Vēstules “Latvijas Vēstnesim”

Atklāta vēstule Bībeles tulkošanas darba koordinētājam

prāvestam Dr.Jurim Cālītim

Kādu latviešu valodu lietosim jaunajā Bībeles tulkojumā

Godātais Cālīša kungs!

“Latvijas Vēstneša” 1997.gada 18.jūlija numurā bija publicēta intervija par jauno Bībeles tulkojumu latviešu valodā. Uz jautājumu, kādā pareizrakstībā tulkojums tiks iespiests, Jūs atbildat, ka tas ir polītizēts jautājums.

Jautājumam par pareizrakstību nevajadzētu būt polītizētam, bet valodnieciskam. Par polītisku šo jautājumu pārvērš Latvijas primitīvie sociolingvisti. Tas valodnieciskas debates par pareizrakstību padara neiespējamas. Būtu valodnieciski un loģiski jāizvērtē, kuŗa pareizrakstība ir precīzāka — speciālistu, pēc noteiktiem loģiskiem principiem izveidotā un priekšpadomju, brīvās Latvijas laikā pārbaudītā — vai polītiski uzticamo padomju valodnieku gluži bez kādas vajadzības veidotais partijas pasūtinājums, ko Latvijā lieto vēl šobrīd.

Bībeles tulkojumam jābūt precīzam. Ja tas būs precīzs, to varēs lietot visas Latvijas kristīgās denominācijas. Jaunā Derība tiek tulkota no grieķu valodas. Grieķu valodā ir divas dažādas skaņas, kuŗas latīņu alfabētā raksta ar “h” un “ch”. Grieķu vārdu precīzai rakstīšanai nepieciešams gan “h”, gan “ch”, lai vārdus varētu pazīt. Kā “h”, tā “ch” svešvārdos izšķiŗ gandrīz visas valodas, kas lieto latīņu alfabētu, ieskaitot mūsu brāļu tautu leišus, un tam ir labi saprotams iemesls. Latviešu valodā “ch” lietošanu padomju laikā aizliedza ar likumu, cīnoties pret “buržuāzisko nacionālismu”, lai attālinātu latviešus no “sapuvušajiem Rietumiem” un pietuvinātu latviešu pareizrakstību Krievijas latviešu rakstībai (viss, kas nāca no Krievijas, automatiski bija labāks), un atvieglinātu rakstīšanu no Padomju Savienības iesūtītajiem komūnistu partijas latviešu funkcionāriem. Viens no nedaudzamajiem vai pat vienīgais klasisko valodu speciālists un tulkotājs Latvijā Ābrams Feldhūns privātā sarunā teica, ka “ch” nelietošana ir liels trūkums latviešu ortografijā. Arī ebrēju burtu transkribēšanai latīņu alfabētā lieto ir “ch”, ir “h” divu dažādu burtu apzīmēšanai. Publicētajā Ēsteres grāmatas tulkojuma paraugā Mordochajs jeb Mordechajs rakstīts ar “h” — Mordehajs. Lietojot tikai vienu pašu “h” divu dažādu burtu transkribēšanai, vārdi tiek padarīti nepazīstami, it īpaši ja “ch” ir vārda sākumā. Daudziem šāda no oriģināla bez vajadzības tik attālināta rakstība izliekas analfabētiska.

Svešvārdos tā paša rakstīšanas precīzuma dēļ būtu lietojams arī gaŗais “æ”, kur oriģinālvaloda to prasa, lai šos vārdus neizrunātu ar “uo” skaņu vai ar īsu “o” kā krievu valodā.

Tā paša rakstīšanas precīzuma dēļ ir vajadzīga mīkstinātā “r” (“ŗ”) lietošana. Piemēram, ja ortografijā nelietojam “r” mīkstinājumu un rakstām “es aru”, nav zināms, vai aršana notiek pašlaik (“es aŗu”) vai tā notikusi kaut kad agrāk (“es aru”). Šādā ortogrāfijā nevar arī droši pateikt, ko nozīmē, piem., “gari” — gaŗš un gars daudzskaitlī tiek tagad rakstīti vienādi. Šādus piemērus var minēt atkal un atkal. Gudri bija mūsu pirmspadomju ortografijas veidotāji, kuŗu princips bija precīzums, nevis valodas “demokratizēšana”, lai “vienkāršā darba tauta” varētu bez grūtībām “pareizi” rakstīt.

Ortografija ir tikai valodas attēlojums rakstos. Vēl svarīgāka par ortografiju ir valodas lietošana. Tulkotājam vispirms būtu labi jāprot mūsu izteiksmes līdzekļiem bagātā latviešu valoda. Būtu jābūt valodas izjūtai, kas atgādinātu: “Latvietis tā nesaka.” Tulkojumos, it īpaši Bībeles tulkojumā, tādēļ ir svarīgi, kāda latviešu valoda tulkojumā tiks lietota — bagāta vai noplicināta, tīra vai sovjetizēta un internacionālizēta. Būtu jābūt skaidrībai par to, kas ir laba latviešu valoda.

Pašlaik Latvijā par latviešu valodas attīstību ir divi viedokļi. Vienu no tiem pārstāv primitīvā sociolingvistu un internacionālistu næmenklātūra. Pēc šā viedokļa valodai jāļauj attīstīties nekontrolētai. Nav starpības starp svešvārdiem un latviešu valodas vārdiem, nav svarīgi, vai vārds darināts pēc pašas tautas radītajiem valodas likumiem vai pēc svešiem nelatviskiem paraugiem. Šo viedokli Latvijā pārstāvēja padomju valodnieks Jānis Loja, kas Latvijā ieradās 1940.gadā. Ja vārds esot vajadzīgs, tas ieviesīšoties, kaut tas arī esot nepareizi darināts. Izņēmumi un kļūdas, ja tās bieži atkārtojoties, kļūstot par likumu, un tā pēc analoģijas tiekot darināti un lietoti jauni vārdi, un nav jāvēršas pret šādu vārdu lietošanu.

Šo viedokli ir akceptējusi arī Latviešu valodas institūta næmenklātūra. Tas iekļāvās partijas valodas polītikā, lai notrulinātu un iznīcinātu latviešos valodas izjūtu, latviešu valodu internacionālizētu un pietuvinātu krievu valodai. Šis viedoklis Latvijā vēl joprojām nosaka mūsu valodas “attīstību”.

Otrs viedoklis ir, ka latviešu valodai jāattīstās latviskai pašas tautas izveidotajos valodas likumu ietvaros. Latviešu valoda ir formām bagāta un spējīga attīstīties. Jau sākot ar Alunānu, Kronvaldu un sekojot vēlākiem valodas kopējiem un veidotājiem, tika radīts simtiem jaunu, vajadzīgu un pareizi darinātu vārdu. Nacionālie valodnieki ir rūpējušies, lai valoda attīstās valodas likumu robežās, un ir mācījuši valodu kopt, parādot, kas ir latvisks un kas ir svešs un skaužams, jo valoda ir mūsu nacionāls dārgums.

Valodu ļoti labi var salīdzināt ar ūdens upi. Nepiesārņota, dzīva latviešu valoda, kas līdzīgi upei sevi papildina no saviem pirmavotiem un tur sevi tīru, attīstījās līdz Latvijas okupācijai. Tāpat kā upe, arī valoda var kļūt nedzīva, ja tā tiek piesārņota ar visādiem atkritumiem un svešķermeņiem. Tāpat kā ekologi rūpējas, lai upes nekļūst nedzīvas, uzņemot sevī indes un piesārņojumus, tā mums ir jākopj arī mūsu valoda. Tādēļ jautājums Bībeles tulkotājiem ir: kādu valodu tulkojumā lietot un pie kādiem principiem pieturēties?

Mēraukla nevar būt Latvijas okupācijas laikā izdotās vārdnīcas, jo visu to darināšanā noteicēji bijuši primitīvie polītiski uzticamie padomju internacionālie sociolingvisti. Viens piemērs ir vārdi “vidūtājs” un “starpnieks”. Pirmais ir nepareizi darināts pēc svešiem paraugiem, otrs ir latviešu vārds. Kuŗu lietos Bībelē? Abi ir padomju Latvijas vārdnīcās bez norādījumiem, ka viens ir latviešu valodas kroplis. Abus padomju “valodnieki” oficiāli atzinuši par lietojamiem, un pašlaik rakstos kroplis tiek lietots vairāk nekā pareizais “starpnieks”. Un ja tiks lietots pašreizējais sovjetisms “vienaudzis”, vai tas nozīmēs personu, kas augusi viena? Ceļa rādītājs varētu būt Amerikas latviešu apvienības izdotā “Latviešu valodas vārdnīca”, kuŗā valodas kropļus neatradīsim.

Jādomā arī, kā tiks veidoti teikumi. Vai pēc krievu valodas paraugiem, kādus tagad bieži lasām Latvijas laikrakstos un kas krievu valodas nepratējiem bieži grūti saprotami?

Tādēļ ļoti svarīgi ir, par kādu latviešu valodu stāv izraudzītie latviešu valodas konsultanti: vai par Latvijas sovjetizēto un internacionālizēto latviešu valodu, kādu mēs, piem., lasām Latvijas laikrakstos, vai par tīru, atsārņotu latviešu valodu, kas attīstījusies pēc valodas pašas likumiem un vēl tagad sastopama to mūsu rakstnieku darbos, kas vēlas lietot labu latviešu valodu? Vai valodas konsultanti ir kompetenti valodnieki, vai primitīvi sociolingvisti? Vai būs atļauts, piem., teikt, ka “sacēlās ažiotāža”, jeb vai lasīsim, ka “sacēlās liela brēka”?

Emigrācijas un Latvijas draudzes dzied no Dziesmu grāmatas, kas iespiesta priekšpadomju brīvās Latvijas pareizrakstībā. Nav dzirdēts, ka dziedātāji būtu sūdzējušies vai ko nesapratuši. Tādēļ nevajadzētu arī tagad padarīt valodas jautājumu par polītisku jautājumu, bet gan par rakstības un valodas kvalitātes jautājumu. Ja kāds saka, ka neko nevar mainīt tādēļ, ka kaut kas ir darīts 50 gadu un pie tā pierasts, un ka valoda ir “attīstījusies”, tad tas nenozīmē, ka tomēr kaut ko nevarētu izdarīt vēl daudz labāk un latviskāk. Nevienu jau vairs neapvainos buržuāziskā nacionālismā, ja mēs mēģināsim būt latviski. Vācisko rakstību mēs atmetām pēc vairāku gadu simtu lietošanas, kad Latvija kļuva brīva. Vai būtu grūtāk tagad Bībeles tulkojumā atgriezties pie kaut kā labāka un precīzāka?

Godātais Cālīša kungs! Ir cilvēki, kuŗiem latviešu valoda tiešām ir mīļa un dārga un kas to tīru gribētu veidot tālāk un saglabāt nākamajām paaudzēm. Un ir cilvēki, kam tā ir tikai saziņas līdzeklis, kam gluži vienalga, vai mēs kaut ko, piem., pārdodam vai “realizējam” un vai valoda pietuvinās krievu, angļu vai kādai citai valodai. Jaunais Bībeles tulkojums būs piemineklis.

Bet paliekošs piemineklis tas būs tikai tad, ja tulkojums būs precīzs, ja pareizrakstība būs precīza un ja valoda būs tīra, pareiza, bagāta, nepārprotama un latviska. Ir vērts censties, lai to panāktu.

Ar cieņu, —

R.Hofmanis

Losandželosā, ASV

1997.gada 23.septembrī