PROBLĒMAS

Lauksaimniecība —

no ražotāja līdz patērētājam

Turpinājums no 1.lpp.

Viedoklis, ka tirgus pats noteiks produktu kvalitāti, rezultātā var izmaksāt valstij pārāk dārgi, tādēļ stingri jānosaka kvalitātes sertifikātu izsniegšana ar tiesībām uz paškontroli un arī rīcība, kāda tiks veikta, ja šī paškontrole tomēr nebūs nepieciešamajā līmenī.

Izglītības un zinātnes “stutēšana” pašlaik daudziem zinātniekiem, kas tiešām savā laikā ir devuši ieguldījumu, sniedz izdzīvošanas minimumu. Taču, šādu politiku turpinot, līdzekļi netiek investēti nākotnē. Tādēļ vajadzētu izveidot šauri koncentrētu lietišķo zinātni, kas pētītu laukiem aktuāli svarīgas lietas, jo šobrīd domāt par ieguldījumiem fundamentālajās zinātnēs finansu trūkuma dēļ mēs neesam spējīgi. “Jāizlāpās” ar tādu zinātni, ko uzreiz var izmantot praksē.

Statistika — sāpīgs punkts, un te ir jārada tāda vienota datorizēta sistēma, kurai varētu piekļūt gan zemnieki, gan ministrijas speciālisti. Tiesa, tas prasa lielus finansu līdzekļus, taču bez informācijas par norisēm tirgū nevar attīstīties ražošana.

Aivars Legzdiņš, graudkopju pārstāvis, arī atbalstīja domu, ka Zemkopības ministrijas līdzekļus būtu grēks izlietot lauku vides attīstīšanai, jo tie ir nepieciešami lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai. Šai vajadzībai līdzekļi būtu jāatrod pašvaldībām, kurās diemžēl cilvēku ar radošu pieeju dažādām lietām strādā ļoti maz. Ļoti pārdomāti būtu jāizveido norēķinu sistēma ar lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem.

Jāni Bērziņu, dārzkopju pārstāvi no Mārupes, uztrauc, ka valstī nav skaidrības, kas īsti ko audzē. Tieši tāpat nav arī informācijas, ko, no kurienes un cik daudz valstī ieved. Zemniekiem, ražotājiem šādu datu trūkst. Tiesa, sazinoties ar kaimiņvalstu, piemēram, Lietuvas, dārzkopjiem, var uzzināt, ko un cik daudz viņi ieveduši Latvijā, taču šie dati ir pat desmitkārt mazāki par tiem apjomiem, kas ar Lietuvas izcelsmes vārdu tiek tirgoti Latvijā. Kur meklēt īstos datus, un kur ir neatbilstība?

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu krietni ir kritusies cilvēku pirktspēja. Te nevar apelēt pie dārzeņu cenas, jo, ja cilvēki pērk, tad viņi arī pērk. Diemžēl šobrīd — nepērk.

Arī Jānis Bērziņš uzskata, ka vajadzētu 15 — 20% lielas eksportsubsīdijas, jo ir iespējams iekļūt Krievijas tirgū (dārzeņu ražotāji to arī dara) un eksportsubsīdijas palielinātu apgrozījumu, līdz ar to atdzīvinot dārzeņu ražošanu. Bez tam ļoti vēlama būtu centralizēta eksporta organizēšana, kas ātri vien atmaksātos.

Tas, ka lauksaimniekiem jāmaksā tik liels pievienotās vērtības nodoklis, nav pieļaujams. Daudzās valstīs šis nodoklis lauksaimniekiem ir nulles līmenī, un šajā ziņā valstij vajadzētu arī Latvijā zemniekus atbalstīt. Arī milzīgais īpašuma nodoklis (augstā cena laukos par īpašuma novērtēšanu, lai varētu zemi ierakstīt Zemesgrāmatā) ir liels slogs zemniekiem.

Zemniekiem nauda apgrozās tikai vienu reizi gadā — kad tiek pārdota raža. Visu pārējo gadu zemniekam ienākumu nav. Tādēļ būtu jāaplēš, cik liela ir summa, kādu gada laikā zemniekiem vajadzētu apgrozāmajiem līdzekļiem, un būtu jārod iespēja šo robu piepildīt vai nu ar īstermiņa kredītiem, vai kā citādi.

Aivars Upenieks, cukurbiešu konsultatīvās padomes pārstāvis, teica, ka cukurbiešu nozare ir vienīgā Latvijā, kur ražotāji strādā rokrokā ar pārstrādātājiem. Taču, palielinoties cukurbiešu platībām un ražībai, pēc pāris gadiem tiks sasniegta pārstrādes uzņēmumu nominālā jauda, kas ir puse no Latvijas cukura patēriņa. Tātad šobrīd līdzekļi jāiegulda cukurbiešu pārstrādē. Taču domāt, ka cukurbiešu ražošanu un pārstrādi, kas Latvijā ir plaša un tradicionāla, var attīstīt ar maziem līdzekļiem, ir neprāts. Vispirms līdzekļi būtu jāiegulda tieši augsnes apstrādē, un to saprot ikviens izglītots lauksaimnieks.

Tas, ka subsīdiju nauda nav lietojama lauku vides problēmu risināšanā, ir pats par sevi saprotams, taču — lauku sociālās problēmas vajadzētu risināt pašvaldībām kopā ar citām ministrijām, piemēram, Vides un reģionālās attīstības, Ekonomikas ministriju. Taču sakarā ar kredītprocentu subsidēšanu lauku ražotājiem ir stingri jānosaka, ka šī politika tiks īstenota vairākus gadus. Neviens lauksaimnieks neņems kredītu tikai uz vienu gadu, nezinot, kas notiks tālāk.

Tas, ka lauki noveco, ka jāveido kooperācija, jāattīsta zemes tirgus un vēl daudzas problēmas, ir tikai un vienīgi izglītības jautājums. Izglītības trūkums ir lielākā lauku nelaime. Piemēram, neviens neiegādājas automobili, ja nav autovadītāja tiesību. Taču zemi, kas ir vērtīgākais ražošanas līdzeklis valstī, var iegādāties jebkurš, kas tikai vēlas. Vai tas ir pareizi? Ar zemi jāstrādā tiem, kas fanātiski to grib darīt, kas to prot, tie arī iegūs nepieciešamo izglītību — gan jaundibināmajos centros, gan citur. Traktoristam šodien jāprot gan vismaz viena svešvaloda — angļu vai vācu, gan jāprot strādāt ar datoru. Un, ja laukos būs izglītoti cilvēki, tad būs gan zemes tirgus, gan kooperācija, gan jauni cilvēki.

Statūtsabiedrību asociācijas pārstāvis akcentēja, ka visiem lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem būtu jānodrošina vienādi spēles noteikumi un daudz atrisināt varētu, stimulējot kooperācijas attīstību laukos. Vissāpīgākā ir lopkopības pašreizējā nerentabilitāte, un to vajadzētu krietni vien stimulēt ar subsīdiju palīdzību, izveidojot darbotiesspējīgu lopkopības sistēmu.

Linkopības pārstāve atzīmēja, ka šogad — pēc četru gadu ieguldījumiem linkopībā — šī joma sāk atmaksāties. Piemēram, “Larelini” Jelgavā, kas ražo linu izstrādājumus, nodokļos pagājušajā gadā ir samaksājuši 220 000 latu, bet subsīdijas šai nozarei ir 250 000 latu. Ja pieskaita vēl linu pirmapstrādes uzņēmumu nodokļu maksājumus, tad šīs summas izlīdzinās. Taču — no visa izmantotā “Larelinos” Latvijā izaudzētais ir tikai 10%. Tātad, ja stimulētu linu audzēšanu, tad arī vairāk pārstrādātu tieši Latvijā augušos linus, un te nedrīkst aizmirst to, ka Latgalē visienesīgākā lauksaimnieciskā ražošana ir tieši lini.

Lauksaimniecības ražotāji teica, ka pašreizējais lauksaimniecības politikas projekts ir nedaudz sasteigts un lauku vidi vajag nevis saglabāt, bet gan ar lauksaimnieciskās ražošanas palīdzību sakārtot.

Noklausoties konstruktīvos lauksaimnieku priekšlikumus, “LV” lūdza nelielu interviju ZM valsts sekretāram Jānim Lapšem. Par apspriežamo lauksaimniecības politikas projektu viņš teica:

— Valdībai ir svarīgs katrs lauku ražotājs neatkarīgi no viņa uzņēmējdarbības vēriena un ražošanas veida. Tādēļ zemniekiem ir jāzina valsts politika, lai varētu strādāt ar perspektīvu. Priecē tas, kas jau kļuvis par raksturīgu iezīmi sarunās ar lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem: nav neviena tukšu vārdu kūlēja, ir precīzi un labi priekšlikumi, un runātāji gan no valsts institūcijām, gan ražotāji izprot, ka rezultātu dos tikai konstruktīvs dialogs. Iesniegumi tiks apkopoti, un projekts par gatavu dokumentu kļūs 12. oktobrī. Doma lauksaimniecības attīstības politiku uzlikt uz papīra radās pēc sarunas ar Ministru prezidentu Guntaru Krastu, lai arī mums pašiem, šeit, Zemkopības ministrijā, strādājot, būtu skaidrs, kas, kādā veidā un secībā būtu jārisina.

— Vai paralēli tam, ka tiek noteikta lauksaimniecības virzība, tiek izstrādāta arī visas Latvijas tautsaimniecības attīstības politika?

— To nu gan es neprotu teikt. Man ir grūti atbildēt par tautsaimniecību kopumā un arī par citām nozarēm, taču lauksaimniecība ir ļoti cieši saistīta ar visu pārējo tautsaimniecību, piemēram, patērētāju, pircēju — mediķi, skolotāju u.c. Ja citās sfērās strādājošajiem nav attiecīga atalgojuma, tātad arī pirktspējas, tad atalgojuma nav arī lauksaimniekiem un sākas mūsu nelaimes. Un sociālās problēmas laukos arī nav tikai Zemkopības ministrijas jautājums — to saka paši lauku ražotāji.

— Vai ministrijas sagatavotais projekts varētu būt publicējams?

— Kā darba variants — noteikti. Tas būtu pat labi, ja cilvēki, kas nepiedalās šajā sanāksmē, varētu ar projektu iepazīties un izteikt arī savas domas un priekšlikumus.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības

nozares redaktore

Projekts

Latvijas lauksaimniecības politika

tuvākajiem 2–3 gadiem

1) Vispārējie principi

Visā lauksaimniecības politikā balstīties uz pamatprincipu, ka valstij ir svarīgs katrs lauksaimniecības produkcijas ražotājs un lauku iedzīvotājs neatkarīgi no uzņēmējdarbības formas un uzņēmējdarbības apjomiem.

Galvenais lauksaimniecības rādītājs ir lauksaimniecības un pārtikas ražošanas kopapjoma pieaugums, kas cieši saistīts ar iedzīvotāju nodarbinātību un ienākumiem.

Visas lauksaimniecības politikas pamatā ir radīt labvēlīgus nosacījumus uzņēmējdarbības veicināšanai.

Visā lauksaimniecības politikā balstīties uz šādiem pamatprincipiem:

— virzība uz ES, iesaistīšanās PTO, brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanas veicināšana pirmām kārtām ar tām valstīm, kur prognozējama pozitīva tirdzniecības bilance;

— intensīvu un konkurētspējīgu ražotāju attīstības veicināšana, attiecīgi virzot valsts atbalsta un kredītpolitiku;

— lauku un mazpilsētu iedzīvotāju nodarbinātības un maksātspējas palielināšana, atbalstot pasākumus alternatīvo ražotņu attīstībai laukos;

— lauku vides saglabāšana, saglabājot valsts atbalstu neliela apjoma ražotājiem (naturālām saimniecībām) nodokļu atvieglojumu veidā.

2) Valsts atbalsta politika lauksaimniecībā

Subsīdijas jāpiešķir konkrētu programmu realizācijai un noteiktu mērķu sasniegšanai.

Subsīdiju saņemšana var būt iespējama, tikai ievērojot programmās noteiktos kritērijus un izpildot nosacījumus, kas nepieciešami programmu sekmīgai realizācijai.

Subsīdiju sistēmai ir jābūt ilglaicīgai, lai dotu iespēju ražotājiem pašiem pieņemt pamatotus saimnieciskās darbības lēmumus.

Subsīdiju izmantošanai jānotiek, pamatojoties uz apstiprinātiem nolikumiem.

Lai realizētu Lauksaimniecības likumā noteiktos mērķus, jāatbalsta šādi subsīdiju virzieni:

— augšņu kultūrtehniskā un agrotehnoloģiskā ielabošana;

— lauksaimnieciskās ražošanas un pārstrādes attīstība un tehniskā modernizācija;

— ciltsdarbs un sēklkopība;

— augstas kvalitātes augkopības produkcijas ražošana pārstrādei;

— netradicionālo nozaru un lauku vides atbalsts;

— kredītu garantijas fonda darbības nodrošināšana;

— lauksaimniecības produkcijas intervences pasākumi.

Galvenais lauksaimniecības kā ražošanas nozares atbalstīšanas mērķis ir panākt efektīvas lauksaimniecības ražošanas izveidošanos, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas tirgū, ražojot iekšējam un ārējam tirgum produkciju, kas savu kvalitatīvo rādītāju ziņā atbilstu ES un pasaules prasībām.

3) Lauksaimniecības produkcijas tirgus politikas attīstība

Tirgus ir galvenais ražošanas dzinējspēks. No tirgus pieprasījuma ir atkarīga ražošanas attīstība, kura savukārt nosaka ražotāju ienākumus un iedzīvotāju nodarbinātību.

Tāpēc ražošanas attīstības veicināšanai vienlīdz svarīgs ir gan iekšējais tirgus, gan arī ārējais tirgus.

Iekšējā tirgus stabilitātei ir nepieciešams sakārtot likumdošanu atbilstoši starptautisko organizāciju prasībām, tai skaitā ieviešot tirgus aizsardzības mehānismu, kuru pielietotu nepieciešamības gadījumā.

Attiecībā uz ārējo tirgu vienlīdz svarīgi ir attīstīt tirdzniecību ar Rietumu valstīm, kā arī atgūt daļēji zaudēto austrumu tirgu. Šo mērķu sasniegšanai ir nepieciešams veidot liberālus tirdzniecības režīmus, slēdzot Brīvās tirdzniecības līgumus — īpaši ar Austrumu valstīm (Ukraina, Krievija), kā arī, valstiski atbalstot, veicināt eksporta plūsmu pieaugumu — izstāžu atbalstīšana, katalogu izdošana.

4) Kredītsistēma

LR pastāvošā likumdošana nosaka, ka neviena valsts institūcija nevar iejaukties kredītu saņemšanas un izlietošanas procesā. Tomēr, ievērojot lauksaimniecības nozares specifiku — lēno kapitāla un apgrozības līdzekļu apriti —, ir nepieciešami labvēlīgāki kreditēšanas nosacījumi kā citās tautsaimniecības nozarēs.

Ar lauksaimniecības nozares kreditēšanu nodarbojas komercbankas. Viena no tām — Latvijas Hipotēku un zemes banka (LHZB), kuras loma arvien pieaug, jo:

1) MK katru gadu palielina tās pamatkapitālu no Privatizācijas fonda;

2) tā apkalpo Pasaules bankas (PB) kredītlīniju lauksaimniecībā.

Sagatavošanā ir “Lauku attīstības projekts”, kurš paredz turpināt PB resursu piesaistīšanu lauku problēmu risināšanā.

Vienlīdzīgi ar kredītresursu apjomu nodrošināšanu tiek veicināta kredītresursu pieejamība:

1) izveidots un uzsācis darbu kredītu garantijas fonds, paredzēta tā līdzekļu papildināšana no VAS “Ventamonjaks” valsts kapitāla daļas privatizācijas u.c. resursiem;

2) turpmāk paredzēta kredītu daļējā dzēšana, izpildot zināmas programmas.

5) Privatizēto pārstrādes uzņēmumu pārvaldes sakārtošana

Jāpabeidz pārstrādes uzņēmumu nodošana pašu lauksaimniecības produkcijas ražotāju īpašumā un pārvaldē. Izdarīt grozījumus likumdošanā, kas noteiktu, ka pārstrādes uzņēmumu padomēs ne mazāk kā puse padomes locekļu būtu ražotāju pārstāvji.

6) Savlaicīgi norēķini par piegādāto produkciju

Šajā nolūkā

— jāizstrādā un jāapstiprina parauglīgums par produkcijas iepirkšanu, kas, vienlaikus izstrādājot likuma projektu “Par lauksaimniecības pašpārvaldi”, dos iespēju piegādātājiem organizēti pastāvēt ar sev izdevīgiem līguma nosacījumiem;

— jāsagatavo un jāiesniedz Saeimai izskatīšanai grozījumi likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”, kas paredzētu, ka par iepirkto nepārstrādāto lauksaimniecības produkciju pārstrādes uzņēmumiem jānorēķinās ne vēlāk kā divu mēnešu laikā;

— tiesību aktos jāparedz iespēja Zemkopības ministrijai saņemt no pārstrādes uzņēmumiem informāciju par to finansiālo stāvokli;

— turpināt labības tirgus sakārtošanu, noņemot sezonālo spriedzi, paredzot subsidēšanu izdevumu segšanai par graudu uzglabāšanu zemnieku saimniecībā vai elevatorā līdz pārdošanas brīdim.

7) Lauksaimniecības ražojumu un produktu kvalitātes paaugstināšana

Pakāpeniski jāpārņem ES un pasaules tirgus pārtikas produktu kvalitātes prasības. Prioritāte dodama piena produktiem.

Jānodrošina valsts uzraudzība pār pārtikas kvalitātes prasību ievērošanu. Jāpanāk konkrēta un precīza funkciju sadale starp kontrolējošām institūcijām. Jāracionalizē un jāefektivizē inspektoru darbība. Jāveicina uzņēmumu paškontroles attīstīšana, kas balstīta uz HACCP (bīstamo riska analīžu kritiskie kontroles punkti) sistēmu.

8) Zemes tirgus, nomas un neapstrādāto zemju izmantošanas veicināšana

Zemes tirgus, nomas un neapstrādāto zemju izmantošanas veicināšana:

— radot kreditēšanas iespējas zemes iemērīšanai (ierādīšanas) un reģistrācijai zemesgrāmatā;

— sekmēt LR MK 1993. gada 26. oktobra Nolikumu nr. 16 “Par zemes reformas un zemes privatizācijas darbu finansēšanas kārtību” prasību izpildi;

— kredīta vai kredīta procentu daļēju segšanu zemes pircējam;

— attīstot zemes informācijas sistēmas;

— zemes nomas parauglīguma izstrāde.

9) Lauku novecošanās

Latvijas lauku attīstībai ilglaicīgā perspektīvā plānveidīgi jārealizē pasākumu komplekss, kas orientēts uz demogrāfiskās situācijas normalizāciju un stabilizāciju. Lai samazinātu iedzīvotāju migrāciju uz pilsētām un piesaistītu laukiem gados jaunus cilvēkus, jānodrošina pietiekama apjoma investīciju novirzīšana lauku ekonomisko un sociālo infrastruktūru pilnveidošanai, kas ļautu stabilizēt dažāda lieluma zemnieku saimniecības, izveidot Latvijas laukos jaunus, kā arī attīstīt un dažādot esošos ražojošos un pakalpojumu sfēras uzņēmumus (tādējādi radot jaunas iespējas nodarbinātībai), orientējoties galvenokārt uz vietējo atjaunojamo dabas resursu racionālu izmantošanu. Gados jaunu cilvēku piesaistīšana laukiem nodrošināma arī ilgtermiņa kreditēšanas, subsidēšanas, kā arī nodokļu atvieglojumu piešķiršanas ceļā.

10) Ražotāju kooperācija

Viens no kooperācijas pamatmērķiem ir agrāro ražotāju tirgus spēka palielināšana un ražošanā nepieciešamo resursu un pakalpojumu iegāde. Šajā nolūkā lauksaimniecības politikas pamatā ir

— nodokļu sistēmas pilnveidošana attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa maksājumiem, ienākuma nodokļa atvieglojumu saņemšanai kooperācijā iesaistītajiem lauksaimniekiem un akcīzes nodokļa kompensācijas saņemšanai arī pakalpojumu sniegšanas kooperatīviem;

— tiesiskās bāzes pilnveidošana, kura ietver likumu “Par kooperatīvajām sabiedrībām un to savienībām” pieņemšanu, tiesisko pamatu “neformālai” kooperācijai un statūtu paraugu sagatavošana;

— izglītošana un konsultācijas kooperācijas jomā;

— komercbankām pieņemamu kooperācijas uzņēmumu kreditēšanas nosacījumu izstrādāšana.

11) Sadarbība ar pašvaldībām

Lauku attīstība nav iedomājama bez pagastu pašvaldību tieša atbalsta. Tāpēc ir jāsekmē visu lauksaimniecības institūciju sadarbība ar pagastu domēm.

12) Pašpārvaldes tālāka attīstība

Dažādie nozaru un teritoriālie pašpārvaldes veidojumi var lauksaimniecības problēmām rast ātrāku un labāku risinājumu nekā valsts institūcijas.

Ir jārada nepieciešamā pašpārvaldes sistēma.

13) Nodokļu politika

Lauku ražotājiem ir svarīgi, lai nodokļu politika būtu stabila un ilglaicīga, lai visas paredzamās izmaiņas laikus tiktu darītas zināmas ražotājiem un nepasliktinātu kopējo finansiālo situāciju laukos. Svarīgi, lai tiktu ievērotas lauksaimnieciskās ražošanas īpatnības un specifika. Lauksaimniecībā nepieciešams pārejas periods, lai privatizācijas procesa un zemes reformas rezultātā izveidotās liela skaita sīkās saimniecības pārveidotos spēcīgos un konkurētspējīgos ražotājos.

Lai neradītu papildu sociālo spriedzi laukos, nepieciešams saglabāt pašreiz noteiktos nodokļu atvieglojumus.

Galvenie no tiem ir šādos likumos:

1) “Par uzņēmuma ienākuma nodokli”;

2) “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”;

3) “Par pievienotās vērtības nodokli”;

4) “Par akcīzes nodokli”;

5) “Par īpašuma nodokli”, kurš tiek pārveidots likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli”.

14) Izglītība un zinātne

Jāturpina profesionālās izglītības iestāžu reforma, izveidojot trīs reģionālos lauksaimniecības izglītības centrus un piecus specializētos lauksaimniecības izglītības centrus, nolūkā paaugstināt izglītības praktisko mācību kvalitāti uz modernu tehnoloģiju bāzes. Zemkopības ministrija iestājas par profesionālās izglītības mācību iestādes saglabāšanu laukos, tās pārprofilējot lauku infrastruktūrai nepieciešamo arodu mācīšanai.

Turpmāk valsts subsīdijas saņems tikai tie zemnieki, kuriem būs atbilstoša lauksaimniecības izglītība.

Jāizveido labas prakses atbalsta saimniecību tīkls Latvijā, kur interesentiem, audzēkņiem un studentiem būtu iespēja praktizēties.

Augstākās izglītības diplomam jābūt atzītam Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Augstākās izglītības un zinātnes integrācija dos iespēju radīt konkurētspējīgu zinātnes produktu.

Uzlabojot zinātnes institūciju materiāli tehnisko bāzi un paaugstinot tajā strādājošo zinātnieku kvalifikāciju, jāpanāk kvalitatīvs kāpums pielietojamās zinātnes galarezultātā, kas būs atzīts un pieprasīts arī ārpus Latvijas.

15) Informācija

Valsts politikas realizēšanai lauksaimniecībā nepieciešama precīza un savlaicīga informācija par laukos notiekošajiem procesiem un lauksaimnieciskās ražošanas rādītājiem.

1998.gadā izveidot subsīdiju saņēmēju atskaišu sistēmu, kas ļaus Latvijai pietuvoties ES informācijas jomā.

Turpināt sadarbību ar Valsts statistikas komiteju lauksaimniecības apsekojumu veikšanā.

Par kredītprocentu subsidēšanu labības pārstrādes uzņēmumiem

Jānis Lapše,

Zemkopības ministrijas valsts sekretārs,— “Latvijas Vēstnesim

Zemkopības ministrijā vakar, 30. septembrī, turpinājās saruna ar banku pārstāvjiem par kredītiem labības pārstrādes uzņēmumiem graudu iepirkšanai no labības ražotājiem. Kā jau 5. septembrī — graudu iepirkšanas karstākajā laikā — “LV” rakstīja, ZM bija atradusi līdzekļus — 30 000 latu, lai segtu 10% no kredītprocentiem, ko bankās ņems labības pārstrādes uzņēmumi, lai nopirktu labību no graudu ražotājiem. ZM valsts sekretārs Jānis Lapše vakardienas tikšanos ar banku pārstāvjiem raksturoja šādi:

— Saruna bija rezultatīvāka, nekā bijām cerējuši. Tiesa, neieradās visas bankas, ar kurām gribējām runāt, bija pārstāvji tikai no “Tranzītbankas” un “Hipotēku un zemes bankas”, kā arī Labības aģentūras darbinieki. Taču, kā jau minēju, saruna bija produktīva. Apmēram nedēļas laikā būs gatavs tipveida līgums, kas noteiks atbildību labības pārstrādes uzņēmumiem par savlaicīgu samaksu graudu ražotājiem un arī labības pārstrādes uzņēmumu saistības ar bankām. Bankas labprāt dos uzņēmumiem šos kredītus, lai varētu norēķināties ar ražotājiem un ražotāji savukārt varētu veikt ziemāju sēju. Iepirktie graudi būs ķīla gadījumā, ja uzņēmums nebūs spējīgs norēķināties ar bankām un kredītu atmaksāt. Pašlaik no ministrijas līdzekļiem kredītprocentu dzēšanai labības pārstrādes uzņēmumiem būtu jāsamaksā apmēram 12 000 latu. Tiesa, ir bijuši pārmetumi, ka notiek uzņēmumu subsidēšana, taču galarezultātā tika darīts iespējamais, lai zemnieki saņemtu naudu un varētu iesēt ziemājus.

Par likumprojektu

“Par kooperatīvajām sabiedrībåm un to savienībām"

Kārlis Leiškalns, 6. Saeimas deputāts,

Andris Miglavs, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas

institūta direktors,— “Latvijas Vēstnesim”

Vakar, 30. septembrī, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā pirms otrā lasījuma tika izskatīts likumprojekts “Par kooperatīvajām sabiedrībām un to savienībām”. Uz komisijas sēdi bija uzaicināti un apspriešanā piedalījās Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Viktors Elksnis, ZM Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamenta Lauku vides un kooperācijas nodaļas vecākais referents Genādijs Tolstikovs, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs un centrālās savienības “Turība” valdes priekšsēdētāja vietniece Maruta Kokina. Pašreiz likumprojektam ir gandrīz 320 labojumu, un pie tā ir strādājušas vairākas darba grupas — gan deputāti, gan pieaicinot lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju asociāciju pārstāvjus. Darbs pie jaunradāmā likuma ir smags, un deputāts Kārlis Leiškalns, kurš darbojas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā un ir iedziļinājies šā likumprojekta peripetijās, “LV” teica:

— Darba gaitā atklājās, ka ir daudz neskaidrību kooperācijas likuma pamatprincipos un pamatmērķos un pēc šā likuma kooperatīvi sāk atgādināt akciju sabiedrības. Bija doma, ka vajadzētu likumprojektu pārrakstīt no jauna, taču nolēmām to nedarīt, bet ļaut deputātiem plenārsēdē otrajā lasījumā to krietni izdiskutēt. Pēc tam komisijā to vēlreiz pārskatīsim un gatavosim trešajam lasījumam. Vēl šobrīd ir ļoti daudz neskaidrību, uz ko likumprojekts man atbildi nesniedz, taču kopumā likums būs dzīvotspējīgs. Galvenais, lai netiktu sajauktas patērētāju organizācijas jeb kooperatīvi un peļņu nesošās jeb kapitāla organizācijas, kas reģistrējas kā SIA, akciju sabiedrības vai kā citādi, kuras darbojas pēc citiem likumiem. Tādēļ ļoti būtiski ir šeit pareizi sagrupēt un organizēt dažādus kooperatīvo sabiedrību veidus un definēt kooperatīvo sabiedrību savienību tiesības iejaukties vienā vai citā procesā. Protams, aktuāls ir jautājums, vai kooperatīvo sabiedrību savienības nav sava veida monopols, kas var būtiski ietekmēt tirgu. Šajā likumprojektā ir tik daudz smagu jautājumu, kas ir skaidri jānodefinē, lai vēlāk nebūtu nepieciešami nebeidzami likuma labojumi. Tiesa, varētu vēlēties, lai interese par šo likumprojektu būtu aktīvāka gan no deputātu, gan arī no lauksaimniecības ražotāju, kooperatīvo sabiedrību dalībnieku puses. Pašlaik norisinās diskusijas, un vēlams visus ierosinājumus apspriest tieši šajā procesā.

Savu viedokli par likumprojektu pašreizējā stadijā “LV” lūdza izklāstīt arī vienam no likumprojekta autoriem Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktoram Andrim Miglavam:

— Tas, ka likumprojektam ir tik daudz labojumu, nav briesmīgākais, jo likums ir garš — 70 panti, un pārsvarā ir redakcionālas izmaiņas. Ļoti lielu darbu šajā sakarā ir veicis juridiskais birojs. Galvenais, lai netiktu mainītas konceptuālas lietas, lai netiktu sajaukti kooperatīvo sabiedrību un kapitāla sabiedrību darbības pamatprincipi. Pašlaik likumprojektā konceptuālu labojumu nav un ceru, ka attiecībā uz lauksaimniecības kooperatīvajām sabiedrībām netiks izjaukts princips: viens biedrs, viena balss. Nedrīkst aizmirst, ka kooperatīvajā sabiedrībā balsu skaits nav atkarīgs no ieguldītajām kapitāla daļām, bet gan no izmantoto pakalpojumu apjoma. Salīdzinot šo likumprojektu ar to, kas darbojās Latvijas pirmās neatkarības laikā, šis likums nenoliedzami ir progresīvāks. Taču tajā pašā laikā gribu teikt, ka likums nav, un arī šis likums nebūs panaceja, ar kuru varēs sekmēt kooperatīvo sabiedrību veidošanos.