AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Uldis Bērziņš

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1944. gadā Rīgā. Mazu mani audzināja vecmāmiņa, kuru, atbilstoši dzimtas tradīcijai, visi saucām par “mamīti”. Mūsmājās vecākā sieviete vienmēr esot saukta māte, visi citi — viņas bērni, tēvi redzamu lomu nekad neesot spēlējuši, dzīvodami savu sievu un dzimtas mātes pakļautībā.

Tēva vietā man bija tēvocis Jānis — manas mātes brālēns, kuru bērnībā saucu un turēju par brāli, un viņš mani arī. To varējām darīt, jo mūžu starpība mums bija tikai piecpadsmit gadi.

Agrajos padsmitajos pārdzīvoju reliģiskas aizrautības periodu un vienu brīdi biju nolēmis kļūt par luterāņu mācītāju. Man likās, ka jūtu Dievu sev cieši blakus, un man gribējās runāt ar cilvēkiem par Dievu. Biju arī briesmīgi konfesionāls savā luterismā. Apstājos uz Aglonas baznīcas sliekšņa — pagāntemplī neiešu! Brālis teica: “Tu tagad briesmīgi patīc sev — bet vai tu patīc Dievam?” Tagad domāju, ka mana ticība patiesībā bija “politiska”: mani aizvainoja skolas un avīžu augstprātība, valsts varmācība pret ticīgajiem, baznīcai un ticīgajām ģimenēm uzspiestā ikdienišķā liekuļošana. “Politiska” reliģiozitāte ir pavirša jau pēc definīcijas — labi, ka mācītājs nekļuvu.

Vidusskolas laikā sāku izjust tās tautas, kas kopā ar mūsējo bija liektas un lauztas zem tās pašas valstsvaras riteņiem. Zīmēju nākamo “suverenitāšu” kartes, gaidīju 1959. gada tautskaites rezultātus, priecājos ar skaitā augušajiem, skumu ar dilušajiem. Taisījos pēc skolas iet uz ģeogrāfiem, lai vēlāk specializētos etnoloģijā. Tomēr iestājos latviešu filologos — “dzejniekfakultātē”.

Dzejoļus klausījos kopš sīkas zēnības — mātes (“īstās”) un viņas draudzeņu rīkotajos dzejas vakaros. Vēlāk brīnījos, kādēļ, Plūdoni un Virzu lasīdams, noraudu grāmatai lapu lāsumainu. Piecdesmit septītajā, astotajā gadā, kad poļu drāma un ungāru traģēdija manā zēna prātā bija izgulsnējusies, sāku rakstīt. Nekas cits neesmu kļuvis līdz šim pašam brīdim, tik dzejoļu rakstītājs un citu tautu dzejas tulks.

No trešā filologu kursa mani paņēma armijā. Nu biju starp kāroto PSRS tautu dēliem, varēju ieklausīties viņu valodās, konfliktos un sapņos. Pēc armijas aizgāju uz Ļeņingradas universitātes Austrumfakultāti, uz turku filoloģiju; jaunekļa prātā cerēju taisni no PSRS turktautām lielākās nepatikšanas Maskavas valstsvarai un patikšanas sev (un leitim, un igaunim).

Nekad nesapratīšu, par ko man iedots ordenis. Savos piecdesmit gados aizvien vēl palikdams godkārīgs puišelis, es par savu ordeni sākumā nopriecājos, vēlāk nopukojos, ka man piešķirta piektā, pati pēdējā pakāpe — padomā, uzreiz pilna Rīga manu virsnieku, un katrs var uzsaukt: “Kavalieri Bērziņ, šurp!” Jā, bet — par ko? Nekādus varoņdarbus neesmu veicis, visu mūžu esmu tikai sekojis savai baudkārei. Uzrakstītie vai pārtulkotie gabali man ir sagādājuši baudas mirkļus, varbūt reizēm pašu visskaudrāko baudu — līdzdalību Esmē, līdzesamības sajūtu.

Esmu pieaicināts līdzdarboties mūsu šodien izcilākajā un apjomīgākajā tulkošanas projektā — jaunās latviešu Bībeles veidošanā. To turu ne tikai par lielu atbildību, bet arī par augstu godu. Savas spēšanas robežās esmu gatavs darīt visu ko, lai Grāmata vēlreiz atklātos mūsu valodai — visā savā spēkā, literāro formu un motīvu daudzveidībā un pretrunīgumā.

“Vai Dievs ir?” — šo jautājumu esmu neskaitāmas reizes uzdevis gan bērniem, gan lielajiem. Viens no zviedru Baznīcas misijas vadītājiem, kristīgais sociāldemokrāts Bū Nīlunds man atbildēja: “Viņš neapšaubāmi ir — to pierāda cilvēka psiholoģija, cilvēces kultūras vēsture un reliģiju salīdzinošā vēsture. Jautājums var būt tikai — vai Dievs pastāv arī ārpus cilvēka, ārpus cilvēces psihiskās realitātes? Uz šo jautājumu ikviens var atrast atbildi tikai patstāvīgi — arī tu.”

Tomēr es turpinu jautāt.

Uldis Bērziņš

Svarīgākie

gadskaitļi

Dzimis 1944. gada 17. maijā Rīgā.

Pirmie dzejoļi — 1957. gadā, pirmās publikācijas — 1962. gadā.

1962.—1964. — latviešu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē.

1964.—1967. — militārais dienests padomju armijā.

1968.—1971. — studijas Ļeņingradas universitātē. 1971. gadā — diploms turku filoloģijā.

1973.—1974. — pēcstudiju kursi Maskavas universitātes Āzijas–Āfrikas institūtā.

Kopš 1974. gada — Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Kopš šī laika — arī profesionāls rakstnieks.

Kopš 1988. gada — Latvijas PEN kluba biedrs.

Kopš 1989. gada — Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. 1991. un 1992. gadā — partijas vadītājs.

1992. gadā — ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.

1993. gadā — piedalās islandiešu valodas un literatūras kursos Reikjavīkas universitātē.

1994. gada pavasarī — saņem Sorosa fonda Sabiedriskās saskaņas balvu.

No 1994. gada septembra līdz 1995. gada augustam — studijas Bībeles tulkošanas seminārā Amsterdamas Vrijes universitātē.

1995. gada novembrī — Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

1995. gada decembrī — Baltijas asamblejas literatūras balva par dzejas krājumiem “Kukaiņu soļi”, “Laiks” un “Dzeja”.

Kopš 1996. gada — Tautību konsultatīvās padomes loceklis.

Publicētie krājumi:

“Piemineklis kazai” (1980), “Poētisms baltkrievs” (1984), “Nenotikušie atentāti” (1990), “Parasts akmens” (1992), “Laiks” (1994 — kopā ar Juri Kronbergu), “Kukaiņu soļi” (1994), “Dzeja” (1995).

Tulkojumi: no turku, azerbaidžāņu, persiešu, senebreju, seno islandiešu, poļu, angļu, krievu un seno austrumslāvu valodām.

Par viņu —

Ojārs Vācietis,

Leons Briedis

un Knuts Skujenieks

Pēc Ulda Bērziņa pirmā dzejas krājuma “Piemineklis kazai” iznākšanas 1982. gadā tolaik jau neapšaubāma latviešu literatūras autoritāte — dzejnieks Ojārs Vācietis par jauno izdevumu saka:

“Es uzskatu, ka šī grāmata ir ne tikai labākā starp pēdējām, bet tas ir notikums mūsu dzejā vispār.” Viņš arī paskaidro: “Dzeja ar tādu polifoniskumu un tādu blīvumu — tas ir īsts dzejas materiāls, augstas klases, un, kā jau jebkuram pilnīgi jaunam, oriģinālam materiālam, tam ir arī sava materiāla pretestība, kas lasītājam noteikti būs jāpārvar. Tam, kurš gribēs un kurš varēs ...Kāpēc es teicu, ka Bērziņam vajadzēs daudz spēka? Daudz spēka vispār vajag, lai rakstītu īsti un labi, lai rakstītu pārliecinoši. Bet Bērziņam vēl nāksies uzklausīt arī ļoti daudz visādu spriedumu, kas būtībā uz viņu neattiecas. Jo mūsu sabiedrība un pat literatūras kritikā ir tāda kā mode, ne mode — cilvēks nav gatavs uzņemt kaut ko jaunu.”

Bet, jautāts par to, kurp pēc Ojāra Vācieša domām sevi nule dzejā nopietni pieteikušais Uldis Bērziņš varētu tiekties nākotnē, viņš saka: “Daudzšķautņaina, daudzkrāsaina personība viennozīmīgi neprognozējas. Es nojaušu apmēram, kādā virzienā viņa dzeja attīstīsies... Bērziņš nav viena ceļa gājējs.Uldis Bērziņš izstarojas, un, kurš stars izrādīsies spilgtāks, kurš ne, to mēs varam tikai gaidīt.”

Kopš šo vārdu teikšanas jau aizritējuši piecpadsmit gadi, Uldis Bērziņš rakstījis, tulkojis un citādi sevi vēl un vēlreiz licis manīt. Kurš no Ojāra Vācieša raksturotās personības stariem visspilgtākais šķiet Ulda Bērziņa šābrīža pazinējiem,— jautājums, kas tika uzdots Leonam Briedim un Knutam Skujeniekam.

Leons Briedis: — Šķiet, ka visi, kam vien ar Uldi būs nācies saskarties, jau pirmajā brīdī būs izjutuši viņa rakstura mīlīgumu — neparasto labsirdību, sirsnību un iejūtību, spēju pacietīgi un savaldīgi ieklausīties un uzklausīt citu domas un viedokli un tikpat neuzstājīgi, bet argumentēti un pārliecinoši izklāstīt savējo. Tā ir liela māksla un reizē arī liela gudrība — dzīvot saskaņā ar sevi un šo saskanīgumu izplatīt tālāk citos, ceļot drošus un uzticamus savstarpējās saprašanās un garīgās solidaritātes tiltus no cilvēka uz cilvēku, no valodas uz valodu, no tautas uz tautu, no vienas kultūras uz citu kultūru. Vienot, iedvesmot un mobilizēt.

Pazīstu Uldi jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimta, un pa šo laiku daudz kas ir piedzīvots un pārdzīvots, taču joprojām nemainīga ir tā pirmreizīguma izjūta par kaut ko tieši šeit un šobrīd notiekošo. Vismaz manā dzīvē Uldis ir šāds Notikums — negaidīts, nebijis, pat necerēts, un tajā pašā laikā tik spilgts, spontāns, dabisks, bezgala vitāls, apgarots un suģestējošs. Gan mūsu visu priekšstatus, gan pasaules uztveri un izjūtu, gan mūsu latvisko mentalitāti paplašinošs un padziļinošs, jo par savas dzejas un garīgo aktivitāšu mērķi Uldis uzskata nevis īstenības kopēšanu vai atdarināšanu, bet gan nebijušas saskares iegūšanu ar to. Un to Uldis patiešām panāk. Viņa dzeja ir šāda nebijuma vai, pareizāk sakot, visa, kas “ir un bijst un būst”, Ulda paša vārdiem runājot, panākšana.

Uldi grūti saukt par kabineta cilvēku, kaut gan lielum liela viņa dzīves daļa, gluži kā viduslaiku alķīmiķim cellē, pagājusi vienatnībā pie grāmatām un rokrakstiem apkrauta rakstāmgalda, pacietīgi un rūpīgi urbjoties cauri seniem foliantiem grūtos, bet svētīgos īstā un atbilstošā Vārda meklējumos. Šajā ziņā nepārspīlējot var teikt, ka Uldim piemīt reta un izcila īpašība — Vārda absolūtā dzirde, bet ne tikai — arī Vārda absolūtā redze, maņa, tauste, oža un garša. Viņa apsēstība ar Vārdu, viņa kalpošana Vārdam ir gandrīz vai fanātiska, bet dzejniekam tā acīmredzot ir vienīgā iespējamība, vienīgā realitāte un arī augstākā tikumība. Tā vien šķiet, ka Uldis ieelpotu vārdus un tekstus pats savā zemapziņā, lai tie saplūstu ar viņu pašu, kļūtu par Notikumu — par tādu impulsu, no kura vēlāk rastos jauni vārdi un teksti, kam piemīt neparasts spēks un enerģija, lielas, episkas pasaules jutoņa. Jau daudzus gadu desmitus Uldis pašaizliedzīgi darina latviski jaunu Bībeles poētisko tekstu versiju. Bet pirms tam ir bijuši neskaitāmi azerbaidžāņu, turku, tatāru, čuvašu, uzbeku, kazahu, altajiešu un citu tjurku tautu literāro darbu pārcēlumi latviski. Krievu, leišu, poļu, angļu, amerikāņu un spāņu autoru atdzejojumi un tulkojumi. Un pēdējā laikā arī islandiešu seno mitoloģisko tekstu tulkojumi. Tas viss — visi šie ārkārtīgi plašie cilvēces kultūras slāņi — Ulda būtībā iekļaujas tik dabiski un organiski, ka tas, vismaz Uldim, šķietas gluži vai pašsaprotami, un tā vien gribas vaicāt: kādu jaunu un negaidītu pavērsienu Uldis izraudzīsies sev nākotnē? Viņa kultūrdziņas taču ir tik neremdināmas un neizdibināmas! Tā vien šķiet, ka Uldis tiektos apvienot viena cilvēka dzīves galīgajā telpā un laikā gandrīz vai visas pasaules tautu, valodu un kultūru daudzveidīgumu un bezgalīgumu.

Varbūt tāpēc Uldis allaž ir nemitīgā kustībā — gan garīgi, gan fiziski. Viņš nemitīgi ceļo — gan savas darbistabas četrās sienās, gan arī braukdams iepazīt jaunas tautas, valodas un kultūras. Taču atšķirībā no citiem šī Ulda poliglotiskā aizrautība viņam nekad nav bijusi pašmērķis vai viens no pašizpausmes līdzekļiem. Drīzāk tas ir Ulda dzīvesveids, viņa dzīves pozīcija un stāja. Vai, vēl precīzāk, to varētu saukt par apzinātu rakstnieka — humanitārieša, šā vārda plašākajā un pilnīgākajā nozīmē runājot, dziļākās būtības un sūtības apjausmi. Visus šos gadus Ulda vārds gan bijušās PSRS robežās, gan ārpus tām ir bijusi savdabīga parole, kas tūdaļ pat atdarījusi durvis un sirdis. Ulda loma šai garīgās solidaritātes veidošanā un uzturēšanā starp dažādām tautām, cilvēkiem un kultūrām ir tiešām nepārvērtējama. Tieši tāpēc viņu par savējo sauc gan lietuvietis, gan igaunis, gan līvs, gan čigāns, gan krievs, gan ebrejs, gan polis, gan čuvašs, gan armēnis, gan azerbaidžānis, gan turks, gan grieķis, gan rumānis, gan ķīnietis, gan anglis, gan amerikānis, gan islandietis... Esmu to vistiešākajā ziņā izjutis pats, lai kur vien man šai pasaulē nāktos būt. Un tā patiešām ir lieliska un, jāsaka, vienlaikus arī ļoti nepieciešama un vajadzīga sajūta, kas šo tik dažādo un atšķirīgo, tik pretrunīgo, dažbrīd tik sašķelto un saplosīto pasauli padara tuvu, vienotu, saprotamu, mīlamu. Vismaz tādai, šķiet, šai pasaulei vajadzētu būt. Vismaz tādā pasaulē droši vien mums gribētos dzīvot. Un varbūt tieši pēc tādas pasaules, stāvot uz XXI gadsimta sliekšņa, mēs šobrīd ilgojamies.

Uldis — viņa dzīve un dzeja, viņa daudzum jo daudzās kultūraktivitātes — šajā ziņā man ir kā atskaites punkts, dziļi intīms paraugs, kā veidot un izkopt pašam sevi un tādējādi iekļauties visas cilvēces kopējā kultūrdarbā. Vai, citādi sakot, tā ir atgriešanās pie arhetipiskā priekšstata par rakstīto vārdu kā augsti ētisku, humānistisku un humanizējošu cilvēka garīgo nodarbi, kas tajā pašā laikā gan savā būtībā, gan savā virzībā un patosā saglabā arī patiesi nacionālu raksturu.

Knuts Skujenieks: — Kādreiz Heinrihs Heine teica, ka pasaules plaisa iet caur viņa sirdi. Mēs šodien zinām un jūtam, ka tas nav romantisks pārspīlējums.

Ulda Bērziņa darbs ir šīs plaisas aizlīdzināšana. Tulkodams, ņemdams dalību literāros vakaros un aizstāvības akcijās, viņš kultūras plāksnē saved kopā tās tautas, kuras reālajā dzīvē atrodas ierakumos viena pret otru. Taču Uldis nav karotājs ar vējdzirnavām — šādai spītībai ir liela morāla un politiska jēga. Tā ir cīņa par cilvēku, kura nereti jāizcīna necilvēcības telpā.

Uldis cīnās ne tikai ar telpu, bet arī ar laiku. Viņa tulkojumi aptver gan aizmūžu senus tautu eposus, gan pērngada Nobela laureātus. Viņa galvenie pretinieki ir nezināšana un ignorance, jo nezināšana rada aizspriedumus un aizspriedumi rada naidu.

To pašu Uldis dara arī savā dzejā. Tā ir latviešu dzeja un tā ir rakstīta Latvijai. Pati latviešu valoda kalpo viņam par iedvesmas avotu. Viņš allaž ir stāvējis gan par Latvijas vietu zem saules, gan par latvisko godu un pienākumu: būt pasaulē līdzīgam starp līdzīgiem. Savā neilgajā politiskajā darbībā, konsolidējot Latvijas sociāldemokrātiju un ievedot to starptautiskajā apritē, Uldis būtībā darīja to pašu, ko savā dzejā.

Šobrīd Uldis tulko Vecās Derības tekstus, lai lielais Vārds nonāk pie cilvēkiem tiešāks un patiesāks.

Valsts prezidenta padomē Uldis piedalās starpnacionālo problēmu risināšanā. Viņa vārdi ir arī viņa darbi. Baltijas asamblejas un Sorosa fonda sabiedriskās saskaņas balvas Ulda Bērziņa dzīvei un darbiem pasvītro, ka tas nav sapņojums, bet reāls veikums. Un tas pats sakāms par Trīszvaigžņu ordeni.

Gods kalpot Latvijai un pasaulei!

Sagatavoja Dina Gailīte, “LV” nozares redaktore

1990. gada aprīlī Baltijas valstu neatkarības mītiņā Gēteborgā

Neveiksmīgie pūliņi, mācoties braukt ar motociklu, 1959. gads

Vidusskolu beidzot, 1961. gads

Pēc Sorosa balvas saņemšanas Rundāles pilī kopā ar Džordžu Sorosu un Vitu Matīsu, 1994. gadā

Černobiļā Rakstnieku savienības delegācijā kopā ar Andri Sproģi un Marinu Kosteņecku 1996. gada oktobrī Foto no dzejnieka personiskā arhīva