Pēc pirmås dzīvokļu izsoles

par sertifikåtiem Rīgå

Izsverot dzīvokļu privatizācijas lietas

Nav man tādas bildes. Jo nebija pie rokas fotoaparāta. Taču šo ainu atcerēšos vēl ļoti ilgi: divas sirmgalves pēcpusdienas saulītē uz Rīgas Domes parādes kāpņu akmens malas. Blakus spieķītis. Kopš izsoles pagājusi jau kāda stunda. Večiņas satraukušās, apjukušas, zaudējušas sparu un vēlēšanos jebkur doties. “Ko man tagad darīt? Vēl taupīt naudiņu vai tērēt nost?” — vecākā no viņām jautāja. “Pietaupiet, varbūt nākamreiz iznāks...” — nedroši teicu, baidoties atņemt cerību. Abas sirmās draudzenes bija piedalījušās pirmajā dzīvokļu izsolē par sertifikātiem un izstājušās pusceļā. Divistabu dzīvoklis izrādījies par dārgu, bet vienistabas dzīvokļa izsoles viducī samežģījušies rēķini, cik sertifikātu par attiecīgo naudas summu būtu vajadzīgs. Un tagad kreņķi — varbūt tomēr būtu izdevies? Viņas abas dzīvo saimnieku mājās, komunālajos dzīvokļos un jauš, ka pavisam drīz no turienes būs jāaiziet. Izdomājušas, ka abas kopā izsolē varētu iegūt drošu mājokli, kur vadīt vecumdienas. Viena mēģināja tikt pie divistabu, otra — pie vienistabas dzīvokļa...

Laikam jau nekas nebūtu sanācis tik un tā, jo pirmajā dzīvokļu izsolē Rīgā 26. septembrī, kurā piedāvāja divus dzīvokļus 1991. gadā uzceltā lielpaneļu mājā Ziepniekkalnā, Ozolciema ielā, uz katru no tiem bija ap desmit pretendentu, un cīkstiņš izvērtās dedzīgs. Divistabu dzīvoklis piektajā stāvā ar kopējo platību 49,7 kvadrātmetri tika nosolīts par 25 tūkstošiem latu. Tā sākumcena bija 2400 latu. Vienistabas dzīvokli ar kopējo platību 31,9 kvadrātmetri, kas atrodas tā paša nama pirmajā stāvā, nosolīja par 13 200 latiem. Sākumcena — 1800 latu. Ja ņem vērā, ka par dzīvokļiem var norēķināties gan ar privatizācijas, gan īpašuma kompensācijas sertifikātiem, tad iznāk, ka, pēc nominālvērtības rēķinot, par katru dzīvokli jāmaksā attiecīgi 900 un 472 sertifikāti. Ja vadāmies pēc sertifikātu pašreizējās tirgus vērtības, tad izsolē nopirkto dzīvokļu cena līdzinās tai, par kādu šādi dzīvokļi tiek pirkti un pārdoti. Varbūt tikai mazliet zemāka. Tātad šādas izsoles vienīgā lielā priekšrocība ir izdevība izmantot sertifikātus. Visi izsoles dalībnieki, ar kuriem izdevās parunāties, bija denacionalizēto namu iemītnieki, kuri piedevām dzīvo vai nu komunālajos dzīvokļos, vai kuru māja ir arī avārijas stāvoklī. Viņi iederas tajā dzīvokļu īrnieku kategorijā, kuriem likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” atļauj piedalīties šādu izsoļu pirmajā kārtā.Sertifikātus viņiem bija saziedojuši tuvinieki, daļu vēl nāktos piepirkt klāt.

Atgādināsim — ja māja nodota vispārējā privatizācijā un tajā atrodas kāds brīvs dzīvoklis, tas saskaņā ar iepriekšminēto likumu tiek pārdots izsolē, kuras pirmajā kārtā var piedalīties tikai tie iedzīvotāji, kuri īrē dzīvojamo telpu mājā, kura kļuvusi nederīga apdzīvošanai stihiskas nelaimes rezultātā vai kuras konstrukcija ir avārijas stāvoklī, denacionalizēto vai īpašniekam atdoto māju dzīvokļu īrnieki, ģimenes ar trim un vairāk nepilngadīgiem bērniem, kas ir reģistrētas pašvaldībā dzīvokļa jautājuma risināšanas rindā, komunālo dzīvokļu īrnieki, personas, kas ilgāk nekā 40 gadu īrē telpas bez labierīcībām, un tādi īrnieki, kas ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu izliekami no īrētajām dzīvojamajām telpām, ierādot citu, ne mazāk labiekārtotu dzīvojamo telpu.

Šī izsoles daļa uzrādīja vienu problēmu — denacionalizēto namu īrnieki pamatoti jūt draudus drīzumā palikt bez līdzšinējās pajumtes un izmisīgi cenšas tikt pie sava mājokļa.

Par nomniekiem nesola neko

Tiesa, 26. septembra izsoles satraucošākā daļa bija dzīvokļu solīšana. Taču pirms tam daudz mierīgākā gaisotnē noritēja deviņu neapdzīvojamo telpu vairāksolīšana. Tās bija saimniecības telpas vispārējā privatizācijā nodotajos namos Brīvības ielā 90 un Ausekļa ielā 3. Tikai trim no tiem atradās pircēji; viens tika nosolīts par sākumcenu, jo bija tikai viens pats pretendents, bet abus pārējos vēlējās iegūt pa diviem solītājiem. Šī izsoles daļa atklāja to, ka daļa objektu acīmredzot novērtēti par pārāk augstu cenu. Cik var spriest pēc izsoles materiāliem pievienotajām fotogrāfijām, šīs neapdzīvojamās telpas neizskatās sevišķi pievilcīgas. Pāris objektos Ausekļa ielā turpinās nomas līgums ar pašreizējiem nomniekiem, un arī tas iespējamos privātīpašniekus acīmredzot atbaidījis. Protams, tas ir vērā ņemams apgrūtinājums.

Privatizācijas procesā

pretrunu netrūkst

Izsole tiešām radīja daudzas pārdomas un jautājumus, tālab īsti vietā bija nelielā preses konference, kas notika pēc šī pasākuma.

Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs Jānis Rupkus par izsoli un dzīvojamo māju privatizācijas procesu Rīgā:

— Ar šo pirmo dzīvokļu izsoli likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” beidzot iedarbināts pilnā apjomā, jo šīs likuma dotās iespējas līdz šim nebija iespējams pielietot. Izsole parādīja tirgus ekonomikas īpatnības — cilvēki, kuri samērā nesen sertifikātus iegādājušies par 50 santīmiem, šādā izsolē divistabu dzīvokli varēja iegūt faktiski par 450 latiem, bet vienistabas — par 250 latiem.

Neapdzīvojamo telpu sākumcenu nosaka licencēti īpašuma vērtētāji. Ja tā ir veiksmīga, tad nomnieks piekrīt izmantot pirmpirkuma tiesības. Ja cena pārāk augsta, nomnieks nevēlas iegūt telpas īpašumā. Ar telpām Ausekļa ielā ir ļoti tipisks gadījums. Tātad nomnieks neuzskata, ka viņam telpu pirkums ir izdevīgs. Savukārt, ja objektam ir augsta sākumcena un to uz līguma pamata aizņem nomnieks, var sākties bezgalīga izsoļu procedūra. Tas apliecina, ka līdzekļu iegūšana dzīvojamo māju privatizācijas procesa nodrošināšanai Rīgā ir sarežģīta un ilgstoša. Šobrīd mēs ar dzīvokļu paātrināto privatizāciju un neapdzīvojamā fonda izsolēs esam nopelnījuši vairāk nekā miljonu latu, kurus reāli saņemsim piecu gadu laikā.

J.Rupkus atzina, ka ļoti grūts ir bijis vasaras vidus, kad komisijas parādi pasūtījuma darbu veicējiem jau sasnieguši 80 tūkstošus latu. Tajā laikā, izvēršot dzīvojamo māju vispārējās privatizācijas procesu, ar 18 uzņēmējsabiedrībām bijuši noslēgti līgumi par zemes piesaistes procesa veikšanu un īpašuma ierakstu zemesgrāmatā. Tagad, pateicoties veiksmīgākai sadarbībai ar Rīgas Domi, šī krīze pārvarēta, un pašvaldības dzīvojamo māju sagatavošana vispārējai privatizācijai atkal turpinās. J.Rupkus lēš, ka mēnesī nepieciešams izdot apmēram 100 tūkstošus latu, lai līdz gadsimta beigām, kad beidzas arī sertifikātu izmantošanas termiņš, visas mājas paspētu nostiprināt zemesgrāmatā. Kā zināms, vienas mājas reģistrācijai jāpatērē aptuveni trīs mēneši. Rīgas dzīvojamo māju privatizācijas komisija šogad ieguvusi tikai trešo daļu vajadzīgo līdzekļu. Reģistrācijas stadijā šobrīd ir ap 700 māju.

Īrnieki negrib kļūt

par īpašniekiem

— Neapdzīvojamo telpu nomnieki tikai atsevišķos gadījumos nevēlas tās pirkt. Savukārt dzīvokļu īrnieki tikai atsevišķos gadījumos grib kļūt par dzīvokļu īpašniekiem. Piemēram, vēlēšanos privatizēt dzīvokļus 1990. gadā celtajās mājās Ziepniekkalnā līdz šim izteikuši tikai 18 procenti īrnieku, kaut arī paziņojumus par šo māju nodošanu privatizācijā komisija izsūtīja jau februārī, — stāstīja J.Rupkus. — Tas ir satriecoši, ka iedzīvotāji nav ieinteresēti piedalīties jauno dzīvojamo māju privatizācijā, kuras vēl būs lietojamas simt gadu. Apmēram tajā pašā laikā izsūtījām paziņojumus arī Brīvības ielas 103. nama iedzīvotājiem. Manu- prāt, cilvēkiem, kas dzīvo namā pilsētas centrā, kur zemes kadastrālā vērtība ir ļoti augsta, vajadzēja atskriet uz privatizācijas komisiju teciņiem, jo šādus dzīvokļus izsolē iespējams pārdot par vairākiem desmitiem tūkstošu dolāru. Noslēgt pirkuma līgumus ieradušies tikai 3 cilvēki. Paātrinātajā dzīvokļu privatizācijā piedalās ap 13 procenti īrnieku.

Te ir vēl viens rēķins, kas jūtami skar privatizācijas gaitu Rīgā. Lai māju nodotu vispārējā privatizācijā, komisijai jākārto ļoti daudz dokumentu un jāiztērē vairāki simti latu. Ja pēc tā visa tiek saņemti daži iesniegumi par dzīvokļu izpirkšanu, kļūst skaidrs, ka “uz zvirbuli šauts ar lielgabalu”. Par paātrināto privatizāciju katrs potenciālais īpašnieks komisijai vismaz samaksā 20 latu un arī papīru būšanas daudz mazākas. Rīgā mēnesī paātrināti tiek privatizēti apmēram 1200 dzīvokļi. J.Rupkus domā, ka vispārējās privatizācijas procedūra būtu jāpadara vienkāršāka un līdz ar to arī lētāka.

Rīga pavisam dod pusi no privatizējamā dzīvokļu apjoma valstī. Tātad ļoti nopieni jādomā gan par pašvaldības, gan valdības politiku šajā privatizācijas jomā.

Māju apsaimniekošanas bieds

Kāpēc rīdzinieki nevēlas kļūt par dzīvokļu īpašniekiem? Šķiet, to varētu noskaidrot kāda sociāla aptauja. Kaut gan tāpat ir skaidrs — cilvēki baidās no tā, ka pēc privatizācijas pašiem būs gan māja jāapsaimnieko, gan jāsedz visi tās ekspluatācijas izdevumi. Kā to darīt? Cik tas izmaksās? Viena neziņa. J.Rupkus domā, ka tad, kad izveidosies pirmās stabilās māju apsaimniekošanas sabiedrības, kuras radīs pieredzes bāzi, tad arī vispārējās privatizācijas lietas varētu virzīties uz priekšu.

Ļoti bīstami, ka pašlaik veidojas starpstāvoklis starp pašvaldības un dzīvokļu īpašnieku valdījumu, kas var izvērsties diezgan ilgstošs. Šajā laikā dzīvojamās mājas pilsētā neviens neapsaimniekos, un, kā zināms, šādos apstākļos tās strauji iet bojā. Pašvaldība nebūs ieinteresēta, jo mājās būs samērā daudz dzīvokļu īpašnieku, bet īpašnieku savukārt būs par maz, lai viņi vēlētos un spētu uzņemties atbildību.

Mudīte Luksa, “LV”