Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks

Alfrēds Jaunušans

Par sevi — pats

Piedzimu Rīgā 1919.gada 24.martā.

Vecāki tikko kā bija atgriezušies no bēgļu gaitām Krievijā — kā saka, pliki un basi, dzīvi vajadzēja sākt no nulles. Tēvs iekārtojās darbā uz dzelzceļa, māte bija baltveļas šuvēja. Dzīve ritēja normāli, iedzīve kļuva bagātāka, ko ēst bija vienmēr, šo to varēja atlicināt sliktākām dienām. Uzradās brālis Arvīds.

Pamatskolu beidzot, iestājos 1. Rīgas valsts ģimnāzijā, kur skolniekiem bija skaistas sarkanzaļas cepurītes kā uz degvīna veikala izkārtnēm.

Jau no agras bērnības biju apmāts ar teātri. Kur šī doma — kļūt par aktieri — radās, īsti nezinu. Laikam no pirmās noskatītās izrādes Nacionālajā teātrī — Annas Brigaderes pasaku lugas “Lolitas brīnumputns”.

Vēl mācoties ģimnāzijas trešajā klasē, iestājos vienlaikus Zeltmata un Ernesta Feldmaņa dramatiskajos kursos, kurus pēc pusgada pametu, jo sapratu, ka esmu vēl pārāk zaļš un nenobriedis manis izvēlētajai profesijai.

Beidzu ģimnāziju. Tas bija laiks, kad nedarbojās neviena aktieru skola, nevieni kursi un neviena studija. Nezināju, ko darīt, un iestājos Universitātes Vēstures fakultātē. Pirmo kursu pabeidzu ar labām sekmēm, biju centīgs students. Sākās krievu laiki. Universitātē dibinājās visādi pulciņi, arī dramatiskais, kurā es darbojos ar tādu entuziasmu, ka aizmirsu, ka esmu students, un nenokārtoju nevienu eksāmenu.

Tad karš. Kā students aktīvists es aizgāju uz Krievzemi, jo daudz kam noticēju. Tur kļuvu redzīgāks un dzirdīgāks, bet arī nabagāks ticībā cilvēkiem.

Kad dibinājās 201. latviešu strēlnieku divīzija, pieteicos kā brīvprātīgais. 1942.gada 17.februārī pie Staraja Rusas mani sašāva galvā, rokā un kājā. Pēc deviņiem mēnešiem, kurus es pavadīju visādos hospitāļos un slimnīcās, mani demobilizēja kā armijai nederīgu.

Novosibirskā strādāju par palīgstrādnieku pirtī. Tad uzzināju, ka Kostromā dibinās finansu darbinieku kursi latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Tos pabeidzis, tiku pieņemts darbā par kasieri un vēlāk — grāmatvedi. Pēc atgriešanās Latvijā strādāju par finansu nodaļas vadītāju Rēzeknē un pēc pārcelšanās uz Rīgu — Finansu ministrijā par daļas priekšnieku.

Viss bija it kā labi, bet doma par teātri mani nelaida vaļā. Rīgas teātri sāka atvērt studijas, nodibinājās Teātra skola. Pametu darbu ministrijā, sameloju, ka gribu atsākt studijas Universitātē, un iestājos toreizējā Drāmas teātra studijā.

To beidzu kā ceturtās kategorijas aktieris ar viszemāko algu, ko par lielu atzina vienīgi mana vecmāmiņa. Sākās mani laimīgie laiki — lomas, sākumā mazas, pat ar tekstu: “Kāds saimnieks?” Raiņa “Pusideālistā”, tad jau prāvākas, tad pavisam lielas.

Vēlāk man piedāvāja režisēt, aizūtīja uz Augstākajiem režijas kursiem Maskavā. Pēc to beigšanas kļuvu par profesionālu režisoru un pēc profesora A.Amtmaņa-Briedīša nāves — par galveno režisoru. Tai laikā iestājos partijā...

Esmu iestudējis daudzas gan veiksmīgas, gan mazāk veiksmīgas, gan arī vājas izrādes. Lomas spēlējot, apbraukājis visu Latviju, iestudējis lielos brīvdabas uzvedumus Vecpiebalgā, Druvienā un Dundagā.

Man jau 78 gadi, bet vēl varu strādāt — par to mans paldies!

1997.gada 21.maijā

Jaunušanu ģimene Rīgā 1930.gadā. Māte Minna, tēvs Ignāts, vecākais dēls Alfrēds un jaunākais — Arvīds

Par viņu —

Darba svētki darbā

Kaut arī 1947.gada izrādēs viņa galvenās lomas ir tikai Feja (Šekspīra “Jautrās vindzorietes”), 7.komjaunietis (A.Griguļa “Māls un porcelāns”), Zeņķis (Raiņa “Pusideālists”), Kolhoznieks (A.Korneičuka “Ukrainas stepēs”) un Šveicars, Aģitators un Sagūstītais zaldāts (N.Pogodina “Cilvēks ar šauteni”), ar 2.oktobri Alfrēds Jaunušans tiek uzņemts Nacionālā teātra (toreiz — Valsts Drāmas teātris) saimē un šodien var atskatīties uz 50 darba gadiem šajā kolektīvā. Jau nākamajā sezonā viņš mūs, padsmitnieces, raudināja kā Karandiševs Ostrovska drāmā “Līgava bez pūra” un Krogstā Ibsena “Leļļu namā” un izsmīdināja Pietuka Krustiņa lomā brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos”. Mazliet vecāks par saviem 29 gadiem gan viņš likās, bet nekādi toreiz nebūtu ticējuši, ka tās ir viņa pirmās lielās lomas, kam vēlāk piepulcēsies Dostojevska Marmeladovs, Šekspīra Henrijs IV, Bulgakova Moljērs un daudzi citi skatuves tēli ar spēcīgu traģisko stīgu, Zeiboltu Jēkaba Gusto fon Bundels un neaizmirstamais Blaumaņa Rūdis “Skroderdienās”.

Kad studiju pēdējos gados sāku piepelnīties ziņu aģentūrā “LETA”, kur tolaik strādājām arī naktīs, vecākie kolēģi kā kuriozāko un arī šausminošāko neuzmanības kļūdu pieminēja Alfrēda Jaunušana presē aizlaisto īsziņu par atpūtas dienas pārcelšanu pēc darbaļaužu vēlēšanās. Valdības cirkulārs kā parasti bija pienācis krievu valodā, bet jauneklis, savas Drāmas teātra studista gaitas savienodams ar tulkotāja un redaktora pienākumiem aģentūrā, bija iztulkojis greizi un radījis pamatīgu sajukumu sabiedrībā. Šo epizodi pēc daudziem gadiem nezin kāpēc atcerējos brīnišķīgajā “Lilioma” izrādē, kad Uldis Dumpis galvenajā lomā lepni paziņoja, ka par sētnieku viņš neies strādāt. Par sētnieku ir jāpiedzimst!

Un Alfrēds Jaunušans nu reiz ir piedzimis par aktieri un režisoru, kam skatuve — debesis un elle. Mākslinieka biogrāfiskajos datos minēts, ka viņa pirmā režija ir 1955.gadā iestudētā poļu dramaturga Ļutovska “Ģimenes lieta”. Taču ceļš uz Nacionālā teātra galvenā režisora darbu sācies 1952.gadā, kad Vera Baļuna viņu pieaicinājusi par asistentu “Otello” izrādē. Tātad 45 gadi režijas mākslā. Kādu gaišumu piecdesmito un sešdesmito gadu pelēcībā izstrāvoja viņa romantiskās izrādes — Zīverta “Āksts” un Arbuzova “Esi sveicināta, mīlestība!”. Vēlāk nāca Molnāra “Lilioms”, par notikumu sabiedrības dzīvē kļuva Pētera Pētersona, Gunāra Priedes, Harija Gulbja, Paula Putniņa un Jāņa Jurkāna lugu iestudējumi. Raiņa “Pūt, vējiņi”, vairākas Brigaderes lugas, Alfrēda Amtmaņa–Briedīša “Skroderdienu” kapitāls atjaunojums. Daudz spēka, savu sakņu apjausmu un augšupceļošu prieku visu šo pusgadsimtu dāvājis mums Alfrēds Jaunušans.

Aizmirst sevi viņš nav ļāvis nekad, bet īpašs prieks par aktieriskajām un režisoriskajām veiksmēm šīsdienas repertuārā. Pērn ar Tenesija Viljamsa “Orfejs nokāpj ellē” režisors lika atcerēties septiņdesmito gadu izcilās izrādes “Ilgu tramvajs” un “Jaunības putns ar saldo balsi”. Pašlaik tiek iestudēta vācu autoru Arnolda un Baha komēdija “Atpūta Paradīzē” un Eduarda Vulfa “Līnis murdā”. Atceroties viņa veidotās Annas Brigaderes komēdijas “Kad sievas spēkojas” un “Lielais loms”, atkal var cerēt uz veselīgu izsmiešanos. Bet vaigu vaigā ar jubilāru joprojām var tikties gan “Bezkaunīgajos večos”, gan “Dūdieviņā” un “Trešajā vārdā”.

Darba svētki darbā. Tai vienīgajā un mums visiem tik ļoti vajadzīgajā!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto no personiskā arhīva

Karandiševs Ostrovska lugā “Līgava bez pūra”

Rūdis Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” 1955.gadā

Anšlava Eglīša lugas “Bezkaunīgie veči” pirmizrādē 1990.gadā

Normena lomā Tompsona lugā “Pie Zelta ezera” 1995.gadā. Etele — Eleonora Dūda