Ārlietu ministrs

“Latvijas Vēstnesim” pēc vizītes Apvienoto Nāciju Organizācijas

Ģenerālās asamblejas 52. sesijā Ņujorkā

No 1997.gada 20. līdz 25.septembrim Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs Ņujorkā piedalījās Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 52. sesijā. Vakar, 30.septembrī, Valdis Birkavs sniedza interviju “Latvijas Vēstnesim”:

— Manuprāt, Latvijas misija Apvienotajās Nācijās ir krietni pastrādājusi, runājot par to, ko esam panākuši. Mana runa jau bija tikai viens no elementiem visā mūsu darbā ANO. Vēl man bija tikšanās ar Ģenerālās asamblejas prezidentu Udovenko kungu, ar ANO augsto komisāri cilvēktiesību jautājumos Mēriju Robinsoni, vairākkārt dabūju izrunāties arī ar ANO ģenerālsekretāru Kofi Ananu. Turklāt es uzstājos arī ANO Attīstības programmā, kur apsprieda tieši Latvijas pieredzi. Jo Latvijas pieredze ANO darba organizēšanā šeit uz vietas sadarbībā ar valdību ir viena no visprogresīvākajām visā Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmā. Jo tas, ko rosina ieviest Kofi Anans savu reformu rezultātā desmit gadu laikā, pie mums jau ir realizēts. Un šī mūsu pieredze liecina, ka varam kalpot kā modelis ANO darbībai atsevišķās valstīs. Tāpēc arī mana uzstāšanās kā reformu atbalsts izraisīja diezgan lielu ievērību. Jo mēs esam viena no tām valstīm, kas aktīvi atbalsta ANO reformas.

Protams, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja ir forums, kurā ir sevišķi labas iespējas īsā laikā tikties vienlaikus ar ļoti daudziem. Es sarēķināju, ka oficiālu un neoficiālu tikšanos man bija gandrīz četrdesmit, sākot ar prezidentiem un ārlietu ministriem. Galvenās no tām — tikšanās ar Eiropas Savienības komisāru Hansu van den Bruku, ar Portugāles ārlietu ministru Žaimi Gamu, Polijas ārlietu ministru Dariušu Rozati, Andoras ārlietu ministru Albertu Santolariju, Itālijas ārlietu ministru Lamberto Dīni un Krievijas ārlietu ministru Jevgeņiju Primakovu.

Laiks bija labs, jo es biju Ģenerālās asamblejas atklāšanas dienā un nākamajās divās dienās, kad ierodas sevišķi daudz dalībnieku. Biju arī pieņemšanā pie ASV prezidenta Bila Klintona, iznāca nedaudz parunāties ar ASV valsts sekretāri Madeleini Olbraitu un nedaudz arī ar Bilu Klintonu.

Es piedodu lielu nozīmi iespējai tikties ar Jevgeņiju Primakovu. Faktiski tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ es nolēmu braukt uz ANO Ģenerālās asamblejas sesiju. Definēju jau iepriekš: ja būs iespēja tikties ar Primakovu, tad es braucu uz ANO, ja ne, tad pilnvarošu vēstnieku runāt manā vietā.

Saruna ar Jevgeņiju Primakovu notika 25.septembra vakarā un ilga vismaz 15 minūtes ilgāk, nekā bija plānots, — sākotnēji tai bija atvēlēta pusstunda. Sāka Primakova kungs ar to, ka informēja — Krievijas prezidenta uzdevumā Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija faktiski veido ilgtermiņa politiku pozitīvām, stabilām attiecībām ar Baltijas valstīm un garantē drošību, ekonomisko sadarbību un labas kaimiņattiecības.

Es paskatījos, ko raksta ITAR—TASS, kā atreferē Krievijas puse šo tikšanos. Tur bija trīs lietas. Viena — ka ministri abi meklēja šo sadarbību plašā jautājumu spektrā. Vēl — ka Krievija izteica norūpētību par cilvēktiesībām un to, ka mēs gatavojamies stāties NATO. Tā tas faktiski arī bija. Kaut gan jāteic, ka akcents pašā sarunas gaitā drīzāk bija uz sadarbību, nevis uz pārmetumiem par cilvēktiesību neievērošanu vai NATO sakarā. Krievija izrādīja norūpētību, bet neizteica pārmetumus. Mēs pārrunājām, kā mēs redzam šo problēmu. Netika lietots vārds “krievvalodīgie”, bet gan “tautieši” vai arī “cilvēki, kas grib integrēties Latvijas sabiedrībā”, tā mēģinot mīkstināt šos formulējumus. Tajā pašā laikā Primakovs uzsvēra, ka visa šī kopiena, pēc viņa domām, ir Latvijai lojāla un tā jau būs dziļi integrēta Latvijas sabiedrībā, jo Krievija nav ieinteresēta un viņi cer, ka tāda politika netiks piemērota, lai no Latvijas cilvēki lielā skaitā aizbrauktu uz Krieviju. Domāju, ka tas arī nenotiek, to apliecina statistika un reālais process. Krievijas izteiktās vēlmes ir ieviest dzīvē Eiropas drošības un sadarbības organizācijas rekomendācijas, tās, ko iesaka EDSO augstākais komisārs un EDSO misija.

Attiecībā uz NATO Primakova kungs izteicās, ka viņi ir gatavi apspriest jebkādus Baltijas drošības garantijas variantus, tikai viņi nevēlas, lai Baltijas valstis būtu NATO dalībvalstis. Domāju, ka mēs savu ārpolitiku šajā sakarā grozīt netaisāmies, bet atklātai diskusijai mēs esam gatavi. Arī drošības jautājumā, nevis mainot ārpolitiskās prioritātes vai ārpolitiskos mērķus, bet gan runājot arī EDSO par drošības modeli, nedomājot, ka šeit vajag izveidot jaunu Drošības padomi un jaunas Eiropas apvienotās nācijas. Protams, galvenais šajā procesā ir uzticības veidošana. Un tas, manuprāt, bija šis jaunais un ļoti pozitīvais akcents mūsu abu sarunā: mums ir jāveicina uzticība un uzticību veicinoši pasākumi. Un uzticību veicinoši pasākumi ir tie, kas noņem šīs aizdomas par kaut kādiem slēptiem mērķiem. Tas nav viegli. Tādēļ es arī ierosināju, ka mēs varētu sākt strādāt pie kopīga dokumenta, kas pavilktu svītru pagātnei, kas definētu, kur ir mūsu atšķirīgie viedokļi. Pie tāda dokumenta ir nonākušas daudzas valstis. Cara laikā šādu dokumentu parakstīja Somija un Krievija, nesen tādu dokumentu parakstīja Vācija un Čehija. Protams, mēs šobrīd nerunājam par substanci, līdz tam vēl ir tālu. Bet katrā ziņā man patika tas, ka Primakova kungs vairāk lūkojās attiecību nākotnē nekā attiecību pagātnē, uzskatot, ka viņš jau arī nevar atbildēt par to, ko ir darījusi Padomju savienība. Savukārt mana pozīcija bija: ja mēs gribam tikt galā ar problēmjautājumiem, tad mēs nedrīkstam tos izvirzīt tik ļoti priekšplānā, bet mums ir jārunā par visu attiecību kompleksu. Ir jārunā par mūsu ekonomisko sadarbību, par sadarbību kultūrā, citās jomās. Primakova kungs sevišķi pozitīvi reaģēja uz to, ka es piedāvāju strādāt pie kopīgiem projektiem — pie kopīgiem pārrobežu sadarbības projektiem, pie kopīgiem projektiem, kurus varētu finansēt Eiropas Savienība.

Turpinājums — 3.lpp.