PĒC CEĻA

Latviešu mītnes zemē Zviedrijā

Jaunības pilsētā Upsalā

Ir augusta sākums. Universitātes gaiteņos vēl valda krēslains miers. Pilskalnā pie senatnīga zvanu torņa fotografējas daudzvalodīgas tūristu grupas. Mana pavadone ir kādreizējā upsaliete Mirdza Krastiņa, kas te studējusi dabaszinātnes, bet vēlāk pievērsusies valodām, strādājusi Stokholmas universitātes arhīvā un sastādījusi arī Zviedru—latviešu un latviešu—zviedru valodas vārdnīcu.

— To torni sauc par Gunilas pulksteni. Kad mēs šeit dzīvojām, tas ik dienas sešos rītā un vakarā zvanīja. Skaņas lējās pāri visai pilsētai. To varēja dzirdēt arī pa radio. Tieši šajā pēcpusdienas stundā pie Zentas Mauriņas sākās literārās pārrunas. Mēs iededzām sveci un ieslēdzām radio. Noklausījāmies zvanu spēli, un kāda studiste nolasīja dzejoli vai eseju. Lasīts tika bez jebkādas patētikas. Tas bija rituāls, sagatavošanās spraigam, radošam darbam.

Mirdza Krastiņa atceras, cik svētīgas bijušas šīs nodarbības. Ceļš uz zviedru literatūru nebūt nav bijis viegls. Ģimnāzijā ar zviedru valodas apguvi vien bija par maz. Lai varētu uzraksīt domrakstu, vajadzēja iemācīties ne vien zviedriski runāt, bet arī domāt. Zenta Mauriņa ar savu plašo skatienu uz kultūras kopsakarībām ļoti atvieglojusi skandināvu literatūras izpratni. Zviedru humānisma idejas viņa salīdzinājusi ar latviešu tautas dziesmu estētiku, no jaunākās rakstniecības izvēlējusies autorus, kas savos darbos vispilnīgāk izteikuši zviedru tautas raksturu. Savukārt Mirdza vēlāk palīdzējusi savai skolotājai, piedāvājoties pārrakstīt uz rakstāmmašīnas eseju krājumu “Spīts”.

— Grāmata iznāca 1949.gadā, kad mums daudziem tiešām tikai spīts spēja palīdzēt. Tas bija laiks, kad sākām atskārst, ka ne rīt, ne parīt uz mājām netiksim. Ka mums te svešumā varbūt būs jāpaliek. Zentas Mauriņas esejas par Annu Brigaderi, Jāni Poruku, Frici Bārdu toreiz šķita kā īsta spēka dzira no mūsu tautas baltās dvēseles avotiem. Es ļoti priecājos, ka varēju būt palīdzīga grāmatas tapšanā.

Latviešu klausītāji uz Zentas Mauriņas priekšlasījumiem pulcējušies skolas zālē, bet zviedru jaunatne viņas priekšlasījumus par Fjodoru Dostojevski un vācu literatūru klausījusies universitātes auditorijās.

Upsalas universitāte atklāta 1477.gadā Svētās Birgitas dienā, ko svin 7.oktobrī. Arhibīskaps Jakobs Ulosons, ko uzskata par universitātes dibinātāju, noteikumus esot pārņēmis no Parīzes un Romas. Kaut Upsala toreiz bija tikai neliels tirdzniecības centrs ar kādiem 2000 iedzīvotāju (pašlaik ceturtā lielākā Zviedrijas pilsēta ar 178 100 iedzīvotājiem), tika dibināta universitāte ar teoloģijas, filozofijas, juridisko un medicīnas fakultāti.

Pats slavenākais Upsalas universitātes students un vēlāk profesors laikam gan ir Kārlis fon Linnejs (1707—1788). Kā visi tā laika dabaszinātnieki, viņš bija gan mediķis, gan teologs, gan botāniķis. Vislielāko ievērību viņš guva bioloģijā kā sugas jēdziena iedibinātājs. Kārlis Linnejs ( Linné, Linnaeus ) bija mācītāja dēls. Studijas uzsāka Lundā, bet pēc gada pārnāca uz Upsalu, kur skolotājs Rudbeks viņam uzticēja lekcijas botānikā. Jauneklim toreiz bija 23 gadi. Pētnieka gaitas viņu aizveda arī uz Lapzemi. Holandē bijis botāniskā dārza vadītājs. Trīsdesmitajos gados Parīzē un Londonā publicēti viņa pirmie nozīmīgākie darbi dabaszinātnēs. Kādu laiku bijis ārsts Stokholmā, bet no 1741.gada — profesors Upsalā. Viņš ir Parīzes un Berlīnes ZA loceklis un Pēterburgas ZA ārzemju goda loceklis un 1756.gadā iecelts muižnieku kārtā. Kārļa Linneja darbīgais, zinātnei veltītais mūžs bijis paraugs daudzām paaudzēm, bet viņa vārdu joprojām ik dienas atgādina pie universitātes iekoptais botāniskais dārzs. (Linneja dārzs ir arī slavenajā Stokholmas Skansenā.) Mirdza Krastiņa Linneja vārdu piemin vairākkārt. Šajā botāniskajā dārzā viņa vākusi herbārijus, iepazinusi katru augu un koku.

No pilskalna paveras botāniskā dārza panorāma, varenās Doma smailes un Trīsvienības baznīca (“Te mēs ar vīru laulājāmies, no šejienes izvadījām tēvu pēdējā gaitā.”) Tālāk redzama universitātes bibliotēka, ko uzskata par lielāko Ziemeļvalstīs. Tās nosaukumu “Carolina Rediviva” Mirdzas kundze saista ar Zviedrijas karaļa Kārļa vārdu. Cauri lapotnei saskatāms vēl kāds zaļgans jumts ar kupolu. (“Tur atrodas anatomikums, ko var uzskatīt par universitātes sākumu. Tagad tur atrodas muzejs.”) Pašu universitātes ēku no šejienes neredz, bet tā atrodas tepat līdzās. Un tieši šajā pakalnā Mirdza studiju gados izbaudījusi Valpurģu nakts burvību:

— Tā ir nakts uz 1.maiju. Tik brīnišķīgas pavasara gaismas es nekur citur neesmu redzējusi! Un visa piekalne kā nosēta ar baltajām studentu cepurītēm. Tika teiktas pavasarīgas runas, dziedātas pavasarīgas dziesmas. Smiekli, čalas, viss gaiss pilns jaunības, un miegs nevienā acī.

Tā tas bijis Mirdzas jaunībā, vēl varbūt sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Tagad Valpurģu nakti svinot vēl tikai Lundā.

Raugoties vareno ozolu, skābaržu un kļavu lapotnēs, Mirdzas kundze atceras 1956.gada rudeni:

— Kad uzzinājām par bēdīgajiem notikumiem Ungārijā un avīzēs lasījām, ka pret cilvēkiem tiek sūtīti tanki, mēs, meitenes, raudājām. Kā šodien atceros to rēno rudens dienu, krāsainās lapas, kas vakara saulē šķita pārlieku sarkanas kā asiņu atblāzma. Aizgāju mājās, likās, ka kaut kas jādara. Un es izšuvu sedziņu ar tādām sarkanām lapām — kā sveicienu ungāru jauniešiem.

Pašā ķēniņa pilī, kas ir skaists renesanses mākslas paraugs, iekšā laiž tikai gida pavadībā, un mēs esam pieteikušās uz angļu grupu, kam ekskursija sāksies pēc pusstundas. Gids tiešām runā angliski, bet grupā ir lielākoties japāņu tūristi. Un var tikai apbrīnot šīs tautas zinātkāri, dzīvo interesi par Eiropas vēsturi un kultūru. Pils ir vairākkārt degusi un tagad restaurēta, pamatojoties uz pamatīgu izpētes darbu. Augstas akmens velves, karaliski kroņlukturi, gleznas un gobelēni. “Šai vietā Kristīne (1626—1689) nolika visas karalienes regālijas, novilka grezno tērpu un ģērbās vienkāršā linu kleitā, atteikdamās no valdnieces goda un pāriedama katoļticībā.” Mūsu grupas vadītājs ir gudrs un arī atjautīgs jauneklis, ar mums viņš runā sirsnīgi, kā ar saviem personiskajiem ciemiņiem, labprāt atbild uz jautājumiem. Arī Mirdzas kundzei izdodas noskaidrot, kura troņmantinieka sieva īsti bijusi Gunila, kuras vārdā nosaukts lielais pulkstenis.

Un vēl šai pilī tiek stāstīts par kādreizējo upsalieti Dāgu Hammaršeldu ( Hammarskjöld ), kas bija Zviedru akadēmijas loceklis un valsts aparāta darbinieks, bet visā pasaulē kļuva pazīstams ar savu pašaizliedzīgo darbību Apvienoto Nāciju Organizācijā. No 1953.gada līdz pat savai aiziešanai 1961.gadā viņš bija ANO ģenerālsekretārs un pēc nāves tika apbalvots ar Nobela Miera prēmiju. Pilsētā ir arī grāmatnīca un bibliotēka ar viņa darbiem un grāmatām par viņa darbību.

Pēckara gados Upsala dažādos darbos piesaistīja daudzus latviešu botāniķus, mineralogus, ķīmiķus un fiziķus. No Vācijas bēgļu nometnēm uz Upsalu ticis aicināts arī Mirdzas tēvs profesors Siksna kā gaisa elektricitātes jonu pētnieks un Irenes Mellis vīrs Oto Mellis kā pazīstams mineralogs. Kaut gan latviešu zinātnieku atalgojums neatbilda viņu kvalifikācijai (kā saka Mellis kundze, viņi bija docenti ar asistenta algu), tas tomēr bija darbs un maize. Tā sauktajā arhīvu darbā universitātes ģermāņu valodu katedrā tika iesaistīta arī Zenta Mauriņa.

Mēs pilsētā meklējam mājas un takas, kas saistītas ar Zentas Mauriņas dzīvi šai pilsētā, kur viņa pavadīja gandrīz divdesmit gadus (1946—1965). Vecā māja, kur Zentas Mauriņas un Konstantina Raudives istabiņa atgādinājusi drīzāk skapi (kā to lasām Irenes Mellis grāmatā “Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu”), jau sen nojaukta. Pēdējo lepnāko mājokli atrodam, bet noglāstīt ar acīm to varam tikai no ielas. Tā ir pilsoņu māja, tās mieru neklājas traucēt. Apskatām skolas namu un pastaigājamies gar vienu un otru Fīrisas krastu. Diena Upsalā paiet ātri.

Mums priekšā — ciemošanās pie Irenes Mellis kundzes Stokholmā. Tas būs cits stāsts. Šoreiz — Zentas Mauriņas uzticīgās līdzgaitnieces atmiņu skice, adresēta “Latvijas Vēstnesim”.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Upsalā—Stokholmā—Rīgā

Pie Fīrisas upes

Pirmā siltā pavasara diena — visa Upsala atplaukst un atelpo! Aizmirsta pelēko dienu vienmuļā rinda, prieks plūst līdz ar saules stariem no gaišām debesīm. Apstādījumos uz soliņiem sēž cilvēki ar seju pret sauli, tīksmē aizvērtām acīm baudot saules siltumu. Aizņemti arī zālāji ar priecīgiem jauniešu pulciņiem, tāpat pakāpieni māju durvju priekšā.

Īstos saules pielūdzējus visdrošāk var sastapt ziemeļos.

Pēc priekšpusdienas spraigām darba stundām arī Zenta Mauriņa ilgojās izbraukt ārā svaigā gaisā. Ejam abas pastaigāties. Tik skaistā dienā, protams, uz pilsētas parku Fīrisas krastā. Ceļš ved pa aleju gar Fīrisu, un Zenta priecājas:

— Cik strauji ziemeļu daba mostas pavasara siltumā! Latvietis teiktu — dainu Dieviņš savu pasaules dārzu kā vienmēr labi apkopis, ne zāles stiebru, ne putna bērnu nav aizmirsis!

Pastaigājoties rakstniece bija atsaucīga vērotāja visam, kas notika pa ceļam, viss viņu saistīja un interesēja. Jaukākais bija, ka viņa dalījās savās domās:

— Brauc lēnām, šīs zemās koka mājas mums jāaplūko ar simpātiju! Tās ir agrākās studentu mītnes, te vairākas paaudzes mācījušās, un tagad tās sakopj un glabā kā kultūras pieminekli. Arī to vārds paliek nemainīts. Studenti tās sauca par “Imperfektum”, šī vārda nozīmē ielikdami domu nepabeigtais, pārejošais ceļā uz gaišo nākotni — futurum. Dzejnieks Bū Bergmanis stāsta, ka, pēc gadiem apciemojot Upsalu, nogājis, protams, arī garām Imperfektam: “Es redzu, deg lampa manā senajā logā! Vēl atmiņās jūtu, kā acu plaksti sūrst. Kāds tagad sēž pie grāmatām līdz vēlai naktij — kā kādreiz es.”

Nonākušas parkā, nolemjam atpūsties un baudīt skaisto pēcpusdienu. Pa celiņiem pastaigājas ļaudis, un, tos vērojot, Zenta iejautājās:

— Saki, kas ir raksturīgs visām universitātes pilsētām, vienalga, kurā zemē tās atrastos?

Un tūlīt pati turpināja: — Jaunatne. Daudzie jaunie ļaudis. Zviedrijas nākotne dīgst Upsalā! Viņi te mācās, bet vēlāk ies paši savu ceļu, lepni ticēs, ka atraduši vienīgo pareizo atrisinājumu dzīves problēmām, un sekos paši saviem ideāliem. Taisnība dzejniekam Johannesam Edfeltam, kurš saka: “Jaunatne ir mūžīga,” un mudina, “bet tavs laiks ir īss, neļauj sirdij kļūt remdenai!”

Zenta Mauriņa labi pazina zviedru literatūru, un skaistu citātu nekad netrūka, par to gādāja viņas lieliskā atmiņa.

Pa ceļam bijām ievērojušas afišas, kas ziņoja par režisora Ingmara Bergmaņa ierašanos Upsalā sakarā ar kādiem svētkiem. Viņa slava bija vēl pašā plaukumā, tauta lepojās ar viņa panākumiem, bet netrūka arī smādētāju, kā tas allaž mēdz būt. Zenta arvien atzina lielu veikumu, saprata cīņu par katru panākumu gan savā, gan svešā zemē, tādēļ noteica:

— Mēs visu rītu esam strādājušas un dzīvojušas Dostojevska tēlu pasaulē. Domājot par Bergmani, gribētu teikt, ka ir kas kopējs Dostojevskim un Bergmanim,— tā ir abu nedalītā, aizrautīgā, gandrīz kaislīgā spēja iejusties cilvēku attiecībās, tās izprast un to liktenību vienreizēji attēlot.

Domāju, ka arī šodien lielajam režisoram nebūtu nekā ko iebilst pret Zentas domu.

Pastaigājoties parasti braucām lēni, apstājāmiem, kur Zenta vēlējās, tāpēc gājēju straume arvien plūda mums garām. Centos uzmanīties, lai kādam nepiedurtos. To pamanījusi, viņa drošināja:

— Pa straumi braucot, tev nekas negadīsies, sliktāk ir, ja jācīnās pret straumi. Tas attiecas arī uz garīgo jomu... daudz spēka vajaga...

Reizēm braucām uz pilsētas centru pa jauno tiltu. Tas tik bija tilts! Pamatīgi mūrēts, piemērots augošai satiksmei, arī kājniekiem trotuāri un abās malās platas mūra margas. Visas tilta funkcijas arhitekti tomēr nebija paredzējuši. Pievakarē, kad satiksme pieklusa, uz tilta margām kā strazdi sasēdās jauni zēni, klaigāja un draiskojās. Pār tiltu gadījās iet arī meitenēm, pa divām vai pulciņā. Likās, ka viņas zēnus nemaz neredz un neievēro, tomēr dažs labs vaidziņš nosarka.

Meitenes tika noskatītas, skaļi novērtētas un atzinīgi ar piekrišanas svilpieniem pavadītas. Tieši griezīgie svilpieni bija augstākā uzslava. Viss notika pēc nerakstītiem, bet itin stingriem likumiem. Vai vēl šodien tilts ir vieta nevainīgai romantikai? Maz ticams, Upsala izaugusi — pēc lieluma no septītās līdz ceturtai Zviedrijas pilsētai.

Parkā ziedi nomainīja viens otru. “Nupat laikam būtu jāzied magonēm, aizbrauksim apskatīt,” mudināja Zenta. Mēs nekavējāmies, bijām klāt īstā laikā, lai apbrīnotu un slavētu krāšņo ziedu ugunīgo jūru. Zenta pamācīja:

— Kāds franču gleznotājs teicis, ka daba nepazīst melno krāsu. Bet paskaties, kā melna uzacs iezīmēts laukums katrā ziedlapā! Vai pamet acis uz žagatu — tur viņa sēž zarā savā melnbaltā kleitā!

Pēc brīža: — Bet laikam jau domāts izmisuma bezgaismas melnums, kuram spēcīgais mākslinieka temperaments krāsu neatrod. Izteikt, kas iecerēts, nebūt nav viegli.

Tā staigājām, runājāmies un atpūtāmiem. Turpat divdesmit gadus mūsu rakstnieki nodzīvoja Upsalas pilsētā, Fīrisas krastos. Ak, piemīlīgā Fīrisa! Ne tā plata, ne sevišķi bagāta ūdeņiem, bet upes mierīgā plūsma atdzīvina plašā Upsalas līdzenuma ainavu.

Irene Mellis

Stokholmā

No kreisās: Irene Mellis un Mirdza Krastiņa

No kreisās: Gunilas pulkstenis, Upsalas Doma un Sv. Trīsvienības baznīcas smailes