PROBLĒMAS

Lauksaimniecība —

no ražotāja līdz patērētājam

Vakar, 30. septembrī, zemkopības ministrs Andris Rāviņš kopā aicināja ZM speciālistus, asociāciju un lauksaimnieciskās ražošanas pārstāvjus, lai apspriestu lauksaimniecības politiku turpmākajiem 2 — 3 gadiem. Ministrs teica, ka šī saruna ir tikai iesākums un visiem kopīgi, redzot vai gluži pretēji — neredzot vienas vai citas jomas attīstību, jāizvērtē, kas šobrīd laukiem ir visvajadzīgākais. Subsīdiju summa ir pārāk maza, lai vienlaikus attīstītu pilnīgi visas jomas.Tādēļ katras nozares attīstība jāsaista kopā ar subsīdiju lietderīgu izmantošanu.

Tā kā uzaicinātie ar apspriežamās lauksaimniecības politikas projektu jau iepriekš bija iepazīstināti, saruna izvērsās ļoti konstruktīva un tiešie lauksaimniecības produkcijas ražotāji jau bija sagatavojuši savus ieteikumus un priekšlikumus. Andris Špats, kurš nodarbojas ar netradicionālo lauksaimniecību, teica, ka galvenais ir iekšējā un ārējā tirgus attīstība, taču, iekšējā tirgū atbalstot vienu vai citu jomu jeb nodarbojoties ar valsts protekcionismu, tiek sagrauti konkurētspējīga tirgus izveidošanās pamatprincipi. Vēl līdz šim nav skaidrs, kuri ir tie noteikumi, kas ir pamats valsts atbalstpolitikai. Taču nedrīkst aizmirst, ka tirgū nav politikas, bet ir tikai un vienīgi ekonomiskie likumi. Turklāt Latvijas iekšējā tirgū nav pielāgojami tie likumi, kuri darbojas citu valstu tirgū.

Latvijā būtu jānosaka maksimālās kredītprocentu jeb augļošanas likmes. Tas nepieciešams tādēļ, ka finansu sistēma nedrīkstētu pelnīt daudzkārt vairāk nekā tiešie ražotāji, kā diemžēl šobrīd notiek. Tādēļ likumā par bankām jānosaka sabalansētas kredītprocentu likmes.

Lauksaimniecības produkcijas kvalitāte ir viens no tirgus elementiem, kas ir tieši saistīts ar produkta cenu. Jebkurā gadījumā šīs ir cieši un abpusēji saistītas lietas: kvalitāte nosaka produkta cenu, un tieši cena ir tā, kas noteiks šī produkta vietu tirgū un tā konkurētspēju arī no kvalitātes viedokļa.

Runājot par kooperāciju, šobrīd reālajā dzīvē notiek ačgārnības. Proti, kooperācijas mērķis ir tirgus attīstība, taču pašlaik lauku ražotāji, kas ir tirgus sākums, nesaņem to naudu, kas viņiem būtu jāsaņem par saražoto produkciju, jo lielāko naudas daļu par preci vai produktu saņem valsts caur nodokļu sistēmu. Tādējādi netiek pildīts kooperācijas tiešais mērķis.

Sāpīgs punkts ir sadarbība ar pašvaldībām. Andris Špats uzskata, ka pašvaldību sistēmā strādājošie nav ieinteresēti attīstīt lauksaimniecisko ražošanu, jo viņiem ir vēl vecā jeb “budžetnieku” domāšana: prasīt budžeta līdzekļus, nevis, radoši domājot, stimulēt šo līdzekļu rašanos caur lauksaimniecisko uzņēmējdarbību. Tās daļēji ir sekas procesam, ka no laukiem ir aizplūdusi tā sauktā lauku inteliģence. Līdz ar to tirgus situācijā vara pašvaldībās atrodas “budžetnieku” rokās.

Attiecībā uz izglītību laukos jāizveido komisijas, kas objektīvi vērtētu to cilvēku zināšanas, kuri vienu vai citu jomu apguvuši pašizglītības ceļā, kas nereti ir pat efektīvāka. Un zinātnes projektu un pētījumu finansēšanā primārajam būtu jābūt zemnieku viedoklim par viena vai cita projekta nepieciešamību šodienas apstākļos un vajadzībās, kas būtu jāapkopo, jāizvērtē un tālāk jāvirza valsts institūcijās strādājošajiem.

Kārlis Strazdiņš, kurš pārstāvēja dārzkopjus, teica, ka ļoti strikti ir jānošķir divas lietas: lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji un tie laukos dzīvojošie, kam lauki ir dzīvesveids un kas pārsvarā uztur lauku vidi. Izvērtējamā programma paredzama tikai un vienīgi lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem, jo subsīdiju naudu nedrīkstētu izlietot lauku vides sakārtošanas jautājumiem. Subsīdijas izlietojamas tikai lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas un realizācijas kopapjoma palielināšanai. Tāpat nedrīkstētu subsīdijas izlietot pārstrādes attīstīšanai, taču vajadzētu paredzēt eksportsubsīdijas. Vēl vajadzētu subsidēt dārzkopības un augļkopības produkcijas uzglabāšanu, jo tradicionāli jau maijā no iekšējā tirgus “pazūd” vietējie produkti, dodot vietu importētajiem augļiem un dārzeņiem.

Jauno zemnieku stimulēšana ir vajadzīga, taču šeit ļoti rūpīgi būtu izvērtējams, kuri projekti patiešām divu trīs gadu laikā tiks realizēti un kuriem būs atdeve. Te vajadzētu pamācīties no “Laukkredīta”, tagad “Hipotēku un zemes bankas”, kādā veidā, “trīsreiz nomērot”, tika doti kredīti lauksaimniekiem. Te nepieciešama zemnieku izglītošana tieši šajos jautājumos.