Ar Purvmalas mīlestību un spītu, ar Latviju sirdī

Piektdien, 17. martā, Triju Zvaigžņu ordeņa domes vārdā NBS komandieris Raimonds Graube pasniedza lietnantam Robertam Gabrim IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni

Augstā apbalvojuma pasniegšanas brīdī: NBS komandieris pulkvedis Raimonds Graube, Latvijas Virsnieku apvienības sekretāre Maija Zālīte, apvienības priekšsēdētājs Tālivaldis Bērziņš un — ordeņa virsnieks Roberts Gabris

17. martā Ķekavas pagasta Gabru sētā bija svētki. Pie mājas plīvoja valsts karogs, ieradās augsti virsnieki, pagasta padomes vadība, radi, draugi un kaimiņi. Triju Zvaigžņu ordeņa domes vārdā leitnantam Robertam Gabrim Nacionālo bruņoto spēku komandieris zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube pasniedza IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Pats notikuma vaininieks gan viesus sagaidīja siltajā istabā, jo 96 pārdzīvojumiem bagātie gadi, no kuriem desmit aizvadīti apcietinājumā aiz polārā loka, prasījuši savu. Tomēr latvieša sīkstums ir apbrīnojams.

Pulkvedis Raimonds Graube, pasniedzot ordeni sacīja:

— Jūs izgājāt vissmagākos pārbaudījumus, kādus mūsu virsniekiem līdz šim lēmis liktenis. Jūs izdzīvojāt un atgriezāties, un atstājat ar savām atmiņām mūsu paaudzei, tautai, virsniekiem tos traģiskos mirkļus daudzu gadu garumā, kurus pārdzīvoja latviešu virsnieki. Visiem nebija lemts to izturēt. Izdzīvoja stiprākie un varbūt arī veiksmīgākie. Es varu droši apgalvot, ka jūs esat pelnījis šo augsto valsts apbalvojumu. Atļaujiet jums to pasniegt un apsveikt jūs.

Roberts Gabris 1940.gadā tautas armijas formā ... un 2000.gada 17.martā savas dzimtas lokā     Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Roberts Gabris:

— Gods kalpot Latvijai! Paldies!

Triju Zvaigžņu ordeņa domes vārdā Robertu Gabri sveica domes sekretāre Sarmīte Baumane, Ķekavas pagasta padomes priekšsēdētāja Inese Daņiļeviča savā apsveikumā izteica gandarījumu, ka Roberts Gabris nav turējis pārdzīvoto sevī, bet rakstījis atmiņas, un viņa grāmata "Latvju virsnieks Nr.35 473" kļuvusi par vēstures liecinieku.

Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs Tālivaldis Bērziņš:

— Tēvzemes mīlestība ir visaugstākais tikums zemes virsū. Par tavu tēvzemes mīlestību liecina tavs dižais mūžs un nemirstīgais vēstījums par latviešu virsnieku likteņiem padomju gulagā. Dziļā cieņā un pateicībā par tava mūža devumu Latvijai un tās tautai šajā valsts augstākā apbalvojuma saņemšanas dienā ar vislabākajiem novēlējumiem tevi sveic tava Latviešu virsnieku apvienība.

Roberts Gabris savu garo mūžu sācis 1903. gada 5. septembrī Rīgas tuvumā — Katlakalnā, vectēva celtajās Gabru mājās. Ģimenē bija četri bērni — trīs brāļi un māsa. Dzīves apstākļi bija grūti, jo zemes pleķītis bija neliels. Tomēr Roberts mācījās Pļavniekkalna sākumskolā. Jau tad zēns bijis neparasti zinātkārs un vitāls. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Gabru ģimene devās bēgļu gaitās. Netālu no pagrieziena uz Limbažiem, četrpadsmitgadīgajam puisim priekšā izauga ūsains kazaks zirgā. Saņēmis triecienu ar zirga krūtīm, atžilbis pēc kritiena, zēns vispārējā jūklī vairs neatrada vecāku pajūgu un palika viens. Tomēr viņš nekrita panikā un turpināja ceļu uz austrumiem. Tikai izveicīgs, drosmīgs un izturīgs zēns varēja izdzīvot viens tajos haosa pilnajos laikos Krievijā, kad pār to staigāja pilsoņu karš, bads, tīfs. Kad Roberts aizklīda līdz Ukrainas nomalei, radās iespēja palikt tur uz dzīvi. Tomēr atskārta, ka bez Latvijas viņš nevar dzīvot. Uz mājām! Nakšņojot kāpostu laukos, ceļa beigas veicot basām kājām, beidzot pazudušais dēls klauvēja pie dzimtās būdiņas. Māte slaidajā jauneklī, kas jokodamies runāja krieviski, nepazina pirms četriem gadiem bēgļu straumē pazaudēto dēlu.

Tikpat raibi kā pa dzīvi Robertam gāja arī literārajos mēģinājumos. Jaunības bēgļu gaitās piedzīvoto Roberts Gabris aprakstīja saistošā garā stāstā "Circeņu Jurkas raibie piedzīvojumi" un nodeva to vērtējumam Vilim Lācim. 1939. gadā ap Ziemassvētkiem "Jaunākajās ziņās" sāka publicēt jaunu Viļa Lāča romānu "Purvmala", kuru arī Roberts Gabris bija nodevis rakstniekam rediģēšanai un novērtējumam. Gabris gan vēlāk savējiem kautrīgi stāstīja: tāda vienošanās neesot bijusi, ka Lācis romānu publicēšot ar savu vārdu... "Circeņu Jurkas piedzīvojumi" nogulēja pie Lāča līdz 1940. gadam, kad rakstnieks Gabrim skaidrojis:

"Ziniet, Gabra kungs, tagad tāds neskaidrs politiskais stāvoklis, bet jūs tur rakstāt par Sarkanās armijas zvērībām…"

Padomju laikā Viļa Lāča memoriālā muzeja vadītājs Voldemārs Kalpiņš, protams, dižā "Tautas rakstnieka" plaģiātiskos nedarbus noliedza.

Tomēr viena Roberta Gabra grāmata dienas gaismu ieraudzīja. 1990. gadā "Karoga" bibliotēkas sērijā iznāca "Latvju virsnieks Nr.35 473", kurā autors apraksta latviešu virsnieku pārdzīvoto, sākot no Litenes nometnes un beidzot ar dažu izdzīvojušo atgriešanos dzimtenē pēc vergu nometnēs pavadītajiem gadiem.

Mūžīgi neatbildēts paliks jautājums — vai Latvijas armijai 1940. gada 17. jūnijā vajadzēja pretoties okupantiem? No militāri stratēģiskā viedokļa tas bija bezcerīgi, bet no morālā un politiskā? Roberts Gabris šo dienu pārdzīvoja Vidzemes divīzijas štāba sakaru rotā Salaspils vasaras nometnē ar domām: baroti, ģērbti, saņemta alga, bet, lai glābtu savu tautu, armija nepakustina ne pirksta…

Drīz uzradās pulka politiskais audzinātājs kareivis Ivanovs ar pulkvežleitnanta zīmotnēm. Ieradās armijas politiskais vadītājs Bruno Kalniņš, kurš vēl viņus uzrunā — virsnieku kungi. Bet tad sākās lielas pārmaiņas. Nekādi "kungi", nekādas latviešu dziemas — tās karavīriem kaitīgas. Gabris kā krievu valodas pratējs tika nozīmēts par tulku. Viņš bija spiests tulkot poļitruku "gudrības" saviem biedriem, kuri nav apmierināti ar ēdienu. Poļitruks klāstīja, ka savu mūžu nav "ēdis" kafiju un nodeklamēja: "šči da kaša, pišča naša" — skābu kāpostu zupa un putra mūsu ēdiens. Bez pēdām sāka pazust virsnieki.

Ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra 1940. gada 13. oktobra pavēli Latvijas Nacionālā armija tika ieskaitīta Sarkanarmijas sastāvā kā 24. teritoriālais korpuss. Gabris pārdzīvoja traģiskos nodevības mirkļus Litenē, kur apcietināja Latvijas labākos dēlus — tās virsniecību. 1940. un 1941. gadā komunisti iznīcināja un represēja 4665 latviešu karavīrus, to skaitā 1086 virsniekus, 23 ģenerāļus un vienu admirāli ieskaitot. Slepkavām nekas nebija svēts — ne ģenerāļa zīmotnes, ne sabiedriskā darbība. Gluži otrādi — ģenerāļa Kārļa Gopera smagi sakropļoto līķi atrada 1944. gadā mežā pie Stopiņiem, ģenerāli Kārli Praulu — masu kapos Babītē, rakstnieku kapteini Aleksandru Grīnu nošāva Astrahaņā. Kad Roberts Gabris kopā ar virsniekiem jau bija sadzīti Gulbenes stacijā lopu vagonos, pie viņiem iekāpa daži čekisti, lai norautu zīmotnes. Vecajam pulkvedim Kaņepam–Kalniņam acīs bija asaras. R.Gabris vēlāk rakstīja:

"Būtu es gaišreģis, varētu toreiz sirmajam vīram pateikt — tas vēl nav nekas, pulkveža kungs. Drīz jūs būsiet oficiāli apgānīts par tautas ienaidnieku. Un, kad es jūs vēlāk redzēšu tajā tālajā ziemeļu pilsētā, jūs būsiet kā siļķe, kurai gaļa apēsta. Satuntuļojies, nosalis, izbadējies. Tik vien būs kā latviešu zemnieka spīts jūsu acīs, spītējot un cerot atgriezties."

Robertam Gabrim šī spīts un dzīvesalkas palīdzēja izturēt, nepalikt Šmita kalna mūžīgā sasaluma nišās. Desmit gadi Noriļskas lēģeros, kurus piesprieda Taimiras apgabala izbraukuma "tiesa" par "dzimtenes militāru nodevību" un "grupas pretpadomju aģitāciju".

Šī "cilvēkēdāju mašinērija" rija un rija. No 500 Gabra ešelona virsniekiem dzimtenē atgriezās simts. Pēc dažiem gadiem no Noriļskā saņemtās "veselības kūres" vairums nomira. No Gabra vagona "tautas ienaidniekiem" Latvijā atgriezās divi vīri. Tāda ir vienkāršā aritmētika. Latvju tautas nāves nesēju rēķins. Roberts Gabris viņiem spītēja un spītē šobaltdien.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"