krievijas pagaidu valdības ieviestais administratīvais dalījums. 1917.gada 12.aprīlī tika izveidoti Pērnavas Salu (Saare), Tartu, Viljandi un Veru apriņķi Igaunijas guberņā, pagastos zemnieku saimniecībām pievienoja arī muižu zemes.

Mazliet vēlāk — 1920.gadā — izveidoja Valgas un Petseri apriņķus. 1921.gada sākumā Igaunijā bija 387 pagasti, 19 mazpilsētas, 13 pilsētas. No 1921. līdz 1938.gadam pagastu skaits samazinājās līdz 365. Lielākā daļa pagastu līdz 1939.gada reformai bija darbojušies tādās pašās robežās (pēc 1891. — 1993.g. apvienošanās). Pilsētu tiesības ieguva Petseri (1918), Nimme, Piltsamā, Tapa, Tiri, Tirva un Otepē. 1938.gadā par pilsētām pārvērta 14 miestus, bet 1939.gadā pagastu skaitu samazināja no 365 līdz 248.

Līdz 1944.gadam Igaunijā pastāvēja Tallinas ģenerālkomisariāts kopā ar Tallinas pilsētas, Tallinas apriņķa, Kūresāres, Narvas, Petseri, Pērnavas un Tartu apriņķa komisariātiem. 1945.gadā Igaunijas PSR valdība atteicās no 10 pagastiem Pečoru (Petseri) un Austrumviru apriņķī (Ida — Virumā), kā arī no Petseri pilsētas, līdz ar to tika pazaudēts Pečoru apriņķis, pagastu vietā izveidoja ciema padomes.

1950.gadā no 13 apriņķiem izveidoja 39 rajonus, 233 pagastu vietā 636 ciema padomes. 1952. — 1953.gadā tika izveidoti Tallinas, Tartu un Pērnavas apgabali.

1954.gadā tika samazināts ciema padomju skaits no 651 līdz 320, 1959. un 1961. — 1962.gadā reorganizēja rajonus, kas vairāk vai mazāk atbilda pašreizējo apriņķu robežām.

1975. un 1976.gadā notika t.s. lauku apvidu administratīvā sakārtošana. No lauku apdzīvotajām vienībām (ciems, ciemats) palika tikai apmēram puse.

Jau 1989.gadā sākās vairākas administratīvās reformas, kas pārveidoja vienas vai otras vienības statusu, bet ne robežas. Tad 1989.gadā rajoni tika pārvērsti par apriņķiem. 1990.gada administratīvās reformas ietvaros sākās pašvaldību statusa pārkārtošana — ciema padomju vietā stājās pagasti, sākās republikas nozīmes pilsētu pakļautībā esošo pilsētu, ciematu un pilsētu daļu pašnoteikšanās reāla īstenošana.

Pēc tam 1993.gadā ciematus pārveidoja vai nu par lauku, vai pilsētu pašvaldībām. 1996.gadā tika atjaunots pilsētas statuss Paldiski.

Pašlaik Igaunijā ir 15 apriņķi, 209 pagasti un 45 pilsētas. Teritoriālā ziņā šāds administratīvais dalījums ir pastāvējis jau 30 gadus.

Gan pieņemoties spēkā, gan atkal pieklustot, Igaunijā gandrīz nepārtraukti tiek realizēta administratīvā reforma, kurā ietilpst gan ministriju likvidēšana, apriņķu un pagastu apvienošana.

Sākotnēji administratīvā reforma norisa kā pašvaldību savienošana, lai palielinātu ienākumu bāzi.

Nākamais posms risinājās ar taupības lozungu (apvienotajos pagastos samazinās administratīvie izdevumi, pašvaldības darbības optimizēšana un pakalpojumu palētināšana).

Igaunijai ir iespēja mācīties no divām iepriekšējām lielajām administratīvajām reformām: 1939.gada pagastu reformas un 1990.gada sākumā realizētās ciema padomju pārvēršanas par pagastu pašvaldībām.

Trīsdesmito gadu reformai ir zināma līdzība ar pašreizējām norisēm, tāpēc mazliet pievērsīsimies vēsturei. Pirmo pagastu reformas projektu Satversmes sapulcei pašvaldību komisija piedāvāja jau 1920.gadā. Projekts nepārtapa par likumu, un nākamā programma parlamentam tika piedāvāta 1922.gadā. Arī šī plānotā pārkārtošanās nenotika. 1930.gadā Tieslietu un iekšlietu ministrija piedāvāja trešo priekšlikumu, kas arī diemžēl palika tikai uz papīra.

Tad 1933.gadā pēdējo priekšlikumu radikāli pārstrādāja un tika sasaukts pašvaldību darbinieku kongress, lai lemtu par reformas īstenošanu. Izkristalizējās doma, ka pagastam jābūt tik lielam, lai varētu normāli veikt pagasta funkcijas. 1920.gadā iesāktā pagastu reforma tika īstenota tikai 1939.gadā, pateicoties varas centralizācijai.

Pašreizējā valsts teritoriālās pārdalīšanas ideja ir vēl samērā fragmentāra, lai to būtiski analizētu.

Ir izkristalizējušies divi atšķirīgi varianti: 11 apriņķu vai četru apriņķu ideja pašreizējo 15 apriņķu vietā. Visi saprot, ka četru apriņķu izveidošana ir ļoti radikāla ne tikai tai ziņā, ka tiktu likvidēts liels skaits kanceleju. Tas nozīmē funkciju pilnīgu pārdali starp valsti un pašvaldībām.

Hipotētiski četras lauku apriņķu pašvaldības nevar apkalpot pilsoņus kaut vai tai ziņā, ka pēc pāris gadiem benzīna litrs maksās 10 kronas. Cik tad izmaksās šāds brauciens, piemēram, no Verskas uz Tartu, vai arī tas, ka ar sabiedrisko transportu nevar uz Tartu izbraukāt starp divām slaukšanas reizēm. Starp citu ierēdņu alga nekādu ietaupījumu nedod, ja to skaitu samazina. Likvidēšanas gadījumā tagadējo 15 ierēdņu vietā vajadzēs pieņemt jaunu ierēdni katrā pagastā.

Ja vēlamies plānot pašvaldību reformu un meklēt labākos tās īstenošanas ceļus, tad jābūt ļoti skaidram mērķim: kādi ir valsts varas un kādi ir pašvaldību uzdevumi? Tad arī būs iespējams noteikt katra konkrētas funkcijas un to, kā tās racionālāk veikt.

Diemžēl pagasts vai pilsēta nav tikai nosaukums un robeža kartē — tie ir ekonomiska un sociāla kopība. 1939.gada pagastu reformas priekšnosacījums bija nezaudēt iedzīvotāju kopības izjūtu. Arī 1990.gada ciema padomju likvidēšanas procesā tika mēģināts radīt vairākus pagastus, lai atjaunotu iedzīvotājiem pazaudēto reālo solidaritātes apziņu.

Kopības priekšnosacījums cita starpā ir arī pašvaldību iestāžu pieejamība. Jau šī gada rudenī notiks zināmas korekcijas lauku dzīves atveseļošanā: pagasta skolu atjaunošanā un arī varbūt zināmā mērā lauku dzīves attīstības plānošanā kopumā. Bet vai jau tagad varam prognozēt to, kādas pārmaiņas, piemēram, izraisīs gadsimtu mijā plānotais enerģētikas cenu straujš pieaugums?

Pārmaiņas, protams, nebūs tik krasas kā deviņdesmito gadu sākumā, kad pirmoreiz bija enerģētikas krīze un tās izraisītā cenu celšanās, kad laukos palika tukšas daudzdzīvokļu mājas. Padziļinājās ciematu iedzīvotāju struktūras, potenciāla un citas atšķirības, bet ar to nepalielinājās iedzīvotāju kopība vai atšķirības. Visnotaļ piesardzīgā attieksme pret administratīvo reformu izskaidrojama ar to, ka iedzīvotāji pagastu apvienošanā saskata darbavietu skaita samazināšanos, medicīnas aprūpes, izglītības iespēju pasliktināšanos. Pagasta iestāžu pārcelšanās sakarā samazināsies arī apkalpojošās nozares klientūra.

Igaunijas otrajai pagastu reformai vajadzētu gūt lielāku rezonansi sabiedrībā. Tā pielīdzināma iestāšanās procesam Eiropas Savienībā vai citiem radikāliem pārveidojumiem.

Kas un kå ķobrīd reåli pårvalda valsti?

Par skaidrību daudzo un dažādo

Igaunijas komisiju mudžeklī

Ja nepieciešams valstiski risināt kādu būtisku problēmu, tiek izveidota kāda svarīga komisija. Cik daudz Igaunijas valdībā pašreiz ir komisiju, to īsti nezina neviens, jo tas esot ministriju iekšējās darbības kompetencē. Parlamentā ir 10 apakškomisijas un četras pagaidu komisijas. Par valsts prezidentu arī viss it kā skaidrs — ir apaļais galds mazākumtautību problēmu risināšanai un prezidenta zinātniskā padome.

Par valdības pārziņā izveidotajām komisijām aina ir savādāka. Ir radītas lietpratēju komisijas, ekspertu un starpministriju komisijas. Pēc valdības preses dienesta datiem, to skaits ir 38. Cik no tām darbojas, cik ir likvidējušās un cik ir beigušas savu darbību likuma ceļā, to nevar pateikt pat valsts kanceleja.

Valdības padomnieku komisija tika radīta ar fiksētu darbības laiku. To darbības finansēšana ir saistīta ar dažām drošām valsts iestādēm. Ar valdības rīkojumu, piemēram, ir nodibināta lietpratēju komisija palīdzības sniegšanai Bosnijas-Hercegovinas Republikai. Lietpratēju komisija tieši šim nolūkam ir radīta Igaunijas un Latvijas starpā, lai risinātu zvejas problēmas Rīgas jūras līcī. Tāpat ir radīta komisija, kas sagatavo Igaunijas piedalīšanos Montanas ekonomikas forumā. Speciālistu komisija tika izveidota arī Vihmas gaļas kombināta un Oru kūdras brikešu ražošanas kombināta bankrota jautājumu risināšanai.

Starpministriju komisija ir radīta arī tādēļ, lai izmeklētu Iekšlietu ministrijas kanclera Jāņa Totsi automašīnas izmantošanas lietderību. Šo komisiju problēmas patlaban noņemtas no dienas kārtības, pateicoties komisijas darbībai, vai arī atrisinājušās pašas no sevis. Oficiālais laikraksts “Valdības Ziņotājs” ( “Riigi Teataja” ) līdz šim nav paziņojis par kādas komisijas darbības striktu izbeigšanu.

Ar cittautiešiem nodarbojas trīs valdības komisijas. Speciālistu komisija ir arī Ārlietu ministrijai, lai risinātu ārvalstu militāristu kadru un viņu ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju izsniegšanas problēmas, starpministriju komisija izveidota, lai izstrādātu bēgļu jautājuma koncepciju. Vēl ir komisija, lai risinātu mazākuma tautību demogrāfiskās un etniskās problēmas un veicinātu to integrēšanos Igaunijas sabiedrībā.

Administratīvās reformas veikšanu un vietējās pašvaldības vada sešas komisijas. Reģionālās attīstības ministrijas paspārnē ir administratīvās reformas lietpratēju komisija, Finansu ministrijā — starpministriju komisija, kas nodarbojas ar algu jautājumiem. Valsts kancelejas pārziņā darbojas izglītības padomes speciālistu komisija.

Pie Iekšlietu ministrijas izveidota komisija, kas nodarbojas ar vietējo pašvaldību likumu priekšlikumu izstrādāšanu un grozīšanu, bet otra komisija radīta 1996.gadā vietējo pašvaldību vēlēšanām, lai risinātu samilzušās iekšējās problēmas rajonu līmenī.

Starpministriju komisija, kas nodarbojas ar vietējo pašvaldību budžeta un citu jautājumu iztirzāšanu, arī ir Iekšlietu ministrijas kancelejas pārraudzībā.

Sociālo jautājumu risināšanai pastāv trīs valdības komisijas: sociālās apdrošināšanas reformai — viena, Eiropas sociālās hartas ratificēšanai — otra un citu sociālo jautājumu risināšanai — trešā komisija. Šeit varētu pieskaitīt arī narkotisko vielu apkarošanas politikas izstrādāšanas komisiju. Būtībā sociālajā sfērā darbojas arī budžeta iestāžu un arodbiedrības komisija algu jautājumos.

Viena specifiska komisija ir lauksaimniecības un lauku dzīves attīstības perspektīvas izstrādāšanai un novērtēšanai, otra — starpresoru sarunām ar lauksaimniecībā nodarbināto pārstāvjiem. Atsevišķa komisija ir mežsaimniecības attīstības un mežrūpniecības izvēršanas programmas koordinēšanai.

Pastāv arī lietpratēju komisija kurināmā un enerģētikas saimniecības valsts attīstības programmas izstrādei un vēl nodokļu un akcīzes nemaksātāju apkarošanas komisija.

Visai būtiska ir starpresoru ekspertu komisija, kuras uzdevums ir nodrošināt valsts noslēpumu aizsargāšanu.

Starpministriju komisija ir Igaunijā integrētās novērošanas sistēmas izstrādāšanas komisija. Vairāku ministriju komisija ir radīta valsts kuģniecības izveidošanai un tās darbības sekmēšanai.

Speciālistu komisija ir arī ārzemēs esošo Igaunijas kultūras vērtību atgriešanai un atsevišķa komisija autortiesību aizsargāšanas programmas izstrādei.

Vēl darbojas informācijas padomes speciālistu komisija; 2000.gada tautas skaitīšanas sagatavošanas komisija un Igaunijas valstiskās neatkarības 80.gadadienas svinību sarīkošanas komisija.

Kā pēdējā jāmin ne mazāk svarīgā — konstitūcijas likuma juridiskā ekspertīze. Tas nekas, ka valsts konstitūcijā valdības komisijas nekādā ziņā nav bijušas pieminēšanas vērtas...

Darbs vēl top, kaislības jau virmo

Lietuvas televīzija darina filmu par

Seima priekšsēdētāju, bet viņš to pat nezina

Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis kārtējās tikšanās reizē. Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Lietuvas televīzijā parakstīta pavēle sākt darbu pie filmas “Kandidāts”, vēlāk gan šis nosaukums grozīts uz “Vītauts Landsberģis”. Par to raksta avīze “Lietuvos rytas”. Kā stāsta Nacionālā radio un televīzijas ģenerāldirektors Arvīds Iļģinis, nosaukums mainīts, lai neuzvirmotu nevajadzīgas kaislības. Jo Lietuvas televīzija veido filmu nevis par Valsts prezidenta amata kandidātu, bet gan par cilvēku.

Pat ģenerāldirektors pagaidām nespēj pasacīt, kad šis darbs tiks pabeigts. Daļa materiāla jau ir uzņemta, daļa vēl jāuzfilmē, tomēr var cerēt, ka līdz Valsts prezidenta vēlēšanām lente būs gatava rādīšanai. Tad arī izlems, kad filmu laist uz televizoru ekrāniem. Arvīds Iļģinis ir pārliecināts, ka tas notiks vai nu pirms vēlēšanu kampaņas, vai arī pēc tās.

Ir nolemts iepriekš izvērtēt ikvienu filmu, kas tapusi televīzijā vēlēšanu priekšvakarā. Piemēram, patlaban tuvojas nobeigumam “Atmodas hronikas” uzņemšana. Kad tā būs galā, vispirms nāksies izšķirt, vai šāda filma nevar ietekmēt vēlēšanu rezultātus, un tikai tad noteikt, kad to parādīt.

Kad žurnālisti apjautājās Vītautam Landsberģim, vai filmēšana netraucē darbam, Seima priekšsēdētājs atcerējās, ka viņu kāds filmēja vasaras atvaļinājuma laikā, bet viņš nav noskaidrojis, kas tie īsti bijuši par ļaudīm. Tad darbam tas nav traucējis. Ja operatoriem vēl kaut ko vajadzēs uzņemt, Vītauts Landsberģis ir pārliecināts, ka viņi to pagūs.

Apjautājoties par pašu filmu tās galvenajam varonim, Vītauts Landsberģis atbildēja: patiesībā viņš nemaz nezinot, ka valsts televīzija par viņu veido filmu. “Es to neesmu dzirdējis vai arī dzirdējis pavisam no citiem, tāpēc tam nepieciešams apstiprinājums,” sacīja Vītauts Landsberģis.

Lietuvas televīzijas filmu studijas direktors Jozs Saboļus apstiprināja, ka šīgada darbu plānā ir trīsdesmit minūšu gara filma “Kandidāts”, tās radīšanai piešķirti 24 400 litu. Gadā Lietuvas televīzija spēj uzņemt 16 filmas. Katra no tām maksā 30 tūkstošus litu.

“Mēs uzņemam daudz filmu par tiem, kas jau atrodas aizsaulē, bet daudz mazāk par dzīvajiem cilvēkiem,” teica Jozs Saboļus. Viņš izstāstīja, ka “Vītauts Landsberģis” ir plānota Lietuvas televīzijas filma. Šī darba ideju ierosinājis režisors Rimants Grodis, un tā tikusi apstiprināta. Bet vai ir bijusi doma radīt filmas arī par citiem kandidātiem? Jozs Saboļus atbildēja, ka tādi ierosinājumi nav saņemti, turklāt šīgada plāni jau apstiprināti. Ja Valsts prezidenta amata kandidāti vienotos ar turīgiem pasūtītājiem, Lietuvas televīzijas režisori būtu gatavi šādas filmas radīt.

Filmas režisors un scenārija autors Rimants Grodis apgalvo, ka viņš neveido mākslas darbu par kandidātu. Iecere radīt šo filmu tapusi jau pērn, bet kaut ko tuvāk pastāstīt par topošo darbu režisors nevēlējās, jo uzņemšana vēl nav galā. Rimants Grodis grib radīt filmu par personību, kas simbolizētu visu Lietuvu. Jau ir salūkots arhīvu materiāls, diezgan daudz uzfilmēts. Vītauts Landsberģis ir uzņemts Viļņā, Užupē, alternatīvās mākslas jaunības svētkos.

Vītautu Landsberģi iepriekš filmas režisors nav pazinis. Atbildot uz jautājumu, vai Seima priekšsēdētājs labprāt filmējas, Rimants Grodis atbildēja, ka ar viņu nav nepieciešams neko iepriekš saskaņot.

Mākslinieks un žurnālists Vaidots Žuks varbūt bija pats pirmais, kas paziņoja par savu nodomu kļūt par kandidātu Lietuvas Valsts prezidenta amatam. Vaidots Žuks teica, ka ir sagaidījis piedāvājumu veidot filmu, to uzņēmušies viņa draugi Audra un Gintars Kudabi, kas Baltijas televīzijā gatavo raidījumu ciklu “Pret straumi”.

Uzzinājis, ka top filma, kurai darba nosaukums bija “Kandidāts”, Vaidots Žuks sacīja: “Protams, labāk jau būtu, ja tiktu radītas filmas par visiem kandidātiem, lai visiem nodrošinātu vienādas iespējas.”

Vēl viens nākamais kandidāts Valsts prezidenta vēlēšanām Artūrs Paulausks apliecināja, ka neviena no Lietuvas televīzijas sabiedrībām negatavojas par viņu uzņemt filmu. Ja tāds priekšikums būtu izteikts, Artūrs Paulausks vispirms painteresētos, kas finansē filmas uzņemšanu — vai tie ir valsts vai privātie līdzekļi. Iespēja reklāmas nolūkiem izmantot Lietuvas televīzijas filmu Artūrs Paulauska vēlēšanu štābā pagaidām nav apspriesta. Saskaņā ar likumu valsts finansē tikai vēlēšanu kandidāta plakāta izgatavošanu un vēlēšanu programmas iespiešanu — visi citi izdevumi kandidātam jāsedz pašam.

Lietuvas televīzijas direktors Raimonds Šestakausks pēdējās nedēļas laikā divas reizes runājis ar Galvenās vēlēšanu komisijas priekšēdētāju Zenonu Vaigausku, mēģinādams izdibināt, kādi vēlēšanu kampaņas noteikumi ir izvirzīti Lietuvas televīzijai.

Atbilde bijusi īsa — ir tikai viens vissvarīgākais noteikums: visu kandidātu līdztiesība un vienāds laiks aģitācijai. Kad būs skaidrs, cik Lietuvā būs oficiāli reģistrētu kandidātu uz Valsts prezidenta amatu, tad arī tiks apspriesta kandidātiem pieņemama aģitācijas forma televīzijā un sadalīti raidlaiki. Televīzijas direktors domā, ka dažs ir gribējis “nomaskēt šo lietu”, tāpēc arī nosaucis topošo filmu “Kandidāts”.

Raimonds Šestakausks apgalvoja, ka viņš atkal visiem teiks, “ka Vitautu Landsberģi nevajag ar kādu saistīt”.

Kā zināms, Lietuvas Valsts prezidenta vēlēšanas notiks 1997. gada 21. decembrī, bet pēc likuma vēlēšanu kampaņai jāsākas 80 dienas pirms vēlēšanām.

Lai apturētu nelegālo bēgļu straumi

Lietuvas robežas pārgājēji

uz Rietumiem meklē visīsāko ceļu

Lietuvas Valsts drošības departaments brīdinājis 50 personas, kuras saistītas ar bēgļu pārvešanu uz Rietumvalstīm. Ziņas par šiem cilvēkiem ir nodotas policijai; viņus pašus un viņu mājas pastāvīgi novēros. Savukārt Iekšlietu ministrijai paredzēts nodot informāciju par robežpolicijas ierēdņiem, kuri palīdz nelegālajiem bēgļiem šķērsot valsts robežu.

Kā laikrakstu “Lietuvos rytas” informēja Valsts drošības departamenta ģenerāldirektors Jurģis Jurģelis, tie ir neapstrīdami fakti un kā tādi tiks iesniegti robežpolicijas vadībai. Ja arī ar šiem datiem būtu par maz, lai ierosinātu krimināllietu, vismaz no dienesta šādus ierēdņus vajadzētu atlaist.

Tiks ierosināts arī iekšlietu ministram Vidmantam Žiemelim deportēt no Lietuvas starptautiska mēroga darboņus, kuri organizē nelegālo bēgļu transportēšanu no Baltkrievijas uz Vāciju.

Grūtāk ir cīnīties pret tiem ārzemniekiem, kuri apprecējuši lietuvietes (pēdējā laikā īpaši aktīvi jauktas ģimenes Lietuvā dibina ķīnieši) vai arī šeit mācās. Šādas personas, pat tad, ja ir pierādījumi par viņu noziedzīgo darbību, no valsts var izsūtīt tikai pēc tiesas sprieduma.

Tuvākajā laikā paredzēts arī ierosināt krimināllietu par nelegālo ieceļotāju biznesu. J.Jurģelis cer, ka visi šie pasākumi varētu lielā mērā ierobežot nelegālo bēgļu straumi caur Lietuvu. Drošības departamenta direktors ir pārliecināts, ka šogad Lietuvā aizturētie 1,5 tūkstoši ir tikai neliela daļa no nelegālajiem bēgļiem.

Līdz šim no Krievijas un Ukrainas caur Baltkrieviju Lietuvā nokļuvušie bēgļi ceļoja pa diviem maršrutiem — ar kuģi uz Skandināviju un Vāciju vai pa sauszemi uz Poliju. Tagad jūras ceļš vairs gandrīz netiek izmantots. Kad Klaipēdā tika atmaskotas vairākas grupas, kas nodarbojās ar nelegālo transportēšanu. Āzijas iedzīvotāju straume pirmajā virzienā apsīka. Tas rāda, ka bēgļu problēma ir atrisināma. J.Jurģelis ir pārliecināts, ka arī bēgļu straumi uz Poliju caur Lietuvu var apturēt. Viņaprāt, nav iespējams apstādināt visu procesu, bet Lietuvas speciālie dienesti var panākt, ka nelegālie bēgļi uz Rietumiem dotos pa citiem ceļiem (piemēram, caur Ukrainu uz Poliju), apejot Lietuvu.

Pēc Valsts drošības departamenta rīcībā esošām ziņām, Baltkrievijas un Lietuvas robežu bēgļi ar saviem vedējiem šķērso viegli. Pēc tam Āzijas iedzīvotāji tiek nomitināti kādā nomaļā lauku mājā, dažkārt uz nakti atstāti mežā. Tālāk no Viļņas vai Šalčininku rajona bēgļus aizved Marijampoles un Alītas virzienā, kur viņus parasti pārņem citi cilvēki un atkal nomitina kādā nomaļā mājā. Pēdējais posms ir Lietuvas un Polijas robežas šķērsošana. Lielākajai daļai nelegālo bēgļu to izdarīt palīdz robežapsardzes ierēdņi. Šeit ir vairākas iespējas. Vienkāršākā no tām — bēgļi tiek vesti aizplombētā furgonā. Bērnus šādā gadījumā iemidzina ar zālēm, lai neraudātu un nepievērstu Polijas robežsargu uzmanību. Polijā nelegālos bēgļus pārņem citi cilvēki, kuri gādā par nokļūšanu Vācijā.

Drošības dienesta darbinieki jau ilgāku laiku novēro dažus Lietuvā pastāvīgi dzīvojošus ārzemniekus, kuri vada savu no Āzijas atbraukušo tautiešu transportēšanu. Paši vadītāji bēgļu vešanā vai nometināšanā nepiedalās, tikai rūpīgi izplāno bēgļu ceļus, sniedz norādījumus vedējiem, vienojas ar ierēdņiem. Nekādu nejaušību “bēgļu biznesā” nav. Tomēr Valsts drošības departamenta direktors uzskata: ja izdotos šo ķēdīti pārtraukt kaut vai vienā vietā, tā vairs nedarbotos.

Nelegālo bēgļu pārvešana uz Rietumiem pašlaik ir milzīgas peļņas avots. Par Baltkrievijas un Lietuvas robežas pāriešanu bēgļi maksā 200 līdz 300 ASV dolāru, bet par daudz sarežģītāko Lietuvas un Polijas robežas pāriešanu — pat 1200 līdz 1500 dolāru par vienu cilvēku. Nelegālo bēgļu transportēšanas vadītājs (neskaitot izdevumus kukuļiem, bēgļu pabarošanai un samaksu darba izpildītājiem) gadā var nopelnīt līdz pusmiljonam ASV dolāru. Ja izdotos šo nelegālo biznesu padarīt grūtāku, celtos tā cenas un bēgļu transportēšanas vadītājiem nāktos meklēt lētākus ceļus caur citām valstīm. J.Jurģelis norādīja, ka jau tagad bēgļu vešana, piemēram, caur Ukrainu kļūst lētāka nekā caur Lietuvu.

Drošības dienesta ierēdņi nožēlo, ka pašreizējo Lietuvas kriminālkodeksu ir ļoti grūti piemērot noziedzīgo grupu vadoņiem, kuri nodarbojas ar nelegālo migrantu biznesu. Piemēram, līdz šim vēl nav konfiscēta neviena māja, kur nelegālie bēgļi tiek nomitināti, jo likums paredz sodu tikai par viņu pārvešanu un slēpšanu, bet minētajās mājās bēgļi pavisam atklāti dzīvo istabās un staigā pa pagalmu. Māju saimnieki par bēgļiem parasti neko nezina. Viņi tos satikuši mežā, kur tie ar žestiem lūguši pajumti. Bēgļu transportēšanas vadītāju vainu saskaņā ar pašreizējiem likumiem pierādīt faktiski nevar. Bet pašiem bēgļiem kriminālatbildība vispār nav paredzēta.

J.Jurģelis piekrīt, ka paredzamais līgums ar Baltkrieviju par bēgļu atpakaļuzņemšanu ir ļoti svarīgs, taču nedomā, ka tas atrisinās visas problēmas. Ja nelegālie bēgļi būs atnākuši no Baltkrievijas, bet to neizdosies pierādīt, baltkrievi viņus nepieņems...

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Evija Liparte un Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane